Surah Al-Anbiya - Marathi Translation by Muhammad Shafi I Ansari
ٱقۡتَرَبَ لِلنَّاسِ حِسَابُهُمۡ وَهُمۡ فِي غَفۡلَةٖ مُّعۡرِضُونَ
Lōkān̄cyā hiśōbācī vēḷa javaḷa yē'ūna pōhōcalī āhē. Tarīhī tē gaphalatī (cyā avasthē) ta tōṇḍa phiravūna āhēta
Surah Al-Anbiya, Verse 1
مَا يَأۡتِيهِم مِّن ذِكۡرٖ مِّن رَّبِّهِم مُّحۡدَثٍ إِلَّا ٱسۡتَمَعُوهُ وَهُمۡ يَلۡعَبُونَ
Tyān̄cyājavaḷa, tyān̄cyā pālanakartyātarphē jyā dēkhīla navanavīna śikavaṇī yētāta, tyānnā tē khēḷaṇyā bāgaḍaṇyātaca aikatāta
Surah Al-Anbiya, Verse 2
لَاهِيَةٗ قُلُوبُهُمۡۗ وَأَسَرُّواْ ٱلنَّجۡوَى ٱلَّذِينَ ظَلَمُواْ هَلۡ هَٰذَآ إِلَّا بَشَرٞ مِّثۡلُكُمۡۖ أَفَتَأۡتُونَ ٱلسِّحۡرَ وَأَنتُمۡ تُبۡصِرُونَ
Tyān̄cī manē pūrṇataḥ gāphīla āhēta āṇi tyā atyācārīnnī haḷū haḷū kānagōṣṭī kēlyāta kī tō tumacyāsārakhāca manuṣya āhē, maga tumhī ḍōḷyāndēkhata jādūlā baḷī paḍaṇyācē kāraṇa kāya
Surah Al-Anbiya, Verse 3
قَالَ رَبِّي يَعۡلَمُ ٱلۡقَوۡلَ فِي ٱلسَّمَآءِ وَٱلۡأَرۡضِۖ وَهُوَ ٱلسَّمِيعُ ٱلۡعَلِيمُ
(Paigambara) mhaṇālē, mājhā pālanakartā ākāśāta va dharatīta asalēlyā pratyēka gōṣṭīsa cāṅgalyā prakārē jāṇatō. Tō khūpa khūpa aikaṇārā āṇi jāṇaṇārā āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 4
بَلۡ قَالُوٓاْ أَضۡغَٰثُ أَحۡلَٰمِۭ بَلِ ٱفۡتَرَىٰهُ بَلۡ هُوَ شَاعِرٞ فَلۡيَأۡتِنَا بِـَٔايَةٖ كَمَآ أُرۡسِلَ ٱلۡأَوَّلُونَ
(Ēvaḍhēca navhē tara) hē asēhī mhaṇatāta kī hā kura'āna gōndhaḷapūrṇa svapnān̄cā saṅgraha āhē, kimbahunā tyānē svataḥca racūna ghētalā āhē, kimbahunā tō kavī āhē an'yathā tyānē āmacyāsamōra ēkhādī aśī niśāṇī āṇalī asatī, jasē pūrvīcyā kāḷātīla paigambara pāṭhavilē gēlē hōtē
Surah Al-Anbiya, Verse 5
مَآ ءَامَنَتۡ قَبۡلَهُم مِّن قَرۡيَةٍ أَهۡلَكۡنَٰهَآۖ أَفَهُمۡ يُؤۡمِنُونَ
Yān̄cyāpūrvī jēvaḍhyā vastyā āmhī naṣṭa kēlyā, tyā īmānadhāraka navhatyā, tēvhā ātā kāya hē īmāna rākhatīla
Surah Al-Anbiya, Verse 6
وَمَآ أَرۡسَلۡنَا قَبۡلَكَ إِلَّا رِجَالٗا نُّوحِيٓ إِلَيۡهِمۡۖ فَسۡـَٔلُوٓاْ أَهۡلَ ٱلذِّكۡرِ إِن كُنتُمۡ لَا تَعۡلَمُونَ
Tumacyāpūrvī jēvaḍhē dēkhīla paigambara āmhī pāṭhavilē, tē sarva mānava hōtē, jyān̄cyākaḍē āmhī vahayī (prakāśanā) avatarita karīta asū tēvhā tumhī jñānī lōkānnā vicārā, jara svataḥ tumhālā jñāna nasēla
Surah Al-Anbiya, Verse 7
وَمَا جَعَلۡنَٰهُمۡ جَسَدٗا لَّا يَأۡكُلُونَ ٱلطَّعَامَ وَمَا كَانُواْ خَٰلِدِينَ
Āṇi āmhī tyānnā asē śarīra dilē navhatē kī bhōjana karīta nasāvēta āṇi nā tē sadaiva jivanta rāhaṇārē hōtē
Surah Al-Anbiya, Verse 8
ثُمَّ صَدَقۡنَٰهُمُ ٱلۡوَعۡدَ فَأَنجَيۡنَٰهُمۡ وَمَن نَّشَآءُ وَأَهۡلَكۡنَا ٱلۡمُسۡرِفِينَ
Maga āmhī tyān̄cyāśī kēlēlē sarva vāyadē kharē karūna dākhavilē, tyānnā āṇi jyānnā jyānnā āmhī icchilē muktī dilī āṇi maryādēcē ullaṅghana karaṇāṟyānnā naṣṭa karūna ṭākalē
Surah Al-Anbiya, Verse 9
لَقَدۡ أَنزَلۡنَآ إِلَيۡكُمۡ كِتَٰبٗا فِيهِ ذِكۡرُكُمۡۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
Niḥsanśaya, āmhī tumacyākaḍē grantha avatarita kēlā āhē, jyāta tumacyāsāṭhī bōdha- upadēśa āhē. Maga kāya tarīhī tumhī akalēcā vāpara karīta nāhī
Surah Al-Anbiya, Verse 10
وَكَمۡ قَصَمۡنَا مِن قَرۡيَةٖ كَانَتۡ ظَالِمَةٗ وَأَنشَأۡنَا بَعۡدَهَا قَوۡمًا ءَاخَرِينَ
Āṇi anēka atyācārī vastīnnā āmhī naṣṭa karūna ṭākalē, maga tyān̄cyānantara āmhī dusarā janasamūha nirmāṇa kēlā
Surah Al-Anbiya, Verse 11
فَلَمَّآ أَحَسُّواْ بَأۡسَنَآ إِذَا هُم مِّنۡهَا يَرۡكُضُونَ
Jēvhā tyā lōkānnī āmacyā śikṣā- yātanēcī jāṇīva karūna ghētalī tēvhā tyācyā prakōpāpāsūna dūra paḷū lāgalē
Surah Al-Anbiya, Verse 12
لَا تَرۡكُضُواْ وَٱرۡجِعُوٓاْ إِلَىٰ مَآ أُتۡرِفۡتُمۡ فِيهِ وَمَسَٰكِنِكُمۡ لَعَلَّكُمۡ تُسۡـَٔلُونَ
Dhāvapaḷa karū nakā āṇi jithē tumhālā sukha pradāna kēlē gēlē hōtē, tithēca parata jā āṇi āpalyā gharāṅkaḍē jā, yāsāṭhī kī tumhālā vicāraṇā kēlī jāvī
Surah Al-Anbiya, Verse 13
قَالُواْ يَٰوَيۡلَنَآ إِنَّا كُنَّا ظَٰلِمِينَ
Tē mhaṇālē, āmacē vā'īṭa hōvō, niḥsanśaya āmhī atyācārī hōtō
Surah Al-Anbiya, Verse 14
فَمَا زَالَت تِّلۡكَ دَعۡوَىٰهُمۡ حَتَّىٰ جَعَلۡنَٰهُمۡ حَصِيدًا خَٰمِدِينَ
Maga tara tē asēca mhaṇata rāhilē, yēthaparyanta kī āmhī tyānnā muḷāsakaṭa kāpalēlyā śētīsārakhē āṇi vijhalēlyā āgīsārakhē karūna ṭākalē
