Surah At-Taubah - Malayalam Translation by Abdul Hameed Madani And Kunhi Mohammed
بَرَآءَةٞ مِّنَ ٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦٓ إِلَى ٱلَّذِينَ عَٰهَدتُّم مِّنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ
bahudaivaviśvāsikaḷil ninn ārumāyi niṅṅaḷ karāṟil ērpeṭṭiṭṭuṇṭēā avarēāṭ allāhuvinṟeyuṁ avanṟe dūtanṟeyuṁ bhāgatt ninnuḷḷa bādhyata oḻiññatāyi itā prakhyāpikkunnu
Surah At-Taubah, Verse 1
فَسِيحُواْ فِي ٱلۡأَرۡضِ أَرۡبَعَةَ أَشۡهُرٖ وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّكُمۡ غَيۡرُ مُعۡجِزِي ٱللَّهِ وَأَنَّ ٱللَّهَ مُخۡزِي ٱلۡكَٰفِرِينَ
atināl (bahudaivaviśvāsikaḷē,) niṅṅaḷ nālumāsakkālaṁ bhūmiyil yathēṣṭaṁ sañcaricc keāḷḷuka. niṅṅaḷkk allāhuvine tēālpikkānāvillennuṁ, satyaniṣēdhikaḷkku allāhu apamānaṁ varuttunnatāṇennuṁ niṅṅaḷ aṟiññirikkukayuṁ ceyyuka
Surah At-Taubah, Verse 2
وَأَذَٰنٞ مِّنَ ٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦٓ إِلَى ٱلنَّاسِ يَوۡمَ ٱلۡحَجِّ ٱلۡأَكۡبَرِ أَنَّ ٱللَّهَ بَرِيٓءٞ مِّنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ وَرَسُولُهُۥۚ فَإِن تُبۡتُمۡ فَهُوَ خَيۡرٞ لَّكُمۡۖ وَإِن تَوَلَّيۡتُمۡ فَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّكُمۡ غَيۡرُ مُعۡجِزِي ٱللَّهِۗ وَبَشِّرِ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ بِعَذَابٍ أَلِيمٍ
mahattāya hajjinṟe divasattil manuṣyarēāṭ (peātuvāyi) allāhuvinṟeyuṁ ṟasūlinṟeyuṁ bhāgattuninn itā aṟiyikkukayuṁ ceyyunnu; allāhuvinuṁ avanṟe dūtannuṁ bahudaivaviśvāsikaḷēāṭ yāteāru bādhyatayumillenn. ennāl (bahudaivaviśvāsikaḷē,) niṅṅaḷ paścāttapikkukayāṇeṅkil atāṇ niṅṅaḷkk uttamaṁ. niṅṅaḷ pintiriññ kaḷayukayāṇeṅkil niṅṅaḷkk allāhuve tēālpikkānāvillenn niṅṅaḷ aṟiññirikkuka. (nabiyē,) satyaniṣēdhikaḷkk vēdanayēṟiya śikṣayeppaṟṟi nī santēāṣavārtta aṟiyikkuka
Surah At-Taubah, Verse 3
إِلَّا ٱلَّذِينَ عَٰهَدتُّم مِّنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ ثُمَّ لَمۡ يَنقُصُوكُمۡ شَيۡـٔٗا وَلَمۡ يُظَٰهِرُواْ عَلَيۡكُمۡ أَحَدٗا فَأَتِمُّوٓاْ إِلَيۡهِمۡ عَهۡدَهُمۡ إِلَىٰ مُدَّتِهِمۡۚ إِنَّ ٱللَّهَ يُحِبُّ ٱلۡمُتَّقِينَ
ennāl bahudaivaviśvāsikaḷuṭe kūṭṭattil ninn niṅṅaḷ karāṟil ērpeṭukayuṁ, enniṭṭ niṅṅaḷēāṭ (at pālikkunnatil) yāteāru n'yūnatayuṁ varuttātirikkukayuṁ, niṅṅaḷkketiril ārkkuṁ sahāyaṁ nalkātirikkukayuṁ ceytavar itil ninn oḻivāṇ. appēāḷ avarēāṭuḷḷa karār avaruṭe kālāvadhivare niṅṅaḷ niṟavēṟṟuka. tīrccayāyuṁ allāhu sūkṣmata pālikkunnavare iṣṭappeṭunnu
Surah At-Taubah, Verse 4
فَإِذَا ٱنسَلَخَ ٱلۡأَشۡهُرُ ٱلۡحُرُمُ فَٱقۡتُلُواْ ٱلۡمُشۡرِكِينَ حَيۡثُ وَجَدتُّمُوهُمۡ وَخُذُوهُمۡ وَٱحۡصُرُوهُمۡ وَٱقۡعُدُواْ لَهُمۡ كُلَّ مَرۡصَدٖۚ فَإِن تَابُواْ وَأَقَامُواْ ٱلصَّلَوٰةَ وَءَاتَوُاْ ٱلزَّكَوٰةَ فَخَلُّواْ سَبِيلَهُمۡۚ إِنَّ ٱللَّهَ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
aṅṅane ā vilakkappeṭṭamāsaṅṅaḷ kaḻiññāl ā bahudaivaviśvāsikaḷe niṅṅaḷ kaṇṭettiyēṭatt vecc keānnukaḷayuka. avare piṭikūṭukayuṁ vaḷayukayuṁ avarkkuvēṇṭi patiyirikkāvunniṭattellāṁ patiyirikkukayuṁ ceyyuka. ini avar paścāttapikkukayuṁ namaskāraṁ muṟapēāle nirvahikkukayuṁ sakātt nalkukayuṁ ceyyunna pakṣaṁ niṅṅaḷ avaruṭe vaḻi oḻivākkikeāṭukkuka. tīrccayāyuṁ allāhu ēṟe peāṟukkunnavanuṁ karuṇānidhiyumāṇ
Surah At-Taubah, Verse 5
وَإِنۡ أَحَدٞ مِّنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ ٱسۡتَجَارَكَ فَأَجِرۡهُ حَتَّىٰ يَسۡمَعَ كَلَٰمَ ٱللَّهِ ثُمَّ أَبۡلِغۡهُ مَأۡمَنَهُۥۚ ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ قَوۡمٞ لَّا يَعۡلَمُونَ
bahudaivaviśvāsikaḷil vallavanuṁ ninṟe aṭukkal abhayaṁ tēṭi vannāl allāhuvinṟe vacanaṁ avan kēṭṭu grahikkān vēṇṭi avann abhayaṁ nalkuka. enniṭṭ avann surakṣitatvamuḷḷa sthalatt avane etticcukeāṭukkukayuṁ ceyyuka. avar aṟivillātta oru janavibhāgamāṇ ennatu keāṇṭāṇat
Surah At-Taubah, Verse 6
كَيۡفَ يَكُونُ لِلۡمُشۡرِكِينَ عَهۡدٌ عِندَ ٱللَّهِ وَعِندَ رَسُولِهِۦٓ إِلَّا ٱلَّذِينَ عَٰهَدتُّمۡ عِندَ ٱلۡمَسۡجِدِ ٱلۡحَرَامِۖ فَمَا ٱسۡتَقَٰمُواْ لَكُمۡ فَٱسۡتَقِيمُواْ لَهُمۡۚ إِنَّ ٱللَّهَ يُحِبُّ ٱلۡمُتَّقِينَ
eṅṅaneyāṇ ā bahudaivaviśvāsikaḷkk allāhuvinṟe aṭukkaluṁ avanṟe dūtanṟe aṭukkaluṁ uṭampaṭi nilanilkkuka? niṅṅaḷ ārumāyi masjidul haṟāminṟe aṭutt vecc karāṟil ērpeṭṭuvēā avarkkallāte. ennāl avar niṅṅaḷēāṭ śariyāyi varttikkunnēṭattēāḷaṁ niṅṅaḷ avarēāṭuṁ śariyāyi varttikkuka. tīrccayāyuṁ allāhu sūkṣmata pālikkunnavare iṣṭappeṭunnu
Surah At-Taubah, Verse 7
كَيۡفَ وَإِن يَظۡهَرُواْ عَلَيۡكُمۡ لَا يَرۡقُبُواْ فِيكُمۡ إِلّٗا وَلَا ذِمَّةٗۚ يُرۡضُونَكُم بِأَفۡوَٰهِهِمۡ وَتَأۡبَىٰ قُلُوبُهُمۡ وَأَكۡثَرُهُمۡ فَٰسِقُونَ
ateṅṅane (nilanilkkuṁ?) niṅṅaḷuṭe mēl avar vijayaṁ nēṭunna pakṣaṁ niṅṅaḷuṭe kāryattil kuṭumbabandhamēā uṭampaṭiyēā avar parigaṇikkukayilla. avaruṭe vāykeāṇṭ avar niṅṅaḷe tr̥ptippeṭuttuṁ. avaruṭe manas'sukaḷ veṟukkukayuṁ ceyyuṁ. avaril adhikapēruṁ dhikkārikaḷākunnu
Surah At-Taubah, Verse 8
ٱشۡتَرَوۡاْ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ ثَمَنٗا قَلِيلٗا فَصَدُّواْ عَن سَبِيلِهِۦٓۚ إِنَّهُمۡ سَآءَ مَا كَانُواْ يَعۡمَلُونَ
avar allāhuvinṟe dr̥ṣṭāntaṅṅaḷe tucchamāya vilaykk viṟṟukaḷayukayuṁ, aṅṅane avanṟe mārgattil ninn (āḷukaḷe) taṭayukayuṁ ceytu. tīrccayāyuṁ avar pravartticcu varunnat vaḷare cīttayākunnu
Surah At-Taubah, Verse 9
لَا يَرۡقُبُونَ فِي مُؤۡمِنٍ إِلّٗا وَلَا ذِمَّةٗۚ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡمُعۡتَدُونَ
oru satyaviśvāsiyuṭe kāryattiluṁ kuṭumbabandhamēā uṭampaṭiyēā avar parigaṇikkāṟilla. avar tanneyāṇ atikramakārikaḷ
Surah At-Taubah, Verse 10
فَإِن تَابُواْ وَأَقَامُواْ ٱلصَّلَوٰةَ وَءَاتَوُاْ ٱلزَّكَوٰةَ فَإِخۡوَٰنُكُمۡ فِي ٱلدِّينِۗ وَنُفَصِّلُ ٱلۡأٓيَٰتِ لِقَوۡمٖ يَعۡلَمُونَ
ennāl avar paścāttapikkukayuṁ, namaskāraṁ muṟapēāle nirvahikkukayuṁ, sakātt nalkukayuṁ ceyyunna pakṣaṁ avar matattil niṅṅaḷuṭe sahēādaraṅṅaḷākunnu. manas'silākkunna āḷukaḷkk vēṇṭi nāṁ dr̥ṣṭāntaṅṅaḷ viśadīkarikkunnu
Surah At-Taubah, Verse 11
وَإِن نَّكَثُوٓاْ أَيۡمَٰنَهُم مِّنۢ بَعۡدِ عَهۡدِهِمۡ وَطَعَنُواْ فِي دِينِكُمۡ فَقَٰتِلُوٓاْ أَئِمَّةَ ٱلۡكُفۡرِ إِنَّهُمۡ لَآ أَيۡمَٰنَ لَهُمۡ لَعَلَّهُمۡ يَنتَهُونَ
ini avar karāṟil ērpeṭṭatin śēṣaṁ taṅṅaḷuṭe śapathaṅṅaḷ laṅghikkukayuṁ, niṅṅaḷuṭe matatte parihasikkukayuṁ ceyyukayāṇeṅkil satyaniṣēdhattinṟe nētākkaḷēāṭ niṅṅaḷ yud'dhaṁ ceyyuka. tīrccayāyuṁ avarkk śapathaṅṅaḷēyilla. avar viramiccēkkāṁ
Surah At-Taubah, Verse 12
أَلَا تُقَٰتِلُونَ قَوۡمٗا نَّكَثُوٓاْ أَيۡمَٰنَهُمۡ وَهَمُّواْ بِإِخۡرَاجِ ٱلرَّسُولِ وَهُم بَدَءُوكُمۡ أَوَّلَ مَرَّةٍۚ أَتَخۡشَوۡنَهُمۡۚ فَٱللَّهُ أَحَقُّ أَن تَخۡشَوۡهُ إِن كُنتُم مُّؤۡمِنِينَ
taṅṅaḷuṭe śapathaṅṅaḷ laṅghikkukayuṁ, ṟasūline puṟattākkān mutirukayuṁ ceyta oru janavibhāgattēāṭ niṅṅaḷ yud'dhaṁ ceyyunnillē? avarāṇallēā niṅṅaḷēāṭ ādyatavaṇa (yud'dhaṁ) tuṭaṅṅiyat. avare niṅṅaḷ bhayappeṭukayāṇēā? ennāl niṅṅaḷ bhayappeṭān ēṟṟavuṁ arhatayuḷḷat allāhuveyāṇ; niṅṅaḷ viśvāsikaḷāṇeṅkil
Surah At-Taubah, Verse 13
قَٰتِلُوهُمۡ يُعَذِّبۡهُمُ ٱللَّهُ بِأَيۡدِيكُمۡ وَيُخۡزِهِمۡ وَيَنصُرۡكُمۡ عَلَيۡهِمۡ وَيَشۡفِ صُدُورَ قَوۡمٖ مُّؤۡمِنِينَ
niṅṅaḷ avarēāṭ yud'dhaṁ ceyyuka. niṅṅaḷuṭe kaikaḷāl allāhu avare śikṣikkukayuṁ avare avan apamānikkukayuṁ, avarkketiril niṅṅaḷe avan sahāyikkukayuṁ, viśvāsikaḷāya āḷukaḷuṭe hr̥dayaṅṅaḷkk avan śamanaṁ nalkukayuṁ ceyyunnatāṇ
Surah At-Taubah, Verse 14
وَيُذۡهِبۡ غَيۡظَ قُلُوبِهِمۡۗ وَيَتُوبُ ٱللَّهُ عَلَىٰ مَن يَشَآءُۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٌ
avaruṭe manas'sukaḷile rēāṣaṁ avan nīkkikaḷayukayuṁ ceyyunnatāṇ. allāhu tān uddēśikkunnavaruṭe paścāttāpaṁ svīkarikkunnu. allāhu ellāṁ aṟiyunnavanuṁ yuktimānumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 15
أَمۡ حَسِبۡتُمۡ أَن تُتۡرَكُواْ وَلَمَّا يَعۡلَمِ ٱللَّهُ ٱلَّذِينَ جَٰهَدُواْ مِنكُمۡ وَلَمۡ يَتَّخِذُواْ مِن دُونِ ٱللَّهِ وَلَا رَسُولِهِۦ وَلَا ٱلۡمُؤۡمِنِينَ وَلِيجَةٗۚ وَٱللَّهُ خَبِيرُۢ بِمَا تَعۡمَلُونَ
atalla, niṅṅaḷil ninn samaraṁ ceyyukayuṁ, allāhuvinnuṁ avanṟe dūtannuṁ satyaviśvāsikaḷkkuṁ puṟame yāteāru rahasyakūṭṭukeṭṭuṁ svīkarikkātirikkukayuṁ ceytavar ārenn allāhu aṟiññiṭṭallāte niṅṅaḷe viṭṭēkkumenn niṅṅaḷ dhariccirikkukayāṇēā? allāhuvākaṭṭe niṅṅaḷ pravarttikkunnatellāṁ sūkṣmamāyi aṟiyunnavanākunnu
Surah At-Taubah, Verse 16
مَا كَانَ لِلۡمُشۡرِكِينَ أَن يَعۡمُرُواْ مَسَٰجِدَ ٱللَّهِ شَٰهِدِينَ عَلَىٰٓ أَنفُسِهِم بِٱلۡكُفۡرِۚ أُوْلَـٰٓئِكَ حَبِطَتۡ أَعۡمَٰلُهُمۡ وَفِي ٱلنَّارِ هُمۡ خَٰلِدُونَ
bahudaivavādikaḷkk, satyaniṣēdhattin svayaṁ sākṣyaṁ vahikkunnavarāyikkeāṇṭ allāhuvinṟe paḷḷikaḷ paripālikkānavakāśamilla. attarakkāruṭe karm'maṅṅaḷ niṣphalamāyirikkunnu. narakattil avar nityavāsikaḷāyirikkukayuṁ ceyyuṁ
