Surah Aal-e-Imran - Malayalam Translation by Cheriyamundam Abdul Hameed And Kunhi Mohammed Parappoor
الٓمٓ
aliph lāṁ mīṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 1
ٱللَّهُ لَآ إِلَٰهَ إِلَّا هُوَ ٱلۡحَيُّ ٱلۡقَيُّومُ
allāhu - avanallāte oru daivavumilla. ennennuṁ jīviccirikkunnavan. ellāṁ niyantrikkunnavan
Surah Aal-e-Imran, Verse 2
نَزَّلَ عَلَيۡكَ ٱلۡكِتَٰبَ بِٱلۡحَقِّ مُصَدِّقٗا لِّمَا بَيۡنَ يَدَيۡهِ وَأَنزَلَ ٱلتَّوۡرَىٰةَ وَٱلۡإِنجِيلَ
avan ī vēdagranthatte mun vēdaṅṅaḷe śarivekkunnatāyikkeāṇṭ satyavumāyi ninakk avatarippiccu tannirikkunnu. avan teṟāttuṁ injīluṁ avatarippiccu
Surah Aal-e-Imran, Verse 3
مِن قَبۡلُ هُدٗى لِّلنَّاسِ وَأَنزَلَ ٱلۡفُرۡقَانَۗ إِنَّ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ لَهُمۡ عَذَابٞ شَدِيدٞۗ وَٱللَّهُ عَزِيزٞ ذُو ٱنتِقَامٍ
itinu mump; manuṣyarkk mārgadarśanattināyiṭṭ satyāsatyavivēcanattinuḷḷa pramāṇavuṁ avan avatarippiccirikkunnu. tīrccayāyuṁ allāhuvinṟe dr̥ṣṭāntaṅṅaḷ niṣēdhiccavarārēā avarkk kaṭhinamāya śikṣayāṇuḷḷat. allāhu pratāpiyuṁ śikṣānaṭapaṭi svīkarikkunnavanumākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 4
إِنَّ ٱللَّهَ لَا يَخۡفَىٰ عَلَيۡهِ شَيۡءٞ فِي ٱلۡأَرۡضِ وَلَا فِي ٱلسَّمَآءِ
bhūmiyilēā ākāśattēā uḷḷa yāteāru kāryavuṁ allāhuvinn avyaktamāyippēākukayilla; tīrcca
Surah Aal-e-Imran, Verse 5
هُوَ ٱلَّذِي يُصَوِّرُكُمۡ فِي ٱلۡأَرۡحَامِ كَيۡفَ يَشَآءُۚ لَآ إِلَٰهَ إِلَّا هُوَ ٱلۡعَزِيزُ ٱلۡحَكِيمُ
garbhāśayaṅṅaḷil tān uddēśikkunna vidhattil niṅṅaḷe rūpappeṭuttunnat avanatre. avanallāte oru daivavumilla. avan pratāpiyuṁ yuktimānumatre
Surah Aal-e-Imran, Verse 6
هُوَ ٱلَّذِيٓ أَنزَلَ عَلَيۡكَ ٱلۡكِتَٰبَ مِنۡهُ ءَايَٰتٞ مُّحۡكَمَٰتٌ هُنَّ أُمُّ ٱلۡكِتَٰبِ وَأُخَرُ مُتَشَٰبِهَٰتٞۖ فَأَمَّا ٱلَّذِينَ فِي قُلُوبِهِمۡ زَيۡغٞ فَيَتَّبِعُونَ مَا تَشَٰبَهَ مِنۡهُ ٱبۡتِغَآءَ ٱلۡفِتۡنَةِ وَٱبۡتِغَآءَ تَأۡوِيلِهِۦۖ وَمَا يَعۡلَمُ تَأۡوِيلَهُۥٓ إِلَّا ٱللَّهُۗ وَٱلرَّـٰسِخُونَ فِي ٱلۡعِلۡمِ يَقُولُونَ ءَامَنَّا بِهِۦ كُلّٞ مِّنۡ عِندِ رَبِّنَاۗ وَمَا يَذَّكَّرُ إِلَّآ أُوْلُواْ ٱلۡأَلۡبَٰبِ
(nabiyē,) ninakk vēdagranthaṁ avatarippiccu tannirikkunnat avanatre. atil suvyaktavuṁ khaṇḍitavumāya vacanaṅṅaḷuṇṭ. avayatre vēdagranthattinṟe melikabhāgaṁ. āśayattil sādr̥śyamuḷḷa cila vacanaṅṅaḷumuṇṭ. ennāl manas'sukaḷil vakratayuḷḷavar kuḻappamuṇṭākkān uddēśiccukeāṇṭuṁ, durvyākhyānaṁ naṭattān āgrahiccu keāṇṭuṁ āśayattil sādr̥śyamuḷḷa vacanaṅṅaḷe pintuṭarunnu. atinṟe sākṣāl vyākhyānaṁ allāhuvin mātramē aṟiyukayuḷḷū. aṟivil aṭiyuṟaccavārākaṭṭe, avar paṟayuṁ: ñaṅṅaḷatil viśvasiccirikkunnu. ellāṁ ñaṅṅaḷuṭe rakṣitāviṅkal ninnuḷḷatākunnu. bud'dhiśālikaḷ mātramē ālēācicc manas'silākkukayuḷḷū
Surah Aal-e-Imran, Verse 7
رَبَّنَا لَا تُزِغۡ قُلُوبَنَا بَعۡدَ إِذۡ هَدَيۡتَنَا وَهَبۡ لَنَا مِن لَّدُنكَ رَحۡمَةًۚ إِنَّكَ أَنتَ ٱلۡوَهَّابُ
(avar prārt'thikkuṁ:) ñaṅṅaḷuṭe nāthā, ñaṅṅaḷe nī sanmārgattilākkiyatinu śēṣaṁ ñaṅṅaḷuṭe manas'sukaḷe nī teṟṟikkarutē. ninṟe aṭukkal ninnuḷḷa kāruṇyaṁ ñaṅṅaḷkk nī pradānaṁ ceyyēṇamē. tīrccayāyuṁ nī atyadhikaṁ audāryavānākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 8
رَبَّنَآ إِنَّكَ جَامِعُ ٱلنَّاسِ لِيَوۡمٖ لَّا رَيۡبَ فِيهِۚ إِنَّ ٱللَّهَ لَا يُخۡلِفُ ٱلۡمِيعَادَ
ñaṅṅaḷuṭe nāthā, tīrccayāyuṁ nī janaṅṅaḷeyellāṁ oru divasaṁ orumiccukūṭṭunnatākunnu. atil yāteāru sanśayavumilla. tīrccayāyuṁ allāhu vāgdānaṁ laṅghikkunnatalla
Surah Aal-e-Imran, Verse 9
إِنَّ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ لَن تُغۡنِيَ عَنۡهُمۡ أَمۡوَٰلُهُمۡ وَلَآ أَوۡلَٰدُهُم مِّنَ ٱللَّهِ شَيۡـٔٗاۖ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمۡ وَقُودُ ٱلنَّارِ
satyaniṣēdhaṁ kaikkeāṇṭavarkk avaruṭe svattukkaḷēā santānaṅṅaḷēā allāhuviṅkal yāteāru prayēājanavuṁ ceyyukayilla; tīrcca. avarākunnu narakattile indhanamāyittīrunnavar
Surah Aal-e-Imran, Verse 10
كَدَأۡبِ ءَالِ فِرۡعَوۡنَ وَٱلَّذِينَ مِن قَبۡلِهِمۡۚ كَذَّبُواْ بِـَٔايَٰتِنَا فَأَخَذَهُمُ ٱللَّهُ بِذُنُوبِهِمۡۗ وَٱللَّهُ شَدِيدُ ٱلۡعِقَابِ
phir'aunṟe āḷkkāruṭeyuṁ avaruṭe mungāmikaḷuṭeyuṁ avastha pēālettanne. avareākke nam'muṭe dr̥ṣṭāntaṅṅaḷe taḷḷikkaḷaññu. appēāḷ avaruṭe pāpaṅṅaḷ kāraṇamāyi allāhu avare piṭikūṭi. allāhu kaṭhinamāyi śikṣikkunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 11
قُل لِّلَّذِينَ كَفَرُواْ سَتُغۡلَبُونَ وَتُحۡشَرُونَ إِلَىٰ جَهَنَّمَۖ وَبِئۡسَ ٱلۡمِهَادُ
(nabiyē,) nī satyaniṣēdhikaḷēāṭ paṟayuka: niṅṅaḷ kīḻaṭakkappeṭunnatuṁ narakattilēkk kūṭṭattēāṭe nayikkappeṭunnatumāṇ. atetra cīttayāya viśramasthalaṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 12
قَدۡ كَانَ لَكُمۡ ءَايَةٞ فِي فِئَتَيۡنِ ٱلۡتَقَتَاۖ فِئَةٞ تُقَٰتِلُ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَأُخۡرَىٰ كَافِرَةٞ يَرَوۡنَهُم مِّثۡلَيۡهِمۡ رَأۡيَ ٱلۡعَيۡنِۚ وَٱللَّهُ يُؤَيِّدُ بِنَصۡرِهِۦ مَن يَشَآءُۚ إِنَّ فِي ذَٰلِكَ لَعِبۡرَةٗ لِّأُوْلِي ٱلۡأَبۡصَٰرِ
(badṟil) ēṟṟumuṭṭiya ā raṇṭ vibhāgaṅṅaḷil tīrccayāyuṁ niṅṅaḷkkeāru dr̥ṣṭāntamuṇṭ. oru vibhāgaṁ allāhuvinṟe mārgattil yud'dhaṁ ceyyunnu. maṟuvibhāgamākaṭṭe satyaniṣēdhikaḷuṁ. (aviśvāsikaḷkk) taṅṅaḷuṭe dr̥ṣṭiyil avar (viśvāsikaḷ) taṅṅaḷuṭe iraṭṭiyuṇṭennāṇ tēānniyirunnat. allāhu tān uddēśikkunnavarkk tanṟe sahāyaṁ keāṇṭ pinbalaṁ nalkunnu. tīrccayāyuṁ kaṇṇuḷḷavarkk atil oru guṇapāṭhamuṇṭ
Surah Aal-e-Imran, Verse 13
زُيِّنَ لِلنَّاسِ حُبُّ ٱلشَّهَوَٰتِ مِنَ ٱلنِّسَآءِ وَٱلۡبَنِينَ وَٱلۡقَنَٰطِيرِ ٱلۡمُقَنطَرَةِ مِنَ ٱلذَّهَبِ وَٱلۡفِضَّةِ وَٱلۡخَيۡلِ ٱلۡمُسَوَّمَةِ وَٱلۡأَنۡعَٰمِ وَٱلۡحَرۡثِۗ ذَٰلِكَ مَتَٰعُ ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَاۖ وَٱللَّهُ عِندَهُۥ حُسۡنُ ٱلۡمَـَٔابِ
bhāryamār, putranmār, kūmpāramāyikkūṭṭiya svarṇaṁ, veḷḷi, mēttaraṁ kutirakaḷ, nālkāli vargaṅṅaḷ, kr̥ṣiyiṭaṁ enniṅṅane iṣṭapeṭṭa vastukkaḷēāṭuḷḷa prēmaṁ manuṣyarkk alaṅkāramāyi tēānnikkappeṭṭirikkunnu. ateākke ihalēākajīvitattile vibhavaṅṅaḷākunnu. allāhuvinṟe aṭukkalākunnu (manuṣyarkk) cennucērānuḷḷa uttama saṅkētaṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 14
۞قُلۡ أَؤُنَبِّئُكُم بِخَيۡرٖ مِّن ذَٰلِكُمۡۖ لِلَّذِينَ ٱتَّقَوۡاْ عِندَ رَبِّهِمۡ جَنَّـٰتٞ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ خَٰلِدِينَ فِيهَا وَأَزۡوَٰجٞ مُّطَهَّرَةٞ وَرِضۡوَٰنٞ مِّنَ ٱللَّهِۗ وَٱللَّهُ بَصِيرُۢ بِٱلۡعِبَادِ
(nabiyē,) paṟayuka: atinekkāḷ (ā ihalēāka sukhaṅṅaḷekkāḷ) niṅṅaḷkk guṇakaramāyiṭṭuḷḷat ñān paṟaññutaraṭṭeyēā? sūkṣmata pāliccavarkk taṅṅaḷuṭe rakṣitāvinṟe aṭukkal tāḻbhāgattu kūṭi aruvikaḷ oḻukikkeāṇṭirikkunna svargattēāppukaḷuṇṭ. avar aviṭe nityavāsikaḷāyirikkuṁ. pariśud'dharāya iṇakaḷuṁ (avarkkuṇṭāyirikkuṁ.) kūṭāte allāhuvinṟe prītiyuṁ. allāhu tanṟe dāsanmāruṭe kāryaṅṅaḷ kaṇṭaṟiyunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 15
ٱلَّذِينَ يَقُولُونَ رَبَّنَآ إِنَّنَآ ءَامَنَّا فَٱغۡفِرۡ لَنَا ذُنُوبَنَا وَقِنَا عَذَابَ ٱلنَّارِ
ñaṅṅaḷuṭe nāthā, ñaṅṅaḷitā viśvasiccirikkunnu. atināl ñaṅṅaḷuṭe pāpaṅṅaḷ peāṟuttutarikayuṁ, naraka śikṣayil ninn ñaṅṅaḷe rakṣikkukayuṁ ceyyēṇamē enn prārt'thikkunnavaruṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 16
ٱلصَّـٰبِرِينَ وَٱلصَّـٰدِقِينَ وَٱلۡقَٰنِتِينَ وَٱلۡمُنفِقِينَ وَٱلۡمُسۡتَغۡفِرِينَ بِٱلۡأَسۡحَارِ
kṣama kaikkeāḷḷunnavaruṁ, satyaṁ pālikkunnavaruṁ, bhaktiyuḷḷavaruṁ celavaḻikkunnavaruṁ, rātriyuṭe antyayāmaṅṅaḷil pāpamēācanaṁ tēṭunnavarumākunnu avar (allāhuvinṟe dāsanmār)
Surah Aal-e-Imran, Verse 17
شَهِدَ ٱللَّهُ أَنَّهُۥ لَآ إِلَٰهَ إِلَّا هُوَ وَٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ وَأُوْلُواْ ٱلۡعِلۡمِ قَآئِمَۢا بِٱلۡقِسۡطِۚ لَآ إِلَٰهَ إِلَّا هُوَ ٱلۡعَزِيزُ ٱلۡحَكِيمُ
tānallāte oru daivavumillennatin allāhu sākṣyaṁ vahiccirikkunnu. malakkukaḷuṁ aṟivuḷḷavaruṁ (atinn sākṣikaḷākunnu.) avan nīti nirvahikkunnavanatre. avanallāte daivamilla. pratāpiyuṁ yuktimānumatre avan
Surah Aal-e-Imran, Verse 18
إِنَّ ٱلدِّينَ عِندَ ٱللَّهِ ٱلۡإِسۡلَٰمُۗ وَمَا ٱخۡتَلَفَ ٱلَّذِينَ أُوتُواْ ٱلۡكِتَٰبَ إِلَّا مِنۢ بَعۡدِ مَا جَآءَهُمُ ٱلۡعِلۡمُ بَغۡيَۢا بَيۡنَهُمۡۗ وَمَن يَكۡفُرۡ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ فَإِنَّ ٱللَّهَ سَرِيعُ ٱلۡحِسَابِ
tīrccayāyuṁ allāhuviṅkal mataṁ ennāl islāmākunnu. vēdagranthaṁ nalkappeṭṭavar taṅṅaḷkk (mataparamāya) aṟiv vannukiṭṭiya śēṣaṁ tanneyāṇ bhinniccat. avar tam'miluḷḷa kakṣimātsaryaṁ nimittamatre at. vallavaruṁ allāhuvinṟe teḷivukaḷ niṣēdhikkunnuveṅkil allāhu ativēgaṁ kaṇakk cēādikkunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 19
فَإِنۡ حَآجُّوكَ فَقُلۡ أَسۡلَمۡتُ وَجۡهِيَ لِلَّهِ وَمَنِ ٱتَّبَعَنِۗ وَقُل لِّلَّذِينَ أُوتُواْ ٱلۡكِتَٰبَ وَٱلۡأُمِّيِّـۧنَ ءَأَسۡلَمۡتُمۡۚ فَإِنۡ أَسۡلَمُواْ فَقَدِ ٱهۡتَدَواْۖ وَّإِن تَوَلَّوۡاْ فَإِنَّمَا عَلَيۡكَ ٱلۡبَلَٰغُۗ وَٱللَّهُ بَصِيرُۢ بِٱلۡعِبَادِ
ini avar ninnēāṭ tarkkikkukayāṇeṅkil nī paṟaññēkkuka: ñān ennettanne pūrṇṇamāyi allāhuvinn kīḻpeṭuttiyirikkunnu. enne pin paṟṟiyavaruṁ (aṅṅane tanne) . vēdagranthaṁ nalkappeṭṭavarēāṭuṁ akṣarajñānamillāttavarēāṭuṁ (bahudaivārādhakarāya aṟabikaḷēāṭ) nī cēādikkuka: niṅṅaḷ (allāhuvinn) kīḻpeṭṭuvēā? aṅṅane avar kīḻpeṭṭu kaḻiññāl avar nērvaḻiyilāyikkaḻiññu. avar pintiriññu kaḷaññālēā avarkk (divya sandēśaṁ) ettikkēṇṭa bādhyata mātramē ninakkuḷḷū. allāhu (tanṟe) dāsanmāruṭe kāryaṅṅaḷ kaṇṭaṟiyunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 20
إِنَّ ٱلَّذِينَ يَكۡفُرُونَ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ وَيَقۡتُلُونَ ٱلنَّبِيِّـۧنَ بِغَيۡرِ حَقّٖ وَيَقۡتُلُونَ ٱلَّذِينَ يَأۡمُرُونَ بِٱلۡقِسۡطِ مِنَ ٱلنَّاسِ فَبَشِّرۡهُم بِعَذَابٍ أَلِيمٍ
allāhuvinṟe teḷivukaḷ niṣēdhicc taḷḷukayuṁ, oru n'yāyavumillāte pravācakanmāre keālappeṭuttukayuṁ, nīti pālikkān kalpikkunna āḷukaḷe keālappeṭuttukayuṁ ceyyunnavarārēā avarkk vēdanayēṟiya śikṣayeppaṟṟi nī santēāṣavārtta aṟiyikkuka
Surah Aal-e-Imran, Verse 21
أُوْلَـٰٓئِكَ ٱلَّذِينَ حَبِطَتۡ أَعۡمَٰلُهُمۡ فِي ٱلدُّنۡيَا وَٱلۡأٓخِرَةِ وَمَا لَهُم مِّن نَّـٰصِرِينَ
taṅṅaḷuṭe pravarttanaṅṅaḷ ihattiluṁ parattiluṁ niṣphalamāyippēāya vibhāgamatre avar. avarkk sahāyikaḷāyi āruṁ uṇṭāyirikkukayilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 22
أَلَمۡ تَرَ إِلَى ٱلَّذِينَ أُوتُواْ نَصِيبٗا مِّنَ ٱلۡكِتَٰبِ يُدۡعَوۡنَ إِلَىٰ كِتَٰبِ ٱللَّهِ لِيَحۡكُمَ بَيۡنَهُمۡ ثُمَّ يَتَوَلَّىٰ فَرِيقٞ مِّنۡهُمۡ وَهُم مُّعۡرِضُونَ
vēdagranthattil ninnuṁ oru paṅk nalkappeṭṭa oru vibhāgatteppaṟṟi nī aṟiññillē? avarkkiṭayil tīrppukalpikkuvānāyi allāhuvinṟe granthattilēkk avar viḷikkappeṭunnu. enniṭṭatā avaril oru kakṣi avagaṇiccu keāṇṭ pintiriññu kaḷayunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 23
ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ قَالُواْ لَن تَمَسَّنَا ٱلنَّارُ إِلَّآ أَيَّامٗا مَّعۡدُودَٰتٖۖ وَغَرَّهُمۡ فِي دِينِهِم مَّا كَانُواْ يَفۡتَرُونَ
eṇṇappeṭṭa ētānuṁ divasaṁ mātramē taṅṅaḷe narakāgni sparśikkukayuḷḷū enn avar paṟaññ keāṇṭirikkunna kāraṇattālāṇ avaraṅṅaneyāyat. avar keṭṭiccamaccuṇṭākkiyirunna vādaṅṅaḷ avaruṭe matakāryattil avare vañcitarākkikkaḷaññu
Surah Aal-e-Imran, Verse 24
فَكَيۡفَ إِذَا جَمَعۡنَٰهُمۡ لِيَوۡمٖ لَّا رَيۡبَ فِيهِ وَوُفِّيَتۡ كُلُّ نَفۡسٖ مَّا كَسَبَتۡ وَهُمۡ لَا يُظۡلَمُونَ
ennāl yāteāru sanśayattinuṁ iṭayillātta oru divasattināyi nāmavare orumiccukūṭṭiyāl (avaruṭe sthiti) eṅṅaneyāyirikkuṁ? ann ōrēā vyaktikkuṁ tān sampādiccatinṟe phalaṁ pūrṇṇamāyi keāṭukkappeṭunnatāṇ. oru anītiyuṁ avarēāṭ kāṇikkappeṭunnatalla
Surah Aal-e-Imran, Verse 25
قُلِ ٱللَّهُمَّ مَٰلِكَ ٱلۡمُلۡكِ تُؤۡتِي ٱلۡمُلۡكَ مَن تَشَآءُ وَتَنزِعُ ٱلۡمُلۡكَ مِمَّن تَشَآءُ وَتُعِزُّ مَن تَشَآءُ وَتُذِلُّ مَن تَشَآءُۖ بِيَدِكَ ٱلۡخَيۡرُۖ إِنَّكَ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ قَدِيرٞ