Surah Al-Anbiya, Verse 15
وَمَا خَلَقۡنَا ٱلسَّمَآءَ وَٱلۡأَرۡضَ وَمَا بَيۡنَهُمَا لَٰعِبِينَ
Āmhī ākāśa va dharatī āṇi tyān̄cyā daramyānacyā vastūnnā khēḷa- tamāśākaritā banavilē nāhī
Surah Al-Anbiya, Verse 16
لَوۡ أَرَدۡنَآ أَن نَّتَّخِذَ لَهۡوٗا لَّٱتَّخَذۡنَٰهُ مِن لَّدُنَّآ إِن كُنَّا فَٰعِلِينَ
Jara āmhī aśāca prakārē khēḷa- tamāśā icchilā asatā tara tō āpalyā javaḷūnaca banavilā asatā, jara āmhī asē karaṇārē asatō
Surah Al-Anbiya, Verse 17
بَلۡ نَقۡذِفُ بِٱلۡحَقِّ عَلَى ٱلۡبَٰطِلِ فَيَدۡمَغُهُۥ فَإِذَا هُوَ زَاهِقٞۚ وَلَكُمُ ٱلۡوَيۡلُ مِمَّا تَصِفُونَ
Kimbahunā āmhī satyālā asatyāvara phēkūna māratō tēvhā satya asatyācā śiracchēda karatē āṇi tē tyāca kṣaṇī nāśa pāvatē. Tumhī jyā gōṣṭī racatā, tyā tumacyāsāṭhī vināśakāraka āhēta
Surah Al-Anbiya, Verse 18
وَلَهُۥ مَن فِي ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِۚ وَمَنۡ عِندَهُۥ لَا يَسۡتَكۡبِرُونَ عَنۡ عِبَادَتِهِۦ وَلَا يَسۡتَحۡسِرُونَ
Āṇi ākāśāmmadhyē āṇi dharatīta jē kāhī āhē, tyā (allāha) cēca āhē āṇi jē tyācyā nikaṭa āhēta tē tyācyā upāsanēpāsūna nā vidrōha karatāta āṇi nā thakatāta
Surah Al-Anbiya, Verse 19
يُسَبِّحُونَ ٱلَّيۡلَ وَٱلنَّهَارَ لَا يَفۡتُرُونَ
Tē divasa-rātra tyācyā pāvitryācē varṇana karatāta āṇi kin̄citahī sustī karata nāhīta
Surah Al-Anbiya, Verse 20
أَمِ ٱتَّخَذُوٓاْ ءَالِهَةٗ مِّنَ ٱلۡأَرۡضِ هُمۡ يُنشِرُونَ
Tyā lōkānnī dharatīcyā (sr̥ṣṭa nirmitī) madhūna jyānnā upāsya banavūna ṭhēvalē āhē, kāya tē jivanta karatāta
Surah Al-Anbiya, Verse 21
لَوۡ كَانَ فِيهِمَآ ءَالِهَةٌ إِلَّا ٱللَّهُ لَفَسَدَتَاۚ فَسُبۡحَٰنَ ٱللَّهِ رَبِّ ٱلۡعَرۡشِ عَمَّا يَصِفُونَ
Jara ākāśāta āṇi dharatīta allāhakhērīja dusarīhī upāsyē asatī tara yā dōghān̄cī ulaṭāpālaṭa jhālī asatī.1 Tēvhā allāha arśa (īsinhāsanā) cā svāmī, tyā guṇavaiśiṭyāmpāsūna pavitra āhē jyā hē mūrtīpūjaka bōlatāta
Surah Al-Anbiya, Verse 22
لَا يُسۡـَٔلُ عَمَّا يَفۡعَلُ وَهُمۡ يُسۡـَٔلُونَ
Āpalyā kāmāṅkaritā tō (kōṇāsamōra) uttarayāyī nāhī, mātra sarvānnā (tyācyāsamōra) jāba dyāvā lāgaṇāra āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 23
أَمِ ٱتَّخَذُواْ مِن دُونِهِۦٓ ءَالِهَةٗۖ قُلۡ هَاتُواْ بُرۡهَٰنَكُمۡۖ هَٰذَا ذِكۡرُ مَن مَّعِيَ وَذِكۡرُ مَن قَبۡلِيۚ بَلۡ أَكۡثَرُهُمۡ لَا يَعۡلَمُونَ ٱلۡحَقَّۖ فَهُم مُّعۡرِضُونَ
Kāya tyā lōkānnī allāhakhērīja dusarī upāsyē banavūna ghētalī āhēta, tyānnā sāṅgā, āṇā, āpalā purāvā sādara karā. Hā āhē mājhyāsōbata asalēlyān̄cā grantha āṇi mājhyāpūrvīcyā lōkān̄cā purāvā! Parantu tyān̄cyāpaikī bahutēka lōka satyāpāsūna anabhijña āhēta, yāca kāraṇāstava tōṇḍa phiravūna āhēta
Surah Al-Anbiya, Verse 24
وَمَآ أَرۡسَلۡنَا مِن قَبۡلِكَ مِن رَّسُولٍ إِلَّا نُوحِيٓ إِلَيۡهِ أَنَّهُۥ لَآ إِلَٰهَ إِلَّآ أَنَا۠ فَٱعۡبُدُونِ
Āṇi āmhī tumacyāpūrvī jō dēkhīla paigambara pāṭhavilā, tyācyākaḍē hīca vahayī (īśavāṇī) avatarita kēlī kī mājhyākhērīja kōṇīhī kharākhurā upāsya nāhī, tēvhā tumhī sarva mājhīca upāsanā karā
Surah Al-Anbiya, Verse 25
وَقَالُواْ ٱتَّخَذَ ٱلرَّحۡمَٰنُ وَلَدٗاۗ سُبۡحَٰنَهُۥۚ بَلۡ عِبَادٞ مُّكۡرَمُونَ
Āṇi anēkēśvaravādī mhaṇatāta, rahamāna (dayāvanta allāha) lā santatī āhē. (Muḷīca nāhī.) Tō pavitra āhē. Kimbahunā tē (jyānnā hē tyācē putra samajatāta) tyācē pratiṣṭhita dāsa āhēta
Surah Al-Anbiya, Verse 26
لَا يَسۡبِقُونَهُۥ بِٱلۡقَوۡلِ وَهُم بِأَمۡرِهِۦ يَعۡمَلُونَ
Tyācyā (allāhacyā) samōra puḍhē hō'ūna bōlaṇyācē sāhasa karīta nāhī āṇi tyācyā ādēśācē pālana karatāta
Surah Al-Anbiya, Verse 27
يَعۡلَمُ مَا بَيۡنَ أَيۡدِيهِمۡ وَمَا خَلۡفَهُمۡ وَلَا يَشۡفَعُونَ إِلَّا لِمَنِ ٱرۡتَضَىٰ وَهُم مِّنۡ خَشۡيَتِهِۦ مُشۡفِقُونَ
Tō (allāha) tyān̄cyāpūrvīcyā āṇi nantaracyā sarva avasthā jāṇūna āhē. Āṇi tē kōṇācīhī śiphārasa karīta nāhī, tyācyākhērīja, jyācyāśī tō (allahā) prasanna asēla, tē tara svataḥ bhayakampita rāhatāta
Surah Al-Anbiya, Verse 28
۞وَمَن يَقُلۡ مِنۡهُمۡ إِنِّيٓ إِلَٰهٞ مِّن دُونِهِۦ فَذَٰلِكَ نَجۡزِيهِ جَهَنَّمَۚ كَذَٰلِكَ نَجۡزِي ٱلظَّـٰلِمِينَ
Āṇi tyān̄cyāpaikī kōṇī jara sāṅgēla kī allāhakhērīja mī ilāha (pūjanīya) āhē tara āmhī tyālā jahannamacī śikṣā dē'ū. Julamī va atyācārīnnā āmhī aśāca prakārē śikṣā dētō