Surah At-Taubah, Verse 17
إِنَّمَا يَعۡمُرُ مَسَٰجِدَ ٱللَّهِ مَنۡ ءَامَنَ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَأَقَامَ ٱلصَّلَوٰةَ وَءَاتَى ٱلزَّكَوٰةَ وَلَمۡ يَخۡشَ إِلَّا ٱللَّهَۖ فَعَسَىٰٓ أُوْلَـٰٓئِكَ أَن يَكُونُواْ مِنَ ٱلۡمُهۡتَدِينَ
allāhuvinṟe paḷḷikaḷ paripālikkēṇṭat allāhuviluṁ antyadinattiluṁ viśvasikkukayuṁ, namaskāraṁ muṟapēāle nirvahikkukayuṁ, sakātt nalkukayuṁ allāhuveyallāte bhayappeṭātirikkukayuṁ ceytavar mātramāṇ. ennāl attarakkār sanmārgaṁ prāpikkunnavaruṭe kūṭṭattilāyēkkāṁ
Surah At-Taubah, Verse 18
۞أَجَعَلۡتُمۡ سِقَايَةَ ٱلۡحَآجِّ وَعِمَارَةَ ٱلۡمَسۡجِدِ ٱلۡحَرَامِ كَمَنۡ ءَامَنَ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَجَٰهَدَ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِۚ لَا يَسۡتَوُۥنَ عِندَ ٱللَّهِۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
tīrt'thāṭakann kuṭikkān keāṭukkunnatuṁ, masjidul haṟāṁ paripālikkunnatuṁ allāhuviluṁ antyadinattiluṁ viśvasikkukayuṁ, allāhuvinṟe mārgattil samaraṁ naṭattukayuṁ ceyyunnavaruṭe pravarttanattin tulyamāyi niṅṅaḷ kaṇakkākkiyirikkayāṇēā? avar allāhuviṅkal orupēāleyāvukayilla. allāhu akramikaḷāya āḷukaḷe sanmārgattilākkunnatalla
Surah At-Taubah, Verse 19
ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَهَاجَرُواْ وَجَٰهَدُواْ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ بِأَمۡوَٰلِهِمۡ وَأَنفُسِهِمۡ أَعۡظَمُ دَرَجَةً عِندَ ٱللَّهِۚ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡفَآئِزُونَ
viśvasikkukayuṁ svadēśaṁ veṭiyukayuṁ taṅṅaḷuṭe svattukkaḷuṁ śarīraṅṅaḷuṁ keāṇṭ allāhuvinṟe mārgattil samaraṁ naṭattukayuṁ ceytavar allāhuviṅkal ēṟṟavuṁ mahattāya padaviyuḷḷavarāṇ. avar tanneyāṇ vijayaṁ prāpiccavar
Surah At-Taubah, Verse 20
يُبَشِّرُهُمۡ رَبُّهُم بِرَحۡمَةٖ مِّنۡهُ وَرِضۡوَٰنٖ وَجَنَّـٰتٖ لَّهُمۡ فِيهَا نَعِيمٞ مُّقِيمٌ
avarkk avaruṭe rakṣitāv avanṟe pakkal ninnuḷḷa kāruṇyatteyuṁ prītiyeyuṁ svargattēāppukaḷeyuṁ paṟṟi santēāṣavārtta aṟiyikkunnu. avarkk aviṭe śāśvatamāya sukhānubhavamāṇuḷḷat
Surah At-Taubah, Verse 21
خَٰلِدِينَ فِيهَآ أَبَدًاۚ إِنَّ ٱللَّهَ عِندَهُۥٓ أَجۡرٌ عَظِيمٞ
avaratil nityavāsikaḷāyirikkuṁ. tīrccayāyuṁ allāhuvinṟe aṭukkalāṇ mahattāya pratiphalamuḷḷat
Surah At-Taubah, Verse 22
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ لَا تَتَّخِذُوٓاْ ءَابَآءَكُمۡ وَإِخۡوَٰنَكُمۡ أَوۡلِيَآءَ إِنِ ٱسۡتَحَبُّواْ ٱلۡكُفۡرَ عَلَى ٱلۡإِيمَٰنِۚ وَمَن يَتَوَلَّهُم مِّنكُمۡ فَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلظَّـٰلِمُونَ
satyaviśvāsikaḷē, niṅṅaḷuṭe pitākkaḷuṁ niṅṅaḷuṭe sahēādaraṅṅaḷuṁ satyaviśvāsattēkkāḷ satyaniṣēdhatte priyaṅkaramāyi karutukayāṇeṅkil avare niṅṅaḷ rakṣākarttākkaḷāyi svīkarikkarut. niṅṅaḷil ninn āreṅkiluṁ avare rakṣākarttākkaḷāyi svīkarikkunna pakṣaṁ avar tanneyāṇ akramikaḷ
Surah At-Taubah, Verse 23
قُلۡ إِن كَانَ ءَابَآؤُكُمۡ وَأَبۡنَآؤُكُمۡ وَإِخۡوَٰنُكُمۡ وَأَزۡوَٰجُكُمۡ وَعَشِيرَتُكُمۡ وَأَمۡوَٰلٌ ٱقۡتَرَفۡتُمُوهَا وَتِجَٰرَةٞ تَخۡشَوۡنَ كَسَادَهَا وَمَسَٰكِنُ تَرۡضَوۡنَهَآ أَحَبَّ إِلَيۡكُم مِّنَ ٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦ وَجِهَادٖ فِي سَبِيلِهِۦ فَتَرَبَّصُواْ حَتَّىٰ يَأۡتِيَ ٱللَّهُ بِأَمۡرِهِۦۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلۡفَٰسِقِينَ
(nabiyē,) paṟayuka: niṅṅaḷuṭe pitākkaḷuṁ, niṅṅaḷuṭe putranmāruṁ, niṅṅaḷuṭe sahēādaraṅṅaḷuṁ, niṅṅaḷuṭe iṇakaḷuṁ, niṅṅaḷuṭe bandhukkaḷuṁ, niṅṅaḷ sampādiccuṇṭākkiya svattukkaḷuṁ, māndyaṁ nēriṭumenn niṅṅaḷ bhayappeṭunna kaccavaṭavuṁ, niṅṅaḷ tr̥ptippeṭunna pārppiṭaṅṅaḷuṁ niṅṅaḷkk allāhuvekkāḷuṁ avanṟe dūtanekkāḷuṁ avanṟe mārgattiluḷḷa samarattekkāḷuṁ priyappeṭṭatāyirunnāl allāhu avanṟe kalpana keāṇṭuvarunnat vare niṅṅaḷ kāttirikkuka. allāhu dhikkārikaḷāya janaṅṅaḷe nērvaḻiyilākkunnatalla
Surah At-Taubah, Verse 24
لَقَدۡ نَصَرَكُمُ ٱللَّهُ فِي مَوَاطِنَ كَثِيرَةٖ وَيَوۡمَ حُنَيۡنٍ إِذۡ أَعۡجَبَتۡكُمۡ كَثۡرَتُكُمۡ فَلَمۡ تُغۡنِ عَنكُمۡ شَيۡـٔٗا وَضَاقَتۡ عَلَيۡكُمُ ٱلۡأَرۡضُ بِمَا رَحُبَتۡ ثُمَّ وَلَّيۡتُم مُّدۡبِرِينَ
tīrccayāyuṁ dhārāḷaṁ (yud'dha) raṅgaṅṅaḷil allāhu niṅṅaḷe sahāyicciṭṭuṇṭ. hunain (yud'dha) divasattiluṁ (sahāyiccu.) atāyat niṅṅaḷuṭe eṇṇapperuppaṁ niṅṅaḷe āhlādaṁ keāḷḷikkukayuṁ ennāl at niṅṅaḷkk yāteāru prayēājanavuṁ uṇṭākkātirikkukayuṁ, bhūmiviśālamāyiṭṭuṁ niṅṅaḷkk iṭuṅṅiyatāvukayuṁ, anantaraṁ niṅṅaḷ pintiriññēāṭukayuṁ ceyta sandarbhaṁ
Surah At-Taubah, Verse 25
ثُمَّ أَنزَلَ ٱللَّهُ سَكِينَتَهُۥ عَلَىٰ رَسُولِهِۦ وَعَلَى ٱلۡمُؤۡمِنِينَ وَأَنزَلَ جُنُودٗا لَّمۡ تَرَوۡهَا وَعَذَّبَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْۚ وَذَٰلِكَ جَزَآءُ ٱلۡكَٰفِرِينَ
pinnīṭ allāhu avanṟe dūtannuṁ satyaviśvāsikaḷkkuṁ avanṟe pakkal ninnuḷḷa manas'samādhānaṁ iṟakkikeāṭukkukayuṁ, niṅṅaḷ kāṇātta cila sain'yaṅṅaḷe iṟakkukayuṁ, satyaniṣēdhikaḷe avan śikṣikkukayuṁ ceytu. atatre satyaniṣēdhikaḷkkuḷḷa pratiphalaṁ
Surah At-Taubah, Verse 26
ثُمَّ يَتُوبُ ٱللَّهُ مِنۢ بَعۡدِ ذَٰلِكَ عَلَىٰ مَن يَشَآءُۗ وَٱللَّهُ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
pinnīṭ atin śēṣaṁ tān uddēśikkunnavaruṭe paścāttāpaṁ allāhu svīkarikkunnatāṇ. allāhu ēṟe peāṟukkunnavanuṁ karuṇānidhiyumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 27
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ إِنَّمَا ٱلۡمُشۡرِكُونَ نَجَسٞ فَلَا يَقۡرَبُواْ ٱلۡمَسۡجِدَ ٱلۡحَرَامَ بَعۡدَ عَامِهِمۡ هَٰذَاۚ وَإِنۡ خِفۡتُمۡ عَيۡلَةٗ فَسَوۡفَ يُغۡنِيكُمُ ٱللَّهُ مِن فَضۡلِهِۦٓ إِن شَآءَۚ إِنَّ ٱللَّهَ عَلِيمٌ حَكِيمٞ
satyaviśvāsikaḷē, bahudaivaviśvāsikaḷ aśud'dhar tanneyākunnu. atināl avar ī keāllattin śēṣaṁ masjidul haṟāmine samīpikkarut. (avaruṭe abhāvattāl) dāridryaṁ nēriṭumenn niṅṅaḷ bhayappeṭukayāṇeṅkil allāhu avanṟe anugrahattāl avan uddēśikkunna pakṣaṁ niṅṅaḷkk aiśvaryaṁ varuttunnatāṇ. tīrccayāyuṁ allāhu ellāṁ aṟiyunnavanuṁ yuktimānumāṇ
Surah At-Taubah, Verse 28
قَٰتِلُواْ ٱلَّذِينَ لَا يُؤۡمِنُونَ بِٱللَّهِ وَلَا بِٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَلَا يُحَرِّمُونَ مَا حَرَّمَ ٱللَّهُ وَرَسُولُهُۥ وَلَا يَدِينُونَ دِينَ ٱلۡحَقِّ مِنَ ٱلَّذِينَ أُوتُواْ ٱلۡكِتَٰبَ حَتَّىٰ يُعۡطُواْ ٱلۡجِزۡيَةَ عَن يَدٖ وَهُمۡ صَٰغِرُونَ
vēdaṁ nalkappeṭṭavaruṭe kūṭṭattil allāhuviluṁ antyadinattiluṁ viśvasikkātirikkukayuṁ, allāhuvuṁ avanṟe dūtanuṁ niṣid'dhamākkiyat niṣid'dhamāyi gaṇikkātirikkukayuṁ, satyamatatte matamāyi svīkarikkātirikkukayuṁ ceyyunnavarēāṭ niṅṅaḷ yud'dhaṁ ceyt keāḷḷuka. avar kīḻaṭaṅṅikkeāṇṭ kayyēāṭe kappaṁ keāṭukkunnat vare
Surah At-Taubah, Verse 29
وَقَالَتِ ٱلۡيَهُودُ عُزَيۡرٌ ٱبۡنُ ٱللَّهِ وَقَالَتِ ٱلنَّصَٰرَى ٱلۡمَسِيحُ ٱبۡنُ ٱللَّهِۖ ذَٰلِكَ قَوۡلُهُم بِأَفۡوَٰهِهِمۡۖ يُضَٰهِـُٔونَ قَوۡلَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ مِن قَبۡلُۚ قَٰتَلَهُمُ ٱللَّهُۖ أَنَّىٰ يُؤۡفَكُونَ
usair (esrā pravācakan) daivaputranāṇenn yahūdanmār paṟaññu. masīh (miśihā) daivaputranāṇenn kristyānikaḷuṁ paṟaññu. atavaruṭe vāya keāṇṭuḷḷa vākk mātramāṇ. mump aviśvasiccavaruṭe vākkine avar anukarikkukayākunnu. allāhu avare śapiccirikkunnu eṅṅaneyāṇavar teṟṟikkappeṭunnat
Surah At-Taubah, Verse 30
ٱتَّخَذُوٓاْ أَحۡبَارَهُمۡ وَرُهۡبَٰنَهُمۡ أَرۡبَابٗا مِّن دُونِ ٱللَّهِ وَٱلۡمَسِيحَ ٱبۡنَ مَرۡيَمَ وَمَآ أُمِرُوٓاْ إِلَّا لِيَعۡبُدُوٓاْ إِلَٰهٗا وَٰحِدٗاۖ لَّآ إِلَٰهَ إِلَّا هُوَۚ سُبۡحَٰنَهُۥ عَمَّا يُشۡرِكُونَ
avaruṭe paṇḍitanmāreyuṁ purēāhitanmāreyuṁ maryaminṟe makanāya masīhineyuṁ allāhuvin puṟame avar rakṣitākkaḷāyi svīkariccu. ennāl ēkadaivatte ārādhikkān mātramāyirunnu avar kalpikkappeṭṭirunnat. avanallāte yāteāru daivavumilla. avar paṅkucērkkunnatil ninn avanetrayēā pariśud'dhan
Surah At-Taubah, Verse 31
يُرِيدُونَ أَن يُطۡفِـُٔواْ نُورَ ٱللَّهِ بِأَفۡوَٰهِهِمۡ وَيَأۡبَى ٱللَّهُ إِلَّآ أَن يُتِمَّ نُورَهُۥ وَلَوۡ كَرِهَ ٱلۡكَٰفِرُونَ
avaruṭe vāykeāṇṭ allāhuvinṟe prakāśaṁ keṭuttikkaḷayāmenn avar āgrahikkunnu. allāhuvākaṭṭe tanṟe prakāśaṁ pūrṇṇamākkāte sam'matikkukayilla. satyaniṣēdhikaḷkk at aniṣṭakaramāyāluṁ
Surah At-Taubah, Verse 32
هُوَ ٱلَّذِيٓ أَرۡسَلَ رَسُولَهُۥ بِٱلۡهُدَىٰ وَدِينِ ٱلۡحَقِّ لِيُظۡهِرَهُۥ عَلَى ٱلدِّينِ كُلِّهِۦ وَلَوۡ كَرِهَ ٱلۡمُشۡرِكُونَ
avanāṇ sanmārgavuṁ satyamatavumāyi tanṟe dūtane ayaccavan. ellā matatteyuṁ at atijayikkunnatākkān vēṇṭi. bahudaivaviśvāsikaḷkk at aniṣṭakaramāyāluṁ
Surah At-Taubah, Verse 33
۞يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ إِنَّ كَثِيرٗا مِّنَ ٱلۡأَحۡبَارِ وَٱلرُّهۡبَانِ لَيَأۡكُلُونَ أَمۡوَٰلَ ٱلنَّاسِ بِٱلۡبَٰطِلِ وَيَصُدُّونَ عَن سَبِيلِ ٱللَّهِۗ وَٱلَّذِينَ يَكۡنِزُونَ ٱلذَّهَبَ وَٱلۡفِضَّةَ وَلَا يُنفِقُونَهَا فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ فَبَشِّرۡهُم بِعَذَابٍ أَلِيمٖ
