Surah At-Tahrim - Sinhala Translation by Naseem Ismail And Masoor Maulana, Kaleel
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلنَّبِيُّ لِمَ تُحَرِّمُ مَآ أَحَلَّ ٱللَّهُ لَكَۖ تَبۡتَغِي مَرۡضَاتَ أَزۡوَٰجِكَۚ وَٱللَّهُ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
nabiyē! oba obagē bhāryayāvangē tṛptiya udesā allāh obaṭa anumata kara tabā æti (mī pæṇi pāvicci karannē nætæyi) oba kumak nisā (divrā eya harām yayi) tahanam kara gattehida? allāh itāmat kṣamā karanneku hā dayābaravantayeku vaśayen siṭinnēya
Surah At-Tahrim, Verse 1
قَدۡ فَرَضَ ٱللَّهُ لَكُمۡ تَحِلَّةَ أَيۡمَٰنِكُمۡۚ وَٱللَّهُ مَوۡلَىٰكُمۡۖ وَهُوَ ٱلۡعَلِيمُ ٱلۡحَكِيمُ
obagē divrumaṭa (eya venas kara gænīmaṭa hæki) vandi gevana kramayak niyata vaśayenma allāh obaṭa niyama kara ættēya. allāhma obagē hāmputāya. ohu (siyallanvama) hon̆din danneku hā gnānavantayeku vaśayen siṭinnēya
Surah At-Tahrim, Verse 2
وَإِذۡ أَسَرَّ ٱلنَّبِيُّ إِلَىٰ بَعۡضِ أَزۡوَٰجِهِۦ حَدِيثٗا فَلَمَّا نَبَّأَتۡ بِهِۦ وَأَظۡهَرَهُ ٱللَّهُ عَلَيۡهِ عَرَّفَ بَعۡضَهُۥ وَأَعۡرَضَ عَنۢ بَعۡضٖۖ فَلَمَّا نَبَّأَهَا بِهِۦ قَالَتۡ مَنۡ أَنۢبَأَكَ هَٰذَاۖ قَالَ نَبَّأَنِيَ ٱلۡعَلِيمُ ٱلۡخَبِيرُ
(apagē) nabivarayā tamangē bhāryayāvangen keneku veta ek kāraṇāvak rahasin pævasū avasthāvēdī ema kāntāva eya (anit bhāryayāvakaṭa) dænuma dunnāya. eya allāh ohuṭa eḷidarav kara dunnēya. nabi (ehi) samaharak dæya (ema bhāryayāvaṭa) dænum dī samaharak dæya (nodanvā) pratikṣēpa kara dæmuvēya. mesē nabi tama bhāryayāvaṭa dænum dun vahāma ema bhāryayāva “meya obaṭa dænum dun aya kavarekda?”yi vimasuvāya. eyaṭa ohu “(siyalla) hon̆din dæna siṭinnāma (eya) maṭa dænvūvēya” yayi pævasuvēya
Surah At-Tahrim, Verse 3
إِن تَتُوبَآ إِلَى ٱللَّهِ فَقَدۡ صَغَتۡ قُلُوبُكُمَاۖ وَإِن تَظَٰهَرَا عَلَيۡهِ فَإِنَّ ٱللَّهَ هُوَ مَوۡلَىٰهُ وَجِبۡرِيلُ وَصَٰلِحُ ٱلۡمُؤۡمِنِينَۖ وَٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ بَعۡدَ ذَٰلِكَ ظَهِيرٌ
(ō nabivarayāgē ema bhāryayāvan dedenā!) oba dedenāma (obagē væradi gæna) allāh desaṭa pasutævili vī ārakṣā vuvahot (eya obaṭa aganēya. mandayat) oba dedenāgē hṛdayan (ṛju mārgayen) æla vī giyēya. ebævin oba dedenāma ohuṭa viruddhava ēkarāśī vuvahot niyata vaśayenma allāhda, jibrīlda, viśvāsavanta-yingen vū hon̆da vahalūnda, ohuṭa udavkaruvan vaśayen siṭinu æta. tavada inpasuva (ohuṭa venat) malāyikāvarunda udavkaruvan vaśayen siṭinu æta
Surah At-Tahrim, Verse 4
عَسَىٰ رَبُّهُۥٓ إِن طَلَّقَكُنَّ أَن يُبۡدِلَهُۥٓ أَزۡوَٰجًا خَيۡرٗا مِّنكُنَّ مُسۡلِمَٰتٖ مُّؤۡمِنَٰتٖ قَٰنِتَٰتٖ تَـٰٓئِبَٰتٍ عَٰبِدَٰتٖ سَـٰٓئِحَٰتٖ ثَيِّبَٰتٖ وَأَبۡكَارٗا