Surah Al-Anbiya, Verse 29
أَوَلَمۡ يَرَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ أَنَّ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضَ كَانَتَا رَتۡقٗا فَفَتَقۡنَٰهُمَاۖ وَجَعَلۡنَا مِنَ ٱلۡمَآءِ كُلَّ شَيۡءٍ حَيٍّۚ أَفَلَا يُؤۡمِنُونَ
Kāya inkāra karaṇāṟyānnī hē nāhī pāhilē kī (hē) ākāśa va dhartāī (sarva) āpasāta juḷalēlē hōtē, maga āmhī tyānnā vēgaḷē vēgaḷē kēlē āṇi pratyēka sajīvālā āmhī pāṇyāpāsūna nirmāṇa kēlē, maga kāya hē lōka tarīhī viśvāsa karata nāhīta
Surah Al-Anbiya, Verse 30
وَجَعَلۡنَا فِي ٱلۡأَرۡضِ رَوَٰسِيَ أَن تَمِيدَ بِهِمۡ وَجَعَلۡنَا فِيهَا فِجَاجٗا سُبُلٗا لَّعَلَّهُمۡ يَهۡتَدُونَ
Āṇi āmhī jaminīvara parvata racalē, yāsāṭhī kī tinē īśanirmitīlā halavū na śakāvē āṇi āmhī ticyāta tyān̄cyā daramyāna runda rastē banavilē, yāsāṭhī kī lōkānnā mārga lābhū śakāvā
Surah Al-Anbiya, Verse 31
وَجَعَلۡنَا ٱلسَّمَآءَ سَقۡفٗا مَّحۡفُوظٗاۖ وَهُمۡ عَنۡ ءَايَٰتِهَا مُعۡرِضُونَ
Āṇi ākāśālā āmhī ēka surakṣita chata banavilē āhē. Parantu hē lōka tyācyā niśāṇyānvara lakṣa dēta nāhī
Surah Al-Anbiya, Verse 32
وَهُوَ ٱلَّذِي خَلَقَ ٱلَّيۡلَ وَٱلنَّهَارَ وَٱلشَّمۡسَ وَٱلۡقَمَرَۖ كُلّٞ فِي فَلَكٖ يَسۡبَحُونَ
Āṇi tōca (allāha) āhē, jyānē rātra va divasālā āṇi sūrya va candrālā banavilē. Tyān̄cyāpaikī pratyēka āpāpalyā kakṣēta taraṅgata āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 33
وَمَا جَعَلۡنَا لِبَشَرٖ مِّن قَبۡلِكَ ٱلۡخُلۡدَۖ أَفَإِيْن مِّتَّ فَهُمُ ٱلۡخَٰلِدُونَ
Āṇi tumacyāpūrvī āmhī kōṇatyāhī māṇasālā cirasajīvatā dilī nāhī, maga kāya, jara tumhī maraṇa pāvalā tara hē sadaiva kāḷa ithē rāhatīla
Surah Al-Anbiya, Verse 34
كُلُّ نَفۡسٖ ذَآئِقَةُ ٱلۡمَوۡتِۗ وَنَبۡلُوكُم بِٱلشَّرِّ وَٱلۡخَيۡرِ فِتۡنَةٗۖ وَإِلَيۡنَا تُرۡجَعُونَ
Pratyēka jīvālā mr̥tyucā svāda cākhāyacā āhē āṇi āmhī kasōṭī ghēṇyākaritā tumhālā cāṅgalyā- vā'īṭa avasthēta ṭākatō āṇi tumhī sarvacyā sarva āmacyācakaḍē paratūna yāla
Surah Al-Anbiya, Verse 35
وَإِذَا رَءَاكَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ إِن يَتَّخِذُونَكَ إِلَّا هُزُوًا أَهَٰذَا ٱلَّذِي يَذۡكُرُ ءَالِهَتَكُمۡ وَهُم بِذِكۡرِ ٱلرَّحۡمَٰنِ هُمۡ كَٰفِرُونَ
Āṇi jyā lōkānnī kupra (aviśvāsa) kēlā, tē jēvhā tumhālā pāhatāta tēvhā tumacī thaṭṭā uḍavitāta (sāṅgatāta) kī, hāca kāya tō, jō tumacyā daivatān̄cī carcā vā'īṭarityā karatō? Mātra tē svataḥca rahamāna (dayāvāna allāha) cā ullēkha (mahimāgāna) karaṇyāsa inkāra karatāta
Surah Al-Anbiya, Verse 36
خُلِقَ ٱلۡإِنسَٰنُ مِنۡ عَجَلٖۚ سَأُوْرِيكُمۡ ءَايَٰتِي فَلَا تَسۡتَعۡجِلُونِ
Mānava janmajāta utāvaḷā āhē. Mī tumhālā āpalyā niśāṇyā (cinhē) lavakaraca dākhavina. Tumhī mājhyāśī ghā'ī karū nakā
Surah Al-Anbiya, Verse 37
وَيَقُولُونَ مَتَىٰ هَٰذَا ٱلۡوَعۡدُ إِن كُنتُمۡ صَٰدِقِينَ
Āṇi mhaṇatāta kī jara kharē asāla tara sāṅgā kī tō vāyadā (śikṣā-yātanēcā) kēvhā pūrṇa hō'īla
Surah Al-Anbiya, Verse 38
لَوۡ يَعۡلَمُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ حِينَ لَا يَكُفُّونَ عَن وُجُوهِهِمُ ٱلنَّارَ وَلَا عَن ظُهُورِهِمۡ وَلَا هُمۡ يُنصَرُونَ
Jara yā kāphīra lōkānnā jāṇīva asatī kī tyā vēḷī nā tara hē āgīlā āpalyā cēhaṟyānvarūna haṭavū śakatīla āṇi nā āpalyā pāṭhīvarūna āṇi nā yān̄cī madata kēlī jā'īla
Surah Al-Anbiya, Verse 39
بَلۡ تَأۡتِيهِم بَغۡتَةٗ فَتَبۡهَتُهُمۡ فَلَا يَسۡتَطِيعُونَ رَدَّهَا وَلَا هُمۡ يُنظَرُونَ
Hōya! Vāyadyācī vēḷa (kayāmatacā divasa) tyān̄cyājavaḷa acānaka yē'ūna pōhōcēla āṇi tyānnā āścaryacakita karūna sōḍēla, maga nā tara hē tī vēḷa ṭāḷū śakatīla āṇi nā tyānnā kin̄citahī savaḍa dilī jā'īla
Surah Al-Anbiya, Verse 40
وَلَقَدِ ٱسۡتُهۡزِئَ بِرُسُلٖ مِّن قَبۡلِكَ فَحَاقَ بِٱلَّذِينَ سَخِرُواْ مِنۡهُم مَّا كَانُواْ بِهِۦ يَسۡتَهۡزِءُونَ
Āṇi tumacyā pūrvīcyā paigambarān̄cīhī thaṭṭā uḍavilī gēlī tara jyānnī thaṭṭā uḍavalī, tyānnā tyāca gōṣṭīnē yē'ūna ghēralē, jicī tē thaṭṭā uḍavita hōtē
Surah Al-Anbiya, Verse 41
قُلۡ مَن يَكۡلَؤُكُم بِٱلَّيۡلِ وَٱلنَّهَارِ مِنَ ٱلرَّحۡمَٰنِۚ بَلۡ هُمۡ عَن ذِكۡرِ رَبِّهِم مُّعۡرِضُونَ
Tyānnā vicārā kī rahamāna (dayāḷū allāha) pāsūna rātrandivasa tumacē rakṣaṇa kōṇa karū śakatō? Kimbahunā hē āpalyā pālanakartyācē smaraṇa (mahimāgāna) karaṇyāpāsūna parāvr̥tta jhālē āhēta