satyaviśvāsikaḷē, paṇḍitanmāriluṁ purēāhitanmāriluṁ peṭṭa dhārāḷaṁ pēr janaṅṅaḷuṭe dhanaṁ an'yāyamāyi tinnukayuṁ, allāhuvinṟe mārgattil ninn (avare) taṭayukayuṁ ceyyunnu. svarṇavuṁ veḷḷiyuṁ nikṣēpamākkivekkukayuṁ, allāhuvinṟe mārgattil at celavaḻikkātirikkukayuṁ ceyyunnavarārēā avarkk vēdanayēṟiya śikṣayeppaṟṟi santēāṣavārtta aṟiyikkuka
Surah At-Taubah, Verse 34
يَوۡمَ يُحۡمَىٰ عَلَيۡهَا فِي نَارِ جَهَنَّمَ فَتُكۡوَىٰ بِهَا جِبَاهُهُمۡ وَجُنُوبُهُمۡ وَظُهُورُهُمۡۖ هَٰذَا مَا كَنَزۡتُمۡ لِأَنفُسِكُمۡ فَذُوقُواْ مَا كُنتُمۡ تَكۡنِزُونَ
narakāgniyil vecc ava cuṭṭupaḻuppikkappeṭukayuṁ, enniṭṭat keāṇṭ avaruṭe neṟṟikaḷiluṁ pārśvaṅṅaḷiluṁ mutukukaḷiluṁ cūṭuvekkappeṭukayuṁ ceyyunna divasaṁ (avarēāṭ paṟayappeṭuṁ) : niṅṅaḷ niṅṅaḷkk vēṇṭi tanne nikṣēpiccuveccatāṇit. atināl niṅṅaḷ nikṣēpicc veccirunnat niṅṅaḷ āsvadicc keāḷḷuka
Surah At-Taubah, Verse 35
إِنَّ عِدَّةَ ٱلشُّهُورِ عِندَ ٱللَّهِ ٱثۡنَا عَشَرَ شَهۡرٗا فِي كِتَٰبِ ٱللَّهِ يَوۡمَ خَلَقَ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضَ مِنۡهَآ أَرۡبَعَةٌ حُرُمٞۚ ذَٰلِكَ ٱلدِّينُ ٱلۡقَيِّمُۚ فَلَا تَظۡلِمُواْ فِيهِنَّ أَنفُسَكُمۡۚ وَقَٰتِلُواْ ٱلۡمُشۡرِكِينَ كَآفَّةٗ كَمَا يُقَٰتِلُونَكُمۡ كَآفَّةٗۚ وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ مَعَ ٱلۡمُتَّقِينَ
ākāśaṅṅaḷuṁ bhūmiyuṁ sr̥ṣṭicca divasaṁ allāhu rēkhappeṭuttiyatanusaricc allāhuvinṟe aṭukkal māsaṅṅaḷuṭe eṇṇaṁ pantraṇṭākunnu. avayil nāleṇṇaṁ (yud'dhaṁ) vilakkappeṭṭamāsaṅṅaḷākunnu. atāṇ vakratayillātta mataṁ. atināl ā (nāl) māsaṅṅaḷil niṅṅaḷ niṅṅaḷēāṭ tanne akramaṁ pravarttikkarut. bahudaivaviśvāsikaḷ niṅṅaḷēāṭ ākamānaṁ yud'dhaṁ ceyyunnat pēāle niṅṅaḷ avarēāṭuṁ ākamānaṁ yud'dhaṁ ceyyuka. allāhu sūkṣmata pālikkunnavaruṭe kūṭeyāṇenn niṅṅaḷ manas'silākkukayuṁ ceyyuka
Surah At-Taubah, Verse 36
إِنَّمَا ٱلنَّسِيٓءُ زِيَادَةٞ فِي ٱلۡكُفۡرِۖ يُضَلُّ بِهِ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ يُحِلُّونَهُۥ عَامٗا وَيُحَرِّمُونَهُۥ عَامٗا لِّيُوَاطِـُٔواْ عِدَّةَ مَا حَرَّمَ ٱللَّهُ فَيُحِلُّواْ مَا حَرَّمَ ٱللَّهُۚ زُيِّنَ لَهُمۡ سُوٓءُ أَعۡمَٰلِهِمۡۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلۡكَٰفِرِينَ
vilakkappeṭṭamāsaṁ puṟakēāṭṭ māṟṟuka ennat satyaniṣēdhattinṟe vard'dhanav tanneyākunnu. satyaniṣēdhikaḷ at mūlaṁ teṟṟilēkk nayikkappeṭunnu. oru keāllaṁ avarat anuvadanīyamākkukayuṁ maṟṟeāru keāllaṁ niṣid'dhamākkukayuṁ ceyyunnu. allāhu niṣid'dhamākkiyatinṟe (māsattinṟe) eṇṇameāppikkuvānuṁ enniṭṭ, allāhu niṣid'dhamākkiyat ētēā at anuvadanīyamākkuvānuṁ vēṇṭiyāṇ avaraṅṅane ceyyunnat. avaruṭe duṣpravr̥ttikaḷ avarkk bhaṅgiyāyi tēānnikkappeṭṭirikkunnu. satyaniṣēdhikaḷāya janaṅṅaḷe allāhu nērvaḻiyilākkukayilla
Surah At-Taubah, Verse 37
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ مَا لَكُمۡ إِذَا قِيلَ لَكُمُ ٱنفِرُواْ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ ٱثَّاقَلۡتُمۡ إِلَى ٱلۡأَرۡضِۚ أَرَضِيتُم بِٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَا مِنَ ٱلۡأٓخِرَةِۚ فَمَا مَتَٰعُ ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَا فِي ٱلۡأٓخِرَةِ إِلَّا قَلِيلٌ
satyaviśvāsikaḷē, niṅṅaḷkkentupaṟṟi ? allāhuvinṟe mārgattil (dharm'masamarattinn) niṅṅaḷ iṟaṅṅippuṟappeṭṭ keāḷḷuka. enn niṅṅaḷēāṭ paṟayappeṭṭāl niṅṅaḷ bhūmiyilēkk tūṅṅikkaḷayunnu! paralēākattin pakaraṁ ihalēākajīvitaṁ keāṇṭ niṅṅaḷ tr̥ptippeṭṭirikkukayāṇēā ? ennāl paralēākattinṟe mumpil ihalēākattile sukhānubhavaṁ tucchaṁ mātramākunnu
Surah At-Taubah, Verse 38
إِلَّا تَنفِرُواْ يُعَذِّبۡكُمۡ عَذَابًا أَلِيمٗا وَيَسۡتَبۡدِلۡ قَوۡمًا غَيۡرَكُمۡ وَلَا تَضُرُّوهُ شَيۡـٔٗاۗ وَٱللَّهُ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ قَدِيرٌ
niṅṅaḷ (yud'dhattinnu) iṟaṅṅippuṟappeṭunnilleṅkil allāhu niṅṅaḷkk vēdanayēṟiya śikṣa nalkukayuṁ, niṅṅaḷallātta vallajanatayeyuṁ avan pakaraṁ keāṇṭuvarikayuṁ ceyyuṁ. avann oru upadravavuṁ ceyyān niṅṅaḷkkāvilla. allāhu ēt kāryattinuṁ kaḻivuḷḷavanākunnu
Surah At-Taubah, Verse 39
إِلَّا تَنصُرُوهُ فَقَدۡ نَصَرَهُ ٱللَّهُ إِذۡ أَخۡرَجَهُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ ثَانِيَ ٱثۡنَيۡنِ إِذۡ هُمَا فِي ٱلۡغَارِ إِذۡ يَقُولُ لِصَٰحِبِهِۦ لَا تَحۡزَنۡ إِنَّ ٱللَّهَ مَعَنَاۖ فَأَنزَلَ ٱللَّهُ سَكِينَتَهُۥ عَلَيۡهِ وَأَيَّدَهُۥ بِجُنُودٖ لَّمۡ تَرَوۡهَا وَجَعَلَ كَلِمَةَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ ٱلسُّفۡلَىٰۗ وَكَلِمَةُ ٱللَّهِ هِيَ ٱلۡعُلۡيَاۗ وَٱللَّهُ عَزِيزٌ حَكِيمٌ
niṅṅaḷ addēhatte sahāyikkunnilleṅkil; satyaniṣēdhikaḷ addēhatte puṟattākkukayuṁ, addēhaṁ raṇṭupēril orāḷ āyirikkukayuṁ ceyta sandarbhattil athavā avar raṇṭupēruṁ (nabiyuṁ abūbakkaṟuṁ) ā guhayilāyirunnappēāḷ allāhu addēhatte sahāyicciṭṭuṇṭ. addēhaṁ tanṟe kūṭṭukāranēāṭ, duḥkhikkēṇṭa. tīrccayāyuṁ allāhu nam'muṭe kūṭeyuṇṭ enn paṟayunna sandarbhaṁ. appēāḷ allāhu tanṟe vakayāyuḷḷa samādhānaṁ addēhattin iṟakkikeāṭukkukayuṁ, niṅṅaḷ kāṇātta sain'yaṅṅaḷekkeāṇṭ addēhattin pinbalaṁ nalkukayuṁ, satyaniṣēdhikaḷuṭe vākkine avan aṅṅēyaṟṟaṁ tāḻttikkaḷayukayuṁ ceytu. allāhuvinṟe vākkāṇ ēṟṟavuṁ uyarnn nilkkunnat. allāhu pratāpiyuṁ yuktimānumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 40
ٱنفِرُواْ خِفَافٗا وَثِقَالٗا وَجَٰهِدُواْ بِأَمۡوَٰلِكُمۡ وَأَنفُسِكُمۡ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِۚ ذَٰلِكُمۡ خَيۡرٞ لَّكُمۡ إِن كُنتُمۡ تَعۡلَمُونَ
niṅṅaḷ sekaryamuḷḷavarāṇeṅkiluṁ ñerukkamuḷḷavarāṇeṅkiluṁ (dharm'masamarattin) iṟaṅṅipuṟappeṭṭ keāḷḷuka. niṅṅaḷuṭe svattukkaḷ keāṇṭuṁ śarīraṅṅaḷ keāṇṭuṁ allāhuvinṟe mārgattil niṅṅaḷ samaraṁ ceyyuka. atāṇ niṅṅaḷkk uttamaṁ. niṅṅaḷ manas'silākkunnuṇṭeṅkil
Surah At-Taubah, Verse 41
لَوۡ كَانَ عَرَضٗا قَرِيبٗا وَسَفَرٗا قَاصِدٗا لَّٱتَّبَعُوكَ وَلَٰكِنۢ بَعُدَتۡ عَلَيۡهِمُ ٱلشُّقَّةُۚ وَسَيَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ لَوِ ٱسۡتَطَعۡنَا لَخَرَجۡنَا مَعَكُمۡ يُهۡلِكُونَ أَنفُسَهُمۡ وَٱللَّهُ يَعۡلَمُ إِنَّهُمۡ لَكَٰذِبُونَ
aṭuttu tanneyuḷḷa oru nēṭṭavuṁ viṣamakaramallātta yātrayumāyirunneṅkil avar ninne pintuṭarumāyirunnu. pakṣe, viṣamakaramāya oru yātrālakṣyaṁ avarkk vidūramāyi tēānniyirikkunnu. ñaṅṅaḷkk sādhiccirunneṅkil ñaṅṅaḷ niṅṅaḷuṭe kūṭe puṟappeṭumāyirunnu. enn avar allāhuvinṟe pēril satyaṁ ceyt paṟaññēkkuṁ. avar avarkkutanne nāśamuṇṭākkukayākunnu. tīrccayāyuṁ avar kaḷḷaṁ paṟayunnavarāṇenn allāhuvinnaṟiyāṁ
Surah At-Taubah, Verse 42
عَفَا ٱللَّهُ عَنكَ لِمَ أَذِنتَ لَهُمۡ حَتَّىٰ يَتَبَيَّنَ لَكَ ٱلَّذِينَ صَدَقُواْ وَتَعۡلَمَ ٱلۡكَٰذِبِينَ
(nabiyē,) ninakk allāhu māppunalkiyikkunnu. satyaṁ paṟaññavar ārenn ninakk vyaktamāyi bēādhyappeṭukayuṁ kaḷḷaṁ paṟayunnavare ninakk tiriccaṟiyukayuṁ ceyyunnat vare nī entināṇ avarkk anuvādaṁ nalkiyat
Surah At-Taubah, Verse 43
لَا يَسۡتَـٔۡذِنُكَ ٱلَّذِينَ يُؤۡمِنُونَ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ أَن يُجَٰهِدُواْ بِأَمۡوَٰلِهِمۡ وَأَنفُسِهِمۡۗ وَٱللَّهُ عَلِيمُۢ بِٱلۡمُتَّقِينَ
allāhuviluṁ antyadinattiluṁ viśvasikkunnavarārēā avar taṅṅaḷuṭe svattukkaḷkeāṇṭuṁ śarīraṅṅaḷkeāṇṭuṁ samaraṁ ceyyunnatil ninn oḻiññunilkkān ninnēāṭ anuvādaṁ cēādikkukayilla. sūkṣmata pālikkunnavareppaṟṟi allāhu nallavaṇṇaṁ aṟiyunnavanāṇ
Surah At-Taubah, Verse 44
إِنَّمَا يَسۡتَـٔۡذِنُكَ ٱلَّذِينَ لَا يُؤۡمِنُونَ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَٱرۡتَابَتۡ قُلُوبُهُمۡ فَهُمۡ فِي رَيۡبِهِمۡ يَتَرَدَّدُونَ
allāhuviluṁ antyadinattiluṁ viśvasikkātirikkukayuṁ, manas'sukaḷil sanśayaṁ kuṭikeāḷḷukayuṁ ceyyunnavar mātramāṇ ninnēāṭ anuvādaṁ cēādikkunnat. kāraṇaṁ avar avaruṭe sanśayattil āṭikkaḷicc keāṇṭirikkukayāṇ
Surah At-Taubah, Verse 45
۞وَلَوۡ أَرَادُواْ ٱلۡخُرُوجَ لَأَعَدُّواْ لَهُۥ عُدَّةٗ وَلَٰكِن كَرِهَ ٱللَّهُ ٱنۢبِعَاثَهُمۡ فَثَبَّطَهُمۡ وَقِيلَ ٱقۡعُدُواْ مَعَ ٱلۡقَٰعِدِينَ
avar puṟappeṭān uddēśiccirunneṅkil atinuvēṇṭi orukkēṇṭatellāṁ avar orukkumāyirunnu. pakṣe avaruṭe puṟappāṭ allāhu iṣṭapeṭātirunnatukeāṇṭ avare pintirippiccu nirttiyirikkukayāṇ. muṭaṅṅiyirikkunnavarēāṭeāppaṁ niṅṅaḷuṁ irunnukeāḷḷuka enn avarēāṭ paṟayappeṭukayuṁ ceytirikkunnu
Surah At-Taubah, Verse 46
لَوۡ خَرَجُواْ فِيكُم مَّا زَادُوكُمۡ إِلَّا خَبَالٗا وَلَأَوۡضَعُواْ خِلَٰلَكُمۡ يَبۡغُونَكُمُ ٱلۡفِتۡنَةَ وَفِيكُمۡ سَمَّـٰعُونَ لَهُمۡۗ وَٱللَّهُ عَلِيمُۢ بِٱلظَّـٰلِمِينَ
niṅṅaḷuṭe kūṭṭattil avar puṟappeṭṭirunneṅkil nāśamallāte maṟṟeānnuṁ avar niṅṅaḷkk kūṭutal nēṭittarumāyirunnilla. niṅṅaḷkk kuḻappaṁ varuttān āgrahiccukeāṇṭ niṅṅaḷuṭe iṭayilūṭe avar parakkampāyukayuṁ ceyyumāyirunnu. niṅṅaḷuṭe kūṭṭattil avar paṟayunnat cevikeāṭutt kēḷkkunna cilaruṇṭ tānuṁ. allāhu akramikaḷeppaṟṟi nannāyi aṟiyunnavanāṇ