paṟayuka: ādhipatyattinṟe uṭamasthanāya allāhuvē, nī uddēśikkunnavarkk nī ādhipatyaṁ nalkunnu. nī uddēśikkunnavaril ninn nī ādhipatyaṁ eṭuttunīkkukayuṁ ceyyunnu. nī uddēśikkunnavarkk nī pratāpaṁ nalkunnu. nī uddēśikkunnavarkk nī nindyata varuttukayuṁ ceyyunnu. ninṟe kaivaśamatre nanmayuḷḷat. niścayamāyuṁ nī ellā kāryattinuṁ kaḻivuḷḷavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 26
تُولِجُ ٱلَّيۡلَ فِي ٱلنَّهَارِ وَتُولِجُ ٱلنَّهَارَ فِي ٱلَّيۡلِۖ وَتُخۡرِجُ ٱلۡحَيَّ مِنَ ٱلۡمَيِّتِ وَتُخۡرِجُ ٱلۡمَيِّتَ مِنَ ٱلۡحَيِّۖ وَتَرۡزُقُ مَن تَشَآءُ بِغَيۡرِ حِسَابٖ
rāvine nī pakalil pravēśippikkunnu. pakaline nī rāviluṁ pravēśippikkunnu. jīvanillāttatil ninn nī jīviye puṟatt varuttunnu. jīviyil ninn jīvanillāttatineyuṁ nī puṟattu varuttunnu. nī uddēśikkunnavarkk kaṇakk nēākkāte nī nalkukayuṁ ceyyunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 27
لَّا يَتَّخِذِ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ ٱلۡكَٰفِرِينَ أَوۡلِيَآءَ مِن دُونِ ٱلۡمُؤۡمِنِينَۖ وَمَن يَفۡعَلۡ ذَٰلِكَ فَلَيۡسَ مِنَ ٱللَّهِ فِي شَيۡءٍ إِلَّآ أَن تَتَّقُواْ مِنۡهُمۡ تُقَىٰةٗۗ وَيُحَذِّرُكُمُ ٱللَّهُ نَفۡسَهُۥۗ وَإِلَى ٱللَّهِ ٱلۡمَصِيرُ
satyaviśvāsikaḷ satyaviśvāsikaḷeyallāte satyaniṣēdhikaḷe mitraṅṅaḷākkivekkarut. - aṅṅane vallavanuṁ ceyyunna pakṣaṁ allāhuvumāyi avann yāteāru bandhavumilla- niṅṅaḷ avarēāṭ karutalēāṭe varttikkukayāṇeṅkilallāte. allāhu avaneppaṟṟi niṅṅaḷkk tākkīt nalkunnu. allāhuviṅkalēkkatre (niṅṅaḷ) tiriccucellēṇṭat
Surah Aal-e-Imran, Verse 28
قُلۡ إِن تُخۡفُواْ مَا فِي صُدُورِكُمۡ أَوۡ تُبۡدُوهُ يَعۡلَمۡهُ ٱللَّهُۗ وَيَعۡلَمُ مَا فِي ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَمَا فِي ٱلۡأَرۡضِۗ وَٱللَّهُ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ قَدِيرٞ
(nabiyē,) paṟayuka: niṅṅaḷuṭe hr̥dayaṅṅaḷiluḷḷat niṅṅaḷ maṟaccu veccāluṁ veḷippeṭuttiyāluṁ allāhu aṟiyunnatāṇ. ākāśaṅṅaḷiluḷḷatuṁ bhūmiyiluḷḷatuṁ avanaṟiyunnu. allāhu ētu kāryattinuṁ kaḻivuḷḷavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 29
يَوۡمَ تَجِدُ كُلُّ نَفۡسٖ مَّا عَمِلَتۡ مِنۡ خَيۡرٖ مُّحۡضَرٗا وَمَا عَمِلَتۡ مِن سُوٓءٖ تَوَدُّ لَوۡ أَنَّ بَيۡنَهَا وَبَيۡنَهُۥٓ أَمَدَۢا بَعِيدٗاۗ وَيُحَذِّرُكُمُ ٱللَّهُ نَفۡسَهُۥۗ وَٱللَّهُ رَءُوفُۢ بِٱلۡعِبَادِ
nanmayāyuṁ tinmayāyuṁ tān pravartticca ōrēā kāryavuṁ (tanṟe mumpil) hājarākkappeṭṭatāyi ōrēā vyaktiyuṁ kaṇṭettunna divasattekkuṟicc (ōrkkuka) . tanṟeyuṁ atinṟe (duṣpravr̥ttiyuṭe) yuṁ iṭayil valiya dūramuṇṭāyirunneṅkil enn ōrēā vyaktiyuṁ ann keāticcu pēākuṁ. allāhu tanneppaṟṟi niṅṅaḷkk tākkīt nalkunnu. allāhu (tanṟe) dāsanmārēāṭ vaḷare dayayuḷḷavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 30
قُلۡ إِن كُنتُمۡ تُحِبُّونَ ٱللَّهَ فَٱتَّبِعُونِي يُحۡبِبۡكُمُ ٱللَّهُ وَيَغۡفِرۡ لَكُمۡ ذُنُوبَكُمۡۚ وَٱللَّهُ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
(nabiyē,) paṟayuka: niṅṅaḷ allāhuve snēhikkunnuṇṭeṅkil enne niṅṅaḷ pintuṭaruka. eṅkil allāhu niṅṅaḷe snēhikkukayuṁ niṅṅaḷuṭe pāpaṅṅaḷ peāṟuttutarikayuṁ ceyyunnatāṇ. allāhu ēṟe peāṟukkunnavanuṁ karuṇānidhiyumatre
Surah Aal-e-Imran, Verse 31
قُلۡ أَطِيعُواْ ٱللَّهَ وَٱلرَّسُولَۖ فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَإِنَّ ٱللَّهَ لَا يُحِبُّ ٱلۡكَٰفِرِينَ
paṟayuka: niṅṅaḷ allāhuveyuṁ ṟasūlineyuṁ anusarikkuvin. ini avar pintiriññukaḷayunna pakṣaṁ allāhu satyaniṣēdhikaḷe snēhikkunnatalla; tīrcca
Surah Aal-e-Imran, Verse 32
۞إِنَّ ٱللَّهَ ٱصۡطَفَىٰٓ ءَادَمَ وَنُوحٗا وَءَالَ إِبۡرَٰهِيمَ وَءَالَ عِمۡرَٰنَ عَلَى ٱلۡعَٰلَمِينَ
tīrccayāyuṁ ādamineyuṁ nūhineyuṁ ibrāhīṁ kuṭumbattēyuṁ iṁṟān kuṭumbattēyuṁ lēākaril ulkr̥ṣṭarāyi allāhu teraññeṭuttirikkunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 33
ذُرِّيَّةَۢ بَعۡضُهَا مِنۢ بَعۡضٖۗ وَٱللَّهُ سَمِيعٌ عَلِيمٌ
cilar cilaruṭe santatikaḷāyikkeāṇṭ. allāhu (ellāṁ) kēḷkkunnavanuṁ aṟiyunnavanumatre
Surah Aal-e-Imran, Verse 34
إِذۡ قَالَتِ ٱمۡرَأَتُ عِمۡرَٰنَ رَبِّ إِنِّي نَذَرۡتُ لَكَ مَا فِي بَطۡنِي مُحَرَّرٗا فَتَقَبَّلۡ مِنِّيٓۖ إِنَّكَ أَنتَ ٱلسَّمِيعُ ٱلۡعَلِيمُ
iṁṟānṟe bhārya paṟañña sandarbhaṁ (śrad'dhikkuka:) enṟe rakṣitāvē, enṟe vayaṟṟiluḷḷa kuññine ninakkāy uḻiññuvekkān ñān nērcca nērnnirikkunnu. ākayāl ennil ninn nī at svīkarikkēṇamē. tīrccayāyuṁ nī (ellāṁ) kēḷkkunnavanuṁ aṟiyunnavanumatre
Surah Aal-e-Imran, Verse 35
فَلَمَّا وَضَعَتۡهَا قَالَتۡ رَبِّ إِنِّي وَضَعۡتُهَآ أُنثَىٰ وَٱللَّهُ أَعۡلَمُ بِمَا وَضَعَتۡ وَلَيۡسَ ٱلذَّكَرُ كَٱلۡأُنثَىٰۖ وَإِنِّي سَمَّيۡتُهَا مَرۡيَمَ وَإِنِّيٓ أُعِيذُهَا بِكَ وَذُرِّيَّتَهَا مِنَ ٱلشَّيۡطَٰنِ ٱلرَّجِيمِ
enniṭṭ prasaviccappēāḷ avaḷ paṟaññu: enṟe rakṣitāvē, ñān prasavicca kuṭṭi peṇṇāṇallēā.- ennāl allāhu avaḷ prasaviccatineppaṟṟi kūṭutal aṟivuḷḷavanatre -āṇ peṇṇineppēāleyalla. ā kuṭṭikk ñān maryaṁ enn pēriṭṭirikkunnu. śapikkappeṭṭa piśācil ninnuṁ avaḷeyuṁ avaḷuṭe santatikaḷeyuṁ rakṣikkuvānāyi ñān ninnil śaraṇaṁ prāpikkukayuṁ ceyyunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 36
فَتَقَبَّلَهَا رَبُّهَا بِقَبُولٍ حَسَنٖ وَأَنۢبَتَهَا نَبَاتًا حَسَنٗا وَكَفَّلَهَا زَكَرِيَّاۖ كُلَّمَا دَخَلَ عَلَيۡهَا زَكَرِيَّا ٱلۡمِحۡرَابَ وَجَدَ عِندَهَا رِزۡقٗاۖ قَالَ يَٰمَرۡيَمُ أَنَّىٰ لَكِ هَٰذَاۖ قَالَتۡ هُوَ مِنۡ عِندِ ٱللَّهِۖ إِنَّ ٱللَّهَ يَرۡزُقُ مَن يَشَآءُ بِغَيۡرِ حِسَابٍ
aṅṅane avaḷuṭe (maryaminṟe) rakṣitāv avaḷe nalla nilayil svīkarikkukayuṁ, nalla nilayil vaḷarttikkeāṇṭu varikayuṁ, avaḷuṭe sanrakṣaṇaccumatala avan sakariyyāye ēlpikkukayuṁ ceytu. mihṟābil (prārt'thanāvēdiyil) avaḷuṭe aṭukkal sakariyyā kaṭannu cellumpēāḻellāṁ avaḷuṭe aṭutt enteṅkiluṁ āhāraṁ kaṇṭettumāyirunnu. addēhaṁ cēādiccu: maryamē, ninakk eviṭe ninnāṇit kiṭṭiyat? avaḷ maṟupaṭi paṟaññu. at allāhuviṅkal ninn labhikkunnatākunnu. tīrccayāyuṁ allāhu tān uddēśikkunnavarkk kaṇakk nēākkāte nalkunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 37
هُنَالِكَ دَعَا زَكَرِيَّا رَبَّهُۥۖ قَالَ رَبِّ هَبۡ لِي مِن لَّدُنكَ ذُرِّيَّةٗ طَيِّبَةًۖ إِنَّكَ سَمِيعُ ٱلدُّعَآءِ
aviṭe vecc sakariyya tanṟe rakṣitāvinēāṭ prārt'thiccu: enṟe rakṣitāvē, enikk nī ninṟe pakkal ninn oru uttama santānatte nalkēṇamē. tīrccayāyuṁ nī prārt'thana kēḷkkunnavanāṇallēā enn addēhaṁ paṟaññu
Surah Aal-e-Imran, Verse 38
فَنَادَتۡهُ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ وَهُوَ قَآئِمٞ يُصَلِّي فِي ٱلۡمِحۡرَابِ أَنَّ ٱللَّهَ يُبَشِّرُكَ بِيَحۡيَىٰ مُصَدِّقَۢا بِكَلِمَةٖ مِّنَ ٱللَّهِ وَسَيِّدٗا وَحَصُورٗا وَنَبِيّٗا مِّنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
aṅṅane addēhaṁ mihṟābil prārt'thiccu keāṇṭ nilkkumpēāḷ malakkukaḷ addēhatte viḷiccukeāṇṭu paṟaññu: yahyā (enna kuṭṭi) yeppaṟṟi allāhu ninakk santēāṣavārtta aṟiyikkunnu. allāhuviṅkal ninnuḷḷa oru vacanatte śarivekkunnavanuṁ nētāvuṁ ātmaniyantraṇamuḷḷavanuṁ sadvr̥ttaril peṭṭa oru pravācakanuṁ āyirikkuṁ avan
Surah Aal-e-Imran, Verse 39
قَالَ رَبِّ أَنَّىٰ يَكُونُ لِي غُلَٰمٞ وَقَدۡ بَلَغَنِيَ ٱلۡكِبَرُ وَٱمۡرَأَتِي عَاقِرٞۖ قَالَ كَذَٰلِكَ ٱللَّهُ يَفۡعَلُ مَا يَشَآءُ
addēhaṁ paṟaññu: enṟe rakṣitāvē, enikkeṅṅaneyāṇ oru āṇkuṭṭiyuṇṭāvuka? enikk vārd'dhakyamettikkaḻiññu. enṟe bhāryayāṇeṅkil vandhyayāṇu tānuṁ. allāhu paṟaññu: aṅṅanetanneyākunnu; allāhu tān uddēśikkunnat ceyyunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 40
قَالَ رَبِّ ٱجۡعَل لِّيٓ ءَايَةٗۖ قَالَ ءَايَتُكَ أَلَّا تُكَلِّمَ ٱلنَّاسَ ثَلَٰثَةَ أَيَّامٍ إِلَّا رَمۡزٗاۗ وَٱذۡكُر رَّبَّكَ كَثِيرٗا وَسَبِّحۡ بِٱلۡعَشِيِّ وَٱلۡإِبۡكَٰرِ
addēhaṁ paṟaññu: enṟe rakṣitāvē, enikk oru aṭayāḷaṁ ērpeṭuttittarēṇamē. allāhu paṟaññu: ninakkuḷḷa aṭayāḷaṁ āṅgyarūpattilallāte mūnnu divasaṁ nī manuṣyarēāṭ sansārikkātirikkalākunnu. ninṟe rakṣitāvine nī dhārāḷaṁ ōrmikkukayuṁ, vaikunnēravuṁ rāvileyuṁ avanṟe pariśud'dhiye nī prakīrttikkukayuṁ ceyyuka
Surah Aal-e-Imran, Verse 41
وَإِذۡ قَالَتِ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ يَٰمَرۡيَمُ إِنَّ ٱللَّهَ ٱصۡطَفَىٰكِ وَطَهَّرَكِ وَٱصۡطَفَىٰكِ عَلَىٰ نِسَآءِ ٱلۡعَٰلَمِينَ
malakkukaḷ paṟañña sandarbhavuṁ (śrad'dhikkuka:) maryamē, tīrccayāyuṁ allāhu ninne pratyēkaṁ teraññeṭukkukayuṁ, ninakk pariśud'dhi nalkukayuṁ, lēākattuḷḷa strīkaḷil vecc ulkr̥ṣṭayāyi ninne teraññeṭukkukayuṁ ceytirikkunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 42
يَٰمَرۡيَمُ ٱقۡنُتِي لِرَبِّكِ وَٱسۡجُدِي وَٱرۡكَعِي مَعَ ٱلرَّـٰكِعِينَ
maryamē, ninṟe rakṣitāvinēāṭ nī bhayabhakti kāṇikkukayuṁ, sāṣṭāṅgaṁ ceyyukayuṁ, talakunikkunnavarēāṭeāppaṁ talakunikkukayuṁ ceyyuka
Surah Aal-e-Imran, Verse 43
ذَٰلِكَ مِنۡ أَنۢبَآءِ ٱلۡغَيۡبِ نُوحِيهِ إِلَيۡكَۚ وَمَا كُنتَ لَدَيۡهِمۡ إِذۡ يُلۡقُونَ أَقۡلَٰمَهُمۡ أَيُّهُمۡ يَكۡفُلُ مَرۡيَمَ وَمَا كُنتَ لَدَيۡهِمۡ إِذۡ يَخۡتَصِمُونَ
(nabiyē,) nāṁ ninakk bēādhanaṁ nalkunna adr̥śyavārttakaḷil peṭṭatākunnu avayeākke. avaril ārāṇ maryaminṟe sanrakṣaṇaṁ ēṟṟeṭukkēṇṭatenn tīrumānikkuvānāyi avar taṅṅaḷuṭe ampukaḷiṭṭu keāṇṭ naṟukkeṭupp naṭattiyirunna samayatt nī avaruṭe aṭuttuṇṭāyirunnillallēā. avar tarkkattil ērpeṭṭukeāṇṭirunnappēāḻuṁ nī avaruṭe aṭuttuṇṭāyirunnilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 44
إِذۡ قَالَتِ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ يَٰمَرۡيَمُ إِنَّ ٱللَّهَ يُبَشِّرُكِ بِكَلِمَةٖ مِّنۡهُ ٱسۡمُهُ ٱلۡمَسِيحُ عِيسَى ٱبۡنُ مَرۡيَمَ وَجِيهٗا فِي ٱلدُّنۡيَا وَٱلۡأٓخِرَةِ وَمِنَ ٱلۡمُقَرَّبِينَ
malakkukaḷ paṟañña sandarbhaṁ śrad'dhikkuka: maryamē, tīrccayāyuṁ allāhu ninakk avanṟe pakkal ninnuḷḷa oru vacanatteppaṟṟi santēāṣavārtta aṟiyikkunnu. avanṟe pēr maryaminṟe makan masīh īsā ennākunnu. avan ihattiluṁ parattiluṁ mahatvamuḷḷavanuṁ sāmīpyaṁ sid'dhiccavaril peṭṭavanumāyirikkuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 45
وَيُكَلِّمُ ٱلنَّاسَ فِي ٱلۡمَهۡدِ وَكَهۡلٗا وَمِنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
teāṭṭililāyirikkumpēāḻuṁ mad'dhyavayaskanāyirikkumpēāḻuṁ avan janaṅṅaḷēāṭ sansārikkunnatāṇ. avan sadvr̥ttaril peṭṭavanumāyirikkuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 46
قَالَتۡ رَبِّ أَنَّىٰ يَكُونُ لِي وَلَدٞ وَلَمۡ يَمۡسَسۡنِي بَشَرٞۖ قَالَ كَذَٰلِكِ ٱللَّهُ يَخۡلُقُ مَا يَشَآءُۚ إِذَا قَضَىٰٓ أَمۡرٗا فَإِنَّمَا يَقُولُ لَهُۥ كُن فَيَكُونُ
avaḷ (maryaṁ) paṟaññu: enṟe rakṣitāvē, enikk eṅṅaneyāṇ kuṭṭiyuṇṭāvuka? enne oru manuṣyanuṁ sparśicciṭṭillallēā. allāhu paṟaññu: aṅṅane ttanneyākunnu. tān uddēśikkunnat allāhu sr̥ṣṭikkunnu. avan oru kāryaṁ tīrumāniccu kaḻiññāl atinēāṭ uṇṭākū enn paṟayuka mātraṁ ceyyunnu. appēāḷ atuṇṭākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 47
وَيُعَلِّمُهُ ٱلۡكِتَٰبَ وَٱلۡحِكۡمَةَ وَٱلتَّوۡرَىٰةَ وَٱلۡإِنجِيلَ
avan (īsākk) allāhu granthavuṁ jñānavuṁ teṟāttuṁ injīluṁ paṭhippikkukayuṁ ceyyuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 48
وَرَسُولًا إِلَىٰ بَنِيٓ إِسۡرَـٰٓءِيلَ أَنِّي قَدۡ جِئۡتُكُم بِـَٔايَةٖ مِّن رَّبِّكُمۡ أَنِّيٓ أَخۡلُقُ لَكُم مِّنَ ٱلطِّينِ كَهَيۡـَٔةِ ٱلطَّيۡرِ فَأَنفُخُ فِيهِ فَيَكُونُ طَيۡرَۢا بِإِذۡنِ ٱللَّهِۖ وَأُبۡرِئُ ٱلۡأَكۡمَهَ وَٱلۡأَبۡرَصَ وَأُحۡيِ ٱلۡمَوۡتَىٰ بِإِذۡنِ ٱللَّهِۖ وَأُنَبِّئُكُم بِمَا تَأۡكُلُونَ وَمَا تَدَّخِرُونَ فِي بُيُوتِكُمۡۚ إِنَّ فِي ذَٰلِكَ لَأٓيَةٗ لَّكُمۡ إِن كُنتُم مُّؤۡمِنِينَ
isrāyīl santatikaḷilēkk (avane) dūtanāyi niyēāgikkukayuṁ ceyyuṁ. avan avarēāṭ paṟayuṁ:) niṅṅaḷuṭe rakṣitāviṅkal ninnuḷḷa dr̥ṣṭāntavuṁ keāṇṭāṇ ñān niṅṅaḷuṭe aṭutt vannirikkunnat. pakṣiyuṭe ākr̥tiyil oru kaḷimaṇ rūpaṁ niṅṅaḷkku vēṇṭi ñān uṇṭākkukayuṁ, enniṭṭ ñānatil ūtumpēāḷ allāhuvinṟe anuvādaprakāraṁ ateāru pakṣiyāyi tīrukayuṁ ceyyuṁ. allāhuvinṟe anuvādaprakāraṁ janmanā kāḻcayillāttavaneyuṁ pāṇḍurēāgiyeyuṁ ñān sukhappeṭuttukayuṁ, mariccavare ñān jīvippikkukayuṁ ceyyuṁ. niṅṅaḷ tinnutineppaṟṟiyuṁ, niṅṅaḷ niṅṅaḷuṭe vīṭukaḷil sūkṣiccu vekkunnatineppaṟṟiyuṁ ñān niṅṅaḷkk paṟaññaṟiyiccu tarikayuṁ ceyyuṁ. tīrccayāyuṁ atil niṅṅaḷkk dr̥ṣṭāntamuṇṭ; niṅṅaḷ viśvasikkunnavarāṇeṅkil
Surah Aal-e-Imran, Verse 49