Surah Al-Anbiya, Verse 42
أَمۡ لَهُمۡ ءَالِهَةٞ تَمۡنَعُهُم مِّن دُونِنَاۚ لَا يَسۡتَطِيعُونَ نَصۡرَ أَنفُسِهِمۡ وَلَا هُم مِّنَّا يُصۡحَبُونَ
Kāya āmacyākhērīja tyān̄cā dusarā kōṇī upāsya āhē, jō tyānnā saṅkaṭāpāsūna vācavita asēla. Kōṇīhī svataḥ āpalī madata karaṇyācē sāmarthya bāḷagata nāhī āṇi nā kōṇī āmacyā virōdhāta sātha dē'ū śakatō
Surah Al-Anbiya, Verse 43
بَلۡ مَتَّعۡنَا هَـٰٓؤُلَآءِ وَءَابَآءَهُمۡ حَتَّىٰ طَالَ عَلَيۡهِمُ ٱلۡعُمُرُۗ أَفَلَا يَرَوۡنَ أَنَّا نَأۡتِي ٱلۡأَرۡضَ نَنقُصُهَا مِنۡ أَطۡرَافِهَآۚ أَفَهُمُ ٱلۡغَٰلِبُونَ
Kimbahunā āmhī yānnā āṇi yān̄cyā bujūrga lōkānnā jīvanasāmugrī pradāna kēlī, yēthēparyanta kī tyān̄cyā āyuṣyācī hadda sampalī. Kāya tē nāhī pāhāta kī āmhī jaminīlā ticyā kināṟyākaḍūna ghaṭavita cālata ālō āhōta? Tara ātā kāya tēca varcasvaśālī āhēta
Surah Al-Anbiya, Verse 44
قُلۡ إِنَّمَآ أُنذِرُكُم بِٱلۡوَحۡيِۚ وَلَا يَسۡمَعُ ٱلصُّمُّ ٱلدُّعَآءَ إِذَا مَا يُنذَرُونَ
Sāṅgā, mī tara kēvaḷa tumhālā allāhacyā vahayī (īśavāṇī) dvārē sacēta karatō, parantu badhīra māṇasē hāka aikata nāhīta, jēvhā tyānnā sāvadha kēlē jāta asēla
Surah Al-Anbiya, Verse 45
وَلَئِن مَّسَّتۡهُمۡ نَفۡحَةٞ مِّنۡ عَذَابِ رَبِّكَ لَيَقُولُنَّ يَٰوَيۡلَنَآ إِنَّا كُنَّا ظَٰلِمِينَ
Āṇi jara tyānnā tumacyā pālanakartyācyā śikṣā- yātanēcī nusatī vāpha jarī lāgalī tara udgāratīla, arērē! Āmacā vināśa! Niḥsanśaya āmhī atyācārī hōtō
Surah Al-Anbiya, Verse 46
وَنَضَعُ ٱلۡمَوَٰزِينَ ٱلۡقِسۡطَ لِيَوۡمِ ٱلۡقِيَٰمَةِ فَلَا تُظۡلَمُ نَفۡسٞ شَيۡـٔٗاۖ وَإِن كَانَ مِثۡقَالَ حَبَّةٖ مِّنۡ خَرۡدَلٍ أَتَيۡنَا بِهَاۗ وَكَفَىٰ بِنَا حَٰسِبِينَ
Āṇi āmhī kayāmatacyā divaśī tyān̄cyā daramyāna yathāyōgya vajana karaṇārā tarājū āṇūna ṭhēvū, maga kōṇāvara kaśāhī prakāracā julūma kēlā jāṇāra nāhī āṇi jara ēka rā'īcyā dāṇyā'itakēhī karma asēla tara tēhī āmhī samōra āṇū, āṇi āmhī hiśōba ghēṇyāsāṭhī purēsē āhōta
Surah Al-Anbiya, Verse 47
وَلَقَدۡ ءَاتَيۡنَا مُوسَىٰ وَهَٰرُونَ ٱلۡفُرۡقَانَ وَضِيَآءٗ وَذِكۡرٗا لِّلۡمُتَّقِينَ
Āṇi hē pūrṇataḥ satya āhē kī āmhī mūsā āṇi hārūna yānnā nirṇaya karaṇārā divya āṇi nēka sadācārī lōkāṅkaritā bōdha-upadēśapūrṇa grantha pradāna kēlā āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 48
ٱلَّذِينَ يَخۡشَوۡنَ رَبَّهُم بِٱلۡغَيۡبِ وَهُم مِّنَ ٱلسَّاعَةِ مُشۡفِقُونَ
Tē lōka, jē na pāhatā āpalyā pālanakartyācē bhaya bāḷagatāta āṇi jē kayāmata (cyā vicārā) nē bhayakampita rāhatāta
Surah Al-Anbiya, Verse 49
وَهَٰذَا ذِكۡرٞ مُّبَارَكٌ أَنزَلۡنَٰهُۚ أَفَأَنتُمۡ لَهُۥ مُنكِرُونَ
Āṇi hā bōdha- upadēśa āṇi barakatapūrṇa kura'āna āmhīca avatarita kēlā āhē. Maga kāya tarīhī tumhī yācā inkāra karatā
Surah Al-Anbiya, Verse 50
۞وَلَقَدۡ ءَاتَيۡنَآ إِبۡرَٰهِيمَ رُشۡدَهُۥ مِن قَبۡلُ وَكُنَّا بِهِۦ عَٰلِمِينَ
Āṇi niḥsanśaya, āmhī yācyāpūrvī ibrāhīmalā sāman̄jasya pradāna kēlē hōtē, āṇi tyācyā avasthēśī cāṅgalyā prakārē paricita hōtō
Surah Al-Anbiya, Verse 51
إِذۡ قَالَ لِأَبِيهِ وَقَوۡمِهِۦ مَا هَٰذِهِ ٱلتَّمَاثِيلُ ٱلَّتِيٓ أَنتُمۡ لَهَا عَٰكِفُونَ
Jēvhā tē āpalyā pityāsa āṇi āpalyā jamātīcyā lōkānnā mhaṇālē kī yā mūrtyā, jyān̄cē tumhī pujārī banūna basalā āhāta, hē kāya āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 52
قَالُواْ وَجَدۡنَآ ءَابَآءَنَا لَهَا عَٰبِدِينَ
Tē mhaṇālē, āmhālā āmacē vāḍavaḍīla yān̄cīca upāsanā karatānā āḍhaḷalē āhēta
Surah Al-Anbiya, Verse 53
قَالَ لَقَدۡ كُنتُمۡ أَنتُمۡ وَءَابَآؤُكُمۡ فِي ضَلَٰلٖ مُّبِينٖ
Ibrāhīma mhaṇālē, maga tara tumhī āṇi tumacē vāḍavaḍīla ughaḍa aśā mārgabhraṣṭatēta hōtē
Surah Al-Anbiya, Verse 54
قَالُوٓاْ أَجِئۡتَنَا بِٱلۡحَقِّ أَمۡ أَنتَ مِنَ ٱللَّـٰعِبِينَ
Lōka mhaṇālē, kāya tumhī kharōkhara satya ghē'ūna ālā āhāta kī ugāca thaṭṭā-maskarī karata āhāta
Surah Al-Anbiya, Verse 55
قَالَ بَل رَّبُّكُمۡ رَبُّ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ ٱلَّذِي فَطَرَهُنَّ وَأَنَا۠ عَلَىٰ ذَٰلِكُم مِّنَ ٱلشَّـٰهِدِينَ
Ibrāhīma mhaṇālē, (navhē) kimbahunā, kharōkhara tumacā svāmī va pālanakartā ākāśān̄cā āṇi jaminīcā svāmī va pālanakartā āhē, jyānē tyāṁ nā nirmāṇa kēlē āhē āṇi mī tara yāca gōṣṭīcā sākṣī (āṇi mānaṇārā) āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 56