Surah At-Taubah, Verse 47
لَقَدِ ٱبۡتَغَوُاْ ٱلۡفِتۡنَةَ مِن قَبۡلُ وَقَلَّبُواْ لَكَ ٱلۡأُمُورَ حَتَّىٰ جَآءَ ٱلۡحَقُّ وَظَهَرَ أَمۡرُ ٱللَّهِ وَهُمۡ كَٰرِهُونَ
mumpuṁ avar kuḻappamuṇṭākkān āgrahikkukayuṁ ninakketiril avar kāryaṅṅaḷ kuḻaccu maṟikkukayuṁ ceytiṭṭuṇṭ. avasānaṁ avarkk iṣṭamillātirunniṭṭuṁ satyaṁ vannettukayuṁ allāhuvinṟe kāryaṁ vijayikkukayuṁ ceytu
Surah At-Taubah, Verse 48
وَمِنۡهُم مَّن يَقُولُ ٱئۡذَن لِّي وَلَا تَفۡتِنِّيٓۚ أَلَا فِي ٱلۡفِتۡنَةِ سَقَطُواْۗ وَإِنَّ جَهَنَّمَ لَمُحِيطَةُۢ بِٱلۡكَٰفِرِينَ
enikk (yud'dhattin pēākātirikkān) sam'mataṁ taraṇē, enne kuḻappattilākkarutē enn paṟayunna cila āḷukaḷuṁ avaruṭe kūṭṭattiluṇṭ. aṟiyuka: avar kuḻappattil tanneyāṇ vīṇirikkunnat. tīrccayāyuṁ narakaṁ satyaniṣēdhikaḷe valayaṁ ceyyunnatākunnu
Surah At-Taubah, Verse 49
إِن تُصِبۡكَ حَسَنَةٞ تَسُؤۡهُمۡۖ وَإِن تُصِبۡكَ مُصِيبَةٞ يَقُولُواْ قَدۡ أَخَذۡنَآ أَمۡرَنَا مِن قَبۡلُ وَيَتَوَلَّواْ وَّهُمۡ فَرِحُونَ
ninakk valla nanmayuṁ vannettunna pakṣaṁ atavare duḥkhitarākkukayuṁ ninakk valla āpattuṁ vannettunna pakṣaṁ ñaṅṅaḷ ñaṅṅaḷuṭe kāryaṁ mumputanne sūkṣicciṭṭuṇṭ enn avar paṟayukayuṁ āhlādiccu keāṇṭ avar pintiriññ pēākukayuṁ ceyyuṁ
Surah At-Taubah, Verse 50
قُل لَّن يُصِيبَنَآ إِلَّا مَا كَتَبَ ٱللَّهُ لَنَا هُوَ مَوۡلَىٰنَاۚ وَعَلَى ٱللَّهِ فَلۡيَتَوَكَّلِ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ
paṟayuka: allāhu ñaṅṅaḷkk rēkhappeṭuttiyatallāte ñaṅṅaḷkkeārikkaluṁ bādhikkukayilla. avanāṇ ñaṅṅaḷuṭe yajamānan. allāhuvinṟe mēlāṇ satyaviśvāsikaḷ bharamēlpikkēṇṭat
Surah At-Taubah, Verse 51
قُلۡ هَلۡ تَرَبَّصُونَ بِنَآ إِلَّآ إِحۡدَى ٱلۡحُسۡنَيَيۡنِۖ وَنَحۡنُ نَتَرَبَّصُ بِكُمۡ أَن يُصِيبَكُمُ ٱللَّهُ بِعَذَابٖ مِّنۡ عِندِهِۦٓ أَوۡ بِأَيۡدِينَاۖ فَتَرَبَّصُوٓاْ إِنَّا مَعَكُم مُّتَرَبِّصُونَ
paṟayuka: (raktasākṣitvaṁ, vijayaṁ ennī) raṇṭu nallakāryaṅṅaḷil ēteṅkiluṁ onnallāte ñaṅṅaḷuṭe kāryattil niṅṅaḷ pratīkṣikkunnuṇṭēā? ennāl niṅṅaḷuṭe kāryattil ñaṅṅaḷ pratīkṣikkunnat niṅṅaḷkk allāhu tanṟe pakkal ninn nēriṭṭēā, ñaṅṅaḷuṭe kaikkēā śikṣa ēlpikkuṁ ennāṇ. atināl niṅṅaḷ pratīkṣiccu keāḷḷuka. ñaṅṅaḷuṁ niṅṅaḷēāṭeāppaṁ pratīkṣiccirikkunnavarāṇ
Surah At-Taubah, Verse 52
قُلۡ أَنفِقُواْ طَوۡعًا أَوۡ كَرۡهٗا لَّن يُتَقَبَّلَ مِنكُمۡ إِنَّكُمۡ كُنتُمۡ قَوۡمٗا فَٰسِقِينَ
paṟayuka: niṅṅaḷ anusaraṇattēāṭeyēā veṟuppēāṭeyēā celavaḻicc keāḷḷuka. (eṅṅaneyāyāluṁ) niṅṅaḷuṭe pakkal ninnat svīkarikkappeṭunnatēyalla. tīrccayāyuṁ niṅṅaḷ dhikkārikaḷāya oru janavibhāgamāyirikkunnu
Surah At-Taubah, Verse 53
وَمَا مَنَعَهُمۡ أَن تُقۡبَلَ مِنۡهُمۡ نَفَقَٰتُهُمۡ إِلَّآ أَنَّهُمۡ كَفَرُواْ بِٱللَّهِ وَبِرَسُولِهِۦ وَلَا يَأۡتُونَ ٱلصَّلَوٰةَ إِلَّا وَهُمۡ كُسَالَىٰ وَلَا يُنفِقُونَ إِلَّا وَهُمۡ كَٰرِهُونَ
avar allāhuviluṁ avanṟe dūtaniluṁ aviśvasiccirikkunnu ennatuṁ, maṭiyanmārāyikkeāṇṭallāte avar namaskārattin cellukayilla ennatuṁ, veṟuppuḷḷavarāyikkeāṇṭallāte avar celavaḻikkukayilla ennatuṁ mātramāṇ avaruṭe pakkal ninn avaruṭe dānaṅṅaḷ svīkarikkappeṭunnatin taṭas'samāyiṭṭuḷḷat
Surah At-Taubah, Verse 54
فَلَا تُعۡجِبۡكَ أَمۡوَٰلُهُمۡ وَلَآ أَوۡلَٰدُهُمۡۚ إِنَّمَا يُرِيدُ ٱللَّهُ لِيُعَذِّبَهُم بِهَا فِي ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَا وَتَزۡهَقَ أَنفُسُهُمۡ وَهُمۡ كَٰفِرُونَ
avaruṭe svattukkaḷuṁ santānaṅṅaḷuṁ ninne āścaryappeṭuttātirikkaṭṭe! ava mukhēna ihalēākajīvitattil avare śikṣikkaṇamennuṁ, satyaniṣēdhikaḷāyirikketanne avar jīvanāśamaṭayaṇamennuṁ mātramāṇ allāhu uddēśikkunnat
Surah At-Taubah, Verse 55
وَيَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ إِنَّهُمۡ لَمِنكُمۡ وَمَا هُم مِّنكُمۡ وَلَٰكِنَّهُمۡ قَوۡمٞ يَفۡرَقُونَ
tīrccayāyuṁ avar niṅṅaḷuṭe kūṭṭattil peṭṭavarāṇenn avar allāhuvinṟe pēril satyaṁ ceytu paṟayuṁ. ennāl avar niṅṅaḷuṭe kūṭṭattil peṭṭavaralla. pakṣe avar pēṭiccu kaḻiyunna oru janavibhāgamākunnu
Surah At-Taubah, Verse 56
لَوۡ يَجِدُونَ مَلۡجَـًٔا أَوۡ مَغَٰرَٰتٍ أَوۡ مُدَّخَلٗا لَّوَلَّوۡاْ إِلَيۡهِ وَهُمۡ يَجۡمَحُونَ
ēteṅkiluṁ abhayasthānamēā, guhakaḷēā, kaṭann kūṭān paṟṟiya ēteṅkiluṁ sthalamēā avar kaṇṭettukayāṇeṅkil kutaṟiccāṭikkeāṇṭ avaraṅṅēāṭṭ tiriññupēākunnatāṇ
Surah At-Taubah, Verse 57
وَمِنۡهُم مَّن يَلۡمِزُكَ فِي ٱلصَّدَقَٰتِ فَإِنۡ أُعۡطُواْ مِنۡهَا رَضُواْ وَإِن لَّمۡ يُعۡطَوۡاْ مِنۡهَآ إِذَا هُمۡ يَسۡخَطُونَ
avaruṭe kūṭṭattil dānadharm'maṅṅaḷuṭe kāryattil ninne ākṣēpikkunna cilaruṇṭ. atil ninn avarkk nalkappeṭunna pakṣaṁ avar tr̥ptippeṭuṁ. avarkkatil ninn nalkappeṭṭilleṅkilēā avaratā kēāpikkunnu
Surah At-Taubah, Verse 58
وَلَوۡ أَنَّهُمۡ رَضُواْ مَآ ءَاتَىٰهُمُ ٱللَّهُ وَرَسُولُهُۥ وَقَالُواْ حَسۡبُنَا ٱللَّهُ سَيُؤۡتِينَا ٱللَّهُ مِن فَضۡلِهِۦ وَرَسُولُهُۥٓ إِنَّآ إِلَى ٱللَّهِ رَٰغِبُونَ
allāhuvuṁ avanṟe ṟasūluṁ keāṭuttatil avar tr̥ptiyaṭayukayuṁ, ñaṅṅaḷkk allāhu mati, allāhuvinṟe anugrahattil ninn avanuṁ avanṟe ṟasūluṁ ñaṅṅaḷkk tannukeāḷḷuṁ. tīrccayāyuṁ ñaṅṅaḷ allāhuviṅkalēkkāṇ āgrahaṅṅaḷ tirikkunnat. enn avar paṟayukayuṁ ceytirunneṅkil (etra nannāyirunnēne)
Surah At-Taubah, Verse 59
۞إِنَّمَا ٱلصَّدَقَٰتُ لِلۡفُقَرَآءِ وَٱلۡمَسَٰكِينِ وَٱلۡعَٰمِلِينَ عَلَيۡهَا وَٱلۡمُؤَلَّفَةِ قُلُوبُهُمۡ وَفِي ٱلرِّقَابِ وَٱلۡغَٰرِمِينَ وَفِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَٱبۡنِ ٱلسَّبِيلِۖ فَرِيضَةٗ مِّنَ ٱللَّهِۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٞ
dānadharm'maṅṅaḷ (nalkēṇṭat) daridranmārkkuṁ, agatikaḷkkuṁ, atinṟe kāryattil pravarttikkunnavarkkuṁ (islāmumāyi) manas'sukaḷ iṇakkappeṭṭavarkkuṁ, aṭimakaḷuṭe (mēācanattinṟe) kāryattiluṁ, kaṭaṁ keāṇṭ viṣamikkunnavarkkuṁ, allāhuvinṟe mārgattiluṁ, vaḻipēākkannuṁ mātramāṇ. allāhuviṅkal ninn niścayikkappeṭṭatatre it. allāhu ellāṁ aṟiyunnavanuṁ yuktimānumāṇ
Surah At-Taubah, Verse 60
وَمِنۡهُمُ ٱلَّذِينَ يُؤۡذُونَ ٱلنَّبِيَّ وَيَقُولُونَ هُوَ أُذُنٞۚ قُلۡ أُذُنُ خَيۡرٖ لَّكُمۡ يُؤۡمِنُ بِٱللَّهِ وَيُؤۡمِنُ لِلۡمُؤۡمِنِينَ وَرَحۡمَةٞ لِّلَّذِينَ ءَامَنُواْ مِنكُمۡۚ وَٱلَّذِينَ يُؤۡذُونَ رَسُولَ ٱللَّهِ لَهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٞ
nabiye drēāhikkukayuṁ addēhaṁ ellāṁ cevikkeāḷḷunna āḷāṇ enn paṟayukayuṁ ceyyunna cilar avaruṭe kūṭṭattiluṇṭ. paṟayuka: addēhaṁ niṅṅaḷkk guṇamuḷḷat cevikkeāḷḷunna āḷākunnu. addēhaṁ allāhuvil viśvasikkunnu. yathārt'thaviśvāsikaḷeyuṁ addēhaṁ viśvasikkunnu. niṅṅaḷil ninn viśvasiccavarkk oru anugrahavumāṇaddēhaṁ. allāhuvinṟe dūtane drēāhikkunnavarārēā avarkkāṇ vēdanayēṟiya śikṣayuḷḷat
Surah At-Taubah, Verse 61
يَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ لَكُمۡ لِيُرۡضُوكُمۡ وَٱللَّهُ وَرَسُولُهُۥٓ أَحَقُّ أَن يُرۡضُوهُ إِن كَانُواْ مُؤۡمِنِينَ
niṅṅaḷe tr̥ptippeṭuttān vēṇṭi niṅṅaḷēāṭavar allāhuvinṟe pēril satyaṁ ceyt sansārikkunnu. ennāl avar satyaviśvāsikaḷāṇeṅkil avar tr̥ptippeṭuttuvān ēṟṟavuṁ avakāśappeṭṭavar allāhuvuṁ avanṟe dūtanumāṇ
Surah At-Taubah, Verse 62
أَلَمۡ يَعۡلَمُوٓاْ أَنَّهُۥ مَن يُحَادِدِ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥ فَأَنَّ لَهُۥ نَارَ جَهَنَّمَ خَٰلِدٗا فِيهَاۚ ذَٰلِكَ ٱلۡخِزۡيُ ٱلۡعَظِيمُ
vallavanuṁ allāhuvēāṭuṁ avanṟe dūtanēāṭuṁ etirtt nilkkunna pakṣaṁ avann narakāgniyāṇuṇṭāyirikkuka ennuṁ, avanatil nityavāsiyāyirikkumennuṁ avar manas'silākkiyiṭṭillē? atāṇ vampicca apamānaṁ
Surah At-Taubah, Verse 63
يَحۡذَرُ ٱلۡمُنَٰفِقُونَ أَن تُنَزَّلَ عَلَيۡهِمۡ سُورَةٞ تُنَبِّئُهُم بِمَا فِي قُلُوبِهِمۡۚ قُلِ ٱسۡتَهۡزِءُوٓاْ إِنَّ ٱللَّهَ مُخۡرِجٞ مَّا تَحۡذَرُونَ
taṅṅaḷuṭe manas'sukaḷil uḷḷatineppaṟṟi avare vivaramaṟiyikkunna (khur'ānil ninnuḷḷa) ēteṅkiluṁ oru ad'dhyāyaṁ avaruṭe kāryattil avatarippikkappeṭumēā enn kapaṭaviśvāsikaḷ bhayappeṭṭukeāṇṭirikkunnu. paṟayuka: niṅṅaḷ parihasiccu keāḷḷū. tīrccayāyuṁ niṅṅaḷ bhayappeṭṭukeāṇṭirikkunnat allāhu veḷiyil keāṇṭu varunnatāṇ
Surah At-Taubah, Verse 64
وَلَئِن سَأَلۡتَهُمۡ لَيَقُولُنَّ إِنَّمَا كُنَّا نَخُوضُ وَنَلۡعَبُۚ قُلۡ أَبِٱللَّهِ وَءَايَٰتِهِۦ وَرَسُولِهِۦ كُنتُمۡ تَسۡتَهۡزِءُونَ
nī avarēāṭ (atineppaṟṟi) cēādiccāl avar paṟayuṁ: ñaṅṅaḷ tamāśa paṟaññu kaḷikkuka mātramāyirunnu. paṟayuka: allāhuveyuṁ avanṟe dr̥ṣṭāntaṅṅaḷeyuṁ avanṟe dūtaneyumāṇēā niṅṅaḷ parihasiccu keāṇṭirikkunnat
Surah At-Taubah, Verse 65
لَا تَعۡتَذِرُواْ قَدۡ كَفَرۡتُم بَعۡدَ إِيمَٰنِكُمۡۚ إِن نَّعۡفُ عَن طَآئِفَةٖ مِّنكُمۡ نُعَذِّبۡ طَآئِفَةَۢ بِأَنَّهُمۡ كَانُواْ مُجۡرِمِينَ
niṅṅaḷ oḻikaḻivukaḷeānnuṁ paṟayēṇṭa. viśvasiccatin śēṣaṁ niṅṅaḷ aviśvasiccu kaḻiññirikkunnu. niṅṅaḷil oru vibhāgattin nāṁ māppunalkukayāṇeṅkil tanne maṟṟeāru vibhāgattin avar kuṟṟavāḷikaḷāyirunnatināl nāṁ śikṣa nalkunnatāṇ