وَمُصَدِّقٗا لِّمَا بَيۡنَ يَدَيَّ مِنَ ٱلتَّوۡرَىٰةِ وَلِأُحِلَّ لَكُم بَعۡضَ ٱلَّذِي حُرِّمَ عَلَيۡكُمۡۚ وَجِئۡتُكُم بِـَٔايَةٖ مِّن رَّبِّكُمۡ فَٱتَّقُواْ ٱللَّهَ وَأَطِيعُونِ
enṟe mumpiluḷḷa teṟāttine satyappeṭuttunnavanāyikkeāṇṭuṁ niṅṅaḷuṭe mēl niṣid'dhamākkappeṭṭa kāryaṅṅaḷil cilat niṅṅaḷkk anuvadiccu taruvān vēṇṭiyumākunnu (ñān niyēāgikkappeṭṭiṭṭuḷḷat). niṅṅaḷuṭe rakṣitāviṅkal ninnuḷḷa dr̥ṣṭāntavuṁ niṅṅaḷkk ñān keāṇṭu vannirikkunnu. ākayāl niṅṅaḷ allāhuve sūkṣikkukayuṁ enne anusarikkukayuṁ ceyyuvin
Surah Aal-e-Imran, Verse 50
إِنَّ ٱللَّهَ رَبِّي وَرَبُّكُمۡ فَٱعۡبُدُوهُۚ هَٰذَا صِرَٰطٞ مُّسۡتَقِيمٞ
tīrccayāyuṁ allāhu enṟeyuṁ niṅṅaḷuṭeyuṁ rakṣitāvākunnu. atināl avane niṅṅaḷ ārādhikkuka. itākunnu nērāya mārgaṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 51
۞فَلَمَّآ أَحَسَّ عِيسَىٰ مِنۡهُمُ ٱلۡكُفۡرَ قَالَ مَنۡ أَنصَارِيٓ إِلَى ٱللَّهِۖ قَالَ ٱلۡحَوَارِيُّونَ نَحۡنُ أَنصَارُ ٱللَّهِ ءَامَنَّا بِٱللَّهِ وَٱشۡهَدۡ بِأَنَّا مُسۡلِمُونَ
enniṭṭ īsāykk avaruṭe niṣēdhasvabhāvaṁ bēādhyamāyappēāḷ addēhaṁ paṟaññu: allāhuviṅkalēkk enṟe sahāyikaḷāyi āruṇṭ? havārikaḷ paṟaññu: ñaṅṅaḷ allāhuvinṟe sahāyikaḷākunnu. ñaṅṅaḷ allāhuvil viśvasiccirikkunnu. ñaṅṅaḷ (allāhuvinn) kīḻpeṭṭavarāṇ ennatin tāṅkaḷ sākṣyaṁ vahikkukayuṁ ceyyaṇaṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 52
رَبَّنَآ ءَامَنَّا بِمَآ أَنزَلۡتَ وَٱتَّبَعۡنَا ٱلرَّسُولَ فَٱكۡتُبۡنَا مَعَ ٱلشَّـٰهِدِينَ
(tuṭarnn avar prārt'thiccu:) ñaṅṅaḷuṭe nāthā, nī avatarippiccu tannatil ñaṅṅaḷ viśvasikkukayuṁ, (ninṟe) dūtane ñaṅṅaḷ pinpaṟṟukayuṁ ceytirikkunnu. ākayāl sākṣyaṁ vahiccavarēāṭeāppaṁ ñaṅṅaḷe nī rēkhappeṭṭuttēṇamē
Surah Aal-e-Imran, Verse 53
وَمَكَرُواْ وَمَكَرَ ٱللَّهُۖ وَٱللَّهُ خَيۡرُ ٱلۡمَٰكِرِينَ
avar (satyaniṣēdhikaḷ) tantraṁ prayēāgiccu. allāhuvuṁ tantraṁ prayēāgiccu. allāhu nannāyi tantraṁ prayēāgikkunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 54
إِذۡ قَالَ ٱللَّهُ يَٰعِيسَىٰٓ إِنِّي مُتَوَفِّيكَ وَرَافِعُكَ إِلَيَّ وَمُطَهِّرُكَ مِنَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ وَجَاعِلُ ٱلَّذِينَ ٱتَّبَعُوكَ فَوۡقَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ إِلَىٰ يَوۡمِ ٱلۡقِيَٰمَةِۖ ثُمَّ إِلَيَّ مَرۡجِعُكُمۡ فَأَحۡكُمُ بَيۡنَكُمۡ فِيمَا كُنتُمۡ فِيهِ تَخۡتَلِفُونَ
allāhu paṟañña sandarbhaṁ (śrad'dhikkuka:) hē; īsā, tīrccayāyuṁ ninne nāṁ pūrṇṇamāyi ēṟṟeṭukkukayuṁ, enṟe aṭukkalēkk ninne uyarttukayuṁ, satyaniṣēdhikaḷil ninn ninne nāṁ śud'dhamākkukayuṁ, ninne pintuṭarnnavare uyirtteḻunnēlpinṟe nāḷ varēkkuṁ satyaniṣēdhikaḷekkāḷ unnatanmārākkukayuṁ ceyyunnatāṇ. pinne enṟe aṭuttēkkāṇ niṅṅaḷuṭe maṭakkaṁ. niṅṅaḷ bhinniccu keāṇṭirikkunna kāryattil appēāḷ ñān niṅṅaḷkkiṭayil tīrppukalpikkunnatāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 55
فَأَمَّا ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ فَأُعَذِّبُهُمۡ عَذَابٗا شَدِيدٗا فِي ٱلدُّنۡيَا وَٱلۡأٓخِرَةِ وَمَا لَهُم مِّن نَّـٰصِرِينَ
ennāl (satyaṁ) niṣēdhiccavarkk ihattiluṁ parattiluṁ ñān kaṭhinamāya śikṣa nalkunnatāṇ. avarkk sahāyikaḷāyi ārumuṇṭāyirikkunnatalla
Surah Aal-e-Imran, Verse 56
وَأَمَّا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَعَمِلُواْ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ فَيُوَفِّيهِمۡ أُجُورَهُمۡۗ وَٱللَّهُ لَا يُحِبُّ ٱلظَّـٰلِمِينَ
ennāl viśvasikkukayuṁ salkarm'maṅṅaḷ pravarttikkukayuṁ ceytavarkk avar arhikkunna pratiphalaṁ allāhu pūrṇṇamāyi nalkunnatāṇ. akramikaḷe allāhu iṣṭapeṭukayilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 57
ذَٰلِكَ نَتۡلُوهُ عَلَيۡكَ مِنَ ٱلۡأٓيَٰتِ وَٱلذِّكۡرِ ٱلۡحَكِيمِ
ninakk nāṁ ōtikēḷpikkunna ā kāryaṅṅaḷ (allāhuvinṟe) dr̥ṣṭāntaṅṅaḷiluṁ yuktimattāya ulbēādhanattiluṁ peṭṭatākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 58
إِنَّ مَثَلَ عِيسَىٰ عِندَ ٱللَّهِ كَمَثَلِ ءَادَمَۖ خَلَقَهُۥ مِن تُرَابٖ ثُمَّ قَالَ لَهُۥ كُن فَيَكُونُ
allāhuve sambandhicciṭattēāḷaṁ īsāye upamikkāvunnat ādaminēāṭākunnu. avane (avanṟe rūpaṁ) maṇṇil ninnuṁ avan sr̥ṣṭiccu. pinnīṭ atinēāṭ uṇṭākū enn paṟaññappēāḷ avan (ādaṁ) atā uṇṭākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 59
ٱلۡحَقُّ مِن رَّبِّكَ فَلَا تَكُن مِّنَ ٱلۡمُمۡتَرِينَ
satyaṁ ninṟe rakṣitāviṅkal ninnuḷḷatākunnu. ākayāl nī sanśayālukkaḷil peṭṭupēākarut
Surah Aal-e-Imran, Verse 60
فَمَنۡ حَآجَّكَ فِيهِ مِنۢ بَعۡدِ مَا جَآءَكَ مِنَ ٱلۡعِلۡمِ فَقُلۡ تَعَالَوۡاْ نَدۡعُ أَبۡنَآءَنَا وَأَبۡنَآءَكُمۡ وَنِسَآءَنَا وَنِسَآءَكُمۡ وَأَنفُسَنَا وَأَنفُسَكُمۡ ثُمَّ نَبۡتَهِلۡ فَنَجۡعَل لَّعۡنَتَ ٱللَّهِ عَلَى ٱلۡكَٰذِبِينَ
ini ninakk aṟiv vannukiṭṭiyatinu śēṣaṁ avanṟe (īsāyuṭe) kāryattil ninnēāṭ āreṅkiluṁ tarkkikkukayāṇeṅkil nī paṟayuka: niṅṅaḷ varū. ñaṅṅaḷuṭe makkaḷeyuṁ, niṅṅaḷuṭe makkaḷeyuṁ, ñaṅṅaḷuṭe strīkaḷeyuṁ niṅṅaḷuṭe strīkaḷeyuṁ namukk viḷiccukūṭṭāṁ. ñaṅṅaḷuṁ niṅṅaḷuṁ (kūṭukayuṁ ceyyāṁ.) enniṭṭ kaḷḷaṁ paṟayunna kakṣiyuṭe mēl allāhuvinṟe śāpamuṇṭāyirikkān namukk uḷḷaḻiññ prārt'thikkāṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 61
إِنَّ هَٰذَا لَهُوَ ٱلۡقَصَصُ ٱلۡحَقُّۚ وَمَا مِنۡ إِلَٰهٍ إِلَّا ٱللَّهُۚ وَإِنَّ ٱللَّهَ لَهُوَ ٱلۡعَزِيزُ ٱلۡحَكِيمُ
tīrccayāyuṁ it yathārt'thamāya sambhava vivaraṇamākunnu. allāhuvallāte yāteāru daivavuṁ illa tanne. tīrccayāyuṁ allāhu tanneyākunnu pratāpavānuṁ yuktimānuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 62
فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَإِنَّ ٱللَّهَ عَلِيمُۢ بِٱلۡمُفۡسِدِينَ
enniṭṭavar pintiriññukaḷayukayāṇeṅkil tīrccayāyuṁ allāhu kuḻappakkāreppaṟṟi aṟivuḷḷavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 63
قُلۡ يَـٰٓأَهۡلَ ٱلۡكِتَٰبِ تَعَالَوۡاْ إِلَىٰ كَلِمَةٖ سَوَآءِۭ بَيۡنَنَا وَبَيۡنَكُمۡ أَلَّا نَعۡبُدَ إِلَّا ٱللَّهَ وَلَا نُشۡرِكَ بِهِۦ شَيۡـٔٗا وَلَا يَتَّخِذَ بَعۡضُنَا بَعۡضًا أَرۡبَابٗا مِّن دُونِ ٱللَّهِۚ فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَقُولُواْ ٱشۡهَدُواْ بِأَنَّا مُسۡلِمُونَ
(nabiyē,) paṟayuka: vēdakkārē, ñaṅṅaḷkkuṁ niṅṅaḷkkumiṭayil samamāyuḷḷa oru vākyattilēkka niṅṅaḷ varuvin. atāyat allāhuveyallāte nāṁ ārādhikkātirikkukayuṁ, avanēāṭ yāteānnineyuṁ paṅkucērkkātirikkukayuṁ nam'maḷil cilar cilare allāhuvinu puṟame rakṣitākkaḷākkātirikkukayuṁ ceyyuka (enna tatvattilēkk) . enniṭṭ avar pintiriññukaḷayunna pakṣaṁ niṅṅaḷ paṟayuka: ñaṅṅaḷ (allāhuvinn) kīḻpeṭṭavarāṇ ennatinn niṅṅaḷ sākṣyaṁ vahiccu keāḷḷuka
Surah Aal-e-Imran, Verse 64
يَـٰٓأَهۡلَ ٱلۡكِتَٰبِ لِمَ تُحَآجُّونَ فِيٓ إِبۡرَٰهِيمَ وَمَآ أُنزِلَتِ ٱلتَّوۡرَىٰةُ وَٱلۡإِنجِيلُ إِلَّا مِنۢ بَعۡدِهِۦٓۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
vēdakkārē, ibrāhīminṟe kāryattil niṅṅaḷentināṇ tarkkikkunnat? teṟāttuṁ injīluṁ avatarippikkappeṭṭat addēhattinu śēṣaṁ mātramāṇallēā. niṅṅaḷentāṇ cintikkāttat
Surah Aal-e-Imran, Verse 65
هَـٰٓأَنتُمۡ هَـٰٓؤُلَآءِ حَٰجَجۡتُمۡ فِيمَا لَكُم بِهِۦ عِلۡمٞ فَلِمَ تُحَآجُّونَ فِيمَا لَيۡسَ لَكُم بِهِۦ عِلۡمٞۚ وَٱللَّهُ يَعۡلَمُ وَأَنتُمۡ لَا تَعۡلَمُونَ
hē; kūṭṭarē, niṅṅaḷkk aṟivuḷḷa kāryatteppaṟṟi niṅṅaḷ tarkkiccu. ini niṅṅaḷkk aṟivillātta viṣayattil niṅṅaḷentinn tarkkikkunnu? allāhu aṟiyunnu niṅṅaḷ aṟiyunnilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 66
مَا كَانَ إِبۡرَٰهِيمُ يَهُودِيّٗا وَلَا نَصۡرَانِيّٗا وَلَٰكِن كَانَ حَنِيفٗا مُّسۡلِمٗا وَمَا كَانَ مِنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ
ibrāhīṁ yahūdanēā kristyanēā āyirunnilla. ennāl addēhaṁ śud'dhamanasthitikkāranuṁ (allāhuvinn) kīḻpeṭṭavanuṁ āyirunnu. addēhaṁ bahudaivārādhakarilpeṭṭavanāyirunniṭṭumilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 67
إِنَّ أَوۡلَى ٱلنَّاسِ بِإِبۡرَٰهِيمَ لَلَّذِينَ ٱتَّبَعُوهُ وَهَٰذَا ٱلنَّبِيُّ وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْۗ وَٱللَّهُ وَلِيُّ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
tīrccayāyuṁ janaṅṅaḷil ibrāhīminēāṭ kūṭutal aṭuppamuḷḷavar addēhatte pintuṭarnnavaruṁ, ī pravācakanuṁ (addēhattil) viśvasiccavarumākunnu. allāhu satyaviśvāsikaḷuṭe rakṣādhikāriyākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 68
وَدَّت طَّآئِفَةٞ مِّنۡ أَهۡلِ ٱلۡكِتَٰبِ لَوۡ يُضِلُّونَكُمۡ وَمَا يُضِلُّونَ إِلَّآ أَنفُسَهُمۡ وَمَا يَشۡعُرُونَ
vēdakkāril oru vibhāgaṁ, niṅṅaḷe vaḻiteṟṟikkān kaḻiññirunneṅkil enn keātikkukayāṇ. yathārt'thattil avar vaḻiteṟṟikkunnat avarettanneyāṇ. avarat manas'silākkunnilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 69
يَـٰٓأَهۡلَ ٱلۡكِتَٰبِ لِمَ تَكۡفُرُونَ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ وَأَنتُمۡ تَشۡهَدُونَ
vēdakkārē, niṅṅaḷentināṇ allāhuvinṟe teḷivukaḷil aviśvasikkunnat? niṅṅaḷ tanne (avaykk) sākṣyaṁ vahikkunnavarāṇallēā
Surah Aal-e-Imran, Verse 70
يَـٰٓأَهۡلَ ٱلۡكِتَٰبِ لِمَ تَلۡبِسُونَ ٱلۡحَقَّ بِٱلۡبَٰطِلِ وَتَكۡتُمُونَ ٱلۡحَقَّ وَأَنتُمۡ تَعۡلَمُونَ
vēdakkārē, niṅṅaḷentināṇ satyatte asatyavumāyi kūṭṭikalarttukayuṁ, aṟiññukeāṇṭ satyaṁ maṟaccu vekkukayuṁ ceyyunnat
Surah Aal-e-Imran, Verse 71
وَقَالَت طَّآئِفَةٞ مِّنۡ أَهۡلِ ٱلۡكِتَٰبِ ءَامِنُواْ بِٱلَّذِيٓ أُنزِلَ عَلَى ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَجۡهَ ٱلنَّهَارِ وَٱكۡفُرُوٓاْ ءَاخِرَهُۥ لَعَلَّهُمۡ يَرۡجِعُونَ
vēdakkāril oru vibhāgaṁ (svantaṁ anuyāyikaḷēāṭ) paṟaññu: ī viśvāsikaḷkk avatarippikkappeṭṭatil pakalinṟe ārambhattil niṅṅaḷ viśvasiccukeāḷḷuka. pakalinṟe avasānattil niṅṅaḷat aviśvasikkukayuṁ ceyyuka. (at kaṇṭ) avar (viśvāsikaḷ) pinmāṟiyēkkāṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 72
وَلَا تُؤۡمِنُوٓاْ إِلَّا لِمَن تَبِعَ دِينَكُمۡ قُلۡ إِنَّ ٱلۡهُدَىٰ هُدَى ٱللَّهِ أَن يُؤۡتَىٰٓ أَحَدٞ مِّثۡلَ مَآ أُوتِيتُمۡ أَوۡ يُحَآجُّوكُمۡ عِندَ رَبِّكُمۡۗ قُلۡ إِنَّ ٱلۡفَضۡلَ بِيَدِ ٱللَّهِ يُؤۡتِيهِ مَن يَشَآءُۗ وَٱللَّهُ وَٰسِعٌ عَلِيمٞ
niṅṅaḷuṭe matatte pinpaṟṟiyavareyallāte niṅṅaḷ viśvasiccu pēākarut- (nabiyē,) paṟayuka: (śariyāya) mārgadarśanaṁ allāhuvinṟe mārgadarśanamatre-(vēdakkārāya) niṅṅaḷkk nalkappeṭṭatu pēāluḷḷat (vēdagranthaṁ) maṟṟārkkeṅkiluṁ nalkappeṭumennēā niṅṅaḷuṭe rakṣitāvinṟe aṭukkal avarāreṅkiluṁ niṅṅaḷēāṭ n'yāyavādaṁ naṭattumennēā (niṅṅaḷ viśvasikkarut ennuṁ ā vēdakkār paṟaññu) . (nabiyē,) paṟayuka: tīrccayāyuṁ anugrahaṁ allāhuvinṟe kayyilākunnu. avan uddēśikkunnavarkk at nalkunnu. allāhu vipulamāya kaḻivuḷḷavanuṁ ellāṁ aṟiyunnavanumākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 73
يَخۡتَصُّ بِرَحۡمَتِهِۦ مَن يَشَآءُۗ وَٱللَّهُ ذُو ٱلۡفَضۡلِ ٱلۡعَظِيمِ
avan uddēśikkunnavarēāṭ avan pratyēkaṁ karuṇa kāṇikkunnu. allāhu mahattāya anugrahaṁ ceyyunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 74
۞وَمِنۡ أَهۡلِ ٱلۡكِتَٰبِ مَنۡ إِن تَأۡمَنۡهُ بِقِنطَارٖ يُؤَدِّهِۦٓ إِلَيۡكَ وَمِنۡهُم مَّنۡ إِن تَأۡمَنۡهُ بِدِينَارٖ لَّا يُؤَدِّهِۦٓ إِلَيۡكَ إِلَّا مَا دُمۡتَ عَلَيۡهِ قَآئِمٗاۗ ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ قَالُواْ لَيۡسَ عَلَيۡنَا فِي ٱلۡأُمِّيِّـۧنَ سَبِيلٞ وَيَقُولُونَ عَلَى ٱللَّهِ ٱلۡكَذِبَ وَهُمۡ يَعۡلَمُونَ
oru svarṇakkūmpāraṁ tanne viśvasiccēlpiccāluṁ at ninakk tiriccunalkunna cilar vēdakkāriluṇṭ. avaril tanne maṟṟeāru tarakkārumuṇṭ. avare oru dīnār nī viśvasiccēlpiccāl pēāluṁ nirantaraṁ (cēādiccu keāṇṭ) ninneṅkilallāte avarat ninakk tiriccutarikayilla. akṣarajñānamillātta āḷukaḷuṭe kāryattil (avare vañcikkunnatil) ñaṅṅaḷkk kuṟṟamuṇṭākān vaḻiyillenn avar paṟaññatinālatre at. avar allāhuvinṟe pēril aṟiññ keāṇṭ kaḷḷaṁ paṟayukayākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 75
بَلَىٰۚ مَنۡ أَوۡفَىٰ بِعَهۡدِهِۦ وَٱتَّقَىٰ فَإِنَّ ٱللَّهَ يُحِبُّ ٱلۡمُتَّقِينَ
alla, vallavanuṁ tanṟe karār niṟavēṟṟukayuṁ dharm'maniṣṭhapālikkukayuṁ ceyyunna pakṣaṁ tīrccayāyuṁ allāhu dharm'maniṣṭhapālikkunnavare iṣṭappeṭunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 76
إِنَّ ٱلَّذِينَ يَشۡتَرُونَ بِعَهۡدِ ٱللَّهِ وَأَيۡمَٰنِهِمۡ ثَمَنٗا قَلِيلًا أُوْلَـٰٓئِكَ لَا خَلَٰقَ لَهُمۡ فِي ٱلۡأٓخِرَةِ وَلَا يُكَلِّمُهُمُ ٱللَّهُ وَلَا يَنظُرُ إِلَيۡهِمۡ يَوۡمَ ٱلۡقِيَٰمَةِ وَلَا يُزَكِّيهِمۡ وَلَهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٞ
allāhuvēāṭuḷḷa karāṟuṁ svantaṁ śapathaṅṅaḷuṁ tucchavilaykk vilkkunnavarārēā avarkk paralēākattil yāteāru ōhariyumilla. uyirtteḻunnēlpinṟe nāḷil allāhu avarēāṭ sansārikkukayēā, avaruṭe nērkk (kāruṇyapūrvvaṁ) nēākkukayēā ceyyunnatalla. avan avarkk viśud'dhi nalkunnatumalla. avarkk vēdanayēṟiya śikṣayuṇṭāyirikkunnatumāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 77
وَإِنَّ مِنۡهُمۡ لَفَرِيقٗا يَلۡوُۥنَ أَلۡسِنَتَهُم بِٱلۡكِتَٰبِ لِتَحۡسَبُوهُ مِنَ ٱلۡكِتَٰبِ وَمَا هُوَ مِنَ ٱلۡكِتَٰبِ وَيَقُولُونَ هُوَ مِنۡ عِندِ ٱللَّهِ وَمَا هُوَ مِنۡ عِندِ ٱللَّهِۖ وَيَقُولُونَ عَلَى ٱللَّهِ ٱلۡكَذِبَ وَهُمۡ يَعۡلَمُونَ
vēdagranthattile vācakaśailikaḷ vaḷacceāṭikkunna cilaruṁ avaruṭe kūṭṭattiluṇṭ. at vēdagranthattil peṭṭatāṇenn niṅṅaḷ dharikkuvān vēṇṭiyāṇat. at vēdagranthattiluḷḷatalla. avar paṟayuṁ; at allāhuvinṟe pakkal ninnuḷḷatāṇenn. ennāl at allāhuviṅkal ninnuḷḷatalla. avar aṟiññukeāṇṭ allāhuvinṟe pēril kaḷḷaṁ paṟayukayāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 78
مَا كَانَ لِبَشَرٍ أَن يُؤۡتِيَهُ ٱللَّهُ ٱلۡكِتَٰبَ وَٱلۡحُكۡمَ وَٱلنُّبُوَّةَ ثُمَّ يَقُولَ لِلنَّاسِ كُونُواْ عِبَادٗا لِّي مِن دُونِ ٱللَّهِ وَلَٰكِن كُونُواْ رَبَّـٰنِيِّـۧنَ بِمَا كُنتُمۡ تُعَلِّمُونَ ٱلۡكِتَٰبَ وَبِمَا كُنتُمۡ تَدۡرُسُونَ
allāhu oru manuṣyan vēdavuṁ matavijñānavuṁ pravācakatvavuṁ nalkukayuṁ, enniṭṭ addēhaṁ janaṅṅaḷēāṭ niṅṅaḷ allāhuve viṭṭ enṟe dāsanmārāyirikkuvin enn paṟayukayuṁ ceyyuka ennat uṇṭākāvunnatalla. ennāl niṅṅaḷ vēdagranthaṁ paṭhippiccukeāṇṭirikkunnatilūṭeyuṁ, paṭhicc keāṇṭirikkunnatilūṭeyuṁ daivattinṟe niṣkaḷaṅka dāsanmārāyirikkaṇaṁ (ennāyirikkuṁ addēhaṁ paṟayunnat)
Surah Aal-e-Imran, Verse 79
وَلَا يَأۡمُرَكُمۡ أَن تَتَّخِذُواْ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةَ وَٱلنَّبِيِّـۧنَ أَرۡبَابًاۚ أَيَأۡمُرُكُم بِٱلۡكُفۡرِ بَعۡدَ إِذۡ أَنتُم مُّسۡلِمُونَ
malakkukaḷeyuṁ pravācakanmāreyuṁ niṅṅaḷ rakṣitākkaḷāyi svīkarikkaṇamenn addēhaṁ niṅṅaḷēāṭ kalpakkukayumilla. niṅṅaḷ musliṅkaḷāyikkaḻiññatin śēṣaṁ aviśvāsaṁ svīkarikkān addēhaṁ niṅṅaḷēāṭ kalpikkumennāṇēā (niṅṅaḷ karutunnat)
Surah Aal-e-Imran, Verse 80
وَإِذۡ أَخَذَ ٱللَّهُ مِيثَٰقَ ٱلنَّبِيِّـۧنَ لَمَآ ءَاتَيۡتُكُم مِّن كِتَٰبٖ وَحِكۡمَةٖ ثُمَّ جَآءَكُمۡ رَسُولٞ مُّصَدِّقٞ لِّمَا مَعَكُمۡ لَتُؤۡمِنُنَّ بِهِۦ وَلَتَنصُرُنَّهُۥۚ قَالَ ءَأَقۡرَرۡتُمۡ وَأَخَذۡتُمۡ عَلَىٰ ذَٰلِكُمۡ إِصۡرِيۖ قَالُوٓاْ أَقۡرَرۡنَاۚ قَالَ فَٱشۡهَدُواْ وَأَنَا۠ مَعَكُم مِّنَ ٱلشَّـٰهِدِينَ
allāhu pravācakanmārēāṭ karār vāṅṅiya sandarbhaṁ (śrad'dhikkuka) : ñān niṅṅaḷkk vēdagranthavuṁ vijñānavuṁ nalkukayuṁ, anantaraṁ niṅṅaḷuṭe pakkaluḷḷatine śariveccukeāṇṭ oru dūtan niṅṅaḷuṭe aṭutt varikayumāṇeṅkil tīrccayāyuṁ niṅṅaḷ addēhattil viśvasikkukayuṁ, addēhatte sahāyikkukayuṁ ceyyēṇṭatāṇ enn. (tuṭarnn) avan (avarēāṭ) cēādiccu: niṅṅaḷat sam'matikkukayuṁ akkāryattil ennēāṭuḷḷa bādhyata ēṟṟeṭukkukayuṁ ceytuvēā? avar paṟaññu: ate, ñaṅṅaḷ sam'maticcirikkunnu. avan paṟaññu: eṅkil niṅṅaḷ atin sākṣikaḷāyirikkuka. ñānuṁ niṅṅaḷēāṭeāppaṁ sākṣiyāyirikkunnatāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 81
فَمَن تَوَلَّىٰ بَعۡدَ ذَٰلِكَ فَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡفَٰسِقُونَ
atin śēṣavuṁ āreṅkiluṁ pintiriyukayāṇeṅkil avar tanneyākunnu dhikkārikaḷ
Surah Aal-e-Imran, Verse 82
أَفَغَيۡرَ دِينِ ٱللَّهِ يَبۡغُونَ وَلَهُۥٓ أَسۡلَمَ مَن فِي ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ طَوۡعٗا وَكَرۡهٗا وَإِلَيۡهِ يُرۡجَعُونَ
appēāḷ allāhuvinṟe matamallātta maṟṟu valla matavumāṇēā avar āgrahikkunnat? (vāstavattil) ākāśaṅṅaḷiluṁ bhūmiyiluṁ uḷḷavarellāṁ anusaraṇayēāṭeyēā nirbandhitamāyēā avann kīḻpeṭṭirikkukayāṇ. avanilēkk tanneyāṇ avar maṭakkappeṭunnatuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 83
قُلۡ ءَامَنَّا بِٱللَّهِ وَمَآ أُنزِلَ عَلَيۡنَا وَمَآ أُنزِلَ عَلَىٰٓ إِبۡرَٰهِيمَ وَإِسۡمَٰعِيلَ وَإِسۡحَٰقَ وَيَعۡقُوبَ وَٱلۡأَسۡبَاطِ وَمَآ أُوتِيَ مُوسَىٰ وَعِيسَىٰ وَٱلنَّبِيُّونَ مِن رَّبِّهِمۡ لَا نُفَرِّقُ بَيۡنَ أَحَدٖ مِّنۡهُمۡ وَنَحۡنُ لَهُۥ مُسۡلِمُونَ
(nabiyē,) paṟayuka: allāhuviluṁ ñaṅṅaḷkk avatarippikkappeṭṭati (khur'ān) luṁ, ibrāhīṁ, ismā'īl, iṣākh, ya'akhūb, ya'akhūb santatikaḷ ennivarkk avatarippikkappeṭṭa (divyasandēśaṁ) tiluṁ, mūsāykkuṁ īsāykkuṁ maṟṟu pravācakanmārkkuṁ taṅṅaḷuṭe rakṣitāviṅkal ninn nalkappeṭṭatiluṁ ñaṅṅaḷ viśvasiccirikkunnu. avaril ārkkiṭayiluṁ ñaṅṅaḷ vivēcanaṁ kalpikkunnilla. ñaṅṅaḷ allāhuvin kīḻpeṭṭavarākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 84
وَمَن يَبۡتَغِ غَيۡرَ ٱلۡإِسۡلَٰمِ دِينٗا فَلَن يُقۡبَلَ مِنۡهُ وَهُوَ فِي ٱلۡأٓخِرَةِ مِنَ ٱلۡخَٰسِرِينَ
islāṁ (daivattinuḷḷa ātmārppaṇaṁ) allāttatine āreṅkiluṁ matamāyi āgrahikkunna pakṣaṁ at avanil ninn orikkaluṁ svīkarikkappeṭunnatalla. paralēākattil avan naṣṭakkāril peṭṭavanumāyirikkuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 85
كَيۡفَ يَهۡدِي ٱللَّهُ قَوۡمٗا كَفَرُواْ بَعۡدَ إِيمَٰنِهِمۡ وَشَهِدُوٓاْ أَنَّ ٱلرَّسُولَ حَقّٞ وَجَآءَهُمُ ٱلۡبَيِّنَٰتُۚ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
viśvāsattin śēṣaṁ aviśvāsaṁ svīkaricca oru janataye allāhu eṅṅane nērvaḻiyilākkuṁ? avarākaṭṭe daivadūtan satyavānāṇenn sākṣyaṁ vahicciṭṭuṇṭ. avarkk vyaktamāya teḷivukaḷ vannukiṭṭiyiṭṭumuṇṭ. akramikaḷāya ā janavibhāgatte allāhu nērvaḻiyilākkunnatalla
Surah Aal-e-Imran, Verse 86
أُوْلَـٰٓئِكَ جَزَآؤُهُمۡ أَنَّ عَلَيۡهِمۡ لَعۡنَةَ ٱللَّهِ وَٱلۡمَلَـٰٓئِكَةِ وَٱلنَّاسِ أَجۡمَعِينَ
allāhuvinṟeyuṁ malakkukaḷuṭeyuṁ manuṣyaruṭeyuṁ ellāṁ śāpaṁ avaruṭe mēluṇṭāyirikkuka ennatatre avarkkuḷḷa pratiphalaṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 87
خَٰلِدِينَ فِيهَا لَا يُخَفَّفُ عَنۡهُمُ ٱلۡعَذَابُ وَلَا هُمۡ يُنظَرُونَ
avar atil (śāpaphalamāya śikṣayil) sthiravāsikaḷāyirikkunnatāṇ. avarkk śikṣa laghūkarikkappeṭunnatalla. avarkk avadhi nalkappeṭukayumilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 88
إِلَّا ٱلَّذِينَ تَابُواْ مِنۢ بَعۡدِ ذَٰلِكَ وَأَصۡلَحُواْ فَإِنَّ ٱللَّهَ غَفُورٞ رَّحِيمٌ
atin (aviśvāsattinu) śēṣaṁ paścāttapikkukayuṁ, jīvitaṁ nannākkittīrkkukayuṁ ceytavareāḻike. appēāḷ allāhu ēṟe peāṟukkunnavanuṁ atyadhikaṁ karuṇa kāṇikkunnavanumākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 89
إِنَّ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ بَعۡدَ إِيمَٰنِهِمۡ ثُمَّ ٱزۡدَادُواْ كُفۡرٗا لَّن تُقۡبَلَ تَوۡبَتُهُمۡ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلضَّآلُّونَ
viśvasiccatin śēṣaṁ aviśvāsikaḷāyi māṟukayuṁ, aviśvāsaṁ kūṭikkūṭi varikayuṁ ceyta vibhāgattinṟe paścāttāpaṁ orikkaluṁ svīkarikkappeṭukayilla. avaratre vaḻipiḻaccavar
Surah Aal-e-Imran, Verse 90
إِنَّ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ وَمَاتُواْ وَهُمۡ كُفَّارٞ فَلَن يُقۡبَلَ مِنۡ أَحَدِهِم مِّلۡءُ ٱلۡأَرۡضِ ذَهَبٗا وَلَوِ ٱفۡتَدَىٰ بِهِۦٓۗ أُوْلَـٰٓئِكَ لَهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٞ وَمَا لَهُم مِّن نَّـٰصِرِينَ
aviśvasikkukayuṁ aviśvāsikaḷāyikkeāṇṭ marikkukayuṁ ceytavarilpeṭṭa orāḷ bhūmi niṟaye svarṇaṁ prāyaścittamāyi nalkiyāl pēāluṁ at svīkarikkappeṭunnatalla. avarkkāṇ vēdanayēṟiya śikṣayuḷḷat. avarkk sahāyikaḷāyi ārumuṇṭāyirikkunnatumalla
Surah Aal-e-Imran, Verse 91
لَن تَنَالُواْ ٱلۡبِرَّ حَتَّىٰ تُنفِقُواْ مِمَّا تُحِبُّونَۚ وَمَا تُنفِقُواْ مِن شَيۡءٖ فَإِنَّ ٱللَّهَ بِهِۦ عَلِيمٞ
niṅṅaḷ iṣṭappeṭunnatil ninn niṅṅaḷ celavaḻikkunnat vare niṅṅaḷkk puṇyaṁ nēṭānāvilla. niṅṅaḷ ēteāru vastu celavaḻikkunnatāyāluṁ tīrccayāyuṁ allāhu atineppaṟṟi aṟiyunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 92
۞كُلُّ ٱلطَّعَامِ كَانَ حِلّٗا لِّبَنِيٓ إِسۡرَـٰٓءِيلَ إِلَّا مَا حَرَّمَ إِسۡرَـٰٓءِيلُ عَلَىٰ نَفۡسِهِۦ مِن قَبۡلِ أَن تُنَزَّلَ ٱلتَّوۡرَىٰةُۚ قُلۡ فَأۡتُواْ بِٱلتَّوۡرَىٰةِ فَٱتۡلُوهَآ إِن كُنتُمۡ صَٰدِقِينَ
ellā āhārapadārt'thavuṁ isrāyīl santatikaḷkk anuvadanīyamāyirunnu. teṟātt avatarippikkappeṭunnatin mumpāyi isrāyīl (ya'akhūb nabi) tanṟe kāryattil niṣid'dhamākkiyateāḻike. (nabiyē,) paṟayuka: niṅṅaḷ satyavānmārāṇeṅkil teṟātt keāṇṭuvannu ateānn vāyiccukēḷpikkuka
Surah Aal-e-Imran, Verse 93
فَمَنِ ٱفۡتَرَىٰ عَلَى ٱللَّهِ ٱلۡكَذِبَ مِنۢ بَعۡدِ ذَٰلِكَ فَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلظَّـٰلِمُونَ
enniṭṭ atinu śēṣavuṁ allāhuvinṟe pēril kaḷḷaṁ keṭṭiccamaccavarārēā avar tanneyākunnu akramikaḷ
Surah Aal-e-Imran, Verse 94
قُلۡ صَدَقَ ٱللَّهُۗ فَٱتَّبِعُواْ مِلَّةَ إِبۡرَٰهِيمَ حَنِيفٗاۖ وَمَا كَانَ مِنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ
(nabiyē,) paṟayuka: allāhu satyaṁ paṟaññirikkunnu. ākayāl śud'dhamanaskanāya ibrāhīminṟe mārgaṁ niṅṅaḷ pintuṭaruka. addēhaṁ bahudaivārādhakaruṭe kūṭṭattilāyirunnilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 95
إِنَّ أَوَّلَ بَيۡتٖ وُضِعَ لِلنَّاسِ لَلَّذِي بِبَكَّةَ مُبَارَكٗا وَهُدٗى لِّلۡعَٰلَمِينَ
tīrccayāyuṁ manuṣyarkk vēṇṭi sthāpikkappeṭṭa onnāmatte ārādhanā mandiraṁ bakkayil uḷḷatatre. (at) anugr̥hītamāyuṁ lēākarkk mārgadarśakamāyuṁ (nilakeāḷḷunnu)
Surah Aal-e-Imran, Verse 96
فِيهِ ءَايَٰتُۢ بَيِّنَٰتٞ مَّقَامُ إِبۡرَٰهِيمَۖ وَمَن دَخَلَهُۥ كَانَ ءَامِنٗاۗ وَلِلَّهِ عَلَى ٱلنَّاسِ حِجُّ ٱلۡبَيۡتِ مَنِ ٱسۡتَطَاعَ إِلَيۡهِ سَبِيلٗاۚ وَمَن كَفَرَ فَإِنَّ ٱللَّهَ غَنِيٌّ عَنِ ٱلۡعَٰلَمِينَ
atil vyaktamāya dr̥ṣṭāntaṅṅaḷ- (viśiṣyā) ibrāhīṁ ninna sthalaṁ -uṇṭ. ār aviṭe pravēśikkunnuvēā avan nirbhayanāyirikkunnatāṇ. ā mandirattil etticcērān kaḻivuḷḷa manuṣyar atilēkk hajj tīrt'thāṭanaṁ naṭattal avarkk allāhuvēāṭuḷḷa bādhyatayākunnu. vallavanuṁ aviśvasikkunna pakṣaṁ allāhu lēākare āśrayikkāttavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 97
قُلۡ يَـٰٓأَهۡلَ ٱلۡكِتَٰبِ لِمَ تَكۡفُرُونَ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ وَٱللَّهُ شَهِيدٌ عَلَىٰ مَا تَعۡمَلُونَ
(nabiyē,) paṟayuka: vēdakkārē, niṅṅaḷentināṇ allāhuvinṟe vacanaṅṅaḷe niṣēdhikkunnat? niṅṅaḷ pravarttikkunnatinellāṁ allāhu sākṣiyākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 98
قُلۡ يَـٰٓأَهۡلَ ٱلۡكِتَٰبِ لِمَ تَصُدُّونَ عَن سَبِيلِ ٱللَّهِ مَنۡ ءَامَنَ تَبۡغُونَهَا عِوَجٗا وَأَنتُمۡ شُهَدَآءُۗ وَمَا ٱللَّهُ بِغَٰفِلٍ عَمَّا تَعۡمَلُونَ
(nabiyē,) paṟayuka: vēdakkārē, allāhuvinṟe mārgattil ninn- atine vaḷacceāṭikkān śramiccu keāṇṭ-niṅṅaḷentin viśvāsikaḷe pintirippiccukaḷayunnu? (ā mārgaṁ śariyāṇennatin) niṅṅaḷ tanne sākṣikaḷāṇallēā. niṅṅaḷ pravartticc keāṇṭirikkunnatineppaṟṟiyeānnuṁ allāhu aśrad'dhanalla
Surah Aal-e-Imran, Verse 99
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ إِن تُطِيعُواْ فَرِيقٗا مِّنَ ٱلَّذِينَ أُوتُواْ ٱلۡكِتَٰبَ يَرُدُّوكُم بَعۡدَ إِيمَٰنِكُمۡ كَٰفِرِينَ
satyaviśvāsikaḷē, vēdagranthaṁ nalkappeṭṭavaril oru vibhāgatte niṅṅaḷ anusarikkunna pakṣaṁ niṅṅaḷ viśvāsaṁ svīkariccatin śēṣaṁ avar niṅṅaḷe aviśvāsikaḷāyi māṟṟiyēkkuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 100
وَكَيۡفَ تَكۡفُرُونَ وَأَنتُمۡ تُتۡلَىٰ عَلَيۡكُمۡ ءَايَٰتُ ٱللَّهِ وَفِيكُمۡ رَسُولُهُۥۗ وَمَن يَعۡتَصِم بِٱللَّهِ فَقَدۡ هُدِيَ إِلَىٰ صِرَٰطٖ مُّسۡتَقِيمٖ
niṅṅaḷkk allāhuvinṟe vacanaṅṅaḷ vāyiccukēḷpikkappeṭṭukeāṇṭirikke, niṅṅaḷkkiṭayil avanṟe dūtanuṇṭāyirikke niṅṅaḷeṅṅane aviśvāsikaḷākuṁ? ār allāhuve muṟukepiṭikkunnuvēā avan nērmārgattilēkk nayikkappeṭṭirikkunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 101
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ ٱتَّقُواْ ٱللَّهَ حَقَّ تُقَاتِهِۦ وَلَا تَمُوتُنَّ إِلَّا وَأَنتُم مُّسۡلِمُونَ
satyaviśvāsikaḷē, niṅṅaḷ allāhuve sūkṣikkēṇṭa muṟaprakāraṁ sūkṣikkuka. niṅṅaḷ musliṅkaḷāyikkeāṇṭallāte marikkāniṭayākarut
Surah Aal-e-Imran, Verse 102
