Surah Hud - Tamil Translation by Abdulhameed Baqavi
الٓرۚ كِتَٰبٌ أُحۡكِمَتۡ ءَايَٰتُهُۥ ثُمَّ فُصِّلَتۡ مِن لَّدُنۡ حَكِيمٍ خَبِيرٍ
aliḥp lām ṟā. (Itu) vēta nūl. Aṉaittaiyum naṉkaṟinta ñāṉavāṉāl itaṉ vacaṉaṅkaḷ (pala attāṭcikaḷaik koṇṭu) uṟuti ceyyappaṭṭa piṉṉar (teḷivāka) vivarikkappaṭṭuḷḷaṉa
Surah Hud, Verse 1
أَلَّا تَعۡبُدُوٓاْ إِلَّا ٱللَّهَۚ إِنَّنِي لَكُم مِّنۡهُ نَذِيرٞ وَبَشِيرٞ
(napiyē! Maṉitarkaḷai nōkki kūṟuvīrāka:) “Nīṅkaḷ allāhvait tavira (vēṟu yāraiyum) vaṇaṅkātīrkaḷ. Niccayamāka nāṉ avaṉiṭamiruntu uṅkaḷukku (aṉuppappaṭṭa tūtarum,) accamūṭṭi eccarippavaṉum naṟceyti kūṟupavaṉum āvēṉ
Surah Hud, Verse 2
وَأَنِ ٱسۡتَغۡفِرُواْ رَبَّكُمۡ ثُمَّ تُوبُوٓاْ إِلَيۡهِ يُمَتِّعۡكُم مَّتَٰعًا حَسَنًا إِلَىٰٓ أَجَلٖ مُّسَمّٗى وَيُؤۡتِ كُلَّ ذِي فَضۡلٖ فَضۡلَهُۥۖ وَإِن تَوَلَّوۡاْ فَإِنِّيٓ أَخَافُ عَلَيۡكُمۡ عَذَابَ يَوۡمٖ كَبِيرٍ
Nīṅkaḷ uṅkaḷ iṟaivaṉiṭattil pāvamaṉṉippaik kōri (pāvaṅkaḷai viṭṭu) avaṉ pakkam tirumpuṅkaḷ. (Avvāṟu ceytāl) oru kuṟippiṭṭa (nīṇṭa) kālam varai uṅkaḷai iṉpamaṭaiyac ceyvāṉ. (Taṉ kaṭamaikku) atikamāka naṉmai ceytavarkaḷukku (maṟumaiyil) atikamākavē koṭuppāṉ. Nīṅkaḷ (avaṉaip) puṟakkaṇittāl māperum nāḷiṉ vētaṉai niccayamāka uṅkaḷai aṇukumeṉṟu nāṉ payappaṭukiṟēṉ
Surah Hud, Verse 3
إِلَى ٱللَّهِ مَرۡجِعُكُمۡۖ وَهُوَ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ قَدِيرٌ
nīṅkaḷ allāhviṭamē varavēṇṭiyatirukkiṟatu. Avaṉ aṉaittiṉ mītum mikka āṟṟaluṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah Hud, Verse 4
أَلَآ إِنَّهُمۡ يَثۡنُونَ صُدُورَهُمۡ لِيَسۡتَخۡفُواْ مِنۡهُۚ أَلَا حِينَ يَسۡتَغۡشُونَ ثِيَابَهُمۡ يَعۡلَمُ مَا يُسِرُّونَ وَمَا يُعۡلِنُونَۚ إِنَّهُۥ عَلِيمُۢ بِذَاتِ ٱلصُّدُورِ
(intap pāvikaḷ taṅkaḷ tīya eṇṇaṅkaḷai) allāhvukku maṟaippataṟkāka (avaṟṟait) taṅkaḷ uḷḷaṅkaḷil (vaittu) maṭittu maṟaikkak karutukiṉṟaṉar eṉpatai (napiyē!) Aṟintu koḷvīrāka. (Nittiraikkuc cellumpōtu) avarkaḷ taṅkaḷ pōrvaiyaik koṇṭu taṅkaḷai maṟaittukkoḷḷum camayattil (taṅkaḷ uḷḷaṅkaḷil) avarkaḷ maṟaittuk koḷvataiyum (ataṟku māṟāka) avarkaḷ veḷiyiṭuvataiyum avaṉ aṟikiṟāṉ eṉpatai aṟintu koḷvīrāka. Niccayamāka avaṉ uḷḷaṅkaḷil uḷḷa (rakaciyaṅkaḷ) aṉaittaiyum naṉkaṟintavaṉ
Surah Hud, Verse 5
۞وَمَا مِن دَآبَّةٖ فِي ٱلۡأَرۡضِ إِلَّا عَلَى ٱللَّهِ رِزۡقُهَا وَيَعۡلَمُ مُسۡتَقَرَّهَا وَمُسۡتَوۡدَعَهَاۚ كُلّٞ فِي كِتَٰبٖ مُّبِينٖ
uṇavaḷikka allāh poṟuppēṟṟuk koḷḷāta uyiriṉam oṉṟumē pūmiyil illai. Avai (uyiruṭaṉ) vāḻukiṉṟa iṭattaiyum, avai (iṟantu) aṭaṅkum iṭattaiyum avaṉ aṟintē irukkiṟāṉ. Ivai aṉaittum (lavhul mahpūḷ eṉṉum) teḷivāṉa (avaṉuṭaiya) pativup puttakattil pativāki irukkiṉṟaṉa
Surah Hud, Verse 6
وَهُوَ ٱلَّذِي خَلَقَ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضَ فِي سِتَّةِ أَيَّامٖ وَكَانَ عَرۡشُهُۥ عَلَى ٱلۡمَآءِ لِيَبۡلُوَكُمۡ أَيُّكُمۡ أَحۡسَنُ عَمَلٗاۗ وَلَئِن قُلۡتَ إِنَّكُم مَّبۡعُوثُونَ مِنۢ بَعۡدِ ٱلۡمَوۡتِ لَيَقُولَنَّ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ إِنۡ هَٰذَآ إِلَّا سِحۡرٞ مُّبِينٞ
Avaṉtāṉ vāṉaṅkaḷaiyum, pūmiyaiyum āṟu nāḷkaḷil paṭaittāṉ. (Accamayam) avaṉuṭaiya ‘arṣu' nīriṉ mītiruntatu. Uṅkaḷil naṟceyalkaḷaic ceypavarkaḷ yār eṉṟu uṅkaḷaip paricōtippataṟkāka (uṅkaḷaiyum, ivaṟṟaiyum avaṉ paṭaittāṉ. Napiyē! Nīr maṉitarkaḷai nōkki) ‘‘nīṅkaḷ iṟanta piṉṉar niccayamāka (uyirkoṭuttu) eḻuppappaṭuvīrkaḷ'' eṉṟu kūṟiṉāl, ataṟku avarkaḷiluḷḷa nirākarippavarkaḷ ‘‘itu pakiraṅkamāṉa cūṉiyamē tavira vēṟillai'' eṉṟu kūṟukiṉṟaṉar
Surah Hud, Verse 7
وَلَئِنۡ أَخَّرۡنَا عَنۡهُمُ ٱلۡعَذَابَ إِلَىٰٓ أُمَّةٖ مَّعۡدُودَةٖ لَّيَقُولُنَّ مَا يَحۡبِسُهُۥٓۗ أَلَا يَوۡمَ يَأۡتِيهِمۡ لَيۡسَ مَصۡرُوفًا عَنۡهُمۡ وَحَاقَ بِهِم مَّا كَانُواْ بِهِۦ يَسۡتَهۡزِءُونَ
(nirākarippiṉ kāraṇamāka) avarkaḷukku (varavēṇṭiya) vētaṉaiyai oru coṟpa kālam nām piṟpaṭuttiyapōtilum ‘‘atait taṭuttukkoṇṭatu etu?'' Eṉap parikācamākak kēṭkiṟārkaḷ. Avarkaḷiṭam atu varum nāḷil, avarkaḷai viṭṭu atait taṭuttuviṭa muṭiyātu eṉpataiyum, avarkaḷ parikācam ceytu koṇṭirunta vētaṉai avarkaḷ aṉaivaraiyum cūḻntu koḷḷum eṉpataiyum avarkaḷ aṟintu koḷḷa vēṇṭāmā
Surah Hud, Verse 8
وَلَئِنۡ أَذَقۡنَا ٱلۡإِنسَٰنَ مِنَّا رَحۡمَةٗ ثُمَّ نَزَعۡنَٰهَا مِنۡهُ إِنَّهُۥ لَيَـُٔوسٞ كَفُورٞ
nam aruḷai maṉitaṉ aṉupavikkumpaṭi nām ceytu, piṉṉar atai avaṉiṭamiruntu nām nīkkiviṭṭāl, niccayamāka avaṉ nampikkai iḻantu perum naṉṟi keṭṭavaṉākiviṭukiṟāṉ
Surah Hud, Verse 9
وَلَئِنۡ أَذَقۡنَٰهُ نَعۡمَآءَ بَعۡدَ ضَرَّآءَ مَسَّتۡهُ لَيَقُولَنَّ ذَهَبَ ٱلسَّيِّـَٔاتُ عَنِّيٓۚ إِنَّهُۥ لَفَرِحٞ فَخُورٌ
avaṉukku ēṟpaṭṭa tuṉpattai nīkki avaṉ iṉpam aṉupavikkumpaṭi nām ceytāl, ataṟkavaṉ ‘‘niccayamāka eṉ tuṉpaṅkaḷ aṉaittum tolaintu viṭṭaṉa. (Iṉi tirumpa varātu)'' eṉṟu kūṟukiṟāṉ. Ēṉeṉṟāl, niccayamāka maṉitaṉ (ativiraivil) makiḻcciyaṭaiyak kūṭiyavaṉāka, perumaiyaṭippavaṉāka ākiviṭukiṟāṉ
Surah Hud, Verse 10
إِلَّا ٱلَّذِينَ صَبَرُواْ وَعَمِلُواْ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ أُوْلَـٰٓئِكَ لَهُم مَّغۡفِرَةٞ وَأَجۡرٞ كَبِيرٞ
āyiṉum, evarkaḷ (tuṉpaṅkaḷaip) poṟuttu cakittuk koṇṭu naṉmaiyāṉa kāriyaṅkaḷaic ceytu varukiṟārkaḷō avarkaḷukku maṉṉippum uṇṭu; perum kūliyum uṇṭu
Surah Hud, Verse 11
فَلَعَلَّكَ تَارِكُۢ بَعۡضَ مَا يُوحَىٰٓ إِلَيۡكَ وَضَآئِقُۢ بِهِۦ صَدۡرُكَ أَن يَقُولُواْ لَوۡلَآ أُنزِلَ عَلَيۡهِ كَنزٌ أَوۡ جَآءَ مَعَهُۥ مَلَكٌۚ إِنَّمَآ أَنتَ نَذِيرٞۚ وَٱللَّهُ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ وَكِيلٌ
(Napiyē! Ivvētattai avarkaḷ carivarak kēṭpatillai eṉa nīr caṭaintu) umakku vahyi mūlam aṟivikkappaṭṭavaṟṟil cilavaṟṟai viṭṭu viṭuvīrō? ‘‘Umakku oru pokkiṣam aruḷappaṭa vēṇṭāmā? Allatu um'muṭaṉ oru vāṉavar varavēṇṭāmā?'' Eṉṟu avarkaḷ kūṟuvatu umatu uḷḷattil varuttattai uṇṭu paṇṇalām. (Atu paṟṟi nīr kavalaippaṭa vēṇṭām.) Niccayamāka nīr (avarkaḷukku) accamūṭṭi eccarikkiṉṟa oru tūtartāṉ. Allāhtāṉ aṉaittaiyum nirvakippavaṉ
Surah Hud, Verse 12
أَمۡ يَقُولُونَ ٱفۡتَرَىٰهُۖ قُلۡ فَأۡتُواْ بِعَشۡرِ سُوَرٖ مِّثۡلِهِۦ مُفۡتَرَيَٰتٖ وَٱدۡعُواْ مَنِ ٱسۡتَطَعۡتُم مِّن دُونِ ٱللَّهِ إِن كُنتُمۡ صَٰدِقِينَ
