Surah Yusuf Verse 31 - Tamil Translation by Abdulhameed Baqavi
Surah Yusufفَلَمَّا سَمِعَتۡ بِمَكۡرِهِنَّ أَرۡسَلَتۡ إِلَيۡهِنَّ وَأَعۡتَدَتۡ لَهُنَّ مُتَّكَـٔٗا وَءَاتَتۡ كُلَّ وَٰحِدَةٖ مِّنۡهُنَّ سِكِّينٗا وَقَالَتِ ٱخۡرُجۡ عَلَيۡهِنَّۖ فَلَمَّا رَأَيۡنَهُۥٓ أَكۡبَرۡنَهُۥ وَقَطَّعۡنَ أَيۡدِيَهُنَّ وَقُلۡنَ حَٰشَ لِلَّهِ مَا هَٰذَا بَشَرًا إِنۡ هَٰذَآ إِلَّا مَلَكٞ كَرِيمٞ
(Antap) penkalin (inta) ilimolikalai aval ceviyurave, appenkalukkaka oru viruntu capaiyaik kutti, atarku avarkalai alaittu vantu ovvoruttikkum oru kaniyaiyum (atai aruttup pucikka) oru kattiyaiyum kotuttu avarai (alankarittu) avarkal mun varumpatik kurinal. Avarai appenkal kanave (avarutaiya alakaik kantu) avarai mikka uyarvanavaraka enni (mey marantu, kaniyai aruppatarkup patilaka) tankal kai (viral)kalaiye aruttuk kontu ‘‘allahvin mitu cattiyamaka! Ivar manitaralla! Ivar (anaivarin manataiyum kavarakkutiya) alaku vaynta oru vanavare tavira verillai'' enru kurinarkal