وَٱعۡتَصِمُواْ بِحَبۡلِ ٱللَّهِ جَمِيعٗا وَلَا تَفَرَّقُواْۚ وَٱذۡكُرُواْ نِعۡمَتَ ٱللَّهِ عَلَيۡكُمۡ إِذۡ كُنتُمۡ أَعۡدَآءٗ فَأَلَّفَ بَيۡنَ قُلُوبِكُمۡ فَأَصۡبَحۡتُم بِنِعۡمَتِهِۦٓ إِخۡوَٰنٗا وَكُنتُمۡ عَلَىٰ شَفَا حُفۡرَةٖ مِّنَ ٱلنَّارِ فَأَنقَذَكُم مِّنۡهَاۗ كَذَٰلِكَ يُبَيِّنُ ٱللَّهُ لَكُمۡ ءَايَٰتِهِۦ لَعَلَّكُمۡ تَهۡتَدُونَ
niṅṅaḷeānnicc allāhuvinṟe kayaṟil muṟukepiṭikkuka. niṅṅaḷ bhinnicc pēākarut. niṅṅaḷ an'yēān'yaṁ śatrukkaḷāyirunnappēāḷ niṅṅaḷkk allāhu ceyta anugrahaṁ ōrkkukayuṁ ceyyuka. avan niṅṅaḷuṭe manas'sukaḷ tam'mil kūṭṭiyiṇakki. aṅṅane avanṟe anugrahattāl niṅṅaḷ sahēādaraṅṅaḷāyittīrnnu. niṅṅaḷ agnikuṇḍattinṟe vakkilāyirunnu. enniṭṭatil ninn niṅṅaḷe avan rakṣappeṭutti. aprakāraṁ allāhu avanṟe dr̥ṣṭāntaṅṅaḷ niṅṅaḷkk vivariccutarunnu; niṅṅaḷ nērmārgaṁ prāpikkuvān vēṇṭi
Surah Aal-e-Imran, Verse 103
وَلۡتَكُن مِّنكُمۡ أُمَّةٞ يَدۡعُونَ إِلَى ٱلۡخَيۡرِ وَيَأۡمُرُونَ بِٱلۡمَعۡرُوفِ وَيَنۡهَوۡنَ عَنِ ٱلۡمُنكَرِۚ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡمُفۡلِحُونَ
nanmayilēkk kṣaṇikkukayuṁ, sadācāraṁ kalpikkukayuṁ, durācārattil ninn vilakkukayuṁ ceyyunna oru samudāyaṁ niṅṅaḷil ninn uṇṭāyirikkaṭṭe. avaratre vijayikaḷ
Surah Aal-e-Imran, Verse 104
وَلَا تَكُونُواْ كَٱلَّذِينَ تَفَرَّقُواْ وَٱخۡتَلَفُواْ مِنۢ بَعۡدِ مَا جَآءَهُمُ ٱلۡبَيِّنَٰتُۚ وَأُوْلَـٰٓئِكَ لَهُمۡ عَذَابٌ عَظِيمٞ
vyaktamāya teḷivukaḷ vannukiṭṭiyatin śēṣaṁ pala kakṣikaḷāyi piriññ bhinniccavareppēāle niṅṅaḷākarut. avarkkāṇ kanatta śikṣayuḷḷat
Surah Aal-e-Imran, Verse 105
يَوۡمَ تَبۡيَضُّ وُجُوهٞ وَتَسۡوَدُّ وُجُوهٞۚ فَأَمَّا ٱلَّذِينَ ٱسۡوَدَّتۡ وُجُوهُهُمۡ أَكَفَرۡتُم بَعۡدَ إِيمَٰنِكُمۡ فَذُوقُواْ ٱلۡعَذَابَ بِمَا كُنتُمۡ تَكۡفُرُونَ
cila mukhaṅṅaḷ veḷukkukayuṁ, cila mukhaṅṅaḷ kaṟukkukayuṁ ceyyunna oru divasattil. ennāl mukhaṅṅaḷ kaṟuttu pēāyavarēāṭ paṟayappeṭuṁ: viśvāsaṁ svīkariccatin śēṣaṁ niṅṅaḷ aviśvasikkukayāṇēā ceytat? eṅkil niṅṅaḷ aviśvāsaṁ svīkariccatinṟe phalamāyi śikṣa anubhaviccu keāḷḷuka
Surah Aal-e-Imran, Verse 106
وَأَمَّا ٱلَّذِينَ ٱبۡيَضَّتۡ وُجُوهُهُمۡ فَفِي رَحۡمَةِ ٱللَّهِۖ هُمۡ فِيهَا خَٰلِدُونَ
ennāl mukhaṅṅaḷ veḷuttu teḷiññavar allāhuvinṟe kāruṇyattilāyirikkuṁ. avaratil sthiravāsikaḷāyirikkunnatāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 107
تِلۡكَ ءَايَٰتُ ٱللَّهِ نَتۡلُوهَا عَلَيۡكَ بِٱلۡحَقِّۗ وَمَا ٱللَّهُ يُرِيدُ ظُلۡمٗا لِّلۡعَٰلَمِينَ
allāhuvinṟe dr̥ṣṭāntaṅṅaḷatre ava. satyaprakāraṁ nāṁ ava ninakk ōtikēḷpiccu tarunnu. lēākarēāṭ oru anītiyuṁ kāṇikkān allāhu uddēśikkunnilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 108
وَلِلَّهِ مَا فِي ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَمَا فِي ٱلۡأَرۡضِۚ وَإِلَى ٱللَّهِ تُرۡجَعُ ٱلۡأُمُورُ
allāhuvinṟetākunnu ākāśaṅṅaḷiluḷḷatuṁ bhūmiyiluḷḷatuṁ. allāhuviṅkalēkkākunnu kāryaṅṅaḷ maṭakkappeṭunnat
Surah Aal-e-Imran, Verse 109
كُنتُمۡ خَيۡرَ أُمَّةٍ أُخۡرِجَتۡ لِلنَّاسِ تَأۡمُرُونَ بِٱلۡمَعۡرُوفِ وَتَنۡهَوۡنَ عَنِ ٱلۡمُنكَرِ وَتُؤۡمِنُونَ بِٱللَّهِۗ وَلَوۡ ءَامَنَ أَهۡلُ ٱلۡكِتَٰبِ لَكَانَ خَيۡرٗا لَّهُمۚ مِّنۡهُمُ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ وَأَكۡثَرُهُمُ ٱلۡفَٰسِقُونَ
manuṣyavanśattinu vēṇṭi raṅgatt keāṇṭuvarappeṭṭa uttamasamudāyamākunnu niṅṅaḷ. niṅṅaḷ sadācāraṁ kalpikkukayuṁ, durācārattil ninn vilakkukayuṁ, allāhuvil viśvasikkukayuṁ ceyyunnu. vēdakkār viśvasiccirunnuveṅkil atavarkk uttamamāyirunnu. avaruṭe kūṭṭattil viśvāsamuḷḷavaruṇṭ. ennāl avaril adhikapēruṁ dhikkārikaḷākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 110
لَن يَضُرُّوكُمۡ إِلَّآ أَذٗىۖ وَإِن يُقَٰتِلُوكُمۡ يُوَلُّوكُمُ ٱلۡأَدۡبَارَ ثُمَّ لَا يُنصَرُونَ
cillaṟa śalyamallāte niṅṅaḷkk oru upadravavuṁ varuttān avarkkāvilla. ini avar niṅṅaḷēāṭ yud'dhattil ērpeṭukayāṇeṅkil tanne avar pintiriññēāṭunnatāṇ. pinnīṭavarkk sahāyaṁ labhikkukayumilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 111
ضُرِبَتۡ عَلَيۡهِمُ ٱلذِّلَّةُ أَيۡنَ مَا ثُقِفُوٓاْ إِلَّا بِحَبۡلٖ مِّنَ ٱللَّهِ وَحَبۡلٖ مِّنَ ٱلنَّاسِ وَبَآءُو بِغَضَبٖ مِّنَ ٱللَّهِ وَضُرِبَتۡ عَلَيۡهِمُ ٱلۡمَسۡكَنَةُۚ ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ كَانُواْ يَكۡفُرُونَ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ وَيَقۡتُلُونَ ٱلۡأَنۢبِيَآءَ بِغَيۡرِ حَقّٖۚ ذَٰلِكَ بِمَا عَصَواْ وَّكَانُواْ يَعۡتَدُونَ
nindyata avaril aṭiccēlpikkappeṭṭirikkunnu; avar eviṭe kāṇappeṭṭāluṁ. allāhuvil ninnuḷḷa piṭikayaṟēā, janaṅṅaḷil ninnuḷḷa piṭikayaṟēā mukhēnayallāte (avarkk atil ninn mēācanamilla.) avar allāhuvinṟe kēāpattin pātramākukayuṁ, avaruṭe mēl adhamatvaṁ aṭiccēlpikkappeṭukayuṁ ceytirikkunnu. avar allāhuvinṟe dr̥ṣṭāntaṅṅaḷ taḷḷikkaḷayukayuṁ, an'yāyamāyi pravācakanmāre keālappeṭuttukayuṁ ceytukeāṇṭirunnatinṟe phalamatre at. avar anusaraṇakkēṭ kāṇikkukayuṁ, atikramaṁ pravartticcukeāṇṭirikkukayuṁ ceytatinṟe phalamatre at
Surah Aal-e-Imran, Verse 112
۞لَيۡسُواْ سَوَآءٗۗ مِّنۡ أَهۡلِ ٱلۡكِتَٰبِ أُمَّةٞ قَآئِمَةٞ يَتۡلُونَ ءَايَٰتِ ٱللَّهِ ءَانَآءَ ٱلَّيۡلِ وَهُمۡ يَسۡجُدُونَ
avarellāṁ orupēāleyalla. nērmārgattil nilakeāḷḷunna oru samūhavuṁ vēdakkāriluṇṭ. rātri samayaṅṅaḷil sujūdil (athavā namaskārattil) ērpeṭṭukeāṇṭ avar allāhuvinṟe vacanaṅṅaḷ pārāyaṇaṁ ceyyunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 113
يُؤۡمِنُونَ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَيَأۡمُرُونَ بِٱلۡمَعۡرُوفِ وَيَنۡهَوۡنَ عَنِ ٱلۡمُنكَرِ وَيُسَٰرِعُونَ فِي ٱلۡخَيۡرَٰتِۖ وَأُوْلَـٰٓئِكَ مِنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
avar allāhuviluṁ antyadinattiluṁ viśvasikkukayuṁ, sadācāraṁ kalpikkukayuṁ. durācārattil ninn vilakkukayuṁ, nalla kāryaṅṅaḷil atyutsāhaṁ kāṇikkukayuṁ ceyyuṁ. avar sajjanaṅṅaḷil peṭṭavarākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 114
وَمَا يَفۡعَلُواْ مِنۡ خَيۡرٖ فَلَن يُكۡفَرُوهُۗ وَٱللَّهُ عَلِيمُۢ بِٱلۡمُتَّقِينَ
avar ēteāru nallakāryaṁ ceytāluṁ atinṟe pratiphalaṁ avarkk niṣēdhikkappeṭunnatalla. allāhu sūkṣmata pālikkunnavareppaṟṟi aṟivuḷḷavānākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 115
إِنَّ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ لَن تُغۡنِيَ عَنۡهُمۡ أَمۡوَٰلُهُمۡ وَلَآ أَوۡلَٰدُهُم مِّنَ ٱللَّهِ شَيۡـٔٗاۖ وَأُوْلَـٰٓئِكَ أَصۡحَٰبُ ٱلنَّارِۖ هُمۡ فِيهَا خَٰلِدُونَ
satyaniṣēdhikaḷe sambandhicciṭattēāḷaṁ avaruṭe svattukaḷēā santānaṅṅaḷēā allāhuvinṟe śikṣayil ninn avarkk oṭṭuṁ rakṣanēṭikeāṭukkunnatalla. avarāṇ narakāvakāśikaḷ. avaratil nityavāsikaḷāyirikkuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 116
مَثَلُ مَا يُنفِقُونَ فِي هَٰذِهِ ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَا كَمَثَلِ رِيحٖ فِيهَا صِرٌّ أَصَابَتۡ حَرۡثَ قَوۡمٖ ظَلَمُوٓاْ أَنفُسَهُمۡ فَأَهۡلَكَتۡهُۚ وَمَا ظَلَمَهُمُ ٱللَّهُ وَلَٰكِنۡ أَنفُسَهُمۡ يَظۡلِمُونَ
ī aihikajīvitattil avar celavaḻikkunnatine upamikkāvunnat ātmadrēāhikaḷāya oru janavibhāgattinṟe kr̥ṣiyiṭattil āññuvīśi atine naśippicc kaḷañña oru śītakāṟṟinēāṭākunnu. allāhu avarēāṭ drēāhaṁ kāṇicciṭṭilla. pakṣe, avar svantattēāṭ tanne drēāhaṁ ceyyukayāyirunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 117
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ لَا تَتَّخِذُواْ بِطَانَةٗ مِّن دُونِكُمۡ لَا يَأۡلُونَكُمۡ خَبَالٗا وَدُّواْ مَا عَنِتُّمۡ قَدۡ بَدَتِ ٱلۡبَغۡضَآءُ مِنۡ أَفۡوَٰهِهِمۡ وَمَا تُخۡفِي صُدُورُهُمۡ أَكۡبَرُۚ قَدۡ بَيَّنَّا لَكُمُ ٱلۡأٓيَٰتِۖ إِن كُنتُمۡ تَعۡقِلُونَ
satyaviśvāsikaḷē, niṅṅaḷkk puṟameyuḷḷavaril ninn niṅṅaḷ uḷḷukaḷḷikkāre svīkarikkarut. niṅṅaḷkk anart'thamuṇṭākkunna kāryattil avar oru vīḻcayuṁ varuttukayilla. niṅṅaḷ bud'dhimuṭṭunnatāṇ avarkk iṣṭaṁ. vidvēṣaṁ avaruṭe vāyil ninn veḷippeṭṭirikkunnu. avaruṭe manas'sukaḷ oḷicc vekkunnat kūṭutal gurutaramākunnu. niṅṅaḷkkitā nāṁ teḷivukaḷ vivariccutannirikkunnu; niṅṅaḷ cintikkunnavarāṇeṅkil
Surah Aal-e-Imran, Verse 118
هَـٰٓأَنتُمۡ أُوْلَآءِ تُحِبُّونَهُمۡ وَلَا يُحِبُّونَكُمۡ وَتُؤۡمِنُونَ بِٱلۡكِتَٰبِ كُلِّهِۦ وَإِذَا لَقُوكُمۡ قَالُوٓاْ ءَامَنَّا وَإِذَا خَلَوۡاْ عَضُّواْ عَلَيۡكُمُ ٱلۡأَنَامِلَ مِنَ ٱلۡغَيۡظِۚ قُلۡ مُوتُواْ بِغَيۡظِكُمۡۗ إِنَّ ٱللَّهَ عَلِيمُۢ بِذَاتِ ٱلصُّدُورِ
nēākkū; niṅṅaḷuṭe sthiti. niṅṅaḷavare snēhikkunnu. avar niṅṅaḷe snēhikkunnilla. niṅṅaḷ ellā vēdagranthaṅṅaḷiluṁ viśvasikkukayuṁ ceyyunnu. niṅṅaḷe kaṇṭumuṭṭumpēāḷ avar paṟayuṁ; ñaṅṅaḷ viśvasiccirikkunnu enn. ennāl avar taniccākumpēāḷ niṅṅaḷēāṭuḷḷa ariśaṁ keāṇṭ avar viralukaḷ kaṭikkukayuṁ ceyyuṁ. (nabiyē,) paṟayuka: niṅṅaḷuṭe ariśaṁ keāṇṭ niṅṅaḷ mariccukeāḷḷū. tīrccayāyuṁ allāhu manas'sukaḷiluḷḷat aṟiyunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 119
إِن تَمۡسَسۡكُمۡ حَسَنَةٞ تَسُؤۡهُمۡ وَإِن تُصِبۡكُمۡ سَيِّئَةٞ يَفۡرَحُواْ بِهَاۖ وَإِن تَصۡبِرُواْ وَتَتَّقُواْ لَا يَضُرُّكُمۡ كَيۡدُهُمۡ شَيۡـًٔاۗ إِنَّ ٱللَّهَ بِمَا يَعۡمَلُونَ مُحِيطٞ
niṅṅaḷkk valla nēṭṭavuṁ labhikkunna pakṣaṁ atavarkk manaḥprayāsamuṇṭākkuṁ. niṅṅaḷkk valla dēāṣavuṁ nēriṭṭāl avaratil santēāṣikkukayuṁ ceyyuṁ. niṅṅaḷ kṣamikkukayuṁ sūkṣmata pālikkukayuṁ ceyyunna pakṣaṁ avaruṭe kutantraṁ niṅṅaḷkkeāru upadravavuṁ varuttukayilla. tīrccayāyuṁ allāhu avaruṭe pravarttanaṅṅaḷuṭe ellāvaśavuṁ aṟiyunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 120
وَإِذۡ غَدَوۡتَ مِنۡ أَهۡلِكَ تُبَوِّئُ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ مَقَٰعِدَ لِلۡقِتَالِۗ وَٱللَّهُ سَمِيعٌ عَلِيمٌ
(nabiyē,) satyaviśvāsikaḷkk yud'dhattinuḷḷa tāvaḷaṅṅaḷ sekaryappeṭuttikeāṭukkuvānāyi nī svantaṁ kuṭumbattil ninn kālattu puṟappeṭṭupēāya sandarbhaṁ ōrkkuka. allāhu ellāṁ kēḷkkunnavanuṁ aṟiyunnavanumākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 121
إِذۡ هَمَّت طَّآئِفَتَانِ مِنكُمۡ أَن تَفۡشَلَا وَٱللَّهُ وَلِيُّهُمَاۗ وَعَلَى ٱللَّهِ فَلۡيَتَوَكَّلِ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ
niṅṅaḷil peṭṭa raṇṭ vibhāgaṅṅaḷ bhīrutvaṁ kāṇikkān bhāvicca sandarbhaṁ (śrad'dhēyamāṇ.) ennāl allāhuvākunnu ā raṇṭu vibhāgattinṟeyuṁ rakṣādhikāri. allāhuvinṟe mēlāṇ satyaviśvāsikaḷ bharamēlpikkēṇṭat
Surah Aal-e-Imran, Verse 122
وَلَقَدۡ نَصَرَكُمُ ٱللَّهُ بِبَدۡرٖ وَأَنتُمۡ أَذِلَّةٞۖ فَٱتَّقُواْ ٱللَّهَ لَعَلَّكُمۡ تَشۡكُرُونَ
niṅṅaḷ durbalarāyirikke badṟil vecc allāhu niṅṅaḷe sahāyicciṭṭuṇṭ. atināl niṅṅaḷ allāhuve sūkṣikkuka. niṅṅaḷ nandiyuḷḷavarāyēkkāṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 123
إِذۡ تَقُولُ لِلۡمُؤۡمِنِينَ أَلَن يَكۡفِيَكُمۡ أَن يُمِدَّكُمۡ رَبُّكُم بِثَلَٰثَةِ ءَالَٰفٖ مِّنَ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةِ مُنزَلِينَ
(nabiyē,) niṅṅaḷuṭe rakṣitāv muvvāyiraṁ malakkukaḷe iṟakkikeāṇṭ niṅṅaḷe sahāyikkuka ennat niṅṅaḷkk matiyāvukayillē enn nī satyaviśvāsikaḷēāṭ paṟaññirunna sandarbhaṁ (ōrkkuka)
Surah Aal-e-Imran, Verse 124
بَلَىٰٓۚ إِن تَصۡبِرُواْ وَتَتَّقُواْ وَيَأۡتُوكُم مِّن فَوۡرِهِمۡ هَٰذَا يُمۡدِدۡكُمۡ رَبُّكُم بِخَمۡسَةِ ءَالَٰفٖ مِّنَ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةِ مُسَوِّمِينَ
(pinnīṭ allāhu vāgdānaṁ ceytu:) ate, niṅṅaḷ kṣamikkukayuṁ, sūkṣmata pālikkukayuṁ, niṅṅaḷuṭe aṭukkal śatrukkaḷ ī nimiṣattil tanne vannettukayumāṇeṅkil niṅṅaḷuṭe rakṣitāv pratyēka aṭayāḷamuḷḷa ayyāyiraṁ malakkukaḷ mukhēna niṅṅaḷe sahāyikkunnatāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 125
وَمَا جَعَلَهُ ٱللَّهُ إِلَّا بُشۡرَىٰ لَكُمۡ وَلِتَطۡمَئِنَّ قُلُوبُكُم بِهِۦۗ وَمَا ٱلنَّصۡرُ إِلَّا مِنۡ عِندِ ٱللَّهِ ٱلۡعَزِيزِ ٱلۡحَكِيمِ
niṅṅaḷkkeāru santēāṣavārttayāyikkeāṇṭuṁ, niṅṅaḷuṭe manas'sukaḷ samādhānappeṭuvān vēṇṭiyuṁ mātramāṇ allāhu pinbalaṁ nalkiyat. (sākṣāl) sahāyaṁ pratāpiyuṁ yuktimānumāya allāhuviṅkal ninnumātramākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 126
لِيَقۡطَعَ طَرَفٗا مِّنَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ أَوۡ يَكۡبِتَهُمۡ فَيَنقَلِبُواْ خَآئِبِينَ
satyaniṣēdhikaḷil ninn oru bhāgatte unmūlanaṁ ceyyukayēā, alleṅkil avare kīḻeātukkiyiṭṭ avar nirāśarāyi pintiriññēāṭukayēā ceyyān vēṇṭiyatre at
Surah Aal-e-Imran, Verse 127