(nam tūtar) itaip poyyākak kaṟpaṉai ceytu koṇṭār eṉa avarkaḷ kūṟukiṉṟaṉarā? Avvāṟāyiṉ, (napiyē! Avarkaḷai nōkki) kūṟuvīrāka: Itaip pōṉṟa pattu attiyāyaṅkaḷaiyēṉum nīṅkaḷ kaṟpaṉai ceytu koṇṭu vāruṅkaḷ, allāhvait tavira uṅkaḷukkuc cāttiyamāṉa aṉaivaraiyum itaṟkāka aḻaittu (uṅkaḷukkut tuṇaiyāka)k koḷḷuṅkaḷ - meyyākavē (itu kaṟpaṉai eṉṟu) nīṅkaḷ uṇmai colpavarkaḷāka iruntāl (ivvāṟu ceyyavum)
Surah Hud, Verse 13
فَإِلَّمۡ يَسۡتَجِيبُواْ لَكُمۡ فَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّمَآ أُنزِلَ بِعِلۡمِ ٱللَّهِ وَأَن لَّآ إِلَٰهَ إِلَّا هُوَۖ فَهَلۡ أَنتُم مُّسۡلِمُونَ
‘‘nīṅkaḷ (utavikku) aḻaitta avarkaḷālum avvāṟu ceyya muṭiyāviṭṭāl, (itu maṉita aṟivāl collappaṭṭatalla;) niccayamāka allāhviṉ aṟivaik koṇṭē (amaikkappaṭṭu) iṟakkappaṭṭatu tāṉ; avaṉait tavira vaṇakkattiṟkuriya vēṟu iṟaivaṉ illai eṉpataiyum niccayamāka aṟintu koḷḷuṅkaḷ. (Iṉiyēṉum) nīṅkaḷ (iṟaivaṉukku) muṟṟilum paṇintu vaḻipaṭuvīrkaḷā
Surah Hud, Verse 14
مَن كَانَ يُرِيدُ ٱلۡحَيَوٰةَ ٱلدُّنۡيَا وَزِينَتَهَا نُوَفِّ إِلَيۡهِمۡ أَعۡمَٰلَهُمۡ فِيهَا وَهُمۡ فِيهَا لَا يُبۡخَسُونَ
evarēṉum ivvulaka vāḻkkaiyaiyum, ataṉ alaṅkārattaiyum (maṭṭum) virumpiṉāl, avarkaḷ ceyalukkuriya palaṉai ivvulakattilēyē nām muḻumaiyākak koṭuttu viṭuvōm. Atil avarkaḷ kuṟaivu ceyyappaṭa māṭṭārkaḷ
Surah Hud, Verse 15
أُوْلَـٰٓئِكَ ٱلَّذِينَ لَيۡسَ لَهُمۡ فِي ٱلۡأٓخِرَةِ إِلَّا ٱلنَّارُۖ وَحَبِطَ مَا صَنَعُواْ فِيهَا وَبَٰطِلٞ مَّا كَانُواْ يَعۡمَلُونَ
Eṉiṉum, maṟumaiyilō ivarkaḷukku (naraka) neruppait tavira vēṟoṉṟu millai; avarkaḷ ceytavai aṉaittum iṅku aḻintu viṭṭaṉa. Avarkaḷ ceytu koṇṭiruppavaiyum vīṇāṉavaiyē
Surah Hud, Verse 16
أَفَمَن كَانَ عَلَىٰ بَيِّنَةٖ مِّن رَّبِّهِۦ وَيَتۡلُوهُ شَاهِدٞ مِّنۡهُ وَمِن قَبۡلِهِۦ كِتَٰبُ مُوسَىٰٓ إِمَامٗا وَرَحۡمَةًۚ أُوْلَـٰٓئِكَ يُؤۡمِنُونَ بِهِۦۚ وَمَن يَكۡفُرۡ بِهِۦ مِنَ ٱلۡأَحۡزَابِ فَٱلنَّارُ مَوۡعِدُهُۥۚ فَلَا تَكُ فِي مِرۡيَةٖ مِّنۡهُۚ إِنَّهُ ٱلۡحَقُّ مِن رَّبِّكَ وَلَٰكِنَّ أَكۡثَرَ ٱلنَّاسِ لَا يُؤۡمِنُونَ
evarkaḷ taṅkaḷ iṟaivaṉiṉ (tiruk kur'āṉuṭaiya) teḷivāṉa aṟivaip peṟṟirukkiṟārkaḷō avarkaḷum, evarkaḷukku iṟaivaṉāl (‘īsā'vukku) aruḷappaṭṭatu (-iṉjīl) oru cāṭciyāka irukkiṟatō avarkaḷum, iṉṉum evarkaḷukku itaṟku muṉṉar aruḷappaṭṭa mūsāvuṭaiya vētam oru vaḻi kāṭṭiyākavum aruḷākavum irukkiṟatō avarkaḷum, avaciyam ivvētattaiyum nampikkaikkoḷvārkaḷ. (Avarkaḷukkuriya kūli corkkattiltāṉ.) Inta (mūṉṟu) vakuppāril evarkaḷ itai nirākarittapōtilum avarkaḷukku vākkaḷikkappaṭṭa iṭam narakamtāṉ. Ātalāl, (napiyē!) Nīr itil ciṟitum cantēkikka vēṇṭām. Niccayamāka itu umatu iṟaivaṉāl aruḷappaṭṭa cattiya (vēta)mē! Eṉiṉum, maṉitarkaḷil palar (itai) nampuvatillai
Surah Hud, Verse 17
وَمَنۡ أَظۡلَمُ مِمَّنِ ٱفۡتَرَىٰ عَلَى ٱللَّهِ كَذِبًاۚ أُوْلَـٰٓئِكَ يُعۡرَضُونَ عَلَىٰ رَبِّهِمۡ وَيَقُولُ ٱلۡأَشۡهَٰدُ هَـٰٓؤُلَآءِ ٱلَّذِينَ كَذَبُواْ عَلَىٰ رَبِّهِمۡۚ أَلَا لَعۡنَةُ ٱللَّهِ عَلَى ٱلظَّـٰلِمِينَ
allāhviṉ mītu kaṟpaṉaiyākap poy kūṟupavarkaḷai viṭa aniyāyakkārar yār? Avarkaḷ (maṟumaiyil) taṅkaḷ iṟaivaṉ muṉ niṟuttappaṭṭu ‘‘ivarkaḷtāṉ taṅkaḷ iṟaivaṉ mītu poy kūṟiyavarkaḷ'' eṉṟu cāṭcikaḷ (cāṭciyam) kūṟuvārkaḷ. Inta aniyāyakkārarkaḷ mītu allāhviṉ cāpam uṇṭu eṉpatai aṟintu koḷḷuṅkaḷ
Surah Hud, Verse 18
ٱلَّذِينَ يَصُدُّونَ عَن سَبِيلِ ٱللَّهِ وَيَبۡغُونَهَا عِوَجٗا وَهُم بِٱلۡأٓخِرَةِ هُمۡ كَٰفِرُونَ
avarkaḷ allāhviṉ vaḻiyait taṭuttu, atil kōṇalai(yum cantēkattaiyum) uṇṭu paṇṇa virumpukiṟārkaḷ. Iṉṉum avarkaḷ maṟumaiyaiyum nirākarippavarkaḷtāṉ
Surah Hud, Verse 19
أُوْلَـٰٓئِكَ لَمۡ يَكُونُواْ مُعۡجِزِينَ فِي ٱلۡأَرۡضِ وَمَا كَانَ لَهُم مِّن دُونِ ٱللَّهِ مِنۡ أَوۡلِيَآءَۘ يُضَٰعَفُ لَهُمُ ٱلۡعَذَابُۚ مَا كَانُواْ يَسۡتَطِيعُونَ ٱلسَّمۡعَ وَمَا كَانُواْ يُبۡصِرُونَ
Ivarkaḷ pūmiyil (ōṭi tappittu allāhvai) tōṟkaṭikka muṭiyātu. Allāhvai tavirttu, ivarkaḷukku utavi ceypavarkaḷum illai. (Maṟumaiyilō) ivarkaḷukku vētaṉai iraṭṭippākkappaṭum. Ivarkaḷ (taṅkaḷ poṟāmaiyiṉ kāraṇamāka nalla vārttaikaḷaic) ceviyuṟa caktiyaṟṟavarkaḷ; (nērāṉa vaḻiyaik) kāṇavum māṭṭārkaḷ
Surah Hud, Verse 20
أُوْلَـٰٓئِكَ ٱلَّذِينَ خَسِرُوٓاْ أَنفُسَهُمۡ وَضَلَّ عَنۡهُم مَّا كَانُواْ يَفۡتَرُونَ
ivarkaḷtāṉ tamakkut tāmē naṣṭattai uṇṭu paṇṇikkoṇṭavarkaḷ. Ivarkaḷ kaṟpaṉai ceytu koṇṭirunta (teyvaṅkaḷ) aṉaittum (annāḷil) ivarkaḷai viṭṭu maṟaintuviṭum
Surah Hud, Verse 21
لَا جَرَمَ أَنَّهُمۡ فِي ٱلۡأٓخِرَةِ هُمُ ٱلۡأَخۡسَرُونَ
maṟumaiyil niccayamāka ivarkaḷ muṟṟilum naṣṭamaṭaintavarkaḷ eṉpatil aiyam oṉṟumillai
Surah Hud, Verse 22
إِنَّ ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَعَمِلُواْ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ وَأَخۡبَتُوٓاْ إِلَىٰ رَبِّهِمۡ أُوْلَـٰٓئِكَ أَصۡحَٰبُ ٱلۡجَنَّةِۖ هُمۡ فِيهَا خَٰلِدُونَ
niccayamāka evarkaḷ nampikkai koṇṭu, naṟceyalkaḷaic ceytu taṅkaḷ iṟaivaṉukku mikka paṇivuṭaṉ aṭipaṇikiṉṟaṉarō, avarkaḷ corkkavācikaḷē! Atil avarkaḷ eṉṟeṉṟum taṅki viṭuvārkaḷ
Surah Hud, Verse 23
۞مَثَلُ ٱلۡفَرِيقَيۡنِ كَٱلۡأَعۡمَىٰ وَٱلۡأَصَمِّ وَٱلۡبَصِيرِ وَٱلسَّمِيعِۚ هَلۡ يَسۡتَوِيَانِ مَثَلًاۚ أَفَلَا تَذَكَّرُونَ
ivviru (piriviṉaril oru) piriviṉar kuruṭaṉaiyum, ceviṭaṉaiyum (pōliruk kiṉṟaṉar. Maṟṟoru piriviṉar) pārvaiyuṭaiyavaṉaiyum kēṭkum caktiyuṭaiyavaṉaiyum ottirukkiṉṟaṉar. Ivviru piriviṉarum camamāvārkaḷā? (Inta utāraṇattaik koṇṭu) nīṅkaḷ nalluṇarcci peṟa vēṇṭāmā
Surah Hud, Verse 24
وَلَقَدۡ أَرۡسَلۡنَا نُوحًا إِلَىٰ قَوۡمِهِۦٓ إِنِّي لَكُمۡ نَذِيرٞ مُّبِينٌ
meyyākavē nām ‘nūhai' avaruṭaiya makkaḷiṭam (nam tūtarāka) aṉuppi vaittōm. (Avar, avarkaḷai nōkki) ‘‘niccayamāka nāṉ uṅkaḷukkup pakiraṅkamākavē accamūṭṭi eccarikkai ceykiṟēṉ
Surah Hud, Verse 25
أَن لَّا تَعۡبُدُوٓاْ إِلَّا ٱللَّهَۖ إِنِّيٓ أَخَافُ عَلَيۡكُمۡ عَذَابَ يَوۡمٍ أَلِيمٖ
allāhvait tavira (maṟṟetaiyum) nīṅkaḷ vaṇaṅkak kūṭātu. (Vaṇaṅkiṉāl) tuṉpuṟuttum nāḷiṉ vētaṉaiyai niccayamāka nāṉ uṅkaḷukku añcukiṟēṉ'' (eṉṟu kūṟiṉār)
Surah Hud, Verse 26