Surah At-Taubah, Verse 66
ٱلۡمُنَٰفِقُونَ وَٱلۡمُنَٰفِقَٰتُ بَعۡضُهُم مِّنۢ بَعۡضٖۚ يَأۡمُرُونَ بِٱلۡمُنكَرِ وَيَنۡهَوۡنَ عَنِ ٱلۡمَعۡرُوفِ وَيَقۡبِضُونَ أَيۡدِيَهُمۡۚ نَسُواْ ٱللَّهَ فَنَسِيَهُمۡۚ إِنَّ ٱلۡمُنَٰفِقِينَ هُمُ ٱلۡفَٰسِقُونَ
kapaṭaviśvāsikaḷuṁ kapaṭaviśvāsinikaḷuṁ ellāṁ orē tarakkārākunnu. avar durācāraṁ kalpikkukayuṁ, sadācārattil ninn vilakkukayuṁ, taṅṅaḷuṭe kaikaḷ avar pinvalikkukayuṁ ceyyunnu. avar allāhuve maṟannu. appēāḷ avan avareyuṁ maṟannu. tīrccayāyuṁ kapaṭaviśvāsikaḷ tanneyāṇ dhikkārikaḷ
Surah At-Taubah, Verse 67
وَعَدَ ٱللَّهُ ٱلۡمُنَٰفِقِينَ وَٱلۡمُنَٰفِقَٰتِ وَٱلۡكُفَّارَ نَارَ جَهَنَّمَ خَٰلِدِينَ فِيهَاۚ هِيَ حَسۡبُهُمۡۚ وَلَعَنَهُمُ ٱللَّهُۖ وَلَهُمۡ عَذَابٞ مُّقِيمٞ
kapaṭaviśvāsikaḷkkuṁ kapaṭaviśvāsinikaḷkkuṁ, satyaniṣēdhikaḷkkuṁ allāhu narakāgni vāgdānaṁ ceytirikkunnu. avaratil nityavāsikaḷāyirikkuṁ. avarkkatu mati. allāhu avare śapikkukayuṁ ceytirikkunnu. avarkk sthiramāya śikṣayuṇṭāyirikkunnatāṇ
Surah At-Taubah, Verse 68
كَٱلَّذِينَ مِن قَبۡلِكُمۡ كَانُوٓاْ أَشَدَّ مِنكُمۡ قُوَّةٗ وَأَكۡثَرَ أَمۡوَٰلٗا وَأَوۡلَٰدٗا فَٱسۡتَمۡتَعُواْ بِخَلَٰقِهِمۡ فَٱسۡتَمۡتَعۡتُم بِخَلَٰقِكُمۡ كَمَا ٱسۡتَمۡتَعَ ٱلَّذِينَ مِن قَبۡلِكُم بِخَلَٰقِهِمۡ وَخُضۡتُمۡ كَٱلَّذِي خَاضُوٓاْۚ أُوْلَـٰٓئِكَ حَبِطَتۡ أَعۡمَٰلُهُمۡ فِي ٱلدُّنۡيَا وَٱلۡأٓخِرَةِۖ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡخَٰسِرُونَ
niṅṅaḷuṭe mumpuṇṭāyirunnavareppēālettanne. niṅṅaḷekkāḷ kanatta śaktiyuḷḷavaruṁ, kūṭutal svattukkaḷuṁ santatikaḷumuḷḷavarumāyirunnu avar. aṅṅane taṅṅaḷuṭe ōharikeāṇṭ avar sukhamanubhaviccu. ennāl niṅṅaḷuṭe ā mungāmikaḷ avaruṭe ōharikeāṇṭ sukhamanubhaviccat pēāle ippēāḷ niṅṅaḷuṭe ōharikeāṇṭ niṅṅaḷuṁ sukhamanubhaviccu. avar (adharm'mattil) muḻukiyat pēāle niṅṅaḷuṁ muḻuki. attarakkāruṭe karm'maṅṅaḷ ihattiluṁ parattiluṁ niṣphalamāyirikkunnu. avar tanneyāṇ naṣṭaṁ paṟṟiyavar
Surah At-Taubah, Verse 69
أَلَمۡ يَأۡتِهِمۡ نَبَأُ ٱلَّذِينَ مِن قَبۡلِهِمۡ قَوۡمِ نُوحٖ وَعَادٖ وَثَمُودَ وَقَوۡمِ إِبۡرَٰهِيمَ وَأَصۡحَٰبِ مَدۡيَنَ وَٱلۡمُؤۡتَفِكَٰتِۚ أَتَتۡهُمۡ رُسُلُهُم بِٱلۡبَيِّنَٰتِۖ فَمَا كَانَ ٱللَّهُ لِيَظۡلِمَهُمۡ وَلَٰكِن كَانُوٓاْ أَنفُسَهُمۡ يَظۡلِمُونَ
ivarkk mumpuḷḷavaruṭe vr̥ttāntaṁ ivarkku vannettiyillē? atāyat nūhinṟe janatayuṭeyuṁ, ād, thamūd janavibhāgaṅṅaḷuṭeyuṁ, ibrāhīminṟe janatayuṭeyuṁ madyaṅkāruṭeyuṁ kīḻmēl maṟiñña rājyaṅṅaḷuṭeyuṁ (vr̥ttāntaṁ.) avarilēkkuḷḷa dūtanmār vyaktamāya teḷivukaḷuṁ keāṇṭ avaruṭe aṭutt cellukayuṇṭāyi. appēāḷ allāhu avarēāṭ akramaṁ kāṇikkukayuṇṭāyilla. pakṣe, avar avarēāṭu tanne akramaṁ kāṇikkukayāyirunnu
Surah At-Taubah, Verse 70
وَٱلۡمُؤۡمِنُونَ وَٱلۡمُؤۡمِنَٰتُ بَعۡضُهُمۡ أَوۡلِيَآءُ بَعۡضٖۚ يَأۡمُرُونَ بِٱلۡمَعۡرُوفِ وَيَنۡهَوۡنَ عَنِ ٱلۡمُنكَرِ وَيُقِيمُونَ ٱلصَّلَوٰةَ وَيُؤۡتُونَ ٱلزَّكَوٰةَ وَيُطِيعُونَ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥٓۚ أُوْلَـٰٓئِكَ سَيَرۡحَمُهُمُ ٱللَّهُۗ إِنَّ ٱللَّهَ عَزِيزٌ حَكِيمٞ
satyaviśvāsikaḷuṁ satyaviśvāsinikaḷuṁ an'yēān'yaṁ mitraṅṅaḷākunnu. avar sadācāraṁ kalpikkukayuṁ, durācārattil ninn vilakkukayuṁ, namaskāraṁ muṟapēāle nirvahikkukayuṁ, sakātt nalkukayuṁ, allāhuveyuṁ avanṟe dūtaneyuṁ anusarikkukayuṁ ceyyunnu. attarakkārēāṭ allāhu karuṇa kāṇikkunnatāṇ. tīrccayāyuṁ allāhu pratāpiyuṁ yuktimānumāṇ
Surah At-Taubah, Verse 71
وَعَدَ ٱللَّهُ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ وَٱلۡمُؤۡمِنَٰتِ جَنَّـٰتٖ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ خَٰلِدِينَ فِيهَا وَمَسَٰكِنَ طَيِّبَةٗ فِي جَنَّـٰتِ عَدۡنٖۚ وَرِضۡوَٰنٞ مِّنَ ٱللَّهِ أَكۡبَرُۚ ذَٰلِكَ هُوَ ٱلۡفَوۡزُ ٱلۡعَظِيمُ
satyaviśvāsikaḷkkuṁ satyaviśvāsinikaḷkkuṁ tāḻbhāgatt kūṭi aruvikaḷ oḻukunna svargattēāppukaḷ allāhu vāgdānaṁ ceytirikkunnu. avar atil nityavāsikaḷāyirikkuṁ. sthiravāsattinuḷḷa tēāṭṭaṅṅaḷil viśiṣṭamāya pārppiṭaṅṅaḷuṁ (vāgdānaṁ ceytirikkunnu.) ennāl allāhuviṅkal ninnuḷḷa prītiyāṇ ēṟṟavuṁ valut. atatre mahattāya vijayaṁ
Surah At-Taubah, Verse 72
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلنَّبِيُّ جَٰهِدِ ٱلۡكُفَّارَ وَٱلۡمُنَٰفِقِينَ وَٱغۡلُظۡ عَلَيۡهِمۡۚ وَمَأۡوَىٰهُمۡ جَهَنَّمُۖ وَبِئۡسَ ٱلۡمَصِيرُ
nabiyē, satyaniṣēdhikaḷēāṭuṁ, kapaṭaviśvāsikaḷēāṭuṁ samaraṁ ceyyukayuṁ, avarēāṭ paruṣamāyi perumāṟukayuṁ ceyyuka. avarkkuḷḷa saṅkētaṁ narakamatre. cennucērānuḷḷa ā sthalaṁ vaḷare cīttatanne
Surah At-Taubah, Verse 73
يَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ مَا قَالُواْ وَلَقَدۡ قَالُواْ كَلِمَةَ ٱلۡكُفۡرِ وَكَفَرُواْ بَعۡدَ إِسۡلَٰمِهِمۡ وَهَمُّواْ بِمَا لَمۡ يَنَالُواْۚ وَمَا نَقَمُوٓاْ إِلَّآ أَنۡ أَغۡنَىٰهُمُ ٱللَّهُ وَرَسُولُهُۥ مِن فَضۡلِهِۦۚ فَإِن يَتُوبُواْ يَكُ خَيۡرٗا لَّهُمۡۖ وَإِن يَتَوَلَّوۡاْ يُعَذِّبۡهُمُ ٱللَّهُ عَذَابًا أَلِيمٗا فِي ٱلدُّنۡيَا وَٱلۡأٓخِرَةِۚ وَمَا لَهُمۡ فِي ٱلۡأَرۡضِ مِن وَلِيّٖ وَلَا نَصِيرٖ
taṅṅaḷ (aṅṅane) paṟaññiṭṭilla enn avar allāhuvinṟe pēril satyaṁ ceyt paṟayuṁ, tīrccayāyuṁ aviśvāsattinṟe vākk avar uccarikkukayuṁ, islāṁ svīkariccatinu śēṣaṁ avar aviśvasicc kaḷayukayuṁ avarkk nēṭān kaḻiyātta kāryattin avar ālēācana naṭattukayuṁ ceytirikkunnu. allāhuvinṟe anugrahattāl avanuṁ avanṟe dūtanuṁ avarkk aiśvaryamuṇṭākkikeāṭuttu ennateāḻicc avaruṭe etirppin oru kāraṇavumilla. ākayāl avar paścāttapikkukayāṇeṅkil atavarkk uttamamāyirikkuṁ. avar pintiriññ kaḷayunna pakṣaṁ allāhu avarkk ihattiluṁ parattiluṁ vēdanayēṟiya śikṣa nalkunnatāṇ. bhūmiyil avarkk oru mitramēā sahāyiyēā uṇṭāyirikkukayumilla
Surah At-Taubah, Verse 74
۞وَمِنۡهُم مَّنۡ عَٰهَدَ ٱللَّهَ لَئِنۡ ءَاتَىٰنَا مِن فَضۡلِهِۦ لَنَصَّدَّقَنَّ وَلَنَكُونَنَّ مِنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
allāhu avanṟe anugrahattil ninn ñaṅṅaḷkk nalkukayāṇeṅkil tīrccayāyuṁ ñaṅṅaḷ dānaṁ ceyyukayuṁ, ñaṅṅaḷ sajjanaṅṅaḷuṭe kūṭṭattilāyirikkukayuṁ ceyyumenn avanumāyi karār ceyta cilaruṁ ā kūṭṭattiluṇṭ
Surah At-Taubah, Verse 75
فَلَمَّآ ءَاتَىٰهُم مِّن فَضۡلِهِۦ بَخِلُواْ بِهِۦ وَتَوَلَّواْ وَّهُم مُّعۡرِضُونَ
enniṭṭ avan avarkk tanṟe anugrahattil ninn nalkiyappēāḷ avar atil piśukk kāṇikkukayuṁ, avagaṇiccukeāṇṭ tiriññukaḷayukayuṁ ceytu
Surah At-Taubah, Verse 76
فَأَعۡقَبَهُمۡ نِفَاقٗا فِي قُلُوبِهِمۡ إِلَىٰ يَوۡمِ يَلۡقَوۡنَهُۥ بِمَآ أَخۡلَفُواْ ٱللَّهَ مَا وَعَدُوهُ وَبِمَا كَانُواْ يَكۡذِبُونَ
avar avane kaṇṭumuṭṭunna divasaṁ (n'yāyavidhiyuṭe divasaṁ) vare avaruṭe hr̥dayaṅṅaḷil kāpaṭyamuṇṭāyirikkuka ennatāṇ atinṟe anantaraphalamāyi avan avarkk nalkiyat. allāhuvēāṭ avar ceyta vāgdānaṁ avar laṅghiccat keāṇṭuṁ, avar kaḷḷaṁ paṟaññirunnatukeāṇṭumāṇat
Surah At-Taubah, Verse 77
أَلَمۡ يَعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ يَعۡلَمُ سِرَّهُمۡ وَنَجۡوَىٰهُمۡ وَأَنَّ ٱللَّهَ عَلَّـٰمُ ٱلۡغُيُوبِ
avaruṭe rahasyavuṁ avaruṭe gūḍhamantravuṁ allāhu aṟiyunnuṇṭennuṁ, allāhu adr̥śyakāryaṅṅaḷ nannāyi aṟiyunnavanāṇennuṁ avar manas'silākkiyiṭṭillē
Surah At-Taubah, Verse 78
ٱلَّذِينَ يَلۡمِزُونَ ٱلۡمُطَّوِّعِينَ مِنَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ فِي ٱلصَّدَقَٰتِ وَٱلَّذِينَ لَا يَجِدُونَ إِلَّا جُهۡدَهُمۡ فَيَسۡخَرُونَ مِنۡهُمۡ سَخِرَ ٱللَّهُ مِنۡهُمۡ وَلَهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٌ
satyaviśvāsikaḷil ninn dānadharm'maṅṅaḷ ceyyān svayaṁ sannad'dharāyi varunnavareyuṁ, svantaṁ ad'dhvānamallāte maṟṟeānnuṁ (dānaṁ ceyyān) kaṇṭettāttavareyuṁ adhikṣēpikkunnavaratre avar. aṅṅane ā viśvāsikaḷe avar parihasikkunnu. allāhu avareyuṁ parihasiccirikkukayāṇ. avarkk vēdanayēṟiya śikṣayāṇuḷḷat
Surah At-Taubah, Verse 79
ٱسۡتَغۡفِرۡ لَهُمۡ أَوۡ لَا تَسۡتَغۡفِرۡ لَهُمۡ إِن تَسۡتَغۡفِرۡ لَهُمۡ سَبۡعِينَ مَرَّةٗ فَلَن يَغۡفِرَ ٱللَّهُ لَهُمۡۚ ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ كَفَرُواْ بِٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلۡفَٰسِقِينَ
(nabiyē,) nī avarkk vēṇṭi pāpamēācanaṁ tēṭikkeāḷḷuka. alleṅkil avarkk vēṇṭi pāpamēācanaṁ tēṭātirikkuka. nī avarkk vēṇṭi eḻupat prāvaśyaṁ pāpamēācanaṁ tēṭiyāluṁ allāhu avarkk peāṟuttukeāṭukkukayilla. avar allāhuviluṁ avanṟe dūtaniluṁ aviśvasiccat keāṇṭatre at. dhikkārikaḷāya janaṅṅaḷe allāhu nērvaḻiyilākkukayilla
Surah At-Taubah, Verse 80
فَرِحَ ٱلۡمُخَلَّفُونَ بِمَقۡعَدِهِمۡ خِلَٰفَ رَسُولِ ٱللَّهِ وَكَرِهُوٓاْ أَن يُجَٰهِدُواْ بِأَمۡوَٰلِهِمۡ وَأَنفُسِهِمۡ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَقَالُواْ لَا تَنفِرُواْ فِي ٱلۡحَرِّۗ قُلۡ نَارُ جَهَنَّمَ أَشَدُّ حَرّٗاۚ لَّوۡ كَانُواْ يَفۡقَهُونَ