لَيۡسَ لَكَ مِنَ ٱلۡأَمۡرِ شَيۡءٌ أَوۡ يَتُوبَ عَلَيۡهِمۡ أَوۡ يُعَذِّبَهُمۡ فَإِنَّهُمۡ ظَٰلِمُونَ
(nabiyē,) kāryattinṟe tīrumānattil ninakk yāteāru avakāśavumilla. avan (allāhu) onnukil avaruṭe paścāttāpaṁ svīkariccēkkāṁ. alleṅkil avan avare śikṣiccēkkāṁ. tīrccayāyuṁ avar akramikaḷākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 128
وَلِلَّهِ مَا فِي ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَمَا فِي ٱلۡأَرۡضِۚ يَغۡفِرُ لِمَن يَشَآءُ وَيُعَذِّبُ مَن يَشَآءُۚ وَٱللَّهُ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
ākāśaṅṅaḷiluṁ bhūmiyilumuḷḷatellāṁ allāhuvinṟetākunnu. avan uddēśikkunnavarkk peāṟuttukeāṭukkukayuṁ avan uddēśikkunnavare śikṣikkukayuṁ ceyyuṁ. allāhu vaḷare peāṟukkunnavanuṁ karuṇānidhiyumākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 129
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ لَا تَأۡكُلُواْ ٱلرِّبَوٰٓاْ أَضۡعَٰفٗا مُّضَٰعَفَةٗۖ وَٱتَّقُواْ ٱللَّهَ لَعَلَّكُمۡ تُفۡلِحُونَ
satyaviśvāsikaḷē, niṅṅaḷ iraṭṭiyiraṭṭiyāyi paliśa tinnātirikkukayuṁ allāhuve sūkṣikkukayuṁ ceyyuka. niṅṅaḷ vijayikaḷāyēkkāṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 130
وَٱتَّقُواْ ٱلنَّارَ ٱلَّتِيٓ أُعِدَّتۡ لِلۡكَٰفِرِينَ
satyaniṣēdhikaḷkk orukkivekkappeṭṭa narakāgniye niṅṅaḷ sūkṣikkukayuṁ ceyyuka
Surah Aal-e-Imran, Verse 131
وَأَطِيعُواْ ٱللَّهَ وَٱلرَّسُولَ لَعَلَّكُمۡ تُرۡحَمُونَ
niṅṅaḷ allāhuveyuṁ ṟasūlineyuṁ anusarikkuka. niṅṅaḷ anugr̥hītarāyēkkāṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 132
۞وَسَارِعُوٓاْ إِلَىٰ مَغۡفِرَةٖ مِّن رَّبِّكُمۡ وَجَنَّةٍ عَرۡضُهَا ٱلسَّمَٰوَٰتُ وَٱلۡأَرۡضُ أُعِدَّتۡ لِلۡمُتَّقِينَ
niṅṅaḷuṭe rakṣitāviṅkal ninnuḷḷa pāpamēācanavuṁ, ākāśabhūmikaḷēāḷaṁ viśālamāya svargavuṁ nēṭiyeṭukkān niṅṅaḷ dhr̥tippeṭṭ munnēṟuka. dharm'maniṣṭhapālikkunnavarkkuvēṇṭi orukkivekkappeṭṭatatre at
Surah Aal-e-Imran, Verse 133
ٱلَّذِينَ يُنفِقُونَ فِي ٱلسَّرَّآءِ وَٱلضَّرَّآءِ وَٱلۡكَٰظِمِينَ ٱلۡغَيۡظَ وَٱلۡعَافِينَ عَنِ ٱلنَّاسِۗ وَٱللَّهُ يُحِبُّ ٱلۡمُحۡسِنِينَ
(atāyat) santēāṣāvasthayiluṁ viṣamāvasthayiluṁ dānadharm'maṅṅaḷ ceyyukayuṁ, kēāpaṁ otukkivekkukayuṁ, manuṣyarkk māppunalkukayuṁ ceyyunnavarkk vēṇṭi. (attaraṁ) salkarm'makārikaḷe allāhu snēhikkunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 134
وَٱلَّذِينَ إِذَا فَعَلُواْ فَٰحِشَةً أَوۡ ظَلَمُوٓاْ أَنفُسَهُمۡ ذَكَرُواْ ٱللَّهَ فَٱسۡتَغۡفَرُواْ لِذُنُوبِهِمۡ وَمَن يَغۡفِرُ ٱلذُّنُوبَ إِلَّا ٱللَّهُ وَلَمۡ يُصِرُّواْ عَلَىٰ مَا فَعَلُواْ وَهُمۡ يَعۡلَمُونَ
valla nīcakr̥tyavuṁ ceytupēāyāl, athavā svantattēāṭ tanne valla drēāhavuṁ ceytu pēāyāl allāhuve ōrkkukayuṁ taṅṅaḷuṭe pāpaṅṅaḷkk māpputēṭukayuṁ ceyyunnavarkk vēṇṭi. -pāpaṅṅaḷ peāṟukkuvān allāhuvallāte ārāṇuḷḷat?- ceytupēāya (duṣ) pravr̥ttiyil aṟiññukeāṇṭ uṟaccunilkkāttavarumākunnu avar
Surah Aal-e-Imran, Verse 135
أُوْلَـٰٓئِكَ جَزَآؤُهُم مَّغۡفِرَةٞ مِّن رَّبِّهِمۡ وَجَنَّـٰتٞ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ خَٰلِدِينَ فِيهَاۚ وَنِعۡمَ أَجۡرُ ٱلۡعَٰمِلِينَ
attarakkārkkuḷḷa pratiphalaṁ taṅṅaḷuṭe rakṣitāviṅkal ninnuḷḷa pāpamēācanavuṁ, tāḻbhāgatt kūṭi aruvikaḷ oḻukunna svargattēāppukaḷumākunnu. avaratil nityavāsikaḷāyirikkuṁ. pravarttikkunnavarkk labhikkunna pratiphalaṁ etra nannāyirikkunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 136
قَدۡ خَلَتۡ مِن قَبۡلِكُمۡ سُنَنٞ فَسِيرُواْ فِي ٱلۡأَرۡضِ فَٱنظُرُواْ كَيۡفَ كَانَ عَٰقِبَةُ ٱلۡمُكَذِّبِينَ
niṅṅaḷkk mump pala (daivika) naṭapaṭikaḷuṁ kaḻiññupēāyiṭṭuṇṭ. atināl niṅṅaḷ bhūmiyilūṭe sañcaricciṭṭ satyaniṣēdhikaḷuṭe paryavasānaṁ eṅṅaneyāyirunnuvenn nēākkuvin
Surah Aal-e-Imran, Verse 137
هَٰذَا بَيَانٞ لِّلنَّاسِ وَهُدٗى وَمَوۡعِظَةٞ لِّلۡمُتَّقِينَ
it manuṣyarkkāyuḷḷa oru viḷambaravuṁ, dharm'maniṣṭhapālikkunnavarkk mārgadarśanavuṁ, sārēāpadēśavumākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 138
وَلَا تَهِنُواْ وَلَا تَحۡزَنُواْ وَأَنتُمُ ٱلۡأَعۡلَوۡنَ إِن كُنتُم مُّؤۡمِنِينَ
niṅṅaḷ derbalyaṁ kāṇikkukayēā duḥkhikkukayēā ceyyarut. niṅṅaḷ viśvāsikaḷāṇeṅkil niṅṅaḷ tanneyāṇ unnatanmār
Surah Aal-e-Imran, Verse 139
إِن يَمۡسَسۡكُمۡ قَرۡحٞ فَقَدۡ مَسَّ ٱلۡقَوۡمَ قَرۡحٞ مِّثۡلُهُۥۚ وَتِلۡكَ ٱلۡأَيَّامُ نُدَاوِلُهَا بَيۡنَ ٱلنَّاسِ وَلِيَعۡلَمَ ٱللَّهُ ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَيَتَّخِذَ مِنكُمۡ شُهَدَآءَۗ وَٱللَّهُ لَا يُحِبُّ ٱلظَّـٰلِمِينَ
niṅṅaḷkkippēāḷ kēṭupāṭukaḷ paṟṟiyiṭṭuṇṭeṅkil (mump) akkūṭṭarkkuṁ atupēāle kēṭupāṭukaḷ paṟṟiyiṭṭuṇṭ. ā (yud'dha) divasaṅṅaḷile jayāpajayaṅṅaḷ āḷukaḷkkiṭayil nāṁ māṟṟikkeāṇṭirikkunnatāṇ. viśvasiccavare allāhu tiriccaṟiyuvānuṁ, niṅṅaḷil ninn raktasākṣikaḷe uṇṭākkittīrkkuvānuṁ kūṭiyāṇat. allāhu akramikaḷe iṣṭappeṭukayilla
Surah Aal-e-Imran, Verse 140
وَلِيُمَحِّصَ ٱللَّهُ ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَيَمۡحَقَ ٱلۡكَٰفِرِينَ
allāhu satyaviśvāsikaḷe śud'dhīkaricceṭukkuvān vēṇṭiyuṁ, satyaniṣēdhikaḷe kṣayippikkuvān vēṇṭiyuṁ kūṭiyāṇat
Surah Aal-e-Imran, Verse 141
أَمۡ حَسِبۡتُمۡ أَن تَدۡخُلُواْ ٱلۡجَنَّةَ وَلَمَّا يَعۡلَمِ ٱللَّهُ ٱلَّذِينَ جَٰهَدُواْ مِنكُمۡ وَيَعۡلَمَ ٱلصَّـٰبِرِينَ
atalla, niṅṅaḷil ninn dharm'masamarattil ērpeṭṭavareyuṁ kṣamāśīlareyuṁ allāhu tiriccaṟiññiṭṭallāte niṅṅaḷkk svargattil pravēśiccukaḷayāmenn niṅṅaḷ vicāriccirikkayāṇēā
Surah Aal-e-Imran, Verse 142
وَلَقَدۡ كُنتُمۡ تَمَنَّوۡنَ ٱلۡمَوۡتَ مِن قَبۡلِ أَن تَلۡقَوۡهُ فَقَدۡ رَأَيۡتُمُوهُ وَأَنتُمۡ تَنظُرُونَ
niṅṅaḷ maraṇatte nēril kāṇunnatin mump niṅṅaḷatin keātikkunnavarāyirunnu. ippēāḷitā niṅṅaḷ nēākkinilkkettanne at niṅṅaḷ kaṇṭu kaḻiññu
Surah Aal-e-Imran, Verse 143
وَمَا مُحَمَّدٌ إِلَّا رَسُولٞ قَدۡ خَلَتۡ مِن قَبۡلِهِ ٱلرُّسُلُۚ أَفَإِيْن مَّاتَ أَوۡ قُتِلَ ٱنقَلَبۡتُمۡ عَلَىٰٓ أَعۡقَٰبِكُمۡۚ وَمَن يَنقَلِبۡ عَلَىٰ عَقِبَيۡهِ فَلَن يَضُرَّ ٱللَّهَ شَيۡـٔٗاۚ وَسَيَجۡزِي ٱللَّهُ ٱلشَّـٰكِرِينَ
muham'mad allāhuvinṟe oru dūtan mātramākunnu. addēhattin mumpuṁ dūtanmār kaḻiññupēāyiṭṭuṇṭ. addēhaṁ maraṇappeṭukayēā keāllappeṭukayēā ceyteṅkil niṅṅaḷ puṟakēāṭṭ tiriccupēākukayēā? āreṅkiluṁ puṟakēāṭṭ tiriccupēākunna pakṣaṁ allāhuvin oru drēāhavuṁ at varuttukayilla. nandikāṇikkunnavarkk allāhu takkatāya pratiphalaṁ nalkunnatāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 144
وَمَا كَانَ لِنَفۡسٍ أَن تَمُوتَ إِلَّا بِإِذۡنِ ٱللَّهِ كِتَٰبٗا مُّؤَجَّلٗاۗ وَمَن يُرِدۡ ثَوَابَ ٱلدُّنۡيَا نُؤۡتِهِۦ مِنۡهَا وَمَن يُرِدۡ ثَوَابَ ٱلۡأٓخِرَةِ نُؤۡتِهِۦ مِنۡهَاۚ وَسَنَجۡزِي ٱلشَّـٰكِرِينَ
allāhuvinṟe uttaravanusariccallāte orāḷkkuṁ marikkāneākkukayilla. avadhi kuṟikkappeṭṭa oru vidhiyāṇat. āreṅkiluṁ ihalēākatte pratiphalamaṇ uddēśikkunnateṅkil avann iviṭe ninn nāṁ nalkuṁ. āreṅkiluṁ paralēākatte pratiphalamāṇ uddēśikkunnateṅkil avann nāṁ aviṭe ninn nalkuṁ. nandikāṇikkunnavarkk nāṁ takkatāya pratiphalaṁ nalkunnatāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 145
وَكَأَيِّن مِّن نَّبِيّٖ قَٰتَلَ مَعَهُۥ رِبِّيُّونَ كَثِيرٞ فَمَا وَهَنُواْ لِمَآ أَصَابَهُمۡ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَمَا ضَعُفُواْ وَمَا ٱسۡتَكَانُواْۗ وَٱللَّهُ يُحِبُّ ٱلصَّـٰبِرِينَ
etrayetra pravācakanmārēāṭeāppaṁ anēkaṁ daivadāsanmār yud'dhaṁ ceytiṭṭuṇṭ. enniṭṭ allāhuvinṟe mārgattil taṅṅaḷkk nēriṭṭa yāteānnu keāṇṭuṁ avar taḷarnnilla. avar derbalyaṁ kāṇikkukayēā otuṅṅikeāṭukkukayēā ceytilla. attaraṁ kṣamāśīlare allāhu snēhikkunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 146
وَمَا كَانَ قَوۡلَهُمۡ إِلَّآ أَن قَالُواْ رَبَّنَا ٱغۡفِرۡ لَنَا ذُنُوبَنَا وَإِسۡرَافَنَا فِيٓ أَمۡرِنَا وَثَبِّتۡ أَقۡدَامَنَا وَٱنصُرۡنَا عَلَى ٱلۡقَوۡمِ ٱلۡكَٰفِرِينَ
avar paṟaññirunnat iprakāraṁ mātramāyirunnu: ñaṅṅaḷuṭe rakṣitāvē, ñaṅṅaḷuṭe pāpaṅṅaḷuṁ, ñaṅṅaḷuṭe kāryaṅṅaḷil vannupēāya atikramaṅṅaḷuṁ ñaṅṅaḷkk nī peāṟuttutarēṇamē. ñaṅṅaḷuṭe kālaṭikaḷ nī uṟappiccu nirttukayuṁ, satyaniṣēdhikaḷāya janatakketiril ñaṅṅaḷe nī sahāyikkukayuṁ ceyyēṇamē
Surah Aal-e-Imran, Verse 147
فَـَٔاتَىٰهُمُ ٱللَّهُ ثَوَابَ ٱلدُّنۡيَا وَحُسۡنَ ثَوَابِ ٱلۡأٓخِرَةِۗ وَٱللَّهُ يُحِبُّ ٱلۡمُحۡسِنِينَ
tanmūlaṁ ihalēākatte pratiphalavuṁ, paralēākatte viśiṣṭamāya pratiphalavuṁ allāhu avarkk nalki. allāhu salkarm'makārikaḷe snēhikkunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 148
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ إِن تُطِيعُواْ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ يَرُدُّوكُمۡ عَلَىٰٓ أَعۡقَٰبِكُمۡ فَتَنقَلِبُواْ خَٰسِرِينَ
satyaviśvāsikaḷē, satyaniṣēdhikaḷe niṅṅaḷ anusaricc pēāyāl avar niṅṅaḷe puṟakēāṭṭ tiriccukeāṇṭu pēākuṁ. aṅṅane niṅṅaḷ naṣṭakkārāyi māṟippēākuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 149
بَلِ ٱللَّهُ مَوۡلَىٰكُمۡۖ وَهُوَ خَيۡرُ ٱلنَّـٰصِرِينَ
alla, allāhuvākunnu niṅṅaḷuṭe rakṣādhikāri. avanākunnu sahāyikaḷil uttaman
Surah Aal-e-Imran, Verse 150
سَنُلۡقِي فِي قُلُوبِ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ ٱلرُّعۡبَ بِمَآ أَشۡرَكُواْ بِٱللَّهِ مَا لَمۡ يُنَزِّلۡ بِهِۦ سُلۡطَٰنٗاۖ وَمَأۡوَىٰهُمُ ٱلنَّارُۖ وَبِئۡسَ مَثۡوَى ٱلظَّـٰلِمِينَ
satyaniṣēdhikaḷuṭe manas'sukaḷil nāṁ bhayaṁ iṭṭukeāṭukkunnatāṇ. allāhu yāteāru pramāṇavuṁ avatarippicciṭṭillātta vastukkaḷe allāhuvēāṭ avar paṅkucērttatinṟe phalamāṇat. narakamākunnu avaruṭe saṅkētaṁ. akramikaḷuṭe pārppiṭaṁ etramēāśaṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 151
وَلَقَدۡ صَدَقَكُمُ ٱللَّهُ وَعۡدَهُۥٓ إِذۡ تَحُسُّونَهُم بِإِذۡنِهِۦۖ حَتَّىٰٓ إِذَا فَشِلۡتُمۡ وَتَنَٰزَعۡتُمۡ فِي ٱلۡأَمۡرِ وَعَصَيۡتُم مِّنۢ بَعۡدِ مَآ أَرَىٰكُم مَّا تُحِبُّونَۚ مِنكُم مَّن يُرِيدُ ٱلدُّنۡيَا وَمِنكُم مَّن يُرِيدُ ٱلۡأٓخِرَةَۚ ثُمَّ صَرَفَكُمۡ عَنۡهُمۡ لِيَبۡتَلِيَكُمۡۖ وَلَقَدۡ عَفَا عَنكُمۡۗ وَٱللَّهُ ذُو فَضۡلٍ عَلَى ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
allāhuvinṟe anumati prakāraṁ niṅṅaḷavare keānneāṭukkikkeāṇṭirunnappēāḷ niṅṅaḷēāṭuḷḷa allāhuvinṟe vāgdānattil avan satyaṁ pālicciṭṭuṇṭ. ennāl niṅṅaḷ bhīrutvaṁ kāṇikkukayuṁ, kāryanirvahaṇattil an'yēān'yaṁ piṇaṅṅukayuṁ, niṅṅaḷ iṣṭappeṭunna nēṭṭaṁ allāhu niṅṅaḷkk kāṇiccutannatin śēṣaṁ niṅṅaḷ anusaraṇakkēṭ kāṇikkukayuṁ ceytappēāḻāṇ (kāryaṅṅaḷ niṅṅaḷkketirāyat.) niṅṅaḷil ihalēākatte lakṣyamākkunnavaruṇṭ. paralēākatte lakṣyamākkunnavaruṁ niṅṅaḷiluṇṭ. anantaraṁ niṅṅaḷe parīkṣikkuvānāyi avaril (śatrukkaḷil) ninn niṅṅaḷe allāhu pintirippiccukaḷaññu. ennāl allāhu niṅṅaḷkk māpp tannirikkunnu. allāhu satyaviśvāsikaḷēāṭ audāryaṁ kāṇikkunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 152
۞إِذۡ تُصۡعِدُونَ وَلَا تَلۡوُۥنَ عَلَىٰٓ أَحَدٖ وَٱلرَّسُولُ يَدۡعُوكُمۡ فِيٓ أُخۡرَىٰكُمۡ فَأَثَٰبَكُمۡ غَمَّۢا بِغَمّٖ لِّكَيۡلَا تَحۡزَنُواْ عَلَىٰ مَا فَاتَكُمۡ وَلَا مَآ أَصَٰبَكُمۡۗ وَٱللَّهُ خَبِيرُۢ بِمَا تَعۡمَلُونَ
āreyuṁ tiriññ nēākkāte niṅṅaḷ (paṭakkaḷattilninnu) ōṭikkayaṟiyirunna sandarbhaṁ (ōrkkuka.) ṟasūl pinnil ninn niṅṅaḷe viḷikkunnuṇṭāyirunnu. aṅṅane allāhu niṅṅaḷkku duḥkhattinumēl duḥkhaṁ pratiphalamāyi nalki. naṣṭappeṭṭupēākunna nēṭṭattinṟe pērilēā, niṅṅaḷe bādhikkunna āpattinṟe pērilēā niṅṅaḷ duḥkhikkuvān iṭavarātirikkunnatinuvēṇṭiyāṇit. niṅṅaḷ pravarttikkunnatineppaṟṟi allāhu sūkṣmamāyi aṟiyunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 153
ثُمَّ أَنزَلَ عَلَيۡكُم مِّنۢ بَعۡدِ ٱلۡغَمِّ أَمَنَةٗ نُّعَاسٗا يَغۡشَىٰ طَآئِفَةٗ مِّنكُمۡۖ وَطَآئِفَةٞ قَدۡ أَهَمَّتۡهُمۡ أَنفُسُهُمۡ يَظُنُّونَ بِٱللَّهِ غَيۡرَ ٱلۡحَقِّ ظَنَّ ٱلۡجَٰهِلِيَّةِۖ يَقُولُونَ هَل لَّنَا مِنَ ٱلۡأَمۡرِ مِن شَيۡءٖۗ قُلۡ إِنَّ ٱلۡأَمۡرَ كُلَّهُۥ لِلَّهِۗ يُخۡفُونَ فِيٓ أَنفُسِهِم مَّا لَا يُبۡدُونَ لَكَۖ يَقُولُونَ لَوۡ كَانَ لَنَا مِنَ ٱلۡأَمۡرِ شَيۡءٞ مَّا قُتِلۡنَا هَٰهُنَاۗ قُل لَّوۡ كُنتُمۡ فِي بُيُوتِكُمۡ لَبَرَزَ ٱلَّذِينَ كُتِبَ عَلَيۡهِمُ ٱلۡقَتۡلُ إِلَىٰ مَضَاجِعِهِمۡۖ وَلِيَبۡتَلِيَ ٱللَّهُ مَا فِي صُدُورِكُمۡ وَلِيُمَحِّصَ مَا فِي قُلُوبِكُمۡۚ وَٱللَّهُ عَلِيمُۢ بِذَاتِ ٱلصُّدُورِ