فَقَالَ ٱلۡمَلَأُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ مِن قَوۡمِهِۦ مَا نَرَىٰكَ إِلَّا بَشَرٗا مِّثۡلَنَا وَمَا نَرَىٰكَ ٱتَّبَعَكَ إِلَّا ٱلَّذِينَ هُمۡ أَرَاذِلُنَا بَادِيَ ٱلرَّأۡيِ وَمَا نَرَىٰ لَكُمۡ عَلَيۡنَا مِن فَضۡلِۭ بَلۡ نَظُنُّكُمۡ كَٰذِبِينَ
Ataṟku, avarai nirākaritta avaruṭaiya makkaḷiṉ talaivarkaḷ (avarai nōkki) ‘‘nām um'mai nam'maip pōṉṟa oru maṉitaṉākavē kāṇkiṟōm. Veḷittōṟṟattil nam'mil mikka iḻivāṉavarkaḷē tavira (kaṇṇiyamāṉavarkaḷ) um'maip piṉpaṟṟavillai eṉpataiyum nāṅkaḷ aṟivōm. Eṅkaḷaiviṭa uṅkaḷiṭam oru mēṉmai iruppatākavum nāṅkaḷ kāṇavillai. Nīṅkaḷ (aṉaivarum) poyyarkaḷ eṉṟē nāṅkaḷ eṇṇukiṟōm'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Hud, Verse 27
قَالَ يَٰقَوۡمِ أَرَءَيۡتُمۡ إِن كُنتُ عَلَىٰ بَيِّنَةٖ مِّن رَّبِّي وَءَاتَىٰنِي رَحۡمَةٗ مِّنۡ عِندِهِۦ فَعُمِّيَتۡ عَلَيۡكُمۡ أَنُلۡزِمُكُمُوهَا وَأَنتُمۡ لَهَا كَٰرِهُونَ
(ataṟku) avar (avarkaḷai nōkkik) kūṟiṉār: ‘‘Eṉ makkaḷē! Nīṅkaḷ kavaṉittīrkaḷā? Eṉ iṟaivaṉuṭaiya attāṭciyiṉ mītu nāṉ nilaiyāka iruntum avaṉ taṉ aruḷaiyum (napittuvattaiyum) eṉakku aḷittiruntum, atu uṅkaḷ kaṇkaḷukkup pulappaṭāmal atai nīṅkaḷ veṟuttu viṭṭāl, ataip piṉpaṟṟumpaṭi nāṉ uṅkaḷai nirppantikka muṭiyumā
Surah Hud, Verse 28
وَيَٰقَوۡمِ لَآ أَسۡـَٔلُكُمۡ عَلَيۡهِ مَالًاۖ إِنۡ أَجۡرِيَ إِلَّا عَلَى ٱللَّهِۚ وَمَآ أَنَا۠ بِطَارِدِ ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْۚ إِنَّهُم مُّلَٰقُواْ رَبِّهِمۡ وَلَٰكِنِّيٓ أَرَىٰكُمۡ قَوۡمٗا تَجۡهَلُونَ
‘‘eṉ makkaḷē! Itaṟkāka nāṉ uṅkaḷiṭam oru poruḷaiyum (kūliyākak) kēṭkavillai. Eṉ kūli allāhviṭamē tavira (uṅkaḷiṭam) illai. (Uṅkaḷil mikat tāḻntavarkaḷāyiṉum cari) nampikkai koṇṭavarkaḷai nāṉ viraṭṭiviṭa muṭiyātu. Niccayamāka avarkaḷ taṅkaḷ iṟaivaṉai (kaṇṇiyattuṭaṉ) cantippavarkaḷākavē irukkiṟārkaḷ. Āṉāl, niccayamāka nāṉ uṅkaḷai(ttāṉ mikat tāḻnta) mūṭarkaḷākak kāṇkiṟēṉ
Surah Hud, Verse 29
وَيَٰقَوۡمِ مَن يَنصُرُنِي مِنَ ٱللَّهِ إِن طَرَدتُّهُمۡۚ أَفَلَا تَذَكَّرُونَ
eṉ makkaḷē! Nāṉ avarkaḷai viraṭṭiviṭṭāl (allāh eṉṉait taṇṭikka māṭṭāṉā? Accamayam) allāhviṭattil eṉakku utavi ceypavar yār? Ivvaḷavu kūṭa nīṅkaḷ uṇarntu koḷḷa vēṇṭāmā
Surah Hud, Verse 30
وَلَآ أَقُولُ لَكُمۡ عِندِي خَزَآئِنُ ٱللَّهِ وَلَآ أَعۡلَمُ ٱلۡغَيۡبَ وَلَآ أَقُولُ إِنِّي مَلَكٞ وَلَآ أَقُولُ لِلَّذِينَ تَزۡدَرِيٓ أَعۡيُنُكُمۡ لَن يُؤۡتِيَهُمُ ٱللَّهُ خَيۡرًاۖ ٱللَّهُ أَعۡلَمُ بِمَا فِيٓ أَنفُسِهِمۡ إِنِّيٓ إِذٗا لَّمِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
Allāhvuṭaiya pokkiṣaṅkaḷ (aṉaittum) eṉṉiṭam irukkiṉṟaṉa eṉṟum nāṉ uṅkaḷiṭam kūṟavillai; nāṉ maṟaivāṉavaṟṟai aṟintavaṉum allaṉ; nāṉ oru vāṉavar eṉṟum kūṟavillai. Evarkaḷai uṅkaḷ kaṇkaḷ iḻivākak kāṇkiṉṟaṉavō avarkaḷukku allāh oru naṉmaiyum aḷikka māṭṭāṉ eṉṟum nāṉ kūṟamāṭṭēṉ. Avarkaḷ uḷḷattil uḷḷa (nampikkai, nalleṇṇam ākiyavaṟṟai uṅkaḷaiviṭa) allāhtāṉ mikavum aṟintavaṉ. (Itaṟku māṟāka nāṉ kūṟiṉāl) niccayamāka nāṉum aniyāyakkārarkaḷil oruvaṉāki viṭuvēṉ'' (eṉṟum kūṟiṉār)
Surah Hud, Verse 31
قَالُواْ يَٰنُوحُ قَدۡ جَٰدَلۡتَنَا فَأَكۡثَرۡتَ جِدَٰلَنَا فَأۡتِنَا بِمَا تَعِدُنَآ إِن كُنتَ مِنَ ٱلصَّـٰدِقِينَ
ataṟkavarkaḷ ‘‘nūhē! Niccayamāka nīr eṅkaḷuṭaṉ tarkkittīr; (atuvum) atikamākavē tarkkittu viṭṭīr. (Ākavē, iṉi tarkkattai viṭṭoḻittu, vētaṉai varum eṉṟu kūṟuvatil) nīr meyyākavē uṇmai colpavarāka iruntāl, nīr accuṟuttum atai nam'miṭam koṇṭu varuvīrāka'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Hud, Verse 32
قَالَ إِنَّمَا يَأۡتِيكُم بِهِ ٱللَّهُ إِن شَآءَ وَمَآ أَنتُم بِمُعۡجِزِينَ
ataṟku avar ‘‘(vētaṉaiyai koṇṭu varupavaṉ nāṉ allaṉ;) allāhtāṉ. Avaṉ nāṭiṉāl (aticīkkirattil) atai uṅkaḷukku niccayamākak koṇṭu varuvāṉ. Atait taṭuttuviṭa uṅkaḷāl muṭiyātu'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 33
وَلَا يَنفَعُكُمۡ نُصۡحِيٓ إِنۡ أَرَدتُّ أَنۡ أَنصَحَ لَكُمۡ إِن كَانَ ٱللَّهُ يُرِيدُ أَن يُغۡوِيَكُمۡۚ هُوَ رَبُّكُمۡ وَإِلَيۡهِ تُرۡجَعُونَ
‘‘nāṉ uṅkaḷukku nallupatēcam ceyyak karutiṉālum, uṅkaḷai vaḻikēṭṭilēyē viṭṭuviṭa vēṇṭum eṉṟu allāh virumpiyiruntāl eṉ nallupatēcam uṅkaḷukku oru payaṉumaḷikkātu. Avaṉtāṉ uṅkaḷ iṟaivaṉ; (maṟumaiyil) avaṉiṭamē nīṅkaḷ tirumpak koṇṭu varappaṭuvīrkaḷ'' (eṉṟum kūṟiṉār)
Surah Hud, Verse 34
أَمۡ يَقُولُونَ ٱفۡتَرَىٰهُۖ قُلۡ إِنِ ٱفۡتَرَيۡتُهُۥ فَعَلَيَّ إِجۡرَامِي وَأَنَا۠ بَرِيٓءٞ مِّمَّا تُجۡرِمُونَ
(Napiyē! Ivvaralāṟṟaip paṟṟi) ‘‘nīr itaip poyyākak kaṟpaṉai ceytu kūṟukiṟīr'' eṉṟu avarkaḷ kūṟukiṉṟaṉarā? (Avvāṟāyiṉ) nīr kūṟuvīrāka: ‘‘Nāṉ ataik kaṟpaṉai ceytu kūṟiṉāl akkuṟṟam eṉ mītē cārum. (Nīṅkaḷ poṟuppāḷikaḷallar; avvāṟē) nīṅkaḷ (kaṟpaṉai) ceyyum kuṟṟaṅkaḷukku nāṉ poṟuppāḷiyalla
Surah Hud, Verse 35
وَأُوحِيَ إِلَىٰ نُوحٍ أَنَّهُۥ لَن يُؤۡمِنَ مِن قَوۡمِكَ إِلَّا مَن قَدۡ ءَامَنَ فَلَا تَبۡتَئِسۡ بِمَا كَانُواْ يَفۡعَلُونَ
(napi) nūhvukku vahyi aṟivikkappaṭṭatu: ‘‘Muṉṉar nampikkai koṇṭavarkaḷait tavira, iṉi umatu makkaḷil oruvarum niccayamāka nampikkai koḷḷa māṭṭārkaḷ. Ātalāl, avarkaḷ ceyvataip paṟṟi nīr kavalaippaṭātīr
Surah Hud, Verse 36
وَٱصۡنَعِ ٱلۡفُلۡكَ بِأَعۡيُنِنَا وَوَحۡيِنَا وَلَا تُخَٰطِبۡنِي فِي ٱلَّذِينَ ظَلَمُوٓاْ إِنَّهُم مُّغۡرَقُونَ
nām aṟivikkumāṟu nam kaṇ muṉpākavē oru kappalai nīr ceyvīrāka. Aniyāyam ceytavarkaḷaip paṟṟi (iṉi) nīr eṉṉuṭaṉ (cipāricu) pēcātīr. Niccayamāka avarkaḷ (veḷḷa piraḷayattil) mūḻkaṭikkappaṭuvārkaḷ'' (eṉṟum aṟivikkappaṭṭatu)
Surah Hud, Verse 37
وَيَصۡنَعُ ٱلۡفُلۡكَ وَكُلَّمَا مَرَّ عَلَيۡهِ مَلَأٞ مِّن قَوۡمِهِۦ سَخِرُواْ مِنۡهُۚ قَالَ إِن تَسۡخَرُواْ مِنَّا فَإِنَّا نَسۡخَرُ مِنكُمۡ كَمَا تَسۡخَرُونَ
avar kappalaic ceytu koṇṭirunta camayattil, ataṉ camīpamākac ceṉṟa avaruṭaiya makkaḷiṉ talaivarkaḷ avaraip parikacittaṉar. Ataṟku avar ‘‘nīṅkaḷ (ippōtu) eṅkaḷaip parikacikkum ivvāṟē (aticīkkirattil) niccayamāka nāṅkaḷ uṅkaḷaip parikacippōm'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 38
فَسَوۡفَ تَعۡلَمُونَ مَن يَأۡتِيهِ عَذَابٞ يُخۡزِيهِ وَيَحِلُّ عَلَيۡهِ عَذَابٞ مُّقِيمٌ
‘‘iḻivupaṭuttum vētaṉai yārai vantaṭaikiṟatu, nilaiyāṉa vētaṉai evar mītu iṟaṅkukiṟatu eṉpataiyum ati cīkkirattil nīṅkaḷ (cantēkamaṟa) terintu koḷvīrkaḷ'' (eṉṟu kūṟiṉār)