وَتَٱللَّهِ لَأَكِيدَنَّ أَصۡنَٰمَكُم بَعۡدَ أَن تُوَلُّواْ مُدۡبِرِينَ
Āṇi allāhacī śapatha, mī tumacyā yā upāsyān̄cā ilāja jarūra karēna jēvhā tumhī pāṭha phiravūna cālatē vhāla
Surah Al-Anbiya, Verse 57
فَجَعَلَهُمۡ جُذَٰذًا إِلَّا كَبِيرٗا لَّهُمۡ لَعَلَّهُمۡ إِلَيۡهِ يَرۡجِعُونَ
Tēvhā tyānnī tyā sarvān̄cē tukaḍē tukaḍē karūna ṭākalē, kēvaḷa mōṭhyā mūrtīlā sōḍūna dilē, tēhī aśāsāṭhī kī, tyā lōkānnī tyācyākaḍē vaḷāvē
Surah Al-Anbiya, Verse 58
قَالُواْ مَن فَعَلَ هَٰذَا بِـَٔالِهَتِنَآ إِنَّهُۥ لَمِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
Tē mhaṇālē kī āmacyā daivatān̄cī hī durdaśā kōṇī kēlī, asā manuṣya khātrīnē atyācārī asēla
Surah Al-Anbiya, Verse 59
قَالُواْ سَمِعۡنَا فَتٗى يَذۡكُرُهُمۡ يُقَالُ لَهُۥٓ إِبۡرَٰهِيمُ
Mhaṇālē kī āmhī ēkā taruṇālā yān̄cyāviṣayī bōlatānā aikalē hōtē jyālā ibrāhīma mhaṭalē jātē
Surah Al-Anbiya, Verse 60
قَالُواْ فَأۡتُواْ بِهِۦ عَلَىٰٓ أَعۡيُنِ ٱلنَّاسِ لَعَلَّهُمۡ يَشۡهَدُونَ
Tē mhaṇālē, tara tyālā sarvān̄cyā ḍōḷyānsamōra ghē'ūna yā, yāsāṭhī kī sarvānnī tyālā pāhūna ghyāvē
Surah Al-Anbiya, Verse 61
قَالُوٓاْ ءَأَنتَ فَعَلۡتَ هَٰذَا بِـَٔالِهَتِنَا يَـٰٓإِبۡرَٰهِيمُ
Mhaṇū lāgalē, hē ibrāhīma! Kāya tūca āmacyā daivatān̄cī hī durdaśā kēlī āhēsa
Surah Al-Anbiya, Verse 62
قَالَ بَلۡ فَعَلَهُۥ كَبِيرُهُمۡ هَٰذَا فَسۡـَٔلُوهُمۡ إِن كَانُواْ يَنطِقُونَ
Ibrāhīma yānnī uttara dilē, kimbahunā hē kāma tara tyān̄cyātalyā mōṭhyā daivatānē kēlē āhē. Tumhī āpalyā daivatānnāca vicārā, jara tē bōlata asatīla
Surah Al-Anbiya, Verse 63
فَرَجَعُوٓاْ إِلَىٰٓ أَنفُسِهِمۡ فَقَالُوٓاْ إِنَّكُمۡ أَنتُمُ ٱلظَّـٰلِمُونَ
Yāstava tyānnī āpalyā manāta mān'ya kēlē āṇi (manātalyā manāta) mhaṇālē, kharōkhara, tumhī svataḥ atyācārī āhāta
Surah Al-Anbiya, Verse 64
ثُمَّ نُكِسُواْ عَلَىٰ رُءُوسِهِمۡ لَقَدۡ عَلِمۡتَ مَا هَـٰٓؤُلَآءِ يَنطِقُونَ
Maga mānā khālī ghālūna (kāhī vicāra karūna jarī tyānnī mān'ya kēlē hōtē, tarīhī mhaṇālē) tumhī cāṅgalē jāṇatā kī hē bōlata nāhīta
Surah Al-Anbiya, Verse 65
قَالَ أَفَتَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِ مَا لَا يَنفَعُكُمۡ شَيۡـٔٗا وَلَا يَضُرُّكُمۡ
(Ibrāhīma) tyāca kṣaṇī mhaṇālē, arērē! Kāya tumhī aśān̄cī upāsanā karatā, jē tumhālā nā kāhī lābha pōhacavū śakatāta āṇi nā hānī
Surah Al-Anbiya, Verse 66
أُفّٖ لَّكُمۡ وَلِمَا تَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
Dhiḥkkāra asō tumacā āṇi tyān̄cā, jyān̄cī tumhī allāhakhērīja upāsanā karatā, kāya tumhālā ēvaḍhī sud'dhā akkala nāhī
Surah Al-Anbiya, Verse 67
قَالُواْ حَرِّقُوهُ وَٱنصُرُوٓاْ ءَالِهَتَكُمۡ إِن كُنتُمۡ فَٰعِلِينَ
Tē mhaṇālē, jara tumhālā kāhī karāyacēca āhē tara yālā jāḷūna ṭākā āṇi āpalyā upāsyān̄cī madata karā
Surah Al-Anbiya, Verse 68
قُلۡنَا يَٰنَارُ كُونِي بَرۡدٗا وَسَلَٰمًا عَلَىٰٓ إِبۡرَٰهِيمَ
Āmhī pharmāvilē, hē agnī! Tū ibrāhīmakaritā salāmatīpūrvaka thaṇḍa hō
Surah Al-Anbiya, Verse 69
وَأَرَادُواْ بِهِۦ كَيۡدٗا فَجَعَلۡنَٰهُمُ ٱلۡأَخۡسَرِينَ
Tyā lōkānnī ibrāhīmacē vā'īṭa icchilē asalē tarī āmhī tyānnāca asaphala kēlē
Surah Al-Anbiya, Verse 70
وَنَجَّيۡنَٰهُ وَلُوطًا إِلَى ٱلۡأَرۡضِ ٱلَّتِي بَٰرَكۡنَا فِيهَا لِلۡعَٰلَمِينَ
Āṇi āmhī (ibrāhīma) āṇi lūtalā vācavūna tyā bhūbhāgākaḍē nēlē, jyāta āmhī sāṟyā jagākaritā sukha-samr̥d'dhī ṭhēvalī hōtī
Surah Al-Anbiya, Verse 71
وَوَهَبۡنَا لَهُۥٓ إِسۡحَٰقَ وَيَعۡقُوبَ نَافِلَةٗۖ وَكُلّٗا جَعَلۡنَا صَٰلِحِينَ
Āṇi āmhī tyānnā isahāka pradāna kēlā āṇi tyāvara āṇakhī yākūba āṇi pratyēkālā nēka sadācārī banavilē
Surah Al-Anbiya, Verse 72
وَجَعَلۡنَٰهُمۡ أَئِمَّةٗ يَهۡدُونَ بِأَمۡرِنَا وَأَوۡحَيۡنَآ إِلَيۡهِمۡ فِعۡلَ ٱلۡخَيۡرَٰتِ وَإِقَامَ ٱلصَّلَوٰةِ وَإِيتَآءَ ٱلزَّكَوٰةِۖ وَكَانُواْ لَنَا عَٰبِدِينَ
Āṇi āmhī tyānnā imāma (pēśavā) banavilē, yāsāṭhī kī āmacyā hukumānusāra lōkānnā mārgadarśana karāvē āṇi āmhī tyān̄cyākaḍē satkarma karaṇyācī, namāja kāyama karaṇyācī āṇi jakāta adā karaṇyācī vahayī (prakāśanā) kēlī āṇi tē sarvacyā sarva āmacē upāsaka hōtē
Surah Al-Anbiya, Verse 73