pinnīṭ ā duḥkhattinu śēṣaṁ allāhu niṅṅaḷkkeāru nirbhayatvaṁ athavā mayakkaṁ iṟakkittannu. ā mayakkaṁ niṅṅaḷil oru vibhāgatte peātiyukayāyirunnu. vēṟe oru vibhāgamākaṭṭe svantaṁ dēhaṅṅaḷeppaṟṟiyuḷḷa cintayāl asvastharāyirunnu. allāhuve paṟṟi avar dhariccirunnat satyavirud'dhamāya anislāmika dhāraṇayāyirunnu. avar paṟayunnu: kāryattil namukk valla svādhīnavumuṇṭēā? (nabiyē,) paṟayuka: kāryamellāṁ allāhuvinṟe adhīnattilākunnu. ninnēāṭavar veḷippeṭuttunnatallātta maṟṟentēā manas'sukaḷil avar oḷiccu vekkunnu. avar paṟayunnu: kāryattil namukk valla svādhīnavumuṇṭāyirunnuveṅkil nāṁ iviṭe vecc keāllappeṭumāyirunnilla. (nabiyē,) paṟayuka: niṅṅaḷ svantaṁ vīṭukaḷil āyirunnāl pēāluṁ keāllappeṭān vidhikkappeṭṭavar taṅṅaḷ mariccuvīḻunna sthānaṅṅaḷilēkk (svayaṁ) puṟappeṭṭ varumāyirunnu. niṅṅaḷuṭe manas'sukaḷiluḷḷat allāhu parīkṣiccaṟiyuvān vēṇṭiyuṁ, niṅṅaḷuṭe hr̥dayaṅṅaḷiluḷḷat śud'dhīkaricceṭukkuvān vēṇṭiyumāṇitellāṁ. manas'sukaḷiluḷḷatellāṁ aṟiyunnavanākunnu allāhu
Surah Aal-e-Imran, Verse 154
إِنَّ ٱلَّذِينَ تَوَلَّوۡاْ مِنكُمۡ يَوۡمَ ٱلۡتَقَى ٱلۡجَمۡعَانِ إِنَّمَا ٱسۡتَزَلَّهُمُ ٱلشَّيۡطَٰنُ بِبَعۡضِ مَا كَسَبُواْۖ وَلَقَدۡ عَفَا ٱللَّهُ عَنۡهُمۡۗ إِنَّ ٱللَّهَ غَفُورٌ حَلِيمٞ
raṇṭu saṅghaṅṅaḷ ēṟṟumuṭṭiya divasaṁ niṅṅaḷuṭe kūṭṭattil ninn pintiriññ ōṭiyavare taṅṅaḷuṭe cila ceytikaḷ kāraṇamāyi piśāc vaḻiteṟṟikkukayāṇuṇṭāyat. allāhu avarkk māppunalkiyirikkunnu. tīrccayāyuṁ allāhu ēṟe peāṟukkunnavanuṁ sahanaśīlanumākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 155
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ لَا تَكُونُواْ كَٱلَّذِينَ كَفَرُواْ وَقَالُواْ لِإِخۡوَٰنِهِمۡ إِذَا ضَرَبُواْ فِي ٱلۡأَرۡضِ أَوۡ كَانُواْ غُزّٗى لَّوۡ كَانُواْ عِندَنَا مَا مَاتُواْ وَمَا قُتِلُواْ لِيَجۡعَلَ ٱللَّهُ ذَٰلِكَ حَسۡرَةٗ فِي قُلُوبِهِمۡۗ وَٱللَّهُ يُحۡيِۦ وَيُمِيتُۗ وَٱللَّهُ بِمَا تَعۡمَلُونَ بَصِيرٞ
satyaviśvāsikaḷē, niṅṅaḷ (cila) satyaniṣēdhikaḷeppēāleyākarut. taṅṅaḷuṭe sahēādaraṅṅaḷ yātrapēākukayēā, yēād'dhākkaḷāyi puṟappeṭukayēā ceytiṭṭ maraṇamaṭayukayāṇeṅkil avar paṟayuṁ: ivar ñaṅṅaḷuṭe aṭuttāyirunneṅkil maraṇappeṭukayēā keāllappeṭukayēā illāyirunnu. aṅṅane allāhu at avaruṭe manas'sukaḷil oru khēdamākkivekkunnu. allāhuvāṇ jīvippikkukayuṁ marippikkukayuṁ ceyyunnat. allāhu niṅṅaḷ pravarttikkunnatellāṁ kaṇṭaṟiyunnavanumatre
Surah Aal-e-Imran, Verse 156
وَلَئِن قُتِلۡتُمۡ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ أَوۡ مُتُّمۡ لَمَغۡفِرَةٞ مِّنَ ٱللَّهِ وَرَحۡمَةٌ خَيۡرٞ مِّمَّا يَجۡمَعُونَ
niṅṅaḷ allāhuvinṟe mārgattil keāllappeṭukayēā, maraṇappeṭukayēā ceyyunna pakṣaṁ allāhuviṅkal ninn labhikkunna pāpamēācanavuṁ kāruṇyavumāṇ avar śēkharicc vekkunnatinekkāḷellāṁ guṇakaramāyiṭṭuḷḷat
Surah Aal-e-Imran, Verse 157
وَلَئِن مُّتُّمۡ أَوۡ قُتِلۡتُمۡ لَإِلَى ٱللَّهِ تُحۡشَرُونَ
niṅṅaḷ maraṇappeṭukayāṇeṅkiluṁ keāllappeṭukayāṇeṅkiluṁ tīrccayāyuṁ allāhuviṅkalēkk tanneyāṇ niṅṅaḷ orumiccukūṭṭappeṭunnat
Surah Aal-e-Imran, Verse 158
فَبِمَا رَحۡمَةٖ مِّنَ ٱللَّهِ لِنتَ لَهُمۡۖ وَلَوۡ كُنتَ فَظًّا غَلِيظَ ٱلۡقَلۡبِ لَٱنفَضُّواْ مِنۡ حَوۡلِكَۖ فَٱعۡفُ عَنۡهُمۡ وَٱسۡتَغۡفِرۡ لَهُمۡ وَشَاوِرۡهُمۡ فِي ٱلۡأَمۡرِۖ فَإِذَا عَزَمۡتَ فَتَوَكَّلۡ عَلَى ٱللَّهِۚ إِنَّ ٱللَّهَ يُحِبُّ ٱلۡمُتَوَكِّلِينَ
(nabiyē,) allāhuviṅkal ninnuḷḷa kāruṇyaṁ keāṇṭāṇ nī avarēāṭ semyamāyi perumāṟiyat. nī oru paruṣasvabhāviyuṁ kaṭhinahr̥dayanumāyirunnuveṅkil ninṟe cuṟṟil ninnuṁ avar piriññ pēāyikkaḷayumāyirunnu. ākayāl nī avarkk māppukeāṭukkukayuṁ, avarkk vēṇṭi pāpamēācanaṁ tēṭukayuṁ ceyyuka. kāryaṅṅaḷil nī avarēāṭ kūṭiyālēācikkukayuṁ ceyyuka. aṅṅane nī oru tīrumānameṭutt kaḻiññāl allāhuvil bharamēlpikkuka. tannil bharamēlpikkunnavare tīrccayāyuṁ allāhu iṣṭappeṭunnatāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 159
إِن يَنصُرۡكُمُ ٱللَّهُ فَلَا غَالِبَ لَكُمۡۖ وَإِن يَخۡذُلۡكُمۡ فَمَن ذَا ٱلَّذِي يَنصُرُكُم مِّنۢ بَعۡدِهِۦۗ وَعَلَى ٱللَّهِ فَلۡيَتَوَكَّلِ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ
niṅṅaḷe allāhu sahāyikkunna pakṣaṁ niṅṅaḷe tēālpikkānārumilla. avan niṅṅaḷe kaiviṭṭukaḷayunna pakṣaṁ avannu puṟame ārāṇ niṅṅaḷe sahāyikkānuḷḷat? atināl satyaviśvāsikaḷ allāhuvil bharamēlpikkaṭṭe
Surah Aal-e-Imran, Verse 160
وَمَا كَانَ لِنَبِيٍّ أَن يَغُلَّۚ وَمَن يَغۡلُلۡ يَأۡتِ بِمَا غَلَّ يَوۡمَ ٱلۡقِيَٰمَةِۚ ثُمَّ تُوَفَّىٰ كُلُّ نَفۡسٖ مَّا كَسَبَتۡ وَهُمۡ لَا يُظۡلَمُونَ
oru pravācakanuṁ vallatuṁ vañcicceṭukkuka ennat uṇṭākāvunnatalla. vallavanuṁ vañcicceṭuttāl tān vañcicceṭutta sādhanavumāyi uyirtteḻunnēlpinṟe nāḷil avan varunnatāṇ. anantaraṁ ōrēā vyaktikkuṁ tān sampādiccuveccatinṟe phalaṁ pūrṇṇamāyi nalkappeṭuṁ. avarēāṭ oru anītiyuṁ kāṇikkappeṭunnatalla
Surah Aal-e-Imran, Verse 161
أَفَمَنِ ٱتَّبَعَ رِضۡوَٰنَ ٱللَّهِ كَمَنۢ بَآءَ بِسَخَطٖ مِّنَ ٱللَّهِ وَمَأۡوَىٰهُ جَهَنَّمُۖ وَبِئۡسَ ٱلۡمَصِيرُ
allāhuvinṟe prītiye pintuṭarnna oruvan allāhuvinṟe kēāpattin pātramāya oruvaneppēāleyāṇēā? avanṟe vāsasthalaṁ narakamatre. at etra cītta saṅkētaṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 162
هُمۡ دَرَجَٰتٌ عِندَ ٱللَّهِۗ وَٱللَّهُ بَصِيرُۢ بِمَا يَعۡمَلُونَ
avar allāhuvinṟe aṭukkal pala padavikaḷilākunnu. avar pravarttikkunnatellāṁ allāhu kaṇṭaṟiyunnavanāṇ
Surah Aal-e-Imran, Verse 163
لَقَدۡ مَنَّ ٱللَّهُ عَلَى ٱلۡمُؤۡمِنِينَ إِذۡ بَعَثَ فِيهِمۡ رَسُولٗا مِّنۡ أَنفُسِهِمۡ يَتۡلُواْ عَلَيۡهِمۡ ءَايَٰتِهِۦ وَيُزَكِّيهِمۡ وَيُعَلِّمُهُمُ ٱلۡكِتَٰبَ وَٱلۡحِكۡمَةَ وَإِن كَانُواْ مِن قَبۡلُ لَفِي ضَلَٰلٖ مُّبِينٍ
tīrccayāyuṁ satyaviśvāsikaḷil avaril ninn tanneyuḷḷa oru dūtane niyēāgikkuka vaḻi allāhu mahattāya anugrahamāṇ avarkk nalkiyiṭṭuḷḷat. allāhuvinṟe dr̥ṣṭāntaṅṅaḷ avarkk ōtikēḷpikkukayuṁ, avare sanskarikkukayuṁ, avarkku granthavuṁ jñānavuṁ paṭhippikkukayuṁ ceyyunna (oru dūtane). avarākaṭṭe mump vyaktamāya vaḻikēṭil tanneyāyirunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 164
أَوَلَمَّآ أَصَٰبَتۡكُم مُّصِيبَةٞ قَدۡ أَصَبۡتُم مِّثۡلَيۡهَا قُلۡتُمۡ أَنَّىٰ هَٰذَاۖ قُلۡ هُوَ مِنۡ عِندِ أَنفُسِكُمۡۗ إِنَّ ٱللَّهَ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ قَدِيرٞ
niṅṅaḷkk oru vipatt nēriṭṭu. atinṟe iraṭṭi niṅṅaḷ śatrukkaḷkk varuttivecciṭṭuṇṭāyirunnu. enniṭṭuṁ niṅṅaḷ paṟayukayāṇēā; iteṅṅaneyāṇ sambhaviccat enn? (nabiyē,) paṟayuka: at niṅṅaḷuṭe pakkal ninn tanne uṇṭāyatākunnu. tīrccayāyuṁ allāhu ēteāru kāryattinuṁ kaḻivuḷḷavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 165
وَمَآ أَصَٰبَكُمۡ يَوۡمَ ٱلۡتَقَى ٱلۡجَمۡعَانِ فَبِإِذۡنِ ٱللَّهِ وَلِيَعۡلَمَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
raṇṭ saṅghaṅṅaḷ ēṟṟumuṭṭiya ā divasaṁ niṅṅaḷkk bādhicca vipatt allāhuvinṟe anumatiyēāṭettanneyāṇuṇṭāyat. satyaviśvāsikaḷārenn avan tiriccaṟiyuvān vēṇṭiyumākunnu at
Surah Aal-e-Imran, Verse 166
وَلِيَعۡلَمَ ٱلَّذِينَ نَافَقُواْۚ وَقِيلَ لَهُمۡ تَعَالَوۡاْ قَٰتِلُواْ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ أَوِ ٱدۡفَعُواْۖ قَالُواْ لَوۡ نَعۡلَمُ قِتَالٗا لَّٱتَّبَعۡنَٰكُمۡۗ هُمۡ لِلۡكُفۡرِ يَوۡمَئِذٍ أَقۡرَبُ مِنۡهُمۡ لِلۡإِيمَٰنِۚ يَقُولُونَ بِأَفۡوَٰهِهِم مَّا لَيۡسَ فِي قُلُوبِهِمۡۚ وَٱللَّهُ أَعۡلَمُ بِمَا يَكۡتُمُونَ
niṅṅaḷ varū. allāhuvinṟe mārgattil yud'dhaṁ ceyyū, alleṅkil ceṟutt nilkkukayeṅkiluṁ ceyyū enn kalpikkappeṭṭāl yud'dhamuṇṭākumenn ñaṅṅaḷkk bēādhyamuṇṭāyirunneṅkil ñaṅṅaḷuṁ niṅṅaḷuṭe pinnāle varumāyirunnu enn paṟayunna kāpaṭyakkāre avan tiriccaṟiyuvān vēṇṭiyumākunnu at. ann satyaviśvāsattēāṭuḷḷatinekkāḷ kūṭutal aṭuppaṁ avarkk aviśvāsattēāṭāyirunnu. taṅṅaḷuṭe vāykeāṇṭ avar paṟayunnat avaruṭe hr̥dayaṅṅaḷilillāttatāṇ. avar mūṭivekkunnatineppaṟṟi allāhu kūṭutal aṟiyunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 167
ٱلَّذِينَ قَالُواْ لِإِخۡوَٰنِهِمۡ وَقَعَدُواْ لَوۡ أَطَاعُونَا مَا قُتِلُواْۗ قُلۡ فَٱدۡرَءُواْ عَنۡ أَنفُسِكُمُ ٱلۡمَوۡتَ إِن كُنتُمۡ صَٰدِقِينَ
(yud'dhattin pēākāte) vīṭṭilirikkukayuṁ (yud'dhattin pēāya) sahēādaraṅṅaḷeppaṟṟi, ñaṅṅaḷuṭe vākk svīkariccirunneṅkil avar keāllappeṭumāyirunnilla enn paṟayukayuṁ ceytavarāṇavar (kapaṭanmār). (nabiyē,) paṟayuka: ennāl niṅṅaḷ satyavānmārāṇeṅkil niṅṅaḷil ninn niṅṅaḷ maraṇatte taṭuttu nirttū
Surah Aal-e-Imran, Verse 168
وَلَا تَحۡسَبَنَّ ٱلَّذِينَ قُتِلُواْ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ أَمۡوَٰتَۢاۚ بَلۡ أَحۡيَآءٌ عِندَ رَبِّهِمۡ يُرۡزَقُونَ
allāhuvinṟe mārgattil keāllappeṭṭavare maricc pēāyavarāyi nī gaṇikkarut. ennāl avar avaruṭe rakṣitāvinṟe aṭukkal jīviccirikkunnavarāṇ. avarkk upajīvanaṁ nalkappeṭṭirikkunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 169
فَرِحِينَ بِمَآ ءَاتَىٰهُمُ ٱللَّهُ مِن فَضۡلِهِۦ وَيَسۡتَبۡشِرُونَ بِٱلَّذِينَ لَمۡ يَلۡحَقُواْ بِهِم مِّنۡ خَلۡفِهِمۡ أَلَّا خَوۡفٌ عَلَيۡهِمۡ وَلَا هُمۡ يَحۡزَنُونَ
allāhu tanṟe anugrahattil ninn avarkku nalkiyatukeāṇṭ avar santuṣṭarāyirikkuṁ. taṅṅaḷēāṭeāppaṁ vannucērnniṭṭillātta, taṅṅaḷuṭe pinnil (ihalēākatt) kaḻiyunna viśvāsikaḷeppaṟṟi, avarkk yāteānnuṁ bhayappeṭuvānēā duḥkhikkānēā illennēārtt avar (ā raktasākṣikaḷ) santēāṣamaṭayunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 170
۞يَسۡتَبۡشِرُونَ بِنِعۡمَةٖ مِّنَ ٱللَّهِ وَفَضۡلٖ وَأَنَّ ٱللَّهَ لَا يُضِيعُ أَجۡرَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
allāhuvinṟe anugrahavuṁ audāryavuṁ keāṇṭ avar santēāṣamaṭayunnu. satyaviśvāsikaḷuṭe pratiphalaṁ allāhu pāḻākkukayilla ennatuṁ (avare santuṣṭarākkunnu)
Surah Aal-e-Imran, Verse 171
ٱلَّذِينَ ٱسۡتَجَابُواْ لِلَّهِ وَٱلرَّسُولِ مِنۢ بَعۡدِ مَآ أَصَابَهُمُ ٱلۡقَرۡحُۚ لِلَّذِينَ أَحۡسَنُواْ مِنۡهُمۡ وَٱتَّقَوۡاْ أَجۡرٌ عَظِيمٌ
parikk paṟṟiyatin śēṣavuṁ allāhuvinṟeyuṁ ṟasūlinṟeyuṁ kalpanakk uttaraṁ ceytavarārēā avaril ninn salkarm'makārikaḷāyirikkukayuṁ sūkṣmata pālikkukayuṁ ceytavarkk mahattāya pratiphalamuṇṭ
Surah Aal-e-Imran, Verse 172
ٱلَّذِينَ قَالَ لَهُمُ ٱلنَّاسُ إِنَّ ٱلنَّاسَ قَدۡ جَمَعُواْ لَكُمۡ فَٱخۡشَوۡهُمۡ فَزَادَهُمۡ إِيمَٰنٗا وَقَالُواْ حَسۡبُنَا ٱللَّهُ وَنِعۡمَ ٱلۡوَكِيلُ
ā janaṅṅaḷ niṅṅaḷe nēriṭān (sain'yatte) śēkhariccirikkunnu; avare bhayappeṭaṇaṁ ennu āḷukaḷ avarēāṭ paṟaññappēāḷ atavaruṭe viśvāsaṁ vard'dhippikkukayāṇ ceytat. avar paṟaññu: ñaṅṅaḷkk allāhu mati. bharamēlpikkuvān ēṟṟavuṁ nallat avanatre
Surah Aal-e-Imran, Verse 173
فَٱنقَلَبُواْ بِنِعۡمَةٖ مِّنَ ٱللَّهِ وَفَضۡلٖ لَّمۡ يَمۡسَسۡهُمۡ سُوٓءٞ وَٱتَّبَعُواْ رِضۡوَٰنَ ٱللَّهِۗ وَٱللَّهُ ذُو فَضۡلٍ عَظِيمٍ
aṅṅane allāhuviṅkal ninnuḷḷa anugrahavuṁ audāryavuṁ keāṇṭ yāteāru dēāṣavuṁ bādhikkāte avar maṭaṅṅi. allāhuvinṟe prītiye avar pintuṭarukayuṁ ceytu. mahattāya audāryamuḷḷavanatre allāhu
Surah Aal-e-Imran, Verse 174
إِنَّمَا ذَٰلِكُمُ ٱلشَّيۡطَٰنُ يُخَوِّفُ أَوۡلِيَآءَهُۥ فَلَا تَخَافُوهُمۡ وَخَافُونِ إِن كُنتُم مُّؤۡمِنِينَ
at (niṅṅaḷe pēṭippikkān śramiccat) piśācu mātramākunnu. avan tanṟe mitraṅṅaḷeppaṟṟi (niṅṅaḷe) pēṭippeṭuttukayāṇ. atināl niṅṅaḷavare bhayappeṭāte enne bhayappeṭuka: niṅṅaḷ satyaviśvāsikaḷāṇeṅkil
Surah Aal-e-Imran, Verse 175
وَلَا يَحۡزُنكَ ٱلَّذِينَ يُسَٰرِعُونَ فِي ٱلۡكُفۡرِۚ إِنَّهُمۡ لَن يَضُرُّواْ ٱللَّهَ شَيۡـٔٗاۚ يُرِيدُ ٱللَّهُ أَلَّا يَجۡعَلَ لَهُمۡ حَظّٗا فِي ٱلۡأٓخِرَةِۖ وَلَهُمۡ عَذَابٌ عَظِيمٌ
satyaniṣēdhattilēkk dhr̥tippeṭṭ munnēṟikkeāṇṭirikkunnavar ninne duḥkhippikkātirikkaṭṭe. tīrccayāyuṁ avar allāhuvin oru drēāhavuṁ varuttān pēākunnilla. paralēākattil avarkk oru paṅkuṁ keāṭukkātirikkān allāhu uddēśikkunnu.kanatta śikṣayāṇ avarkkuḷḷat
Surah Aal-e-Imran, Verse 176
إِنَّ ٱلَّذِينَ ٱشۡتَرَوُاْ ٱلۡكُفۡرَ بِٱلۡإِيمَٰنِ لَن يَضُرُّواْ ٱللَّهَ شَيۡـٔٗاۖ وَلَهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٞ
tīrccayāyuṁ satyaviśvāsaṁ viṟṟu satyaniṣēdhaṁ vāṅṅiyavar allāhuvin oru drēāhavuṁ varuttān pēākunnilla. vēdanayēṟiya śikṣayāṇavarkkuḷḷat
Surah Aal-e-Imran, Verse 177