(yud'dhattinu pēākāte) pinmāṟi irunnavar allāhuvinṟe dūtanṟe kalpanakketirāyuḷḷa avaruṭe iruttattil santēāṣaṁ pūṇṭu. taṅṅaḷuṭe svattukkaḷkeāṇṭuṁ śarīraṅṅaḷkeāṇṭuṁ allāhuvinṟe mārgattil samaraṁ ceyyuvān avar iṣṭappeṭṭilla. avar paṟaññu: ī uṣṇattil niṅṅaḷ iṟaṅṅipuṟappeṭēṇṭa. paṟayuka. narakāgni kūṭutal kaṭhinamāya cūṭuḷḷatāṇ. avar kāryaṁ grahikkunnavarāyirunneṅkil
Surah At-Taubah, Verse 81
فَلۡيَضۡحَكُواْ قَلِيلٗا وَلۡيَبۡكُواْ كَثِيرٗا جَزَآءَۢ بِمَا كَانُواْ يَكۡسِبُونَ
atināl avar alpaṁ cirikkukayuṁ kūṭutal karayukayuṁ ceytukeāḷḷaṭṭe; avar ceytuveccirunnatinṟe phalamāyiṭṭ
Surah At-Taubah, Verse 82
فَإِن رَّجَعَكَ ٱللَّهُ إِلَىٰ طَآئِفَةٖ مِّنۡهُمۡ فَٱسۡتَـٔۡذَنُوكَ لِلۡخُرُوجِ فَقُل لَّن تَخۡرُجُواْ مَعِيَ أَبَدٗا وَلَن تُقَٰتِلُواْ مَعِيَ عَدُوًّاۖ إِنَّكُمۡ رَضِيتُم بِٱلۡقُعُودِ أَوَّلَ مَرَّةٖ فَٱقۡعُدُواْ مَعَ ٱلۡخَٰلِفِينَ
ini (yud'dhaṁ kaḻiññiṭṭ) avaril oru vibhāgattinṟe aṭuttēkk ninne allāhu (surakṣitanāyi) tiriccettikkukayuṁ, anantaraṁ (maṟṟeāru yud'dhattin ninṟe kūṭe) puṟappeṭān avar sam'mataṁ tēṭukayuṁ ceyyunna pakṣaṁ nī paṟayuka: niṅṅaḷeārikkaluṁ enṟe kūṭe puṟappeṭunnatalla. niṅṅaḷ enṟe kūṭe oru śatruvēāṭuṁ yud'dhaṁ ceyyunnatumalla. tīrccayāyuṁ niṅṅaḷ ādyatteprāvaśyaṁ oḻiññirikkunnatil tr̥pti aṭayukayāṇallēā ceytat. atināl oḻiññirunnavaruṭe kūṭe niṅṅaḷuṁ irunn keāḷḷuka
Surah At-Taubah, Verse 83
وَلَا تُصَلِّ عَلَىٰٓ أَحَدٖ مِّنۡهُم مَّاتَ أَبَدٗا وَلَا تَقُمۡ عَلَىٰ قَبۡرِهِۦٓۖ إِنَّهُمۡ كَفَرُواْ بِٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦ وَمَاتُواْ وَهُمۡ فَٰسِقُونَ
avaruṭe kūṭṭattil ninn maraṇappeṭṭa yāteārāḷuṭe pēriluṁ nī orikkaluṁ namaskarikkarut. avanṟe khabṟinnarikil nilkkukayuṁ ceyyarut. tīrccayāyuṁ avar allāhuviluṁ avanṟe dūtaniluṁ aviśvasikkukayuṁ, dhikkārikaḷāyikkeāṇṭ marikkukayuṁ ceytirikkunnu
Surah At-Taubah, Verse 84
وَلَا تُعۡجِبۡكَ أَمۡوَٰلُهُمۡ وَأَوۡلَٰدُهُمۡۚ إِنَّمَا يُرِيدُ ٱللَّهُ أَن يُعَذِّبَهُم بِهَا فِي ٱلدُّنۡيَا وَتَزۡهَقَ أَنفُسُهُمۡ وَهُمۡ كَٰفِرُونَ
avaruṭe svattukkaḷuṁ santānaṅṅaḷuṁ ninne atbhutappeṭuttātirikkaṭṭe. ihalēākattil ava mūlaṁ avare śikṣikkuvānuṁ satyaniṣēdhikaḷāyikkeāṇṭ avar jīvanāśamaṭayuvānuṁ mātramāṇ allāhu uddēśikkunnat
Surah At-Taubah, Verse 85
وَإِذَآ أُنزِلَتۡ سُورَةٌ أَنۡ ءَامِنُواْ بِٱللَّهِ وَجَٰهِدُواْ مَعَ رَسُولِهِ ٱسۡتَـٔۡذَنَكَ أُوْلُواْ ٱلطَّوۡلِ مِنۡهُمۡ وَقَالُواْ ذَرۡنَا نَكُن مَّعَ ٱلۡقَٰعِدِينَ
niṅṅaḷ allāhuvil viśvasikkukayuṁ, avanṟe dūtanēāṭeāppaṁ samarattil ērpeṭukayuṁ ceyyuka enn (nirdēśiccu keāṇṭ) valla ad'dhyāyavuṁ avatarippikkappeṭṭāl avaruṭe kūṭṭattil kaḻivuḷḷavar ninnēāṭ (yud'dhattin pēākātirikkān) sam'mataṁ tēṭunnatāṇ. avar paṟayuṁ: ñaṅṅaḷe viṭṭēkkaṇaṁ. ñaṅṅaḷ oḻiññirikkunnavaruṭe kūṭṭattil ākāṁ
Surah At-Taubah, Verse 86
رَضُواْ بِأَن يَكُونُواْ مَعَ ٱلۡخَوَالِفِ وَطُبِعَ عَلَىٰ قُلُوبِهِمۡ فَهُمۡ لَا يَفۡقَهُونَ
(yud'dhattinu pēākāte) oḻiññirikkunna strīkaḷuṭe kūṭṭattilāyirikkunnatil avar tr̥ptiyaṭaññirikkunnu. avaruṭe hr̥dayaṅṅaḷil mudravekkappeṭukayuṁ ceytirikkunnu. atināl avar (kāryaṁ) grahikkukayilla
Surah At-Taubah, Verse 87
لَٰكِنِ ٱلرَّسُولُ وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ مَعَهُۥ جَٰهَدُواْ بِأَمۡوَٰلِهِمۡ وَأَنفُسِهِمۡۚ وَأُوْلَـٰٓئِكَ لَهُمُ ٱلۡخَيۡرَٰتُۖ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡمُفۡلِحُونَ
pakṣe, ṟasūluṁ addēhattēāṭeāppaṁ viśvasiccavaruṁ taṅṅaḷuṭe svattukkaḷ keāṇṭuṁ śarīraṅṅaḷ keāṇṭuṁ samaraṁ ceytu. avarkkāṇ nanmakaḷuḷḷat. avar tanneyāṇ vijayaṁ prāpiccavar
Surah At-Taubah, Verse 88
أَعَدَّ ٱللَّهُ لَهُمۡ جَنَّـٰتٖ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ خَٰلِدِينَ فِيهَاۚ ذَٰلِكَ ٱلۡفَوۡزُ ٱلۡعَظِيمُ
allāhu avarkk tāḻbhāgatt kūṭi aruvikaḷ oḻukunna svargattēāppukaḷ orukkiveccirikkunnu. avaratil nityavāsikaḷāyirikkuṁ. atatre mahattāya vijayaṁ
Surah At-Taubah, Verse 89
وَجَآءَ ٱلۡمُعَذِّرُونَ مِنَ ٱلۡأَعۡرَابِ لِيُؤۡذَنَ لَهُمۡ وَقَعَدَ ٱلَّذِينَ كَذَبُواْ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥۚ سَيُصِيبُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ مِنۡهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٞ
grāmīṇa aṟabikaḷil ninn (yud'dhattin pēākātirikkān) oḻikaḻiv bēādhippikkānuḷḷavar taṅṅaḷkk sam'mataṁ nalkappeṭuvān vēṇṭi (ṟasūlinṟe aṭuttu) vannu. allāhuvinēāṭuṁ avanṟe dūtanēāṭuṁ kaḷḷaṁ paṟaññavar (vīṭṭil) irikkukayuṁ ceytu. avaril ninn aviśvasicciṭṭuḷḷavarkk vēdanayēṟiya śikṣa bādhikkunnatāṇ
Surah At-Taubah, Verse 90
لَّيۡسَ عَلَى ٱلضُّعَفَآءِ وَلَا عَلَى ٱلۡمَرۡضَىٰ وَلَا عَلَى ٱلَّذِينَ لَا يَجِدُونَ مَا يُنفِقُونَ حَرَجٌ إِذَا نَصَحُواْ لِلَّهِ وَرَسُولِهِۦۚ مَا عَلَى ٱلۡمُحۡسِنِينَ مِن سَبِيلٖۚ وَٱللَّهُ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
balahīnaruṭe mēluṁ, rēāgikaḷuṭe mēluṁ, celavaḻikkān yāteānnuṁ kiṭṭāttavaruṭe mēluṁ -avar allāhuvēāṭuṁ ṟasūlinēāṭuṁ guṇakāṅkṣayuḷḷavarāṇeṅkil -(yud'dhattin pēākāttatinṟe pēril) yāteāru kuṟṟavumilla. sadvr̥ttarāya āḷukaḷkketiril (kuṟṟaṁ cumattān) yāteāru mārgavumilla. allāhu ēṟe peāṟukkunnavanuṁ karuṇānidhiyumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 91
وَلَا عَلَى ٱلَّذِينَ إِذَا مَآ أَتَوۡكَ لِتَحۡمِلَهُمۡ قُلۡتَ لَآ أَجِدُ مَآ أَحۡمِلُكُمۡ عَلَيۡهِ تَوَلَّواْ وَّأَعۡيُنُهُمۡ تَفِيضُ مِنَ ٱلدَّمۡعِ حَزَنًا أَلَّا يَجِدُواْ مَا يُنفِقُونَ
maṟṟeāru vibhāgattinṟe mēluṁ kuṟṟamilla.(yud'dhattinu pēākān) nī avarkku vāhanaṁ nalkunnatin vēṇṭi avar ninṟe aṭutt vannappēāḷ nī paṟaññu: niṅṅaḷkk nalkān yāteāru vāhanavuṁ ñān kaṇṭettunnilla. aṅṅane (yud'dhattin vēṇṭi) celavaḻikkān yāteānnuṁ kaṇṭettāttatinṟe pēriluḷḷa duḥkhattāl kaṇṇukaḷil ninn kaṇṇunīr oḻukikkeāṇṭ avar tiriccupēāyi. (aṅṅaneyuḷḷa oru vibhāgattinṟe mēl)
Surah At-Taubah, Verse 92
۞إِنَّمَا ٱلسَّبِيلُ عَلَى ٱلَّذِينَ يَسۡتَـٔۡذِنُونَكَ وَهُمۡ أَغۡنِيَآءُۚ رَضُواْ بِأَن يَكُونُواْ مَعَ ٱلۡخَوَالِفِ وَطَبَعَ ٱللَّهُ عَلَىٰ قُلُوبِهِمۡ فَهُمۡ لَا يَعۡلَمُونَ
aiśvaryamuḷḷavarāyirikke (oḻiññu nilkkān) ninnēāṭ sam'mataṁ tēṭukayuṁ, oḻiññirikkunna strīkaḷuṭe kūṭṭattil āyirikkunnatil tr̥pti aṭayukayuṁ ceyta vibhāgattinetiril mātramāṇ (kuṟṟaṁ ārēāpikkān) mārgamuḷḷat. avaruṭe hr̥dayaṅṅaḷil allāhu mudravekkukayuṁ ceytirikkunnu. atināl avar (kāryaṁ) manas'silākkunnilla
Surah At-Taubah, Verse 93
يَعۡتَذِرُونَ إِلَيۡكُمۡ إِذَا رَجَعۡتُمۡ إِلَيۡهِمۡۚ قُل لَّا تَعۡتَذِرُواْ لَن نُّؤۡمِنَ لَكُمۡ قَدۡ نَبَّأَنَا ٱللَّهُ مِنۡ أَخۡبَارِكُمۡۚ وَسَيَرَى ٱللَّهُ عَمَلَكُمۡ وَرَسُولُهُۥ ثُمَّ تُرَدُّونَ إِلَىٰ عَٰلِمِ ٱلۡغَيۡبِ وَٱلشَّهَٰدَةِ فَيُنَبِّئُكُم بِمَا كُنتُمۡ تَعۡمَلُونَ
avaruṭe aṭukkalēkk (yud'dhaṁ kaḻiññ) niṅṅaḷ maṭaṅṅiyettiyāl avar niṅṅaḷēāṭ oḻikaḻiv paṟayunnatāṇ. paṟayuka: niṅṅaḷ oḻikaḻiveānnuṁ paṟayēṇṭa. niṅṅaḷe ñaṅṅaḷ viśvasikkukayē illa. (kāraṇaṁ) niṅṅaḷuṭe cila varttamānaṅṅaḷ allāhu ñaṅṅaḷkk aṟiyicc tanniṭṭuṇṭ. niṅṅaḷuṭe pravarttanaṁ allāhuvuṁ avanṟe dūtanuṁ kāṇunnatumāṇ. pinnīṭ adr̥śyavuṁ dr̥śyavuṁ aṟiyunnavanṟe aṭuttēkk niṅṅaḷ maṭakkappeṭunnatāṇ. niṅṅaḷ pravartticc keāṇṭirunnatineppaṟṟi appēāḷ avan niṅṅaḷkk vivaraṁ nalkunnatāṇ
Surah At-Taubah, Verse 94
سَيَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ لَكُمۡ إِذَا ٱنقَلَبۡتُمۡ إِلَيۡهِمۡ لِتُعۡرِضُواْ عَنۡهُمۡۖ فَأَعۡرِضُواْ عَنۡهُمۡۖ إِنَّهُمۡ رِجۡسٞۖ وَمَأۡوَىٰهُمۡ جَهَنَّمُ جَزَآءَۢ بِمَا كَانُواْ يَكۡسِبُونَ
niṅṅaḷ avaruṭe aṭuttēkk tiriccucennāl niṅṅaḷēāṭ avar allāhuvinṟe pēril satyaṁ ceyyuṁ. niṅṅaḷ avare viṭṭu oḻiññukaḷayuvān vēṇṭi yatre at. at keāṇṭ niṅṅaḷ avare oḻivākki viṭṭēkkuka. tīrccayāyuṁ avar vr̥ttikeṭṭavarākunnu. avaruṭe saṅkētaṁ narakamatre. avar pravartticc keāṇṭirunnatinuḷḷa pratiphalamāṇat
Surah At-Taubah, Verse 95
يَحۡلِفُونَ لَكُمۡ لِتَرۡضَوۡاْ عَنۡهُمۡۖ فَإِن تَرۡضَوۡاْ عَنۡهُمۡ فَإِنَّ ٱللَّهَ لَا يَرۡضَىٰ عَنِ ٱلۡقَوۡمِ ٱلۡفَٰسِقِينَ
niṅṅaḷēāṭavar satyaṁ ceyyunnat niṅṅaḷkk avareppaṟṟi tr̥ptiyākuvān vēṇṭiyāṇ. ini niṅṅaḷkk avareppaṟṟi tr̥ptiyāyāl tanneyuṁ allāhu adharm'makārikaḷāya janaṅṅaḷeppaṟṟi tr̥ptippeṭukayilla; tīrcca
Surah At-Taubah, Verse 96
ٱلۡأَعۡرَابُ أَشَدُّ كُفۡرٗا وَنِفَاقٗا وَأَجۡدَرُ أَلَّا يَعۡلَمُواْ حُدُودَ مَآ أَنزَلَ ٱللَّهُ عَلَىٰ رَسُولِهِۦۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٞ
a'aṟābikaḷ (marubhūvāsikaḷ) kūṭutal kaṭutta aviśvāsavuṁ kāpaṭyavumuḷḷavaratre. allāhu avanṟe dūtann avatarippiccu keāṭuttatile niyamaparidhikaḷaṟiyātirikkān kūṭutal tarappeṭṭavarumāṇavar. allāhu ellāṁ aṟiyunnavanuṁ yuktimānumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 97
وَمِنَ ٱلۡأَعۡرَابِ مَن يَتَّخِذُ مَا يُنفِقُ مَغۡرَمٗا وَيَتَرَبَّصُ بِكُمُ ٱلدَّوَآئِرَۚ عَلَيۡهِمۡ دَآئِرَةُ ٱلسَّوۡءِۗ وَٱللَّهُ سَمِيعٌ عَلِيمٞ