Surah Hud, Verse 39
حَتَّىٰٓ إِذَا جَآءَ أَمۡرُنَا وَفَارَ ٱلتَّنُّورُ قُلۡنَا ٱحۡمِلۡ فِيهَا مِن كُلّٖ زَوۡجَيۡنِ ٱثۡنَيۡنِ وَأَهۡلَكَ إِلَّا مَن سَبَقَ عَلَيۡهِ ٱلۡقَوۡلُ وَمَنۡ ءَامَنَۚ وَمَآ ءَامَنَ مَعَهُۥٓ إِلَّا قَلِيلٞ
Ākavē, (nām vitittirunta) vētaṉai neruṅki aṭuppup poṅkavē (nūhai nōkki ‘‘ovvoru uyiruḷḷa pirāṇiyil iruntum) āṇ, peṇ iraṇṭu koṇṭa ovvoru jōṭiyai atil ēṟṟik koḷvīrāka. (Aḻintuviṭuvārkaḷ eṉa) nam vākku ēṟpaṭṭuviṭṭa (uṅkaḷ makaṉ ākiya)varkaḷait tavira, umatu kuṭumpattavaraiyum (maṟṟa) nampikkaiyāḷarkaḷaiyum atil ēṟṟikkoḷvīrāka'' eṉṟu nām kūṟiṉōm. Veku coṟpa makkaḷait tavira (maṟṟavarkaḷ) avaruṭaṉ nampikkai koḷḷavillai
Surah Hud, Verse 40
۞وَقَالَ ٱرۡكَبُواْ فِيهَا بِسۡمِ ٱللَّهِ مَجۡرٜىٰهَا وَمُرۡسَىٰهَآۚ إِنَّ رَبِّي لَغَفُورٞ رَّحِيمٞ
ataṟkavar (taṉṉaic cārntavarkaḷai nōkki,) ‘‘itaic celuttavum niṟuttavum āṟṟaluṭaiyavaṉākiya allāhviṉ tirunāmattaik kūṟi itil nīṅkaḷ ēṟik koḷḷuṅkaḷ. Niccayamāka eṉ iṟaivaṉ mikka maṉṉippavaṉ, mikak karuṇaiyuṭaiyavaṉ āvāṉ'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 41
وَهِيَ تَجۡرِي بِهِمۡ فِي مَوۡجٖ كَٱلۡجِبَالِ وَنَادَىٰ نُوحٌ ٱبۡنَهُۥ وَكَانَ فِي مَعۡزِلٖ يَٰبُنَيَّ ٱرۡكَب مَّعَنَا وَلَا تَكُن مَّعَ ٱلۡكَٰفِرِينَ
piṉṉar akkappal, malaikaḷaip pōṉṟa alaikaḷukkiṭaiyil avarkaḷaic cumantu cella ārampittatu. (Accamayam) nūh taṉṉai viṭṭu vilakiyirunta taṉ makaṉai nōkki ‘‘eṉ makaṉē! Eṅkaḷuṭaṉ (nampikkai koṇṭu) nīyum itil ēṟikkoḷ. (Eṅkaḷai viṭṭu vilaki) nirākarippavarkaḷuṭaṉ nī irukka vēṇṭām. (Avvāṟāyiṉ, nīyum nīril mūḻki viṭuvāy)'' eṉṟu (captamiṭṭu) aḻaittār
Surah Hud, Verse 42
قَالَ سَـَٔاوِيٓ إِلَىٰ جَبَلٖ يَعۡصِمُنِي مِنَ ٱلۡمَآءِۚ قَالَ لَا عَاصِمَ ٱلۡيَوۡمَ مِنۡ أَمۡرِ ٱللَّهِ إِلَّا مَن رَّحِمَۚ وَحَالَ بَيۡنَهُمَا ٱلۡمَوۡجُ فَكَانَ مِنَ ٱلۡمُغۡرَقِينَ
ataṟkavaṉ ‘‘inta veḷḷa(p piraḷaya)ttiliruntu eṉṉaik kāppāṟṟakkūṭiya oru malaiyiṉ mēl nāṉ ceṉṟu viṭuvēṉ'' eṉṟu kūṟiṉāṉ. Ataṟkavar ‘‘allāh aruḷ purintālaṉṟi avaṉuṭaiya kaṭṭaḷaiyiliruntu pātukāttuk koḷḷa iṉṟu oruvarālum muṭiyātu'' eṉṟu kūṟiṉār. (Accamayam) avarkaḷukku iṭaiyil ōr alai eḻumpi kuṟukkiṭṭatu; avaṉum mūḻkiyavarkaḷuṭaṉ mūḻkiviṭṭāṉ
Surah Hud, Verse 43
وَقِيلَ يَـٰٓأَرۡضُ ٱبۡلَعِي مَآءَكِ وَيَٰسَمَآءُ أَقۡلِعِي وَغِيضَ ٱلۡمَآءُ وَقُضِيَ ٱلۡأَمۡرُ وَٱسۡتَوَتۡ عَلَى ٱلۡجُودِيِّۖ وَقِيلَ بُعۡدٗا لِّلۡقَوۡمِ ٱلظَّـٰلِمِينَ
Piṉṉar ‘‘pūmiyē! Nī uṉ taṇṇīrai viḻuṅki viṭu; vāṉamē! (Maḻai poḻivatai) niṟuttikkoḷ'' eṉṟu kaṭṭaḷaip piṟappikkappaṭavē taṇṇīr vaṟṟi (viṭṭatu. Itaṟkuḷ avarkaḷ aḻintu avarkaḷuṭaiya) kāriyam muṭintuviṭṭatu. (Akkappalum) ‘jūti' (eṉṉum) malaiyil taṅkiyatu; aniyāyam ceyta makkaḷukku (ittakaiya) aḻivutāṉ'' eṉṟu (ulakeṅkum) paṟai cāṟṟappaṭṭatu
Surah Hud, Verse 44
وَنَادَىٰ نُوحٞ رَّبَّهُۥ فَقَالَ رَبِّ إِنَّ ٱبۡنِي مِنۡ أَهۡلِي وَإِنَّ وَعۡدَكَ ٱلۡحَقُّ وَأَنتَ أَحۡكَمُ ٱلۡحَٰكِمِينَ
(nūh napiyiṉuṭaiya makaṉ avarai viṭṭu vilaki nirākarippavarkaḷuṭaṉ ceṉṟuviṭavē, avaṉum aḻintu viṭuvāṉeṉa añci) nūh (taṉ iṟaivaṉai nōkki) ‘‘eṉ iṟaivaṉē! Eṉ makaṉ eṉ kuṭumpattiluḷḷavaṉē! (Nīyō eṉ kuṭumpattavarai pātukāttuk koḷvatāka vākkaḷittirukkiṟāy.) Niccayamāka uṉ vākkuṟuti uṇmaiyāṉatu. Tīrppaḷippavarkaḷil ellām nī mikavum mēlāṉa nītipati'' eṉṟu captamiṭṭuk kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 45
قَالَ يَٰنُوحُ إِنَّهُۥ لَيۡسَ مِنۡ أَهۡلِكَۖ إِنَّهُۥ عَمَلٌ غَيۡرُ صَٰلِحٖۖ فَلَا تَسۡـَٔلۡنِ مَا لَيۡسَ لَكَ بِهِۦ عِلۡمٌۖ إِنِّيٓ أَعِظُكَ أَن تَكُونَ مِنَ ٱلۡجَٰهِلِينَ
ataṟkavaṉ, ‘‘nūhē! Niccayamāka avaṉ umatu kuṭumpattil uḷḷavaṉallaṉ. Niccayamāka avaṉ oḻuṅkīṉamāṉa kāriyaṅkaḷaiyē ceytu koṇṭiruntāṉ. (Oḻuṅkīṉamāka naṭappavaṉ umatu kuṭumpattaic cārntavaṉalla.) Ātalāl, nīr umakkut teriyāta viṣayaṅkaḷaip paṟṟi eṉṉiṭam (tarkkittuk) kēṭka vēṇṭām; aṟiyātavarkaḷil nīrum oruvarākiviṭa vēṇṭām eṉṟu niccayamāka nāṉ umakku nallupatēcam ceykiṟēṉ'' eṉṟu kūṟiṉāṉ
Surah Hud, Verse 46
قَالَ رَبِّ إِنِّيٓ أَعُوذُ بِكَ أَنۡ أَسۡـَٔلَكَ مَا لَيۡسَ لِي بِهِۦ عِلۡمٞۖ وَإِلَّا تَغۡفِرۡ لِي وَتَرۡحَمۡنِيٓ أَكُن مِّنَ ٱلۡخَٰسِرِينَ
ataṟku (nūh napi) ‘‘eṉ iṟaivaṉē! Nāṉ aṟiyāta viṣayaṅkaḷaip paṟṟi (iṉi) uṉṉiṭam kēṭkātu eṉṉai pātukākkumāṟu uṉṉiṭam niccayamāka nāṉ pirārttikkiṟēṉ. Nī eṉṉai maṉṉittu eṉakku nī kirupai ceyyāviṭil niccayamāka nāṉum naṣṭamaṭaintavarkaḷil āki viṭuvēṉ'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 47
قِيلَ يَٰنُوحُ ٱهۡبِطۡ بِسَلَٰمٖ مِّنَّا وَبَرَكَٰتٍ عَلَيۡكَ وَعَلَىٰٓ أُمَمٖ مِّمَّن مَّعَكَۚ وَأُمَمٞ سَنُمَتِّعُهُمۡ ثُمَّ يَمَسُّهُم مِّنَّا عَذَابٌ أَلِيمٞ
(Veḷḷap piraḷayattāl ēṟpaṭṭa taṇṇīr vaṟṟi, nūh napiyiṉ kappal ‘jūti' eṉṉum malaimītu taṅkiviṭavē, nām nūhai nōkki) ‘‘nūhē! Nam cāntiyuṭaṉum naṟ pākkiyaṅkaḷuṭaṉum (kappalil iruntu) nīr iṟaṅkiviṭuvīrāka. Uṅkaḷukkum um'muṭaṉuḷḷa maṟṟa makkaḷukkum perum pākkiyaṅkaḷ uṇṭāvatākuka! (Piṟkālattil uṅkaḷ) cantatikaḷ (perukuvar. Ivvulakil) nām avarkaḷai niccayamāka cukam aṉupavikka viṭuvōm. Piṉṉar (avarkaḷil palar pāvamāṉa kāriyaṅkaḷil īṭupaṭuvārkaḷ. Ataṉāl) avarkaḷai nam tuṉpuṟuttum vētaṉai vantaṭaiyum'' eṉṟu kūṟappaṭṭatu
Surah Hud, Verse 48
تِلۡكَ مِنۡ أَنۢبَآءِ ٱلۡغَيۡبِ نُوحِيهَآ إِلَيۡكَۖ مَا كُنتَ تَعۡلَمُهَآ أَنتَ وَلَا قَوۡمُكَ مِن قَبۡلِ هَٰذَاۖ فَٱصۡبِرۡۖ إِنَّ ٱلۡعَٰقِبَةَ لِلۡمُتَّقِينَ
(napiyē!) Itu (umakku) maṟaivāṉa carittiraṅkaḷil uḷḷatākum. Vahyi mūlamākavē nām itai umakku aṟivikkiṟōm. Itaṟku muṉṉar nīrō allatu umatu makkaḷō itai aṟintirukkavillai. Ākavē, (napiyē! Nūhaippōl nīrum ciramaṅkaḷaic) cakittup poṟuttiruppīrāka. Niccayamāka muṭivāṉa veṟṟi iṟaiyaccam uṭaiyavarkaḷukkuttāṉ
Surah Hud, Verse 49
وَإِلَىٰ عَادٍ أَخَاهُمۡ هُودٗاۚ قَالَ يَٰقَوۡمِ ٱعۡبُدُواْ ٱللَّهَ مَا لَكُم مِّنۡ إِلَٰهٍ غَيۡرُهُۥٓۖ إِنۡ أَنتُمۡ إِلَّا مُفۡتَرُونَ
‘ātu' (eṉṉum) makkaḷiṭam avarkaḷuṭaiya cakōtarar ‘hūtai' (nam tūtarāka aṉuppi vaittōm. Avarkaḷai nōkki) avar kūṟiṉār: ‘‘Eṉ makkaḷē! Allāh oruvaṉaiyē nīṅkaḷ vaṇaṅkuṅkaḷ.Avaṉait tavira vēṟu iṟaivaṉ uṅkaḷukku illai. (Vēṟu iṟaivaṉ uṇṭeṉṟu kūṟum) nīṅkaḷ kaṟpaṉaiyākap poy kūṟupavarkaḷē