وَلَا يَحۡسَبَنَّ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ أَنَّمَا نُمۡلِي لَهُمۡ خَيۡرٞ لِّأَنفُسِهِمۡۚ إِنَّمَا نُمۡلِي لَهُمۡ لِيَزۡدَادُوٓاْ إِثۡمٗاۖ وَلَهُمۡ عَذَابٞ مُّهِينٞ
satyaniṣēdhikaḷkk nāṁ samayaṁ nīṭṭikeāṭukkunnat avarkk guṇakaramāṇenn avar orikkaluṁ vicāriccu pēākarut. avaruṭe pāpaṁ kūṭikkeāṇṭirikkān vēṇṭi mātramāṇ nāmavarkk samayaṁ nīṭṭikeāṭukkunnat. apamānakaramāya śikṣayāṇ avarkkuḷḷat
Surah Aal-e-Imran, Verse 178
مَّا كَانَ ٱللَّهُ لِيَذَرَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ عَلَىٰ مَآ أَنتُمۡ عَلَيۡهِ حَتَّىٰ يَمِيزَ ٱلۡخَبِيثَ مِنَ ٱلطَّيِّبِۗ وَمَا كَانَ ٱللَّهُ لِيُطۡلِعَكُمۡ عَلَى ٱلۡغَيۡبِ وَلَٰكِنَّ ٱللَّهَ يَجۡتَبِي مِن رُّسُلِهِۦ مَن يَشَآءُۖ فَـَٔامِنُواْ بِٱللَّهِ وَرُسُلِهِۦۚ وَإِن تُؤۡمِنُواْ وَتَتَّقُواْ فَلَكُمۡ أَجۡرٌ عَظِيمٞ
nallatil ninn duṣiccatine vērtiriccu kāṇikkāte, satyaviśvāsikaḷe niṅṅaḷinnuḷḷa avasthayil allāhu viṭān pēākunnilla. adr̥śyajñānaṁ allāhu niṅṅaḷkk veḷippeṭuttittarānuṁ pēākunnilla. ennāl allāhu avanṟe dūtanmāril ninn avan uddēśikkunnavare (adr̥śyajñānaṁ aṟiyiccukeāṭukkuvānāyi) teraññeṭukkunnu. atināl niṅṅaḷ allāhuviluṁ avanṟe dūtanmāriluṁ viśvasikkuvin. niṅṅaḷ viśvasikkukayuṁ sūkṣmata pālikkukayuṁ ceyyunna pakṣaṁ niṅṅaḷkku mahattāya pratiphalamuṇṭ
Surah Aal-e-Imran, Verse 179
وَلَا يَحۡسَبَنَّ ٱلَّذِينَ يَبۡخَلُونَ بِمَآ ءَاتَىٰهُمُ ٱللَّهُ مِن فَضۡلِهِۦ هُوَ خَيۡرٗا لَّهُمۖ بَلۡ هُوَ شَرّٞ لَّهُمۡۖ سَيُطَوَّقُونَ مَا بَخِلُواْ بِهِۦ يَوۡمَ ٱلۡقِيَٰمَةِۗ وَلِلَّهِ مِيرَٰثُ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِۗ وَٱللَّهُ بِمَا تَعۡمَلُونَ خَبِيرٞ
allāhu avanṟe anugrahattil ninn taṅṅaḷkku tanniṭṭuḷḷatil piśukk kāṇikkunnavar atavarkk guṇakaramāṇenn orikkaluṁ vicārikkarut. alla, avarkk dēāṣakaramāṇat. avar piśukk kāṇicca dhanaṁ keāṇṭ uyirtteḻunnēlpinṟe nāḷil avaruṭe kaḻuttil māla cārttappeṭunnatāṇ. ākāśaṅṅaḷuṭeyuṁ bhūmiyuṭeyuṁ anantarāvakāśaṁ allāhuvinatre. allāhu niṅṅaḷ pravarttikkunnatellāṁ sūkṣmamāyi aṟiyunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 180
لَّقَدۡ سَمِعَ ٱللَّهُ قَوۡلَ ٱلَّذِينَ قَالُوٓاْ إِنَّ ٱللَّهَ فَقِيرٞ وَنَحۡنُ أَغۡنِيَآءُۘ سَنَكۡتُبُ مَا قَالُواْ وَقَتۡلَهُمُ ٱلۡأَنۢبِيَآءَ بِغَيۡرِ حَقّٖ وَنَقُولُ ذُوقُواْ عَذَابَ ٱلۡحَرِيقِ
allāhu daridranuṁ nam'maḷ dhanikarumāṇ enn paṟaññavaruṭe vākk allāhu tīrccayāyuṁ kēṭṭiṭṭuṇṭ. avar ā paṟaññatuṁ avar pravācakanmāre an'yāyamāyi keālappeṭuttiyatuṁ nāṁ rēkhappeṭutti vekkunnatāṇ. katti'eriyunna narakaśikṣa āsvadiccu keāḷḷuka enn nāṁ (avarēāṭ) paṟayukayuṁ ceyyuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 181
ذَٰلِكَ بِمَا قَدَّمَتۡ أَيۡدِيكُمۡ وَأَنَّ ٱللَّهَ لَيۡسَ بِظَلَّامٖ لِّلۡعَبِيدِ
niṅṅaḷuṭe kaikaḷ munkūṭṭi ceytu veccatukeāṇṭuṁ allāhu aṭimakaḷēāṭ anīti kāṇikkunnavanalla ennatukeāṇṭumāṇ at
Surah Aal-e-Imran, Verse 182
ٱلَّذِينَ قَالُوٓاْ إِنَّ ٱللَّهَ عَهِدَ إِلَيۡنَآ أَلَّا نُؤۡمِنَ لِرَسُولٍ حَتَّىٰ يَأۡتِيَنَا بِقُرۡبَانٖ تَأۡكُلُهُ ٱلنَّارُۗ قُلۡ قَدۡ جَآءَكُمۡ رُسُلٞ مِّن قَبۡلِي بِٱلۡبَيِّنَٰتِ وَبِٱلَّذِي قُلۡتُمۡ فَلِمَ قَتَلۡتُمُوهُمۡ إِن كُنتُمۡ صَٰدِقِينَ
ñaṅṅaḷuṭe mumpāke oru bali naṭatti atine divyāgni tinnukaḷayunnat (ñaṅṅaḷkk kāṇiccutarunnat) vare oru daivadūtaniluṁ ñaṅṅaḷ viśvasikkarutenn allāhu ñaṅṅaḷēāṭ karāṟu vāṅṅiyiṭṭuṇṭ enn paṟaññavaratre avar. (nabiyē,) paṟayuka: vyaktamāya teḷivukaḷ sahitavuṁ, niṅṅaḷ ī paṟaññat sahitavuṁ enikk mump pala dūtanmāruṁ niṅṅaḷuṭe aṭutt vanniṭṭuṇṭ. enniṭṭ niṅṅaḷuṭe vādaṁ satyamāṇeṅkil niṅṅaḷentin avare keānnukaḷaññu
Surah Aal-e-Imran, Verse 183
فَإِن كَذَّبُوكَ فَقَدۡ كُذِّبَ رُسُلٞ مِّن قَبۡلِكَ جَآءُو بِٱلۡبَيِّنَٰتِ وَٱلزُّبُرِ وَٱلۡكِتَٰبِ ٱلۡمُنِيرِ
appēāḷ ninne avar niṣēdhicciṭṭuṇṭeṅkil ninakk mump vyaktamāya teḷivukaḷuṁ ēṭukaḷuṁ veḷiccaṁ nalkunna vēdagranthavumāyi vanna dūtanmāruṁ niṣēdhikkappeṭṭiṭṭuṇṭ
Surah Aal-e-Imran, Verse 184
كُلُّ نَفۡسٖ ذَآئِقَةُ ٱلۡمَوۡتِۗ وَإِنَّمَا تُوَفَّوۡنَ أُجُورَكُمۡ يَوۡمَ ٱلۡقِيَٰمَةِۖ فَمَن زُحۡزِحَ عَنِ ٱلنَّارِ وَأُدۡخِلَ ٱلۡجَنَّةَ فَقَدۡ فَازَۗ وَمَا ٱلۡحَيَوٰةُ ٱلدُّنۡيَآ إِلَّا مَتَٰعُ ٱلۡغُرُورِ
ēteāru dēhavuṁ maraṇaṁ āsvadikkunnatāṇ. niṅṅaḷuṭe pratiphalaṅṅaḷ uyirtteḻunnēlpinṟe nāḷil mātramē niṅṅaḷkk pūrṇṇamāyi nalkappeṭukayuḷḷū. appēāḷ ār narakattil ninn akaṟṟinirttappeṭukayuṁ svargattil pravēśippikkappeṭukayuṁ ceyyunnuvēā avanāṇ vijayaṁ nēṭunnat. aihikajīvitaṁ kabaḷippikkunna oru vibhavamallāte maṟṟeānnumalla
Surah Aal-e-Imran, Verse 185
۞لَتُبۡلَوُنَّ فِيٓ أَمۡوَٰلِكُمۡ وَأَنفُسِكُمۡ وَلَتَسۡمَعُنَّ مِنَ ٱلَّذِينَ أُوتُواْ ٱلۡكِتَٰبَ مِن قَبۡلِكُمۡ وَمِنَ ٱلَّذِينَ أَشۡرَكُوٓاْ أَذٗى كَثِيرٗاۚ وَإِن تَصۡبِرُواْ وَتَتَّقُواْ فَإِنَّ ذَٰلِكَ مِنۡ عَزۡمِ ٱلۡأُمُورِ
tīrccayāyuṁ niṅṅaḷuṭe svattukaḷiluṁ śarīraṅṅaḷiluṁ niṅṅaḷ parīkṣikkappeṭunnatāṇ. niṅṅaḷkk mump vēdaṁ nalkappeṭṭavaril ninnuṁ bahudaivārādhakaril ninnuṁ niṅṅaḷ dhārāḷaṁ kuttuvākkukaḷ kēḷkkēṇṭi varikayuṁ ceyyuṁ. niṅṅaḷ kṣamikkukayuṁ sūkṣmata pālikkukayuṁ ceyyunnuveṅkil tīrccayāyuṁ at dr̥ḍhaniścayaṁ ceyyēṇṭa kāryaṅṅaḷil peṭṭatākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 186
وَإِذۡ أَخَذَ ٱللَّهُ مِيثَٰقَ ٱلَّذِينَ أُوتُواْ ٱلۡكِتَٰبَ لَتُبَيِّنُنَّهُۥ لِلنَّاسِ وَلَا تَكۡتُمُونَهُۥ فَنَبَذُوهُ وَرَآءَ ظُهُورِهِمۡ وَٱشۡتَرَوۡاْ بِهِۦ ثَمَنٗا قَلِيلٗاۖ فَبِئۡسَ مَا يَشۡتَرُونَ
vēdagranthaṁ nalkappeṭṭavarēāṭ niṅṅaḷat janaṅṅaḷkk vivariccukeāṭukkaṇamennuṁ, niṅṅaḷat maṟacc vekkarutennuṁ allāhu karār vāṅṅiya sandarbhaṁ (śrad'dhikkuka) enniṭṭ avarat (vēdagranthaṁ) puṟakēāṭṭ valicceṟiyukayuṁ, tucchamāya vilaykk at viṟṟukaḷayukayumāṇ ceytat. avar pakaraṁ vāṅṅiyat vaḷare cītta tanne
Surah Aal-e-Imran, Verse 187
لَا تَحۡسَبَنَّ ٱلَّذِينَ يَفۡرَحُونَ بِمَآ أَتَواْ وَّيُحِبُّونَ أَن يُحۡمَدُواْ بِمَا لَمۡ يَفۡعَلُواْ فَلَا تَحۡسَبَنَّهُم بِمَفَازَةٖ مِّنَ ٱلۡعَذَابِۖ وَلَهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٞ
taṅṅaḷ ceytatil santēāṣaṁ keāḷḷukayuṁ ceytiṭṭillātta kāryattinṟe pēril praśansikkappeṭān iṣṭappeṭukayuṁ ceyyunna ā vibhāgatteppaṟṟi avar śikṣayil ninn muktamāya avasthayilāṇenn nī vicārikkarut. avarkkāṇ vēdanayēṟiya śikṣayuḷḷat
Surah Aal-e-Imran, Verse 188
وَلِلَّهِ مُلۡكُ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِۗ وَٱللَّهُ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ قَدِيرٌ
allāhuvinnākunnu ākāśaṅṅaḷuṭeyuṁ bhūmiyuṭeyuṁ ādhipatyaṁ. allāhu ēt kāryattinuṁ kaḻivuḷḷavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 189
إِنَّ فِي خَلۡقِ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ وَٱخۡتِلَٰفِ ٱلَّيۡلِ وَٱلنَّهَارِ لَأٓيَٰتٖ لِّأُوْلِي ٱلۡأَلۡبَٰبِ
tīrccayāyuṁ ākāśaṅṅaḷuṭeyuṁ bhūmiyuṭeyuṁ sr̥ṣṭiyiluṁ, rāpakalukaḷ māṟi māṟi varunnatiluṁ salbud'dhiyuḷḷavarkk pala dr̥ṣṭāntaṅṅaḷumuṇṭ
Surah Aal-e-Imran, Verse 190
ٱلَّذِينَ يَذۡكُرُونَ ٱللَّهَ قِيَٰمٗا وَقُعُودٗا وَعَلَىٰ جُنُوبِهِمۡ وَيَتَفَكَّرُونَ فِي خَلۡقِ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ رَبَّنَا مَا خَلَقۡتَ هَٰذَا بَٰطِلٗا سُبۡحَٰنَكَ فَقِنَا عَذَابَ ٱلنَّارِ
ninnukeāṇṭuṁ irunnu keāṇṭuṁ kiṭannu keāṇṭuṁ allāhuve ōrmikkukayuṁ, ākāśaṅṅaḷuṭeyuṁ bhūmiyuṭeyuṁ sr̥ṣṭiyepaṟṟi cinticc keāṇṭirikkukayuṁ ceyyunnavaratre avar. (avar paṟayuṁ:) ñaṅṅaḷuṭe rakṣitāvē! nī nirart'thakamāyi sr̥ṣṭiccatalla it. nī etrayēā pariśud'dhan! atināl narakaśikṣayil ninn ñaṅṅaḷe kātturakṣikkaṇē
Surah Aal-e-Imran, Verse 191
رَبَّنَآ إِنَّكَ مَن تُدۡخِلِ ٱلنَّارَ فَقَدۡ أَخۡزَيۡتَهُۥۖ وَمَا لِلظَّـٰلِمِينَ مِنۡ أَنصَارٖ
ñaṅṅaḷuṭe rakṣitāvē, nī vallavaneyuṁ narakattil pravēśippiccāl avane nindyanākkikkaḻiññu. akramikaḷkk sahāyikaḷāyi ārumilla tānuṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 192
رَّبَّنَآ إِنَّنَا سَمِعۡنَا مُنَادِيٗا يُنَادِي لِلۡإِيمَٰنِ أَنۡ ءَامِنُواْ بِرَبِّكُمۡ فَـَٔامَنَّاۚ رَبَّنَا فَٱغۡفِرۡ لَنَا ذُنُوبَنَا وَكَفِّرۡ عَنَّا سَيِّـَٔاتِنَا وَتَوَفَّنَا مَعَ ٱلۡأَبۡرَارِ
ñaṅṅaḷuṭe rakṣitāvē, satyaviśvāsattilēkk kṣaṇikkunna oru prabēādhakan niṅṅaḷ niṅṅaḷuṭe rakṣitāvil viśvasikkuvin ennu paṟayunnat ñaṅṅaḷ kēṭṭu. aṅṅane ñaṅṅaḷ viśvasiccirikkunnu. ñaṅṅaḷuṭe rakṣitāvē, atināl ñaṅṅaḷuṭe pāpaṅṅaḷ ñaṅṅaḷkk nī peāṟuttutarikayuṁ ñaṅṅaḷuṭe tinmakaḷ ñaṅṅaḷil ninn nī māyccukaḷayukayuṁ ceyyēṇamē. puṇyavānmāruṭe kūṭṭattilāyi ñaṅṅaḷe nī marippikkukayuṁ ceyyēṇamē
Surah Aal-e-Imran, Verse 193
رَبَّنَا وَءَاتِنَا مَا وَعَدتَّنَا عَلَىٰ رُسُلِكَ وَلَا تُخۡزِنَا يَوۡمَ ٱلۡقِيَٰمَةِۖ إِنَّكَ لَا تُخۡلِفُ ٱلۡمِيعَادَ
ñaṅṅaḷuṭe rakṣitāvē, ninṟe dūtanmār mukhēna ñaṅṅaḷēāṭ nī vāgdānaṁ ceytat ñaṅṅaḷkk nalkukayuṁ uyirtteḻunnēlpinṟe nāḷil ñaṅṅaḷkku nī nindyata varuttātirikkukayuṁ ceyyēṇamē. nī vāgdānaṁ laṅghikkukayilla; tīrcca
Surah Aal-e-Imran, Verse 194
فَٱسۡتَجَابَ لَهُمۡ رَبُّهُمۡ أَنِّي لَآ أُضِيعُ عَمَلَ عَٰمِلٖ مِّنكُم مِّن ذَكَرٍ أَوۡ أُنثَىٰۖ بَعۡضُكُم مِّنۢ بَعۡضٖۖ فَٱلَّذِينَ هَاجَرُواْ وَأُخۡرِجُواْ مِن دِيَٰرِهِمۡ وَأُوذُواْ فِي سَبِيلِي وَقَٰتَلُواْ وَقُتِلُواْ لَأُكَفِّرَنَّ عَنۡهُمۡ سَيِّـَٔاتِهِمۡ وَلَأُدۡخِلَنَّهُمۡ جَنَّـٰتٖ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ ثَوَابٗا مِّنۡ عِندِ ٱللَّهِۚ وَٱللَّهُ عِندَهُۥ حُسۡنُ ٱلثَّوَابِ
appēāḷ avaruṭe rakṣitāv avarkk uttaraṁ nalki: puruṣanākaṭṭe, strīyākaṭṭe niṅṅaḷil ninnuṁ pravarttikkunna orāḷuṭeyuṁ pravarttanaṁ ñān niṣphalamākkukayilla. niṅṅaḷil ōrēā vibhāgavuṁ maṟṟu vibhāgattil ninn ulbhaviccavarākunnu. ākayāl svantaṁ nāṭ veṭiyukayuṁ, svantaṁ vīṭukaḷil ninn puṟattākkappeṭukayuṁ, enṟe mārgattil marddikkappeṭukayuṁ, yud'dhattil ērpeṭukayuṁ, keāllappeṭukayuṁ ceytiṭṭuḷḷavarārēā avarkk ñān avaruṭe tinmakaḷ māyccukeāṭukkunnatuṁ, tāḻbhāgatt kūṭi aruvikaḷ oḻukunna svargattēāppukaḷil avare ñān pravēśippikkunnatumāṇ. allāhuviṅkal ninnuḷḷa pratiphalamatre at. allāhuvinṟe pakkalāṇ uttamamāya pratiphalamuḷḷat
Surah Aal-e-Imran, Verse 195
لَا يَغُرَّنَّكَ تَقَلُّبُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ فِي ٱلۡبِلَٰدِ
satyaniṣēdhikaḷ nāṭukaḷileṅṅuṁ svairavihāraṁ naṭattikkeāṇṭirikkunnat ninne orikkaluṁ vañcitanākkikkaḷayarut
Surah Aal-e-Imran, Verse 196
مَتَٰعٞ قَلِيلٞ ثُمَّ مَأۡوَىٰهُمۡ جَهَنَّمُۖ وَبِئۡسَ ٱلۡمِهَادُ
tucchamāya oru sukhānubhavamākunnu at. pinnīṭ avarkkuḷḷa saṅkētaṁ narakamatre. atetra mēāśamāya vāsasthalaṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 197
لَٰكِنِ ٱلَّذِينَ ٱتَّقَوۡاْ رَبَّهُمۡ لَهُمۡ جَنَّـٰتٞ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ خَٰلِدِينَ فِيهَا نُزُلٗا مِّنۡ عِندِ ٱللَّهِۗ وَمَا عِندَ ٱللَّهِ خَيۡرٞ لِّلۡأَبۡرَارِ
ennāl taṅṅaḷuṭe rakṣitāvine sūkṣicc jīviccatārēā avarkkāṇ tāḻbhāgatt kūṭi aruvikaḷ oḻukunna svargattēāppukaḷuḷḷat. avaratil nityavāsikaḷāyirikkuṁ. allāhuvinṟe pakkal ninnuḷḷa salkkāraṁ! allāhuvinṟe aṭukkaluḷḷatākunnu puṇyavānmārkk ēṟṟavuṁ uttamaṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 198
وَإِنَّ مِنۡ أَهۡلِ ٱلۡكِتَٰبِ لَمَن يُؤۡمِنُ بِٱللَّهِ وَمَآ أُنزِلَ إِلَيۡكُمۡ وَمَآ أُنزِلَ إِلَيۡهِمۡ خَٰشِعِينَ لِلَّهِ لَا يَشۡتَرُونَ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ ثَمَنٗا قَلِيلًاۚ أُوْلَـٰٓئِكَ لَهُمۡ أَجۡرُهُمۡ عِندَ رَبِّهِمۡۗ إِنَّ ٱللَّهَ سَرِيعُ ٱلۡحِسَابِ
tīrccayāyuṁ vēdakkāril oru vibhāgamuṇṭ. allāhuviluṁ, niṅṅaḷkk avatarippikkappeṭṭa vēdattiluṁ, avarkk avatarippikkappeṭṭa vēdattiluṁ avar viśvasikkuṁ. (avar) allāhuvēāṭ tāḻmayuḷḷavarāyirikkuṁ. allāhuvinṟe vacanaṅṅaḷ viṟṟ avar tucchamāya vila vāṅṅukayilla. avarkkākunnu taṅṅaḷuṭe rakṣitāviṅkal avar arhikkunna pratiphalamuḷḷat. tīrccayāyuṁ allāhu ativēgaṁ kaṇakk nēākkunnavanākunnu
Surah Aal-e-Imran, Verse 199
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ ٱصۡبِرُواْ وَصَابِرُواْ وَرَابِطُواْ وَٱتَّقُواْ ٱللَّهَ لَعَلَّكُمۡ تُفۡلِحُونَ
satyaviśvāsikaḷē, niṅṅaḷ kṣamikkukayuṁ kṣamayil mikav kāṇikkukayuṁ, pratirēādha sannad'dharāyirikkukayuṁ ceyyuka. niṅṅaḷ allāhuve sūkṣicc jīvikkuka. niṅṅaḷ vijayaṁ prāpiccēkkāṁ
Surah Aal-e-Imran, Verse 200