taṅṅaḷ (dānamāyi) celavaḻikkunnat oru dhananaṣṭamāyi gaṇikkukayuṁ, niṅṅaḷkk kālakkēṭukaḷ varunnat kāttirikkukayuṁ ceyyunna oru vibhāgaṁ a'aṟābikaḷuṭe kūṭṭattiluṇṭ. avaruṭe mēl tanneyāyirikkaṭṭe hīnamāya kālakkēṭ. allāhu ellāṁ kēḷkkunnavanuṁ aṟiyunnavanumatre
Surah At-Taubah, Verse 98
وَمِنَ ٱلۡأَعۡرَابِ مَن يُؤۡمِنُ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَيَتَّخِذُ مَا يُنفِقُ قُرُبَٰتٍ عِندَ ٱللَّهِ وَصَلَوَٰتِ ٱلرَّسُولِۚ أَلَآ إِنَّهَا قُرۡبَةٞ لَّهُمۡۚ سَيُدۡخِلُهُمُ ٱللَّهُ فِي رَحۡمَتِهِۦٓۚ إِنَّ ٱللَّهَ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
allāhuviluṁ antyadinattiluṁ viśvasikkukayuṁ, taṅṅaḷ celavaḻikkunnatine allāhuviṅkal sāmīpyattinutakunna puṇyakarm'maṅṅaḷuṁ, ṟasūlinṟe prārt'thanaykkuḷḷa mārgavuṁ ākkittīrkkukayuṁ ceyyunna cilaruṁ a'aṟābikaḷuṭe kūṭṭattiluṇṭ. śrad'dhikkuka: tīrccayāyuṁ atavarkk daivasāmīpyaṁ nalkunnatāṇ. allāhu avare tanṟe kāruṇyattil pravēśippikkunnatāṇ. tīrccayāyuṁ allāhu ēṟe peāṟukkunnavanuṁ karuṇānidhiyumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 99
وَٱلسَّـٰبِقُونَ ٱلۡأَوَّلُونَ مِنَ ٱلۡمُهَٰجِرِينَ وَٱلۡأَنصَارِ وَٱلَّذِينَ ٱتَّبَعُوهُم بِإِحۡسَٰنٖ رَّضِيَ ٱللَّهُ عَنۡهُمۡ وَرَضُواْ عَنۡهُ وَأَعَدَّ لَهُمۡ جَنَّـٰتٖ تَجۡرِي تَحۡتَهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ خَٰلِدِينَ فِيهَآ أَبَدٗاۚ ذَٰلِكَ ٱلۡفَوۡزُ ٱلۡعَظِيمُ
muhājiṟukaḷil ninnuṁ ansāṟukaḷil ninnuṁ ādyamāyi munnēāṭṭ vannavaruṁ, sukr̥taṁ ceytukeāṇṭ avare pintuṭarnnavaruṁ ārēā avareppaṟṟi allāhu santr̥ptanāyirikkunnu. avaneppaṟṟi avaruṁ santr̥ptarāyirikkunnu. tāḻbhāgatt aruvikaḷ oḻukikkeāṇṭirikkunna svargattēāppukaḷ avarkk avan orukkivekkukayuṁ ceytirikkunnu. ennennuṁ avaratil nityavāsikaḷāyirikkuṁ. atatre mahattāya bhāgyaṁ
Surah At-Taubah, Verse 100
وَمِمَّنۡ حَوۡلَكُم مِّنَ ٱلۡأَعۡرَابِ مُنَٰفِقُونَۖ وَمِنۡ أَهۡلِ ٱلۡمَدِينَةِ مَرَدُواْ عَلَى ٱلنِّفَاقِ لَا تَعۡلَمُهُمۡۖ نَحۡنُ نَعۡلَمُهُمۡۚ سَنُعَذِّبُهُم مَّرَّتَيۡنِ ثُمَّ يُرَدُّونَ إِلَىٰ عَذَابٍ عَظِيمٖ
niṅṅaḷuṭe cuṟṟumuḷḷa a'aṟābikaḷuṭe kūṭṭattiluṁ kapaṭaviśvāsikaḷuṇṭ. madīnakkāruṭe kūṭṭattilumuṇṭ. kāpaṭyattil avar kaṭuttupēāyirikkunnu. ninakk avare aṟiyilla. namukk avare aṟiyāṁ. raṇṭ prāvaśyaṁ nāṁ avare śikṣikkunnatāṇ. pinnīṭ vampicca śikṣayilēkk avar taḷḷappeṭunnatumāṇ
Surah At-Taubah, Verse 101
وَءَاخَرُونَ ٱعۡتَرَفُواْ بِذُنُوبِهِمۡ خَلَطُواْ عَمَلٗا صَٰلِحٗا وَءَاخَرَ سَيِّئًا عَسَى ٱللَّهُ أَن يَتُوبَ عَلَيۡهِمۡۚ إِنَّ ٱللَّهَ غَفُورٞ رَّحِيمٌ
taṅṅaḷuṭe kuṟṟaṅṅaḷ ēṟṟupaṟañña vēṟe cilaruṇṭ. (kuṟe) salkarm'mavuṁ, vēṟe duṣkarm'mavumāyi avar kūṭṭikalarttiyirikkunnu. allāhu avaruṭe paścāttāpaṁ svīkariccenn varāṁ. tīrccayāyuṁ allāhu ēṟe peāṟukkunnavanuṁ karuṇānidhiyumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 102
خُذۡ مِنۡ أَمۡوَٰلِهِمۡ صَدَقَةٗ تُطَهِّرُهُمۡ وَتُزَكِّيهِم بِهَا وَصَلِّ عَلَيۡهِمۡۖ إِنَّ صَلَوٰتَكَ سَكَنٞ لَّهُمۡۗ وَٱللَّهُ سَمِيعٌ عَلِيمٌ
avare śud'dhīkarikkukayuṁ , avare sanskarikkukayuṁ ceyyānutakunna dānaṁ avaruṭe svattukaḷil ninn nī vāṅṅukayuṁ, avarkkuvēṇṭi (anugrahattinnāyi) prārt'thikkukayuṁ ceyyuka. tīrccayāyuṁ ninṟe prārt'thana avarkk śānti nalkunnatatre. allāhu ellāṁ kēḷkkunnavanuṁ aṟiyunnavanumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 103
أَلَمۡ يَعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ هُوَ يَقۡبَلُ ٱلتَّوۡبَةَ عَنۡ عِبَادِهِۦ وَيَأۡخُذُ ٱلصَّدَقَٰتِ وَأَنَّ ٱللَّهَ هُوَ ٱلتَّوَّابُ ٱلرَّحِيمُ
allāhu tanneyāṇ tanṟe dāsanmāruṭe paścāttāpaṁ svīkarikkukayuṁ, dānadharm'maṅṅaḷ ēṟṟuvāṅṅukayuṁ ceyyunnatennuṁ allāhu tanneyāṇ paścāttāpaṁ ēṟe svīkarikkunnavanuṁ karuṇānidhiyumennuṁ avar manas'silākkiyiṭṭillē
Surah At-Taubah, Verse 104
وَقُلِ ٱعۡمَلُواْ فَسَيَرَى ٱللَّهُ عَمَلَكُمۡ وَرَسُولُهُۥ وَٱلۡمُؤۡمِنُونَۖ وَسَتُرَدُّونَ إِلَىٰ عَٰلِمِ ٱلۡغَيۡبِ وَٱلشَّهَٰدَةِ فَيُنَبِّئُكُم بِمَا كُنتُمۡ تَعۡمَلُونَ
(nabiyē,) paṟayuka: niṅṅaḷ pravartticc keāḷḷuka. allāhuvuṁ avanṟe dūtanuṁ satyaviśvāsikaḷuṁ niṅṅaḷuṭe pravarttanaṁ kaṇṭukeāḷḷuṁ. adr̥śyavuṁ dr̥śyavuṁ aṟiyunnavanṟe aṭukkalēkk niṅṅaḷ maṭakkappeṭunnatuṁ, niṅṅaḷ pravartticcirunnatineppaṟṟi appēāḷ avan niṅṅaḷe vivaramaṟiyikkunnatumāṇ
Surah At-Taubah, Verse 105
وَءَاخَرُونَ مُرۡجَوۡنَ لِأَمۡرِ ٱللَّهِ إِمَّا يُعَذِّبُهُمۡ وَإِمَّا يَتُوبُ عَلَيۡهِمۡۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٞ
allāhuvinṟe kalpana kiṭṭunnat vare tīrumānaṁ mēṟṟīvkkappeṭṭa maṟṟucilarumuṇṭ. onnukil avan avare śikṣikkuṁ. alleṅkil avaruṭe paścāttāpaṁ svīkarikkuṁ. allāhu ellāṁ aṟiyunnavanuṁ yuktimānumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 106
وَٱلَّذِينَ ٱتَّخَذُواْ مَسۡجِدٗا ضِرَارٗا وَكُفۡرٗا وَتَفۡرِيقَۢا بَيۡنَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ وَإِرۡصَادٗا لِّمَنۡ حَارَبَ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥ مِن قَبۡلُۚ وَلَيَحۡلِفُنَّ إِنۡ أَرَدۡنَآ إِلَّا ٱلۡحُسۡنَىٰۖ وَٱللَّهُ يَشۡهَدُ إِنَّهُمۡ لَكَٰذِبُونَ
drēāhabud'dhiyāluṁ, satyaniṣēdhattāluṁ, viśvāsikaḷkkiṭayil bhinnatayuṇṭākkān vēṇṭiyuṁ mumputanne allāhuvēāṭuṁ avanṟe dūtanēāṭuṁ yud'dhaṁ ceytavarkk tāvaḷamuṇṭākkikeāṭukkuvān vēṇṭiyuṁ oru paḷḷiyuṇṭākkiyavaruṁ (ā kapaṭanmāruṭe kūṭṭattiluṇṭ). ñaṅṅaḷ nallatallāte onnuṁ uddēśicciṭṭilla enn avar āṇayiṭṭ paṟayukayuṁ ceyyuṁ. tīrccayāyuṁ avar kaḷḷaṁ paṟayunnavar tanneyāṇ ennatin allāhu sākṣyaṁ vahikkunnu
Surah At-Taubah, Verse 107
لَا تَقُمۡ فِيهِ أَبَدٗاۚ لَّمَسۡجِدٌ أُسِّسَ عَلَى ٱلتَّقۡوَىٰ مِنۡ أَوَّلِ يَوۡمٍ أَحَقُّ أَن تَقُومَ فِيهِۚ فِيهِ رِجَالٞ يُحِبُّونَ أَن يَتَطَهَّرُواْۚ وَٱللَّهُ يُحِبُّ ٱلۡمُطَّهِّرِينَ
(nabiyē,) nī orikkaluṁ atil namaskārattinu nilkkarut. ādya divasaṁ tanne bhaktiyinmēl sthāpikkappeṭṭiṭṭuḷḷa paḷḷiyāṇ nī ninnu namaskarikkuvān ēṟṟavuṁ arhatayuḷḷat. śud'dhikaivarikkuvān iṣṭappeṭunna cila āḷukaḷuṇṭ ā paḷḷiyil. śud'dhikaivarikkunnavare allāhu iṣṭappeṭunnu
Surah At-Taubah, Verse 108
أَفَمَنۡ أَسَّسَ بُنۡيَٰنَهُۥ عَلَىٰ تَقۡوَىٰ مِنَ ٱللَّهِ وَرِضۡوَٰنٍ خَيۡرٌ أَم مَّنۡ أَسَّسَ بُنۡيَٰنَهُۥ عَلَىٰ شَفَا جُرُفٍ هَارٖ فَٱنۡهَارَ بِهِۦ فِي نَارِ جَهَنَّمَۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
allāhuve sambandhicca bhaktiyinmēluṁ avanṟe prītiyinmēluṁ tanṟe keṭṭiṭaṁ sthāpiccavanēā atalla, peāḷiññuvīḻān pēākunna oru maṇaltiṭṭayuṭe vakkatt keṭṭiṭaṁ sthāpikkukayuṁ enniṭṭat tanneyuṁ keāṇṭ narakāgniyil peāḷiññuvīḻukayuṁ ceytavanēā kūṭutal uttaman? akramikaḷāya janaṅṅaḷe allāhu nērvaḻiyilākkukayilla
Surah At-Taubah, Verse 109
لَا يَزَالُ بُنۡيَٰنُهُمُ ٱلَّذِي بَنَوۡاْ رِيبَةٗ فِي قُلُوبِهِمۡ إِلَّآ أَن تَقَطَّعَ قُلُوبُهُمۡۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٌ
avar sthāpicca avaruṭe keṭṭiṭaṁ avaruṭe hr̥dayaṅṅaḷil āśaṅkayāyi tuṭarunnatāṇ. avaruṭe hr̥dayaṅṅaḷ kaṣṇaṁ kaṣṇamāyi tīrnneṅkilallāte. allāhu ellāṁ aṟiyunnavanuṁ yuktimānumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 110
۞إِنَّ ٱللَّهَ ٱشۡتَرَىٰ مِنَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ أَنفُسَهُمۡ وَأَمۡوَٰلَهُم بِأَنَّ لَهُمُ ٱلۡجَنَّةَۚ يُقَٰتِلُونَ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ فَيَقۡتُلُونَ وَيُقۡتَلُونَۖ وَعۡدًا عَلَيۡهِ حَقّٗا فِي ٱلتَّوۡرَىٰةِ وَٱلۡإِنجِيلِ وَٱلۡقُرۡءَانِۚ وَمَنۡ أَوۡفَىٰ بِعَهۡدِهِۦ مِنَ ٱللَّهِۚ فَٱسۡتَبۡشِرُواْ بِبَيۡعِكُمُ ٱلَّذِي بَايَعۡتُم بِهِۦۚ وَذَٰلِكَ هُوَ ٱلۡفَوۡزُ ٱلۡعَظِيمُ
tīrccayāyuṁ satyaviśvāsikaḷuṭe pakkal ninn, avarkk svargamuṇṭāyirikkuka ennatinupakaramāyi avaruṭe dēhaṅṅaḷuṁ avaruṭe dhanavuṁ allāhu vāṅṅiyirikkunnu. avar allāhuvinṟe mārgattil yud'dhaṁ ceyyunnu. aṅṅane avar keāllukayuṁ keāllappeṭukayuṁ ceyyunnu. (aṅṅane avar svargāvakāśikaḷākunnu.) teṟāttiluṁ injīliluṁ khur'āniluṁ tanṟe mēl bādhyatayāyi allāhu prakhyāpicca satyavāgdānamatre at. allāhuvekkāḷadhikaṁ tanṟe karār niṟavēṟṟunnavanāyi āruṇṭ? atināl niṅṅaḷ (allāhuvumāyi) naṭattiyiṭṭuḷḷa ā iṭapāṭil santēāṣaṁ keāḷḷuvin. atu tanneyāṇ mahattāya bhāgyaṁ
Surah At-Taubah, Verse 111
ٱلتَّـٰٓئِبُونَ ٱلۡعَٰبِدُونَ ٱلۡحَٰمِدُونَ ٱلسَّـٰٓئِحُونَ ٱلرَّـٰكِعُونَ ٱلسَّـٰجِدُونَ ٱلۡأٓمِرُونَ بِٱلۡمَعۡرُوفِ وَٱلنَّاهُونَ عَنِ ٱلۡمُنكَرِ وَٱلۡحَٰفِظُونَ لِحُدُودِ ٱللَّهِۗ وَبَشِّرِ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
paścāttapikkunnavar, ārādhanayil ērpeṭunnavar, stutikīrttanaṁ ceyyunnavar, (allāhuvinṟe mārgattil) sañcarikkunnavar, kumpiṭukayuṁ sāṣṭāṅgaṁ naṭattukayuṁ ceyyunnavar, sadācāraṁ kalpikkukayuṁ durācārattilninn vilakkukayuṁ ceyyunnavar, allāhuvinṟe atirvarampukaḷe kāttusūkṣikkunnavar. (iṅṅaneyuḷḷa) satyaviśvāsikaḷkk santēāṣavārtta aṟiyikkuka
Surah At-Taubah, Verse 112