Surah Hud, Verse 50
يَٰقَوۡمِ لَآ أَسۡـَٔلُكُمۡ عَلَيۡهِ أَجۡرًاۖ إِنۡ أَجۡرِيَ إِلَّا عَلَى ٱلَّذِي فَطَرَنِيٓۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
eṉ makkaḷē! Itaṟkāka nāṉ uṅkaḷiṭattil oru kūliyum kēṭkavillai. Eṉ kūli eṉṉai paṭaittavaṉiṭamē tavira (vēṟu yāriṭamum) illai. (Ivvaḷavu kūṭa) nīṅkaḷ aṟintukoḷḷa vēṇṭāmā
Surah Hud, Verse 51
وَيَٰقَوۡمِ ٱسۡتَغۡفِرُواْ رَبَّكُمۡ ثُمَّ تُوبُوٓاْ إِلَيۡهِ يُرۡسِلِ ٱلسَّمَآءَ عَلَيۡكُم مِّدۡرَارٗا وَيَزِدۡكُمۡ قُوَّةً إِلَىٰ قُوَّتِكُمۡ وَلَا تَتَوَلَّوۡاْ مُجۡرِمِينَ
Eṉ makkaḷē! Nīṅkaḷ uṅkaḷ iṟaivaṉiṭam pāva maṉṉippaik kōri (maṉamvarunti) avaṉ pakkamē tirumpuṅkaḷ. (Avaṉ taṭuttirukkum) maḻaiyai uṅkaḷ mītu ērāḷamākap poḻiyac ceyvāṉ. Uṅkaḷ palattai mēlum, (mēlum,) atikarikkac ceyvāṉ. Ākavē, nīṅkaḷ avaṉaip puṟakkaṇittuk kuṟṟamiḻaittu viṭātīrkaḷ'' (eṉṟu kūṟiṉār)
Surah Hud, Verse 52
قَالُواْ يَٰهُودُ مَا جِئۡتَنَا بِبَيِّنَةٖ وَمَا نَحۡنُ بِتَارِكِيٓ ءَالِهَتِنَا عَن قَوۡلِكَ وَمَا نَحۡنُ لَكَ بِمُؤۡمِنِينَ
ataṟkavarkaḷ, ‘hūtē! Nīr (nām virumpiyavāṟu) attāṭci etaiyum nam'miṭam koṇṭu varavillai. Umatu collukkāka nāṅkaḷ eṅkaḷ teyvaṅkaḷai viṭṭu viṭa māṭṭōm. Um'mai nāṅkaḷ nampavum māṭṭōm'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Hud, Verse 53
إِن نَّقُولُ إِلَّا ٱعۡتَرَىٰكَ بَعۡضُ ءَالِهَتِنَا بِسُوٓءٖۗ قَالَ إِنِّيٓ أُشۡهِدُ ٱللَّهَ وَٱشۡهَدُوٓاْ أَنِّي بَرِيٓءٞ مِّمَّا تُشۡرِكُونَ
‘‘eṅkaḷatu cila teyvaṅkaḷ umakkuk kēṭu uṇṭupaṇṇiviṭṭaṉa. (Ātalāl, nīr matiyiḻantu viṭṭīr! Eṉṟum kūṟiṉārkaḷ). Ataṟkavar, ‘‘niccayamāka nāṉ allāhvai cāṭciyākkukiṟēṉ; niccayamāka nāṉ avaṉaiyaṉṟi nīṅkaḷ iṇaivaittu vaṇaṅkupavaṟṟiliruntu vilakikkoṇṭēṉ. (Itaṟku) nīṅkaḷum cāṭciyāka iruṅkaḷ'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 54
مِن دُونِهِۦۖ فَكِيدُونِي جَمِيعٗا ثُمَّ لَا تُنظِرُونِ
‘‘ākavē, nīṅkaḷ aṉaivarum oṉṟu cērntu eṉakku(c ceyyak kūṭiya) cūḻcciyaic ceytu pāruṅkaḷ. (Itil) nīṅkaḷ eṉakkuc ciṟitum avakācam aḷikka vēṇṭām'' (eṉṟum)
Surah Hud, Verse 55
إِنِّي تَوَكَّلۡتُ عَلَى ٱللَّهِ رَبِّي وَرَبِّكُمۚ مَّا مِن دَآبَّةٍ إِلَّا هُوَ ءَاخِذُۢ بِنَاصِيَتِهَآۚ إِنَّ رَبِّي عَلَىٰ صِرَٰطٖ مُّسۡتَقِيمٖ
“niccayamāka nāṉ eṉ kāriyaṅkaḷ aṉaittaiyum eṉ iṟaivaṉum uṅkaḷ iṟaivaṉumākiya allāhviṭamē oppaṭaittu viṭṭēṉ. Ovvoru uyiruḷḷavaṟṟiṉ uccik kuṭumiyaiyum avaṉē piṭittuk koṇṭirukkiṟāṉ. Niccayamāka eṉ iṟaivaṉ (nītiyiṉ) nērāṉa vaḻiyil irukkiṟāṉ (eṉṟum)
Surah Hud, Verse 56
فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَقَدۡ أَبۡلَغۡتُكُم مَّآ أُرۡسِلۡتُ بِهِۦٓ إِلَيۡكُمۡۚ وَيَسۡتَخۡلِفُ رَبِّي قَوۡمًا غَيۡرَكُمۡ وَلَا تَضُرُّونَهُۥ شَيۡـًٔاۚ إِنَّ رَبِّي عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٍ حَفِيظٞ
Nīṅkaḷ (eṉṉaip) puṟakkaṇippīrkaḷāyiṉ (ataip paṟṟi eṉakkuk kavalaiyillai. Ēṉeṉṟāl,) nāṉ uṅkaḷiṭam etaṟkāka aṉuppappaṭṭēṉō atai niccayamāka nāṉ uṅkaḷukku eṭutturaittu viṭṭēṉ. (Uṅkaḷai aḻittu) nīṅkaḷ allāta vēṟu makkaḷai eṉ iṟaivaṉ uṅkaḷ iṭattil vaittu viṭuvāṉ; (itaṟkāka) nīṅkaḷ avaṉukku oru tīṅkum ceyya muṭiyātu. Niccayamāka eṉ iṟaivaṉ aṉaittaiyum pātukāppavaṉ. (Ākavē, avaṉ eṉṉaiyum pātukāttuk koḷvāṉ'' eṉṟum kūṟiṉār)
Surah Hud, Verse 57
وَلَمَّا جَآءَ أَمۡرُنَا نَجَّيۡنَا هُودٗا وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ مَعَهُۥ بِرَحۡمَةٖ مِّنَّا وَنَجَّيۡنَٰهُم مِّنۡ عَذَابٍ غَلِيظٖ
(itaṉ piṉṉum avarkaḷ avarai nirākarittu viṭṭaṉar. Ākavē,) nam (vētaṉaiyiṉ) uttaravu vantapoḻutu hūtaiyum, avaruṭaṉ nampikkai koṇṭavarkaḷaiyum nam aruḷālpātukāttuk koṇṭu, kaṭumaiyāṉa vētaṉaiyil iruntu nām avarkaḷait tappavaittōm
Surah Hud, Verse 58
وَتِلۡكَ عَادٞۖ جَحَدُواْ بِـَٔايَٰتِ رَبِّهِمۡ وَعَصَوۡاْ رُسُلَهُۥ وَٱتَّبَعُوٓاْ أَمۡرَ كُلِّ جَبَّارٍ عَنِيدٖ
(napiyē!) Itu ‘ātu' makkaḷiṉ (carittiramākum). Avarkaḷ taṅkaḷ iṟaivaṉiṉ kaṭṭaḷaikaḷai nirākarittu avaṉiṉ tūtarkaḷukku māṟu ceytārkaḷ. Mēlum, piṭivātakkāra muraṭarkaḷ aṉaivaruṭaiya tīya vaḻikāṭṭalkaḷaiyum avarkaḷ piṉ paṟṟiṉārkaḷ
Surah Hud, Verse 59
وَأُتۡبِعُواْ فِي هَٰذِهِ ٱلدُّنۡيَا لَعۡنَةٗ وَيَوۡمَ ٱلۡقِيَٰمَةِۗ أَلَآ إِنَّ عَادٗا كَفَرُواْ رَبَّهُمۡۗ أَلَا بُعۡدٗا لِّعَادٖ قَوۡمِ هُودٖ
ivvulakil (allāhvuṭaiya) cāpam avarkaḷait toṭarntatu, maṟumai nāḷilum (avvāṟē!) Toṭarum. Niccayamāka ‘ātu' makkaḷ taṅkaḷ iṟaivaṉukku māṟu ceytārkaḷ eṉpataiyum (napi) hūtuṭaiya ‘ātu' camutāyattavarkaḷukkuk kēṭutāṉ eṉpataiyum aṟintu koḷḷuṅkaḷ
Surah Hud, Verse 60
۞وَإِلَىٰ ثَمُودَ أَخَاهُمۡ صَٰلِحٗاۚ قَالَ يَٰقَوۡمِ ٱعۡبُدُواْ ٱللَّهَ مَا لَكُم مِّنۡ إِلَٰهٍ غَيۡرُهُۥۖ هُوَ أَنشَأَكُم مِّنَ ٱلۡأَرۡضِ وَٱسۡتَعۡمَرَكُمۡ فِيهَا فَٱسۡتَغۡفِرُوهُ ثُمَّ تُوبُوٓاْ إِلَيۡهِۚ إِنَّ رَبِّي قَرِيبٞ مُّجِيبٞ
‘Samūtu' (eṉṉum mak)kaḷiṭam avarkaḷuṭaiya cakōtarar ‘sālihai' (nam tūtarāka aṉuppi vaittōm. Avar avarkaḷai nōkki) ‘‘eṉ makkaḷē! Allāh oruvaṉaiyē nīṅkaḷ vaṇaṅkuṅkaḷ; uṅkaḷukku avaṉait tavira, vēṟu iṟaivaṉ illai. Avaṉē uṅkaḷaip pūmiyiliruntu paṭaittāṉ. Atilēyē avaṉ uṅkaḷai vacikkavum ceytāṉ. Ātalāl, nīṅkaḷ avaṉiṭamē maṉṉippaik kōri piṟaku, avaṉ pakkamē tirumpuṅkaḷ. Niccayamāka eṉ iṟaivaṉ (uṅkaḷukku) mikac camīpamāṉavaṉ, (pirārttaṉaikaḷai) aṅkīkarippavaṉ eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 61
قَالُواْ يَٰصَٰلِحُ قَدۡ كُنتَ فِينَا مَرۡجُوّٗا قَبۡلَ هَٰذَآۖ أَتَنۡهَىٰنَآ أَن نَّعۡبُدَ مَا يَعۡبُدُ ءَابَآؤُنَا وَإِنَّنَا لَفِي شَكّٖ مِّمَّا تَدۡعُونَآ إِلَيۡهِ مُرِيبٖ
ataṟkavarkaḷ (sālih napiyai nōkki) ‘‘sālihē! Itaṟku muṉṉarellām, nīr eṅkaḷ nampikkaikkup pāttiramuṭaiyavarāka iruntīr. Eṅkaḷ mūtātaikaḷ vaṇaṅkik koṇṭirunta teyvaṅkaḷai nāṅkaḷ vaṇaṅkak kūṭāteṉṟu nīr eṅkaḷait taṭai ceykiṟīrā? Nīr eṅkaḷai etaṉaḷavil aḻaikkiṟīrō ataip paṟṟi niccayamāka nāṅkaḷ perum cantēkattil irukkiṟōm'' eṉṟu kūṟiṉar
Surah Hud, Verse 62
قَالَ يَٰقَوۡمِ أَرَءَيۡتُمۡ إِن كُنتُ عَلَىٰ بَيِّنَةٖ مِّن رَّبِّي وَءَاتَىٰنِي مِنۡهُ رَحۡمَةٗ فَمَن يَنصُرُنِي مِنَ ٱللَّهِ إِنۡ عَصَيۡتُهُۥۖ فَمَا تَزِيدُونَنِي غَيۡرَ تَخۡسِيرٖ