وَلُوطًا ءَاتَيۡنَٰهُ حُكۡمٗا وَعِلۡمٗا وَنَجَّيۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡقَرۡيَةِ ٱلَّتِي كَانَت تَّعۡمَلُ ٱلۡخَبَـٰٓئِثَۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ قَوۡمَ سَوۡءٖ فَٰسِقِينَ
Āṇi āmhī lūtalāhī hikamata āṇi jñāna pradāna kēlē āṇi tyān̄cī tyā vastīpāsūna suṭakā kēlī, jithalē lōka ghāṇēraḍyā kāmāmmadhyē lipta hōtē āṇi vastutaḥ tē mōṭhē vā'īṭa aparādhī lōka hōtē
Surah Al-Anbiya, Verse 74
وَأَدۡخَلۡنَٰهُ فِي رَحۡمَتِنَآۖ إِنَّهُۥ مِنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
Āṇi āmhī tyānnā (lūtalā) āpalyā dayā-kr̥pēta sāmīla karūna ghētalē. Niḥsanśaya tē nēka- sadācārī lōkāmpaikī hōtē
Surah Al-Anbiya, Verse 75
وَنُوحًا إِذۡ نَادَىٰ مِن قَبۡلُ فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ فَنَجَّيۡنَٰهُ وَأَهۡلَهُۥ مِنَ ٱلۡكَرۡبِ ٱلۡعَظِيمِ
Āṇi nūhacā tō kāḷa (āṭhavā) jēvhā tyānnī yāpūrvī du'ā (vinantī) kēlī. Āmhī tyān̄cī du'ā kabūla kēlī āṇi āmhī tyānnā āṇi tyān̄cyā kuṭumbālā phāra mōṭhyā duḥkhātūna sōḍavilē
Surah Al-Anbiya, Verse 76
وَنَصَرۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡقَوۡمِ ٱلَّذِينَ كَذَّبُواْ بِـَٔايَٰتِنَآۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ قَوۡمَ سَوۡءٖ فَأَغۡرَقۡنَٰهُمۡ أَجۡمَعِينَ
Āṇi tyā janasamūhācyā virōdhāta tyān̄cī madata kēlī, jyānē āmacyā āyatīnnā khōṭē ṭharavilē hōtē. Vāstavika tē phāra vā'īṭa lōka hōtē, tēvhā āmhī tyā sarvānnā buḍavūna ṭākalē
Surah Al-Anbiya, Verse 77
وَدَاوُۥدَ وَسُلَيۡمَٰنَ إِذۡ يَحۡكُمَانِ فِي ٱلۡحَرۡثِ إِذۡ نَفَشَتۡ فِيهِ غَنَمُ ٱلۡقَوۡمِ وَكُنَّا لِحُكۡمِهِمۡ شَٰهِدِينَ
Āṇi dā'ūda āṇi sulēmāna yān̄cēhī (smaraṇa karā) jēvhā tē śētābābata nirṇaya karīta hōtē kī kāhī lōkān̄cyā śēḷyā tyā śētāta ghusūna caralyā āṇi tyān̄cyā nirṇayāta āmhī hajara hōtō
Surah Al-Anbiya, Verse 78
فَفَهَّمۡنَٰهَا سُلَيۡمَٰنَۚ وَكُلًّا ءَاتَيۡنَا حُكۡمٗا وَعِلۡمٗاۚ وَسَخَّرۡنَا مَعَ دَاوُۥدَ ٱلۡجِبَالَ يُسَبِّحۡنَ وَٱلطَّيۡرَۚ وَكُنَّا فَٰعِلِينَ
Tēvhā āmhī tyācā yathārtha phaisalā sulēmānalā samajāvūna dilā. Niḥsanśaya āmhī pratyēkālā hikamata āṇi jñāna pradāna kēlē hōtē āṇi parvatānnā dā'ūdacyā adhīna kēlē hōtē jē allāhacī tasbīha (mahimāgāna) karīta asata, āṇi pakṣyānnāhī asēca āmhī karaṇārē hōtō
Surah Al-Anbiya, Verse 79
وَعَلَّمۡنَٰهُ صَنۡعَةَ لَبُوسٖ لَّكُمۡ لِتُحۡصِنَكُم مِّنۢ بَأۡسِكُمۡۖ فَهَلۡ أَنتُمۡ شَٰكِرُونَ
Āṇi āmhī dā'ūdalā tumacyāsāṭhī yud'dhācā pōṣākha (cilakhata) banaviṇē śikavilē, yāsāṭhī kī yud'dhā (cyā hānī) pāsūna tumacē rakṣaṇa karū śakāvē, maga kāya tumhī ātā kr̥tajñaśīla vhāla
Surah Al-Anbiya, Verse 80
وَلِسُلَيۡمَٰنَ ٱلرِّيحَ عَاصِفَةٗ تَجۡرِي بِأَمۡرِهِۦٓ إِلَى ٱلۡأَرۡضِ ٱلَّتِي بَٰرَكۡنَا فِيهَاۚ وَكُنَّا بِكُلِّ شَيۡءٍ عَٰلِمِينَ
Āṇi āmhī vēgavāna havēlā sulēmānacyā adhīna kēlē, jī tyān̄cyā ādēśānusāra aśā jaminīkaḍē vāhata asē, jicyāta āmhī samr̥d'dhī (barakata) rākhalī hōtī, āṇi āmhī pratyēka gōṣṭīlā jāṇatō
Surah Al-Anbiya, Verse 81
وَمِنَ ٱلشَّيَٰطِينِ مَن يَغُوصُونَ لَهُۥ وَيَعۡمَلُونَ عَمَلٗا دُونَ ذَٰلِكَۖ وَكُنَّا لَهُمۡ حَٰفِظِينَ
Āṇi (aśāca prakārē) anēka saitānānnā dēkhīla (tyān̄cē tābēdāra banavilē hōtē) jē sulēmānacyā hukumānusāra (samudrāta) buḍī ghēta asata āṇi yāśivāya itara anēka kāmē karīta asata āṇi tyān̄cē rakṣaṇakartā āmhīca hōtō
Surah Al-Anbiya, Verse 82
۞وَأَيُّوبَ إِذۡ نَادَىٰ رَبَّهُۥٓ أَنِّي مَسَّنِيَ ٱلضُّرُّ وَأَنتَ أَرۡحَمُ ٱلرَّـٰحِمِينَ
Āṇi ayyūba (cyā tyā avasthēcī āṭhavaṇa karā) jēvhā tyānnī āpalyā pālanakartyālā pukāralē kī malā hā rōga lāgalā āhē āṇi tū sarva dayā karaṇāṟyāmpēkṣā jāsta dayā karaṇārā āhēsa
Surah Al-Anbiya, Verse 83
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ فَكَشَفۡنَا مَا بِهِۦ مِن ضُرّٖۖ وَءَاتَيۡنَٰهُ أَهۡلَهُۥ وَمِثۡلَهُم مَّعَهُمۡ رَحۡمَةٗ مِّنۡ عِندِنَا وَذِكۡرَىٰ لِلۡعَٰبِدِينَ
Tēvhā āmhī tyān̄cī (prārthanā) aikalī āṇi jē duḥkha tyānnā hōtē tē dūra kēlē āṇi tyānnā tyān̄cē kuṭumba pradāna kēlē, kimbahunā, tyānnā āpalyā khāsa dayā kr̥pēnē1 tyāsōbata tasēca āṇakhīhī dilē, yāsāṭhī kī upāsanā karaṇāṟyāṅkaritā upadēśakāraka ṭharāvē
Surah Al-Anbiya, Verse 84