مَا كَانَ لِلنَّبِيِّ وَٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ أَن يَسۡتَغۡفِرُواْ لِلۡمُشۡرِكِينَ وَلَوۡ كَانُوٓاْ أُوْلِي قُرۡبَىٰ مِنۢ بَعۡدِ مَا تَبَيَّنَ لَهُمۡ أَنَّهُمۡ أَصۡحَٰبُ ٱلۡجَحِيمِ
bahudaivaviśvāsikaḷ jvalikkunna narakāgniyuṭe avakāśikaḷāṇenn taṅṅaḷkku vyaktamāyikkaḻiññatin śēṣaṁ avarkkuvēṇṭi pāpamēācanaṁ tēṭuvān - avar aṭutta bandhamuḷḷavarāyāl pēāluṁ - pravācakannuṁ satyaviśvāsikaḷkkuṁ pāṭuḷḷatalla
Surah At-Taubah, Verse 113
وَمَا كَانَ ٱسۡتِغۡفَارُ إِبۡرَٰهِيمَ لِأَبِيهِ إِلَّا عَن مَّوۡعِدَةٖ وَعَدَهَآ إِيَّاهُ فَلَمَّا تَبَيَّنَ لَهُۥٓ أَنَّهُۥ عَدُوّٞ لِّلَّهِ تَبَرَّأَ مِنۡهُۚ إِنَّ إِبۡرَٰهِيمَ لَأَوَّـٰهٌ حَلِيمٞ
ibrāhīṁ addēhattinṟe pitāvin vēṇṭi pāpamēācanaṁ tēṭiyat addēhaṁ pitāvinēāṭ aṅṅane vāgdānaṁ ceytat keāṇṭ mātramāyirunnu. ennāl ayāḷ (pitāv) allāhuvinṟe śatruvāṇenn addēhattin vyaktamāyappēāḷ addēhaṁ ayāḷe (pitāvine) viṭṭeāḻiññu. tīrccayāyuṁ ibrāhīṁ ēṟe tāḻmayuḷḷavanuṁ sahanaśīlanumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 114
وَمَا كَانَ ٱللَّهُ لِيُضِلَّ قَوۡمَۢا بَعۡدَ إِذۡ هَدَىٰهُمۡ حَتَّىٰ يُبَيِّنَ لَهُم مَّا يَتَّقُونَۚ إِنَّ ٱللَّهَ بِكُلِّ شَيۡءٍ عَلِيمٌ
oru janataykk mārgadarśanaṁ nalkiyatin śēṣaṁ, avar kāttusūkṣikkēṇṭatentenn avarkk vyaktamākkikeāṭukkunnatu vare allāhu avare piḻaccavarāyi gaṇikkunnatalla. tīrccayāyuṁ allāhu ēt kāryatteppaṟṟiyuṁ aṟivuḷḷavanākunnu
Surah At-Taubah, Verse 115
إِنَّ ٱللَّهَ لَهُۥ مُلۡكُ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِۖ يُحۡيِۦ وَيُمِيتُۚ وَمَا لَكُم مِّن دُونِ ٱللَّهِ مِن وَلِيّٖ وَلَا نَصِيرٖ
tīrccayāyuṁ allāhuvinnuḷḷatākunnu ākāśaṅṅaḷuṭeyuṁ bhūmiyuṭeyuṁ ādhipatyaṁ. avan jīvippikkukayuṁ marippikkukayuṁ ceyyunnu. allāhuvin puṟame niṅṅaḷkk yāteāru rakṣādhikāriyuṁ sahāyiyumilla
Surah At-Taubah, Verse 116
لَّقَد تَّابَ ٱللَّهُ عَلَى ٱلنَّبِيِّ وَٱلۡمُهَٰجِرِينَ وَٱلۡأَنصَارِ ٱلَّذِينَ ٱتَّبَعُوهُ فِي سَاعَةِ ٱلۡعُسۡرَةِ مِنۢ بَعۡدِ مَا كَادَ يَزِيغُ قُلُوبُ فَرِيقٖ مِّنۡهُمۡ ثُمَّ تَابَ عَلَيۡهِمۡۚ إِنَّهُۥ بِهِمۡ رَءُوفٞ رَّحِيمٞ
tīrccayāyuṁ pravācakanṟeyuṁ, ñerukkattinṟe ghaṭṭattil addēhatte pintuṭarnnavarāya muhājiṟukaḷuṭeyuṁ ansāṟukaḷuṭeyuṁ nēre allāhu kaniññ maṭaṅṅiyirikkunnu-avaril ninn oru vibhāgattinṟe hr̥dayaṅṅaḷ teṟṟippēākumāṟāyatinu śēṣaṁ. enniṭṭ allāhu avaruṭe nēre kaniññu maṭaṅṅi. tīrccayāyuṁ avan avarēāṭ ēṟe kr̥payuḷḷavanuṁ karuṇānidhiyumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 117
وَعَلَى ٱلثَّلَٰثَةِ ٱلَّذِينَ خُلِّفُواْ حَتَّىٰٓ إِذَا ضَاقَتۡ عَلَيۡهِمُ ٱلۡأَرۡضُ بِمَا رَحُبَتۡ وَضَاقَتۡ عَلَيۡهِمۡ أَنفُسُهُمۡ وَظَنُّوٓاْ أَن لَّا مَلۡجَأَ مِنَ ٱللَّهِ إِلَّآ إِلَيۡهِ ثُمَّ تَابَ عَلَيۡهِمۡ لِيَتُوبُوٓاْۚ إِنَّ ٱللَّهَ هُوَ ٱلتَّوَّابُ ٱلرَّحِيمُ
pinnēkk mēṟṟīvkkappeṭṭa ā mūnn pēruṭe nēreyuṁ (allāhu kaniññ maṭaṅṅiyirikkunnu.) aṅṅane bhūmi viśālamāyiṭṭukūṭi avarkk iṭuṅṅiyatāyittīrukayuṁ, taṅṅaḷuṭe manas'sukaḷ tanne avarkk ñeruṅṅippēākukayuṁ, allāhuviṅkal ninn rakṣatēṭuvān avaṅkalallāte abhayasthānamillenn avar manas'silākkukayuṁ ceytappēāḷ. avan vīṇṭuṁ avaruṭe nēre kaniññu maṭaṅṅi. avar khēdiccumaṭaṅṅunnavarāyirikkān vēṇṭiyatre at. tīrccayāyuṁ allāhu ēṟe paścāttāpaṁ svīkarikkunnavanuṁ karuṇānidhiyumākunnu
Surah At-Taubah, Verse 118
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ ٱتَّقُواْ ٱللَّهَ وَكُونُواْ مَعَ ٱلصَّـٰدِقِينَ
satyaviśvāsikaḷē, niṅṅaḷ allāhuve sūkṣikkukayuṁ, satyavānmāruṭe kūṭṭattil āyirikkukayuṁ ceyyuka
Surah At-Taubah, Verse 119
مَا كَانَ لِأَهۡلِ ٱلۡمَدِينَةِ وَمَنۡ حَوۡلَهُم مِّنَ ٱلۡأَعۡرَابِ أَن يَتَخَلَّفُواْ عَن رَّسُولِ ٱللَّهِ وَلَا يَرۡغَبُواْ بِأَنفُسِهِمۡ عَن نَّفۡسِهِۦۚ ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ لَا يُصِيبُهُمۡ ظَمَأٞ وَلَا نَصَبٞ وَلَا مَخۡمَصَةٞ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَلَا يَطَـُٔونَ مَوۡطِئٗا يَغِيظُ ٱلۡكُفَّارَ وَلَا يَنَالُونَ مِنۡ عَدُوّٖ نَّيۡلًا إِلَّا كُتِبَ لَهُم بِهِۦ عَمَلٞ صَٰلِحٌۚ إِنَّ ٱللَّهَ لَا يُضِيعُ أَجۡرَ ٱلۡمُحۡسِنِينَ
madīnakkārkkuṁ avaruṭe cuṟṟumuḷḷa a'aṟābikaḷkkuṁ allāhuvinṟe dūtane viṭṭ pinmāṟi nilkkānēā, addēhattinṟe kāryaṁ avagaṇiccukeāṇṭ avaravaruṭe (svantaṁ) kāryaṅṅaḷil tālparyaṁ kāṇikkānēā pāṭuḷḷatalla. atentukeāṇṭennāl allāhuvinṟe mārgattil avarkk dāhavuṁ kṣīṇavuṁ viśappuṁ nēriṭukayēā, aviśvāsikaḷe prakēāpippikkunna valla sthānattuṁ avar kāl vekkukayēā, śatruvin valla nāśavuṁ ēlpikkukayēā ceyyunna pakṣaṁ atu kāraṇaṁ avarkk oru salkarm'maṁ rēkhappeṭuttappeṭātirikkukayilla. tīrccayāyuṁ sukr̥taṁ ceyyunnavarkkuḷḷa pratiphalaṁ allāhu naṣṭappeṭuttikkaḷayunnatalla
Surah At-Taubah, Verse 120
وَلَا يُنفِقُونَ نَفَقَةٗ صَغِيرَةٗ وَلَا كَبِيرَةٗ وَلَا يَقۡطَعُونَ وَادِيًا إِلَّا كُتِبَ لَهُمۡ لِيَجۡزِيَهُمُ ٱللَّهُ أَحۡسَنَ مَا كَانُواْ يَعۡمَلُونَ
ceṟutākaṭṭe valutākaṭṭe enteānn avar celavaḻikkunnatuṁ, valla tāḻvarayuṁ avar muṟiccukaṭann pēākunnatuṁ avarkk (puṇyakarm'mamāyi) rēkhappeṭuttappeṭātirikkukayilla. aṅṅane avar pravartticcukeāṇṭirikkunna atyuttamamāya kāryattin allāhu avarkk pratiphalaṁ nalkunnatāṇ
Surah At-Taubah, Verse 121
۞وَمَا كَانَ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ لِيَنفِرُواْ كَآفَّةٗۚ فَلَوۡلَا نَفَرَ مِن كُلِّ فِرۡقَةٖ مِّنۡهُمۡ طَآئِفَةٞ لِّيَتَفَقَّهُواْ فِي ٱلدِّينِ وَلِيُنذِرُواْ قَوۡمَهُمۡ إِذَا رَجَعُوٓاْ إِلَيۡهِمۡ لَعَلَّهُمۡ يَحۡذَرُونَ
satyaviśvāsikaḷ ākamānaṁ (yud'dhattinn) puṟappeṭāvatalla. ennāl avarile ōrēā vibhāgattil ninnuṁ ōrēā saṅghaṁ puṟappeṭṭ pēāyikkūṭē? eṅkil (bākkiyuḷḷavarkk nabiyēāṭeāppaṁ ninn) matakāryaṅṅaḷil jñānaṁ nēṭuvānuṁ taṅṅaḷuṭe āḷukaḷ (yud'dharaṅgatt ninn) avaruṭe aṭuttēkk tiriccuvannāl avarkk tākkīt nalkuvānuṁ kaḻiyumallēā? avar sūkṣmata pāliccēkkāṁ
Surah At-Taubah, Verse 122
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ قَٰتِلُواْ ٱلَّذِينَ يَلُونَكُم مِّنَ ٱلۡكُفَّارِ وَلۡيَجِدُواْ فِيكُمۡ غِلۡظَةٗۚ وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ مَعَ ٱلۡمُتَّقِينَ
satyaviśvāsikaḷē, niṅṅaḷuṭe aṭutt tāmasikkunna satyaniṣēdhikaḷēāṭ niṅṅaḷ yud'dhaṁ ceyyuka. avar niṅṅaḷil rūkṣata kaṇṭettaṇaṁ. allāhu sūkṣmata pālikkunnavarēāṭeāppamāṇenn niṅṅaḷ manas'silākkukayuṁ ceyyuka
Surah At-Taubah, Verse 123
وَإِذَا مَآ أُنزِلَتۡ سُورَةٞ فَمِنۡهُم مَّن يَقُولُ أَيُّكُمۡ زَادَتۡهُ هَٰذِهِۦٓ إِيمَٰنٗاۚ فَأَمَّا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ فَزَادَتۡهُمۡ إِيمَٰنٗا وَهُمۡ يَسۡتَبۡشِرُونَ
(khur'ānile) ēteṅkiluṁ oru ad'dhyāyaṁ avatarippikkappeṭṭāl avaril cilar paṟayuṁ: niṅṅaḷil ārkkāṇ it viśvāsaṁ vard'dhippiccu tannat? ennāl satyaviśvāsikaḷkkākaṭṭe, atavaruṭe viśvāsaṁ vard'dhippikkuka tanneyāṇ ceytat. avar (atil) santēāṣaṁ keāḷḷukayuṁ ceyyunnu
Surah At-Taubah, Verse 124
وَأَمَّا ٱلَّذِينَ فِي قُلُوبِهِم مَّرَضٞ فَزَادَتۡهُمۡ رِجۡسًا إِلَىٰ رِجۡسِهِمۡ وَمَاتُواْ وَهُمۡ كَٰفِرُونَ
ennāl manas'sukaḷil rēāgamuḷḷavarkkākaṭṭe avarkk avaruṭe duṣṭatayilēkk kūṭutal duṣṭata kūṭṭicērkkukayāṇ at ceytat. avar satyaniṣēdhikaḷāyirikkettanne marikkukayuṁ ceytu
Surah At-Taubah, Verse 125
أَوَلَا يَرَوۡنَ أَنَّهُمۡ يُفۡتَنُونَ فِي كُلِّ عَامٖ مَّرَّةً أَوۡ مَرَّتَيۡنِ ثُمَّ لَا يَتُوبُونَ وَلَا هُمۡ يَذَّكَّرُونَ
avar ōrēā keāllavuṁ onnēā, raṇṭēā tavaṇa parīkṣikkappeṭṭukeāṇṭirikkunnu enn avar kāṇunnillē? enniṭṭuṁ avar khēdiccumaṭaṅṅunnilla. cinticcu manas'silākkunnumilla
Surah At-Taubah, Verse 126
وَإِذَا مَآ أُنزِلَتۡ سُورَةٞ نَّظَرَ بَعۡضُهُمۡ إِلَىٰ بَعۡضٍ هَلۡ يَرَىٰكُم مِّنۡ أَحَدٖ ثُمَّ ٱنصَرَفُواْۚ صَرَفَ ٱللَّهُ قُلُوبَهُم بِأَنَّهُمۡ قَوۡمٞ لَّا يَفۡقَهُونَ
ēteṅkiluṁ oru ad'dhyāyaṁ avatarippikkappeṭṭāl avaril cilar maṟṟu cilare, niṅṅaḷe āreṅkiluṁ kāṇunnuṇṭēā enna cēādyabhāvattil nēākkuṁ. enniṭṭ avar tiriññukaḷayukayuṁ ceyyuṁ avar (kāryaṁ) grahikkātta oru janavibhāgamāyatināl allāhu avaruṭe manas'sukaḷe tiriccukaḷaññirikkukayāṇ
Surah At-Taubah, Verse 127
لَقَدۡ جَآءَكُمۡ رَسُولٞ مِّنۡ أَنفُسِكُمۡ عَزِيزٌ عَلَيۡهِ مَا عَنِتُّمۡ حَرِيصٌ عَلَيۡكُم بِٱلۡمُؤۡمِنِينَ رَءُوفٞ رَّحِيمٞ
tīrccayāyuṁ niṅṅaḷkkitā niṅṅaḷil ninnutanneyuḷḷa oru dūtan vannirikkunnu. niṅṅaḷ kaṣṭappeṭunnat sahikkān kaḻiyāttavanuṁ, niṅṅaḷuṭe kāryattil atīvatālparyamuḷḷavanuṁ, satyaviśvāsikaḷēāṭ atyantaṁ dayāluvuṁ kāruṇyavānumāṇ addēhaṁ
Surah At-Taubah, Verse 128
فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَقُلۡ حَسۡبِيَ ٱللَّهُ لَآ إِلَٰهَ إِلَّا هُوَۖ عَلَيۡهِ تَوَكَّلۡتُۖ وَهُوَ رَبُّ ٱلۡعَرۡشِ ٱلۡعَظِيمِ
ennāl avar tiriññukaḷayunna pakṣaṁ (nabiyē,) nī paṟayuka: enikk allāhu mati. avanallāte oru daivavumilla. avanṟe mēlāṇ ñān bharamēlpiccirikkunnat. avanāṇ mahattāya sinhāsanattinṟe nāthan
Surah At-Taubah, Verse 129