ataṟkavar ‘‘eṉ makkaḷē! Nāṉ eṉ iṟaivaṉiṉ nērāṉa vaḻiyil irukka, avaṉ eṉ mītu (makattāṉa) aruḷ purintirukka, nāṉ avaṉukku māṟu ceytāl (avaṉ eṉṉait taṇṭikka māṭṭāṉā? Annērattil) allāhviṭattil eṉakku utavi ceypavar yār? Eṉpatai nīṅkaḷ kavaṉittīrkaḷā? Nīṅkaḷō eṉakku naṣṭattait tavira (etaiyum) atikamākki viṭa māṭṭīrkaḷ'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 63
وَيَٰقَوۡمِ هَٰذِهِۦ نَاقَةُ ٱللَّهِ لَكُمۡ ءَايَةٗۖ فَذَرُوهَا تَأۡكُلۡ فِيٓ أَرۡضِ ٱللَّهِۖ وَلَا تَمَسُّوهَا بِسُوٓءٖ فَيَأۡخُذَكُمۡ عَذَابٞ قَرِيبٞ
‘‘eṉ makkaḷē! Itu allāhvuṭaiya oru peṇ oṭṭakamākum. Uṅkaḷukku itu ōr attāṭciyākavē aḷikkappaṭṭuḷḷatu. Ākavē, allāhviṉuṭaiya pūmiyil (atu virumpiya iṭattil) mēya atai viṭṭuviṭuṅkaḷ; ataṟku oru keṭutalum ceyya(k karuti) atait toṭātīrkaḷ. Avvāṟu ceytāl aticīkkirattil vētaṉai uṅkaḷaip piṭittuk koḷḷum'' (eṉṟu coṉṉār)
Surah Hud, Verse 64
فَعَقَرُوهَا فَقَالَ تَمَتَّعُواْ فِي دَارِكُمۡ ثَلَٰثَةَ أَيَّامٖۖ ذَٰلِكَ وَعۡدٌ غَيۡرُ مَكۡذُوبٖ
Eṉiṉum, avarkaḷ (avaruṭaiya kaṭṭaḷaikku māṟu ceytu) atai veṭṭi viṭṭārkaḷ. Ākavē, avar (avarkaḷai nōkki, ‘‘iṉi) mūṉṟu nāḷkaḷvarai uṅkaḷ vīṭukaḷil (iruntu koṇṭu) nīṅkaḷ cukamaṭaiyalām. (Ataṟkup piṉṉar allāhvuṭaiya vētaṉai uṅkaḷai vantaṭaiyum) itu tavaṟāta vākkākum'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 65
فَلَمَّا جَآءَ أَمۡرُنَا نَجَّيۡنَا صَٰلِحٗا وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ مَعَهُۥ بِرَحۡمَةٖ مِّنَّا وَمِنۡ خِزۡيِ يَوۡمِئِذٍۚ إِنَّ رَبَّكَ هُوَ ٱلۡقَوِيُّ ٱلۡعَزِيزُ
(vētaṉaiyaip paṟṟiya) nam kaṭṭaḷai(yiṉpaṭi vētaṉai) vantapoḻutu sālihaiyum, avaruṭaṉ nampikkaik koṇṭavarkaḷaiyum (vētaṉaiyiliruntum) annāḷiṉ iḻivil iruntum nam aruḷaik koṇṭu nām pātukāttuk koṇṭōm. (Napiyē!) Niccayamāka umatu iṟaivaṉ tāṉ palamikkavaṉum (aṉaittaiyum) mikaittavaṉum āvāṉ
Surah Hud, Verse 66
وَأَخَذَ ٱلَّذِينَ ظَلَمُواْ ٱلصَّيۡحَةُ فَأَصۡبَحُواْ فِي دِيَٰرِهِمۡ جَٰثِمِينَ
ākavē, varampu mīṟiyavarkaḷai iṭi muḻakkam piṭittuk koṇṭatu. Avarkaḷ taṅkaḷ vīṭukaḷil iruntavāṟē iṟantu viṭṭaṉar
Surah Hud, Verse 67
كَأَن لَّمۡ يَغۡنَوۡاْ فِيهَآۗ أَلَآ إِنَّ ثَمُودَاْ كَفَرُواْ رَبَّهُمۡۗ أَلَا بُعۡدٗا لِّثَمُودَ
(ataṟku muṉṉar) aṅku avarkaḷ oru kālattilum vacittirukkātataip pōl (aṭaiyāḷam etuvumiṉṟi aḻintu viṭṭaṉar). Aṟintu koḷḷuṅkaḷ: Niccayamāka ‘samūtu' makkaḷ taṅkaḷ iṟaivaṉai nirākarittu viṭṭārkaḷ. Aṟintu koḷḷuṅkaḷ: ‘Samūtu' makkaḷ mītu cāpam ēṟpaṭṭu viṭṭatu
Surah Hud, Verse 68
وَلَقَدۡ جَآءَتۡ رُسُلُنَآ إِبۡرَٰهِيمَ بِٱلۡبُشۡرَىٰ قَالُواْ سَلَٰمٗاۖ قَالَ سَلَٰمٞۖ فَمَا لَبِثَ أَن جَآءَ بِعِجۡلٍ حَنِيذٖ
niccayamāka (vāṉavarkaḷiluḷḷa) nam tūtarkaḷ ipṟāhīmukku naṟceyti koṇṭu vantu “salām'' kūṟiṉar. (Ipṟāhīm ataṟkup piratiyāka “uṅkaḷukkum) salām'' kūṟi ciṟitum tāmatikkātu (aṟuttuc) cuṭṭatoru kaṉṟukkuṭṭiyaik koṇṭu van(tu avarkaḷ muṉ vait)tārkaḷ
Surah Hud, Verse 69
فَلَمَّا رَءَآ أَيۡدِيَهُمۡ لَا تَصِلُ إِلَيۡهِ نَكِرَهُمۡ وَأَوۡجَسَ مِنۡهُمۡ خِيفَةٗۚ قَالُواْ لَا تَخَفۡ إِنَّآ أُرۡسِلۡنَآ إِلَىٰ قَوۡمِ لُوطٖ
avarkaḷuṭaiya kaikaḷ ataṉiṭam cellātataik kaṇṭatum avarkaḷaip paṟṟi cantēkittār; avarkaḷaip paṟṟiya payamum avar maṉatil ūcalāṭiyatu. (Appoḻutu) avarkaḷ (ipṟāhīmai nōkki) ‘‘nīr payappaṭātīr. Niccayamāka nāṅkaḷ ‘lūt'tuṭaiya makkaḷiṭam (avarkaḷai aḻittuviṭa) aṉuppappaṭṭuḷḷōm'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Hud, Verse 70
وَٱمۡرَأَتُهُۥ قَآئِمَةٞ فَضَحِكَتۡ فَبَشَّرۡنَٰهَا بِإِسۡحَٰقَ وَمِن وَرَآءِ إِسۡحَٰقَ يَعۡقُوبَ
(Accamayam aṅku) niṉṟu koṇṭirunta avaruṭaiya (kiḻa) maṉaivi (lūt napiyiṉ makkaḷ ceyyum tīya kāriyaṅkaḷaic ceviyuṟṟu) cirittāḷ; āṉāl, atē camayattil avaḷukku ‘is'hāk' (eṉṉum makaṉaip) paṟṟiyum, is'hākkukkup piṉṉar ‘ya'akūp' (eṉṉum pēraṉ piṟakkap pōvataip) paṟṟiyum naṟceyti kūṟiṉōm
Surah Hud, Verse 71
قَالَتۡ يَٰوَيۡلَتَىٰٓ ءَأَلِدُ وَأَنَا۠ عَجُوزٞ وَهَٰذَا بَعۡلِي شَيۡخًاۖ إِنَّ هَٰذَا لَشَيۡءٌ عَجِيبٞ
ataṟkavaḷ, ‘‘eṉ tukkamē! (Mātaviṭāy niṉṟu) nāṉ kiḻaviyākavum, eṉ ikkaṇavar oru vayōtikarākavum āṉataṉ piṉṉar nāṉ (karppamāki) piḷḷai peṟuvēṉā! Niccayamāka itu āccariyamāṉa viṣayam!'' Eṉṟāḷ
Surah Hud, Verse 72
قَالُوٓاْ أَتَعۡجَبِينَ مِنۡ أَمۡرِ ٱللَّهِۖ رَحۡمَتُ ٱللَّهِ وَبَرَكَٰتُهُۥ عَلَيۡكُمۡ أَهۡلَ ٱلۡبَيۡتِۚ إِنَّهُۥ حَمِيدٞ مَّجِيدٞ
ataṟkavarkaḷ, ‘‘allāhvuṭaiya caktiyaip paṟṟi nī āccariyam aṭaikiṟāyā? Allāhvuṭaiya aruḷum, avaṉuṭaiya naṟpākkiyaṅkaḷum (ipṟāhīmuṭaiya) vīṭṭiluḷḷa uṅkaḷ mītu nilavuka. Niccayamāka avaṉ mikka pukaḻuṭaiyavaṉ, makimai uṭaiyavaṉ'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Hud, Verse 73
فَلَمَّا ذَهَبَ عَنۡ إِبۡرَٰهِيمَ ٱلرَّوۡعُ وَجَآءَتۡهُ ٱلۡبُشۡرَىٰ يُجَٰدِلُنَا فِي قَوۡمِ لُوطٍ
ipṟāhīmuṭaiya tiṭukkam nīṅki avarukku naṟceyti kiṭaitta piṉṉar ‘lūt' tiṉ makkaḷai (aḻittu viṭuvatai)p paṟṟi avar nam'mu(ṭaiya vāṉavarkaḷu)ṭaṉ tarkkam ceyya ārampittu viṭṭār
Surah Hud, Verse 74
إِنَّ إِبۡرَٰهِيمَ لَحَلِيمٌ أَوَّـٰهٞ مُّنِيبٞ
niccayamāka ipṟāhīm mikka cakippuṭaiyavar, atikam pirārttippavar (etaṟkum) nam'maiyē muṉnōkkupavar āvār
Surah Hud, Verse 75
يَـٰٓإِبۡرَٰهِيمُ أَعۡرِضۡ عَنۡ هَٰذَآۖ إِنَّهُۥ قَدۡ جَآءَ أَمۡرُ رَبِّكَۖ وَإِنَّهُمۡ ءَاتِيهِمۡ عَذَابٌ غَيۡرُ مَرۡدُودٖ
(ākavē, attūtarkaḷ ipṟāhīmai nōkki) ipṟāhīmē! Nīr itaip (paṟṟi tarkkam ceyyātu) puṟakkaṇittu viṭuvīrāka. Niccayamāka (avarkaḷai aḻippataṟkāka) umatu iṟaivaṉuṭaiya kaṭṭaḷai piṟantu viṭṭatu. Mēlum, niccayamāka avarkaḷāl tavirkka muṭiyāta vētaṉai avarkaḷai vantaṭaiyum (eṉṟu kūṟiṉārkaḷ)
Surah Hud, Verse 76
وَلَمَّا جَآءَتۡ رُسُلُنَا لُوطٗا سِيٓءَ بِهِمۡ وَضَاقَ بِهِمۡ ذَرۡعٗا وَقَالَ هَٰذَا يَوۡمٌ عَصِيبٞ
(ipṟāhīmiṭamiruntu) nam tūtarkaḷ lūttiṭam vantapoḻutu, avar (anta vāṉavarkaḷait tam makkaḷiṭamiruntu eppaṭi pātukāppatu eṉṟu) kavalaikkuḷḷāki avaratu maṉam curuṅki ‘‘itu mika nerukkaṭiyāṉa nāḷ'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 77
وَجَآءَهُۥ قَوۡمُهُۥ يُهۡرَعُونَ إِلَيۡهِ وَمِن قَبۡلُ كَانُواْ يَعۡمَلُونَ ٱلسَّيِّـَٔاتِۚ قَالَ يَٰقَوۡمِ هَـٰٓؤُلَآءِ بَنَاتِي هُنَّ أَطۡهَرُ لَكُمۡۖ فَٱتَّقُواْ ٱللَّهَ وَلَا تُخۡزُونِ فِي ضَيۡفِيٓۖ أَلَيۡسَ مِنكُمۡ رَجُلٞ رَّشِيدٞ