وَإِسۡمَٰعِيلَ وَإِدۡرِيسَ وَذَا ٱلۡكِفۡلِۖ كُلّٞ مِّنَ ٱلصَّـٰبِرِينَ
Āṇi ismā'īla āṇi idarīsa āṇi julakiphla hē sarva dhīra-sanyama rākhaṇārē hōtē
Surah Al-Anbiya, Verse 85
وَأَدۡخَلۡنَٰهُمۡ فِي رَحۡمَتِنَآۖ إِنَّهُم مِّنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
Āmhī tyānnā āpalyā dayā-kr̥pēta dākhala karūna ghētalē, tē sarva nēka- sadācārī lōka hōtē
Surah Al-Anbiya, Verse 86
وَذَا ٱلنُّونِ إِذ ذَّهَبَ مُغَٰضِبٗا فَظَنَّ أَن لَّن نَّقۡدِرَ عَلَيۡهِ فَنَادَىٰ فِي ٱلظُّلُمَٰتِ أَن لَّآ إِلَٰهَ إِلَّآ أَنتَ سُبۡحَٰنَكَ إِنِّي كُنتُ مِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
Āṇi māsaḷīvālyā (yūnusa alai.) Cī (āṭhavaṇa karā) jēvhā tē nārāja hō'ūna nighūna gēlē āṇi asē samajata hōtē kī āmhī tyānnā dharaṇāra nāhī. Śēvaṭī tyānnī tyā andhārāmmadhūna pukāralē, hē upāsanīya (allāha)! Tujhyākhērīja kōṇīhī upāsya nāhī. Tū pavitra āhēsa. Niścitaca mī atyācārī lōkāmpaikī āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 87
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ وَنَجَّيۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡغَمِّۚ وَكَذَٰلِكَ نُـۨجِي ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
Tēvhā āmhī tyān̄cī pukāra (vinantī) mān'ya kēlī āṇi tyānnā duḥkhātūna mukta kēlē āṇi āmhī aśā prakārē īmāna rākhaṇāṟyānnā vācavitō
Surah Al-Anbiya, Verse 88
وَزَكَرِيَّآ إِذۡ نَادَىٰ رَبَّهُۥ رَبِّ لَا تَذَرۡنِي فَرۡدٗا وَأَنتَ خَيۡرُ ٱلۡوَٰرِثِينَ
Āṇi jakariyācē (smaraṇa karā) jēvhā tyānnī āpalyā pālanakartyājavaḷa du'ā (prārthanā) kēlī kī hē mājhyā pālanakartyā! Malā tū ēkaṭā sōḍū nakō. Tū sarvānta uttama vārasa āhēsa
Surah Al-Anbiya, Verse 89
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ وَوَهَبۡنَا لَهُۥ يَحۡيَىٰ وَأَصۡلَحۡنَا لَهُۥ زَوۡجَهُۥٓۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ يُسَٰرِعُونَ فِي ٱلۡخَيۡرَٰتِ وَيَدۡعُونَنَا رَغَبٗا وَرَهَبٗاۖ وَكَانُواْ لَنَا خَٰشِعِينَ
Tēvhā āmhī tyān̄cī du'ā (prārthanā) svīkāralī āṇi tyānnā yahayā (nāvācā putra) pradāna kēlā, āṇi tyān̄cyā patnīlā tyān̄cyāsāṭhī yathāyōgya banavilē. Hē nēka- sadācārī lōka satkarmāṅkaḍē lavakara dhāva ghēta, āṇi āmhālā mōṭhyā āvaḍīnē bhaya rākhūna pukārata asata, āṇi āmacyā samōra mōṭhyā namratēnē rāhāta asata
Surah Al-Anbiya, Verse 90
وَٱلَّتِيٓ أَحۡصَنَتۡ فَرۡجَهَا فَنَفَخۡنَا فِيهَا مِن رُّوحِنَا وَجَعَلۡنَٰهَا وَٱبۡنَهَآ ءَايَةٗ لِّلۡعَٰلَمِينَ
Āṇi tī (satśīla strī) jinē āpalyā śīla-abrucē rakṣaṇa kēlē, āmhī ticyāta āpalā ātmā phuṅkalā āṇi svataḥ tilā āṇi ticyā putrālā sāṟyā jagākaritā niśāṇī (cinha) banavilē
Surah Al-Anbiya, Verse 91
إِنَّ هَٰذِهِۦٓ أُمَّتُكُمۡ أُمَّةٗ وَٰحِدَةٗ وَأَنَا۠ رَبُّكُمۡ فَٱعۡبُدُونِ
Hā tumacā samūha āhē, jō vāstavika ēkaca samūha āhē āṇi mī tumhā sarvān̄cā pālanakartā āhē, yāstava tumhī sarva mājhīca upāsanā karā
Surah Al-Anbiya, Verse 92
وَتَقَطَّعُوٓاْ أَمۡرَهُم بَيۡنَهُمۡۖ كُلٌّ إِلَيۡنَا رَٰجِعُونَ
Parantu lōkānnī āpasāta āpalyā dīna (dharmā) madhyē gaṭa banavūna ghētalē (tathāpi) sarvānnā āmacyākaḍē paratūna yāyacē āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 93
فَمَن يَعۡمَلۡ مِنَ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ وَهُوَ مُؤۡمِنٞ فَلَا كُفۡرَانَ لِسَعۡيِهِۦ وَإِنَّا لَهُۥ كَٰتِبُونَ
Maga jō kōṇī satkarma karēla āṇi tō īmānadhārakahī asēla tara tyācyā prayatnān̄cī kāhīca upēkṣā hōṇāra nāhī. Āmhī tara tyācē lihiṇārē āhōta
Surah Al-Anbiya, Verse 94
وَحَرَٰمٌ عَلَىٰ قَرۡيَةٍ أَهۡلَكۡنَٰهَآ أَنَّهُمۡ لَا يَرۡجِعُونَ
Āṇi jyā vastīlā āmhī naṣṭa karūna ṭākalē, ticyākaritā anivārya āhē kī tithalē lōka paratūna yēṇāra nāhīta
Surah Al-Anbiya, Verse 95
حَتَّىٰٓ إِذَا فُتِحَتۡ يَأۡجُوجُ وَمَأۡجُوجُ وَهُم مِّن كُلِّ حَدَبٖ يَنسِلُونَ
Yēthēparyanta kī yājūja āṇi mājūja bandhanamukta kēlē jātīla āṇi tē pratyēka utārākaḍūna dhāvata yētīla
Surah Al-Anbiya, Verse 96
وَٱقۡتَرَبَ ٱلۡوَعۡدُ ٱلۡحَقُّ فَإِذَا هِيَ شَٰخِصَةٌ أَبۡصَٰرُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ يَٰوَيۡلَنَا قَدۡ كُنَّا فِي غَفۡلَةٖ مِّنۡ هَٰذَا بَلۡ كُنَّا ظَٰلِمِينَ
Āṇi saccā vāyadā javaḷa yē'ūna ṭhēpēla, tyā vēḷī kāphira lōkān̄cē ḍōḷē visphāralēlēca rāhatīla kī arērē! Āmhī yā avasthēpāsūna gāphīla hōtō, kimbahunā kharē pāhatā āmhī atyācārī hōtō