(apagē nabivarayā vana) ohu obava talāk pavasā (ǣt) vuvahot (oba venuvaṭa) obaṭat vaḍā usas aya vana -vændam̆buvan hō kanyāvan hō- muslimvarun vana viśvāsaya tæbū, (deviyanṭa) biya vī (avanata vī) kaṭayutu karana, pāpayangen ǣt vū, (deviyanva) namadina, upavāsayē yedena kāntāvanva ohugē deviyan ohuṭa bhāryayāvan bavaṭa pat kara tæbiya hækiya. (mebævin apagē nabivarayāṭa kisima pāḍuvak næta. obaṭama pāḍuvak vannēya)
Surah At-Tahrim, Verse 5
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ قُوٓاْ أَنفُسَكُمۡ وَأَهۡلِيكُمۡ نَارٗا وَقُودُهَا ٱلنَّاسُ وَٱلۡحِجَارَةُ عَلَيۡهَا مَلَـٰٓئِكَةٌ غِلَاظٞ شِدَادٞ لَّا يَعۡصُونَ ٱللَّهَ مَآ أَمَرَهُمۡ وَيَفۡعَلُونَ مَا يُؤۡمَرُونَ
viśvāsavantayini! oba, obavada, obagē pavulē udaviyada, minisunda, galda indana bavaṭa pat kaḷa hæki nirā ginṇen ārakṣā kara ganu. ehi dæḍi hækiyāvangen piri śaktisampannayan vana malāyikāvarunva pat karanu læba ættēya. allāh ovunṭa niyōga kara æti dæyen (poḍiyak hō) venasak nokaranu labannāha. ovunṭa (dan̆ḍuvam karana men) tamanṭa denu læbū niyōgayanma iṭu karamin siṭinnāha
Surah At-Tahrim, Verse 6
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ لَا تَعۡتَذِرُواْ ٱلۡيَوۡمَۖ إِنَّمَا تُجۡزَوۡنَ مَا كُنتُمۡ تَعۡمَلُونَ
(edinadī pratikṣēpa karannanṭa) “pratikṣēpa karanneni! ada dina oba (puhu) praśaṁsā nokiyanu. obaṭa denu labana phalavipāka nam, oba karana dæyaṭayi. (oba nokaḷa dæyaṭa nova” yayi kiyanu læbē)
Surah At-Tahrim, Verse 7
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ تُوبُوٓاْ إِلَى ٱللَّهِ تَوۡبَةٗ نَّصُوحًا عَسَىٰ رَبُّكُمۡ أَن يُكَفِّرَ عَنكُمۡ سَيِّـَٔاتِكُمۡ وَيُدۡخِلَكُمۡ جَنَّـٰتٖ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ يَوۡمَ لَا يُخۡزِي ٱللَّهُ ٱلنَّبِيَّ وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ مَعَهُۥۖ نُورُهُمۡ يَسۡعَىٰ بَيۡنَ أَيۡدِيهِمۡ وَبِأَيۡمَٰنِهِمۡ يَقُولُونَ رَبَّنَآ أَتۡمِمۡ لَنَا نُورَنَا وَٱغۡفِرۡ لَنَآۖ إِنَّكَ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ قَدِيرٞ
viśvāsavantayini! oba kaḷavam novuna manasin yutuva (pāpayangen ǣt vī) allāh desaṭa hærenu. obagē deviyan nam, obagē pāpayan obagen ǣt kara, (kṣamā kara) svargayanhida obava ætuḷu kara harinnēya. ēvāyehi diya daharā sadākal galā basiminma ættēya. (tamangē nabivada, ohu samaga viśvāsaya tæbūvanvada, edinadī allāh avaman karannē næta. (edinadī) movungē ālōkaya movungē idiriyenda, movungē dakuṇu pættenda, ætuḷu vī diveminma ættēya. tavada ovun “apagē deviyanē! apaṭa apagē ālōkaya (nonivī) oba paripūraṇaya kara tabanu. apagē væradivalaṭada oba kṣamā kara dayāva pahaḷa karanu mænava! niyata vaśayenma oba siyalū dæya kerehi balasampannayeki” yayi prārthanā karamin siṭinnāha