(Itaṟkuḷ) avaruṭaiya makkaḷ avariṭam viraintōṭi vantārkaḷ. Itaṟku muṉṉarum avarkaḷ tīya kāriyaṅkaḷaiyē ceytu koṇṭiruntaṉar. (Itai nāṭiyē avariṭam avarkaḷ vantaṉar.) Ataṟku (‘lūt' napi avarkaḷai nōkki) ‘‘eṉ makkaḷē! Itō! Eṉ peṇmakkaḷ irukkiṉṟaṉar. (Avarkaḷait tirumaṇam ceytu koḷvatu) uṅkaḷukku mikka paricuttamāṉatākum. Allāhvukku nīṅkaḷ payantu koḷḷuṅkaḷ. Eṉ viruntiṉar viṣayattil eṉṉai nīṅkaḷ avamāṉap paṭuttātīrkaḷ. (Uṅkaḷukku nallupatēcam ceyyum) nalla maṉitaṉ oruvaṉ kūṭa uṅkaḷil illaiyā?'' Eṉṟu kēṭṭār
Surah Hud, Verse 78
قَالُواْ لَقَدۡ عَلِمۡتَ مَا لَنَا فِي بَنَاتِكَ مِنۡ حَقّٖ وَإِنَّكَ لَتَعۡلَمُ مَا نُرِيدُ
ataṟkavarkaḷ ‘‘umatu peṇmakkaḷiṭam eṅkaḷukku oru tēvaiyum illai eṉpatai nīr naṉkaṟivīr; nāṅkaḷ virumpuvatu eṉṉa eṉpataiyum niccayamāka nīṅkaḷ naṉkaṟivīr'' eṉṟum kūṟiṉārkaḷ
Surah Hud, Verse 79
قَالَ لَوۡ أَنَّ لِي بِكُمۡ قُوَّةً أَوۡ ءَاوِيٓ إِلَىٰ رُكۡنٖ شَدِيدٖ
ataṟkavar ‘‘uṅkaḷait taṭukka pōtumāṉa palam eṉakku irukka vēṇṭāmā? Allatu (uṅkaḷait taṭuttu viṭakkūṭiya) palamāṉa ātaravai nāṉ aṭaiya vēṇṭāmā?'' Eṉṟu (mika tukkattuṭaṉ) kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 80
قَالُواْ يَٰلُوطُ إِنَّا رُسُلُ رَبِّكَ لَن يَصِلُوٓاْ إِلَيۡكَۖ فَأَسۡرِ بِأَهۡلِكَ بِقِطۡعٖ مِّنَ ٱلَّيۡلِ وَلَا يَلۡتَفِتۡ مِنكُمۡ أَحَدٌ إِلَّا ٱمۡرَأَتَكَۖ إِنَّهُۥ مُصِيبُهَا مَآ أَصَابَهُمۡۚ إِنَّ مَوۡعِدَهُمُ ٱلصُّبۡحُۚ أَلَيۡسَ ٱلصُّبۡحُ بِقَرِيبٖ
(ataṟku lūttuṭaiya viruntāḷikaḷ avarai nōkki) ‘‘lūttē! Niccayamāka nāṅkaḷ uṅkaḷ iṟaivaṉāl aṉuppappaṭṭa tūtar(kaḷākiya vāṉavar)kaḷāvōm. Ivarkaḷ niccayamāka um'mai vantaṭaiya muṭiyātu. (Iṉṟu) iravil oru ciṟu pakuti irukkumpoḻutu nīr um kuṭumpattuṭaṉ (iṅkiruntu) veḷiyēṟi viṭuvīrāka; (umatu col kēḷāta) umatu maṉaiviyait tavira, uṅkaḷil oruvarum avarkaḷait tirumpiyum pārkka vēṇṭām. Avarkaḷai aṭaikiṉṟa vētaṉai niccayamāka avaḷaiyum aṭaiyum. (Vētaṉai vara) niccayamāka ivarkaḷukku vākkaḷikkappaṭṭa nēram viṭiyaṟkālaiyākum. Viṭiyaṟkālai camīpamāka illaiyā?'' Eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Hud, Verse 81
فَلَمَّا جَآءَ أَمۡرُنَا جَعَلۡنَا عَٰلِيَهَا سَافِلَهَا وَأَمۡطَرۡنَا عَلَيۡهَا حِجَارَةٗ مِّن سِجِّيلٖ مَّنضُودٖ
Nam kaṭṭaḷai(yiṉ nēram) vantatum avarkaḷuṭaiya ūrai talaikkīḻāka kaviḻttu viṭṭōm. (Ataṟku muṉṉar) avarkaḷ mītu cuṭappaṭṭa ceṅkaṟkaḷai (maḻaiyaip pōl) poḻiyac ceytōm
Surah Hud, Verse 82
مُّسَوَّمَةً عِندَ رَبِّكَۖ وَمَا هِيَ مِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ بِبَعِيدٖ
(eṟiyappaṭṭa ceṅkal ovvoṉṟilum) uṅkaḷ iṟaivaṉāl aṭaiyāḷamiṭap paṭṭiruntatu. (Puraṭṭappaṭṭa) avvūr ivvakkiramakkārarkaḷukku veku tūramumalla; (virumpiṉāl atai ivarkaḷ nēril ceṉṟu pārttuk koḷḷalām)
Surah Hud, Verse 83
۞وَإِلَىٰ مَدۡيَنَ أَخَاهُمۡ شُعَيۡبٗاۚ قَالَ يَٰقَوۡمِ ٱعۡبُدُواْ ٱللَّهَ مَا لَكُم مِّنۡ إِلَٰهٍ غَيۡرُهُۥۖ وَلَا تَنقُصُواْ ٱلۡمِكۡيَالَ وَٱلۡمِيزَانَۖ إِنِّيٓ أَرَىٰكُم بِخَيۡرٖ وَإِنِّيٓ أَخَافُ عَلَيۡكُمۡ عَذَابَ يَوۡمٖ مُّحِيطٖ
‘‘matyaṉ' (eṉṉum ūr) vācikaḷukku avarkaḷuṭaiya cakōtarar ṣu'aipai (nam tūtarāka aṉuppi vaittōm.) Avar (avarkaḷai nōkki) ‘‘eṉ makkaḷē! Allāh oruvaṉaiyē nīṅkaḷ vaṇaṅkuṅkaḷ; avaṉait tavira vēṟu iṟaivaṉ uṅkaḷukku illai. Aḷavaiyaiyum niṟuvaiyaiyum kuṟaikkātīrkaḷ. Nīṅkaḷ nalla nilaimaiyil iruppataiyē nāṉ kāṇkiṟēṉ. (Avvāṟirukka aḷavaiyaiyum niṟuvaiyaiyum kuṟaittu ēṉ mōcam ceykiṟīrkaḷ? Avvāṟu ceytāl) niccayamāka uṅkaḷaic cūḻntu aḻittuviṭakkūṭiya vētaṉai oru nāḷil uṅkaḷai vantaṭaiyum eṉṟu nāṉ payappaṭukiṟēṉ
Surah Hud, Verse 84
وَيَٰقَوۡمِ أَوۡفُواْ ٱلۡمِكۡيَالَ وَٱلۡمِيزَانَ بِٱلۡقِسۡطِۖ وَلَا تَبۡخَسُواْ ٱلنَّاسَ أَشۡيَآءَهُمۡ وَلَا تَعۡثَوۡاْ فِي ٱلۡأَرۡضِ مُفۡسِدِينَ
eṉ makkaḷē! Aḷavaiyaiyum niṟuvaiyaiyum nītamākavē muḻumaippaṭuttuṅkaḷ. Maṉitarkaḷukku(k koṭukka vēṇṭiya) avarkaḷuṭaiya poruḷkaḷaik kuṟaittu viṭātīrkaḷ. Pūmiyil kaṭumaiyāka viṣamam ceytu koṇṭu alaiyātīrkaḷ
Surah Hud, Verse 85
بَقِيَّتُ ٱللَّهِ خَيۡرٞ لَّكُمۡ إِن كُنتُم مُّؤۡمِنِينَۚ وَمَآ أَنَا۠ عَلَيۡكُم بِحَفِيظٖ
nīṅkaḷ uṇmaiyākavē nampikkai koṇṭavarkaḷāka iruntāl (uṅkaḷ toḻilil ilāpakaramāka) allāh mītappaṭuttuvatē uṅkaḷukku mikka mēlāṉatākum. Nāṉ uṅkaḷaik kaṇkāṇippavaṉalla; (allāhtāṉ uṅkaḷaik kaṇkāṇippavaṉ. Ākavē, avaṉukku nīṅkaḷ payantu naṭantu koḷḷuṅkaḷ)'' eṉṟum kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 86
قَالُواْ يَٰشُعَيۡبُ أَصَلَوٰتُكَ تَأۡمُرُكَ أَن نَّتۡرُكَ مَا يَعۡبُدُ ءَابَآؤُنَآ أَوۡ أَن نَّفۡعَلَ فِيٓ أَمۡوَٰلِنَا مَا نَشَـٰٓؤُاْۖ إِنَّكَ لَأَنتَ ٱلۡحَلِيمُ ٱلرَّشِيدُ
Ataṟkavarkaḷ ‘‘ṣu'aipē! Nāṅkaḷ eṅkaḷ mūtātaikaḷ vaṇaṅkiya teyvaṅkaḷaiyum, nāṅkaḷ eṅkaḷ poruḷkaḷil eṅkaḷ viruppappaṭi naṭantu koḷvataiyum viṭṭuviṭumpaṭiyāka (nīr eṅkaḷukkuk kaṭṭaḷai iṭumpaṭi) umatu toḻukaiyā um'mait tūṇṭukiṟatu? Niccayamāka nīrtāṉ mikka kaṇṇiyamuḷḷa nērmaiyāḷar'' eṉṟu (parikācamākak) kūṟiṉārkaḷ
Surah Hud, Verse 87
قَالَ يَٰقَوۡمِ أَرَءَيۡتُمۡ إِن كُنتُ عَلَىٰ بَيِّنَةٖ مِّن رَّبِّي وَرَزَقَنِي مِنۡهُ رِزۡقًا حَسَنٗاۚ وَمَآ أُرِيدُ أَنۡ أُخَالِفَكُمۡ إِلَىٰ مَآ أَنۡهَىٰكُمۡ عَنۡهُۚ إِنۡ أُرِيدُ إِلَّا ٱلۡإِصۡلَٰحَ مَا ٱسۡتَطَعۡتُۚ وَمَا تَوۡفِيقِيٓ إِلَّا بِٱللَّهِۚ عَلَيۡهِ تَوَكَّلۡتُ وَإِلَيۡهِ أُنِيبُ
ataṟkavar ‘‘eṉ makkaḷē! Eṉ iṟaivaṉ teḷivāṉa attāṭcikaḷai eṉakkaḷittiruppataiyum, avaṉ eṉakku vēṇṭiya uṇavai nallavitamāka aḷittu varuvataiyum nīṅkaḷ aṟivīrkaḷā? (Innilaimaiyil makkaḷai nāṉ mōcam ceyyavēṇṭiya avaciyamillai; ākavē,) nāṉ (tīmaiyiliruntu) uṅkaḷait taṭukkum viṣayattil uṅkaḷukku māṟuceyya virumpavillai. (Nīṅkaḷ ceyyakkūṭātu eṉṟu kūṟum kāriyattai nāṉum ceyyamāṭṭēṉ.) Eṉṉāl iyaṉṟavarai (uṅkaḷaic) cīrtiruttuvatait tavira (vēṟoṉṟaiyum) nāṉ virumpavillai. Allāhviṉ utaviyiṉṟi nāṉ (uṅkaḷaic cīrtiruttum viṣayattil) veṟṟiyaṭaiya muṭiyātu. Avaṉaiyē nāṉ nampiyirukkiṟēṉ; avaṉaiyē nāṉ nōkkiyum niṟkiṟēṉ
Surah Hud, Verse 88
وَيَٰقَوۡمِ لَا يَجۡرِمَنَّكُمۡ شِقَاقِيٓ أَن يُصِيبَكُم مِّثۡلُ مَآ أَصَابَ قَوۡمَ نُوحٍ أَوۡ قَوۡمَ هُودٍ أَوۡ قَوۡمَ صَٰلِحٖۚ وَمَا قَوۡمُ لُوطٖ مِّنكُم بِبَعِيدٖ