Surah Al-Anbiya, Verse 97
إِنَّكُمۡ وَمَا تَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِ حَصَبُ جَهَنَّمَ أَنتُمۡ لَهَا وَٰرِدُونَ
Tumhī āṇi tē, jyān̄cī allāhakhērīja tumhī upāsanā karatā, sarva jahannamacē indhana banāla, tumhī sarva tyā (jahannama) madhyē jāṇāra āhāta
Surah Al-Anbiya, Verse 98
لَوۡ كَانَ هَـٰٓؤُلَآءِ ءَالِهَةٗ مَّا وَرَدُوهَاۖ وَكُلّٞ فِيهَا خَٰلِدُونَ
Jara tē (saccē) upāsya asatē tara jahannamamadhyē dākhala jhālē nasatē, āṇi sarvacyā sarva tyātaca nēhamī rāhaṇāra āhēta
Surah Al-Anbiya, Verse 99
لَهُمۡ فِيهَا زَفِيرٞ وَهُمۡ فِيهَا لَا يَسۡمَعُونَ
Tē tyā ṭhikāṇī mōṭhamōṭhyānē ōraḍata asatīla āṇi tithē kāhīca aikū śakaṇāra nāhīta
Surah Al-Anbiya, Verse 100
إِنَّ ٱلَّذِينَ سَبَقَتۡ لَهُم مِّنَّا ٱلۡحُسۡنَىٰٓ أُوْلَـٰٓئِكَ عَنۡهَا مُبۡعَدُونَ
Parantu jyān̄cyāsāṭhī āmacyātarphē pahilyāpāsūnaca satkarma niścita āhē, tē sarva jahannamapāsūna dūraca ṭhēvalē jātīla
Surah Al-Anbiya, Verse 101
لَا يَسۡمَعُونَ حَسِيسَهَاۖ وَهُمۡ فِي مَا ٱشۡتَهَتۡ أَنفُسُهُمۡ خَٰلِدُونَ
Tē tara, jahannamacī cāhūlahī aikū śakaṇāra nāhīta āṇi āpalyā manōvān̄chita vastūnsaha sadaiva rāhaṇārē asatīla
Surah Al-Anbiya, Verse 102
لَا يَحۡزُنُهُمُ ٱلۡفَزَعُ ٱلۡأَكۡبَرُ وَتَتَلَقَّىٰهُمُ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ هَٰذَا يَوۡمُكُمُ ٱلَّذِي كُنتُمۡ تُوعَدُونَ
Tī bhayaṅkara dahaśatahī tyānnā udāsa karū śakaṇāra nāhī āṇi phariśtē tyān̄cē utsphūrtapaṇē svāgata karatīla kī hāca tumacā tō divasa āhē, jyācā tumhālā vāyadā dilā jāta rāhilā
Surah Al-Anbiya, Verse 103
يَوۡمَ نَطۡوِي ٱلسَّمَآءَ كَطَيِّ ٱلسِّجِلِّ لِلۡكُتُبِۚ كَمَا بَدَأۡنَآ أَوَّلَ خَلۡقٖ نُّعِيدُهُۥۚ وَعۡدًا عَلَيۡنَآۚ إِنَّا كُنَّا فَٰعِلِينَ
Jyā divaśī āmhī ākāśālā aśā prakārē guṇḍāḷūna ṭākū, jyā prakārē rōlacē kāgada (patrikā) guṇḍāḷalē jātāta. Jyā prakārē pahilyā khēpēsa āmhī nirmāṇa kēlē hōtē, tyāca prakārē dusaṟyāndā nirmāṇa karū. Hā āmacā majabūta vāyadā āhē āṇi hē āmhī niścitaca karū
Surah Al-Anbiya, Verse 104
وَلَقَدۡ كَتَبۡنَا فِي ٱلزَّبُورِ مِنۢ بَعۡدِ ٱلذِّكۡرِ أَنَّ ٱلۡأَرۡضَ يَرِثُهَا عِبَادِيَ ٱلصَّـٰلِحُونَ
Āṇi āmhī jabūra (granthā) madhyē sāvadhagirīcā iśārā āṇi bōdha- upadēśānantara hē lihilē āhē kī dharatīcē vārasa mājhē nēka-sadācārī dāsa asatīla
Surah Al-Anbiya, Verse 105
إِنَّ فِي هَٰذَا لَبَلَٰغٗا لِّقَوۡمٍ عَٰبِدِينَ
Upāsanā karaṇāṟyā dāsāṅkaritā tara yāta ēka mōṭhī khabara āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 106
وَمَآ أَرۡسَلۡنَٰكَ إِلَّا رَحۡمَةٗ لِّلۡعَٰلَمِينَ
Āṇi āmhī tumhālā samasta viśvākaritā dayā-kr̥pā banavūna pāṭhavilē āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 107
قُلۡ إِنَّمَا يُوحَىٰٓ إِلَيَّ أَنَّمَآ إِلَٰهُكُمۡ إِلَٰهٞ وَٰحِدٞۖ فَهَلۡ أَنتُم مُّسۡلِمُونَ
Sāṅgā kī mājhyākaḍē tara vahayī (īśavāṇī) kēlī jātē kī tumhā sarvān̄cā upāsya (allāha) ēkaca āhē. Tara kāya tumhīhī tyācē mānaṇārē āhāta
Surah Al-Anbiya, Verse 108
فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَقُلۡ ءَاذَنتُكُمۡ عَلَىٰ سَوَآءٖۖ وَإِنۡ أَدۡرِيٓ أَقَرِيبٌ أَم بَعِيدٞ مَّا تُوعَدُونَ
Maga jara tō tōṇḍa phiravila tara sāṅgā kī mī tumhālā samānarityā sacēta kēlē āhē. Āṇi malā nāhī māhīta kī, jyā gōṣṭīcā vāyadā tumacyāśī kēlā jāta āhē, tī javaḷa āhē kī lāmba āhē
Surah Al-Anbiya, Verse 109
إِنَّهُۥ يَعۡلَمُ ٱلۡجَهۡرَ مِنَ ٱلۡقَوۡلِ وَيَعۡلَمُ مَا تَكۡتُمُونَ
Niḥsanśaya (allāha) tumacyā ughaḍa gōṣṭīnnāhī jāṇatō, tasēca jē kāhī tumhī lapavitā tē dēkhīla jāṇatō
Surah Al-Anbiya, Verse 110
وَإِنۡ أَدۡرِي لَعَلَّهُۥ فِتۡنَةٞ لَّكُمۡ وَمَتَٰعٌ إِلَىٰ حِينٖ
Āṇi malā yācēhī jñāna nāhī. Sambhavataḥ hī tumacī kasōṭī asēla āṇi ēkā nirdhārita avadhīparyantacā lābha asēla
Surah Al-Anbiya, Verse 111
قَٰلَ رَبِّ ٱحۡكُم بِٱلۡحَقِّۗ وَرَبُّنَا ٱلرَّحۡمَٰنُ ٱلۡمُسۡتَعَانُ عَلَىٰ مَا تَصِفُونَ
(Paigambara) svataḥ mhaṇālē, hē pālanakartyā! N'yāyapūrvaka phaisalā kara āṇi āmacā pālanakartā antiśaya dayā karaṇārā āhē, jyācyākaḍūna madata māgitalī jātē tyā gōṣṭībaddala, jyā tumhī sāṅgata āhāta
Surah Al-Anbiya, Verse 112