Surah At-Tahrim, Verse 8
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلنَّبِيُّ جَٰهِدِ ٱلۡكُفَّارَ وَٱلۡمُنَٰفِقِينَ وَٱغۡلُظۡ عَلَيۡهِمۡۚ وَمَأۡوَىٰهُمۡ جَهَنَّمُۖ وَبِئۡسَ ٱلۡمَصِيرُ
nabiyē! (mema) pratikṣēpa karannan samaga (kaḍuva maginda mema) vaṁcanikayin samaga (vivādaya maginda) yuddha karanu. ovungē kāraṇāvehi oba (sælakillak nodakvā) dæḍi lesama siṭinu. ovun ræen̆dana sthānaya nirayayi. eya itāmat napuru ekræs vana sthānayayi
Surah At-Tahrim, Verse 9
ضَرَبَ ٱللَّهُ مَثَلٗا لِّلَّذِينَ كَفَرُواْ ٱمۡرَأَتَ نُوحٖ وَٱمۡرَأَتَ لُوطٖۖ كَانَتَا تَحۡتَ عَبۡدَيۡنِ مِنۡ عِبَادِنَا صَٰلِحَيۡنِ فَخَانَتَاهُمَا فَلَمۡ يُغۡنِيَا عَنۡهُمَا مِنَ ٱللَّهِ شَيۡـٔٗا وَقِيلَ ٱدۡخُلَا ٱلنَّارَ مَعَ ٱلدَّـٰخِلِينَ
pratikṣēpa karannanṭa nūhu (nabi)gē bhāryayāvada, lut (nabi)gē bhāryayāvada, allāh udāharaṇayak vaśayen tabā ættēya. ema strīn dedenāma apagē hon̆da vahalūngē bhāryayāvan vaśayenma siṭiyaha. ehet mema strīn dedenāma tama svāmipuruṣayinṭa drōhikam kaḷaha. ebævin movun dedenāma (nabivarungē bhāryayāvan vaśayen siṭiyada), allāhgē dan̆ḍuvamen kisivak vaḷakvā gata nohæki viya. (movun drōhikam kaḷa hētuven movunṭa) “nirayehi ætuḷu vannan samaga oba dedenāma ætuḷu vanu” yayi kiyanu læbē
Surah At-Tahrim, Verse 10
وَضَرَبَ ٱللَّهُ مَثَلٗا لِّلَّذِينَ ءَامَنُواْ ٱمۡرَأَتَ فِرۡعَوۡنَ إِذۡ قَالَتۡ رَبِّ ٱبۡنِ لِي عِندَكَ بَيۡتٗا فِي ٱلۡجَنَّةِ وَنَجِّنِي مِن فِرۡعَوۡنَ وَعَمَلِهِۦ وَنَجِّنِي مِنَ ٱلۡقَوۡمِ ٱلظَّـٰلِمِينَ
viśvāsaya tæbūvanṭa (kāntāvan dedenekuva) udāharaṇayan vaśayen dakvannēya. (paḷamuva): firavngē bhāryayāva (āsiyāya). æya (firavngē aparādhayan vin̆dinnaṭa nohækiva tama deviyanṭa) “magē deviyanē! oba sannidhānayē æti svargaya mā haṭa nivasak tanā firavngenda, ohugē kriyāvangenda, māva bērā ganu (mænava!) tavada aparādhakāra janayāgenda oba māva bērā ganu mænava!” yayi prārthanā karaminma siṭiyāya
Surah At-Tahrim, Verse 11
وَمَرۡيَمَ ٱبۡنَتَ عِمۡرَٰنَ ٱلَّتِيٓ أَحۡصَنَتۡ فَرۡجَهَا فَنَفَخۡنَا فِيهِ مِن رُّوحِنَا وَصَدَّقَتۡ بِكَلِمَٰتِ رَبِّهَا وَكُتُبِهِۦ وَكَانَتۡ مِنَ ٱلۡقَٰنِتِينَ
(devanuva): imrāngē diyaṇiya vana maryamya. æya tamangē pativata ārakṣā kara gattāya. ebævin ehi (maryam vana æyagē garbhayehi) apagē ātmayangen (ek prāṇayak) pimm̆bemu. æya tama deviyangē āyāvanda dharmayanda satyaya kara tæbū atara (deviyanṭa) sampūrṇayenma avanata vūvangen keneku vaśayenma siṭiyāya
Surah At-Tahrim, Verse 12