‘‘eṉ makkaḷē! Uṅkaḷukku eṉ mītuḷḷa virōtam ‘nūh'vuṭaiya makkaḷaiyum ‘hūt' uṭaiya makkaḷaiyum, ‘sālih' uṭaiya makkaḷaiyum piṭittatu pōṉṟa vētaṉai uṅkaḷaiyum piṭittuk koḷḷumpaṭi ceytuviṭa vēṇṭām. ‘Lūttu'ṭaiya makkaḷ (irunta iṭamum kālamum) uṅkaḷukkut tūramāka illai
Surah Hud, Verse 89
وَٱسۡتَغۡفِرُواْ رَبَّكُمۡ ثُمَّ تُوبُوٓاْ إِلَيۡهِۚ إِنَّ رَبِّي رَحِيمٞ وَدُودٞ
ākavē, uṅkaḷ iṟaivaṉiṭam nīṅkaḷ maṉṉippaik kōruṅkaḷ. (Uṅkaḷ pāvaṅkaḷai viṭṭu maṉam varunti) avaṉiṭamē nīṅkaḷ tirumpuṅkaḷ. Niccayamāka eṉ iṟaivaṉ makā karuṇaiyuṭaiyavaṉ, mikka nēcippavaṉ āvāṉ eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 90
قَالُواْ يَٰشُعَيۡبُ مَا نَفۡقَهُ كَثِيرٗا مِّمَّا تَقُولُ وَإِنَّا لَنَرَىٰكَ فِينَا ضَعِيفٗاۖ وَلَوۡلَا رَهۡطُكَ لَرَجَمۡنَٰكَۖ وَمَآ أَنتَ عَلَيۡنَا بِعَزِيزٖ
Ataṟkavarkaḷ ‘‘ṣu'aipē! Nīr kūṟupavaṟṟil perumpālāṉatai nām viḷaṅka (muṭiya)villai. Niccayamāka nām um'mai eṅkaḷil palavīṉamāṉavarākavē kāṇkiṟōm. Umatu iṉattār illāviṭil um'maik kal eṟintē koṉṟiruppōm. Nīr nam'miṭam matippuṭaiyavaralla'' eṉṟārkaḷ
Surah Hud, Verse 91
قَالَ يَٰقَوۡمِ أَرَهۡطِيٓ أَعَزُّ عَلَيۡكُم مِّنَ ٱللَّهِ وَٱتَّخَذۡتُمُوهُ وَرَآءَكُمۡ ظِهۡرِيًّاۖ إِنَّ رَبِّي بِمَا تَعۡمَلُونَ مُحِيطٞ
ataṟkavar ‘‘eṉ makkaḷē! Allāhvaiviṭa eṉ iṉattārā uṅkaḷukku mikka matippuṭaiyavarkaḷāki viṭṭaṉar? Nīṅkaḷ avaṉai uṅkaḷ mutukuppuṟam taḷḷi viṭṭīrkaḷ. Niccayamāka eṉ iṟaivaṉ nīṅkaḷ ceyvataic cūḻntuḷḷāṉ'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Hud, Verse 92
وَيَٰقَوۡمِ ٱعۡمَلُواْ عَلَىٰ مَكَانَتِكُمۡ إِنِّي عَٰمِلٞۖ سَوۡفَ تَعۡلَمُونَ مَن يَأۡتِيهِ عَذَابٞ يُخۡزِيهِ وَمَنۡ هُوَ كَٰذِبٞۖ وَٱرۡتَقِبُوٓاْ إِنِّي مَعَكُمۡ رَقِيبٞ
‘‘eṉ makkaḷē! Nīṅkaḷ uṅkaḷ pōkkil (uṅkaḷ kāriyattaic) ceytu koṇṭiruṅkaḷ, nāṉum (eṉ pōkkil eṉ kāriyattaic) ceytu koṇṭirukkiṟēṉ. Iḻivupaṭuttum vētaṉai yārai vantaṭaiyum? Poy colpavar yār? Eṉpatai nīṅkaḷ aticīkkirattil aṟintu koḷvīrkaḷ. (Annērattai) nīṅkaḷ etirpārttiruṅkaḷ; niccayamāka nāṉum uṅkaḷuṭaṉ (atai) etirpārttirukkiṟēṉ'' (eṉṟum kūṟiṉār)
Surah Hud, Verse 93
وَلَمَّا جَآءَ أَمۡرُنَا نَجَّيۡنَا شُعَيۡبٗا وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ مَعَهُۥ بِرَحۡمَةٖ مِّنَّا وَأَخَذَتِ ٱلَّذِينَ ظَلَمُواْ ٱلصَّيۡحَةُ فَأَصۡبَحُواْ فِي دِيَٰرِهِمۡ جَٰثِمِينَ
(piṉṉar avarkaḷiṭam) nam vētaṉai vantapoḻutu ṣu'aipaiyum avaruṭaṉ nampikkai koṇṭavarkaḷaiyum nam aruḷaik koṇṭu pātukāttuk koṇṭōm. Aniyāyam ceytavarkaḷai viṭiyaṟkālai nērattil iṭimuḻakkam piṭittuk koṇṭatu. Avarkaḷ taṅkaḷ vīṭukaḷil iruntavāṟē (iṟantu) caṭalamāka kiṭantaṉar
Surah Hud, Verse 94
كَأَن لَّمۡ يَغۡنَوۡاْ فِيهَآۗ أَلَا بُعۡدٗا لِّمَدۡيَنَ كَمَا بَعِدَتۡ ثَمُودُ
atil avarkaḷ oru kālattilum vacittirukkātavarkaḷaip pōl (ōr aṭaiyāḷamumiṉṟi) aḻintu viṭṭaṉar. ‘Samūt' (camutāyattiṉ) mītu cāpam ēṟpaṭṭapaṭiyē inta ‘matyaṉ' (nakara camutāyattiṉ) mītum cāpam ēṟpaṭṭuviṭṭatu eṉpatai aṟintukoḷḷuṅkaḷ
Surah Hud, Verse 95
وَلَقَدۡ أَرۡسَلۡنَا مُوسَىٰ بِـَٔايَٰتِنَا وَسُلۡطَٰنٖ مُّبِينٍ
nam vacaṉaṅkaḷuṭaṉum teḷivāṉa attāṭciyuṭaṉum mūsāvai (nam tūtarāka) niccayamāka nām aṉuppivaittōm
Surah Hud, Verse 96
إِلَىٰ فِرۡعَوۡنَ وَمَلَإِيْهِۦ فَٱتَّبَعُوٓاْ أَمۡرَ فِرۡعَوۡنَۖ وَمَآ أَمۡرُ فِرۡعَوۡنَ بِرَشِيدٖ
Ḥpir'avṉiṭamum avaṉuṭaiya kūṭṭattāriṭamum (aṉuppiṉōm). Ḥpir'avṉuṭaiya kaṭṭaḷaiyai (avaṉuṭaiya kūṭṭattiṉar) piṉpaṟṟik koṇṭiruntaṉar. Ḥpir'avṉuṭaiya kaṭṭaḷaiyō nērāṉa vaḻiyil irukkavillai
Surah Hud, Verse 97
يَقۡدُمُ قَوۡمَهُۥ يَوۡمَ ٱلۡقِيَٰمَةِ فَأَوۡرَدَهُمُ ٱلنَّارَۖ وَبِئۡسَ ٱلۡوِرۡدُ ٱلۡمَوۡرُودُ
maṟumai nāḷil avaṉ taṉ makkaḷukku muṉ (vaḻikāṭṭiyākac) ceṉṟu avarkaḷai narakattil cērppāṉ. Avarkaḷ cellumiṭam mikak keṭṭatu
Surah Hud, Verse 98
وَأُتۡبِعُواْ فِي هَٰذِهِۦ لَعۡنَةٗ وَيَوۡمَ ٱلۡقِيَٰمَةِۚ بِئۡسَ ٱلرِّفۡدُ ٱلۡمَرۡفُودُ
im'maiyilum maṟumaiyilum cāpam avarkaḷaip piṉtoṭarkiṟatu. Avarkaḷukkuk kiṭaikkum caṉmāṉam mikak keṭṭatu
Surah Hud, Verse 99
ذَٰلِكَ مِنۡ أَنۢبَآءِ ٱلۡقُرَىٰ نَقُصُّهُۥ عَلَيۡكَۖ مِنۡهَا قَآئِمٞ وَحَصِيدٞ
(mēlē kūṟiya) ivai cila ūr(vāci)kaḷiṉ carittiraṅkaḷākum. Ivaṟṟai nām uṅkaḷukkuk kūṟiṉōm. Ivaṟṟil cila (ippōtum) irukkiṉṟaṉa; cila aḻintu viṭṭaṉa
Surah Hud, Verse 100
وَمَا ظَلَمۡنَٰهُمۡ وَلَٰكِن ظَلَمُوٓاْ أَنفُسَهُمۡۖ فَمَآ أَغۡنَتۡ عَنۡهُمۡ ءَالِهَتُهُمُ ٱلَّتِي يَدۡعُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِ مِن شَيۡءٖ لَّمَّا جَآءَ أَمۡرُ رَبِّكَۖ وَمَا زَادُوهُمۡ غَيۡرَ تَتۡبِيبٖ
ivarkaḷil evarukkumē nām tīṅkiḻaikkavillai. Eṉiṉum, avarkaḷē taṅkaḷukku tīṅkiḻaittuk koṇṭaṉar. Uṅkaḷ iṟaivaṉiṉ vētaṉai vanta camayattil allāhvai tavirttu avarkaḷ aḻaittuk koṇṭirunta teyvaṅkaḷil oṉṟumē avarkaḷukku oru payaṉum aḷikkavillai; mēlum, naṣṭattaiyē avai avarkaḷukku atikappaṭuttiṉa
Surah Hud, Verse 101
وَكَذَٰلِكَ أَخۡذُ رَبِّكَ إِذَآ أَخَذَ ٱلۡقُرَىٰ وَهِيَ ظَٰلِمَةٌۚ إِنَّ أَخۡذَهُۥٓ أَلِيمٞ شَدِيدٌ
aniyāyam ceykiṉṟa ūrārai avarkaḷiṉ aniyāyattiṉ kāraṇamāka um iṟaivaṉ piṭikkak karutiṉāl ivvāṟē avaṉ piṭittuk koḷkiṟāṉ. Ēṉeṉṟāl, niccayamāka avaṉuṭaiya piṭi mikka kaṭiṉamāṉatum tuṉpuṟuttak kūṭiyatum ākum
Surah Hud, Verse 102
إِنَّ فِي ذَٰلِكَ لَأٓيَةٗ لِّمَنۡ خَافَ عَذَابَ ٱلۡأٓخِرَةِۚ ذَٰلِكَ يَوۡمٞ مَّجۡمُوعٞ لَّهُ ٱلنَّاسُ وَذَٰلِكَ يَوۡمٞ مَّشۡهُودٞ
maṟumaiyiṉ vētaṉaiyaip payappaṭakkūṭiyavarukku niccayamāka itil ōr attāṭci irukkiṟatu. Maṉitarkaḷ aṉaivarum oṉṟu cērkkappaṭum nāḷākum atu. Avarkaḷ aṉaivarum (iṟaivaṉiṉ muṉṉāl) koṇṭu varappaṭakkūṭiya nāḷumākum atu
Surah Hud, Verse 103
وَمَا نُؤَخِّرُهُۥٓ إِلَّا لِأَجَلٖ مَّعۡدُودٖ
oru coṟpa tavaṇaikkē tavira atai nām piṟpaṭutti vaikkavillai
Surah Hud, Verse 104
يَوۡمَ يَأۡتِ لَا تَكَلَّمُ نَفۡسٌ إِلَّا بِإِذۡنِهِۦۚ فَمِنۡهُمۡ شَقِيّٞ وَسَعِيدٞ
atu varum nāḷil avaṉuṭaiya aṉumatiyiṉṟi enta oru maṉitaṉum (avaṉuṭaṉ) pēcamuṭiyātu. Avarkaḷil turppākkiyavāṉkaḷum uḷḷaṉar; naṟpākkiyavāṉkaḷum uḷḷaṉar
Surah Hud, Verse 105
فَأَمَّا ٱلَّذِينَ شَقُواْ فَفِي ٱلنَّارِ لَهُمۡ فِيهَا زَفِيرٞ وَشَهِيقٌ
Turppākkiyavāṉkaḷ narakattil vīḻttappaṭuvārkaḷ. (Vētaṉaiyait tāṅka muṭiyāmal) atil avarkaḷ perum kūccaliṭṭuk kataṟuvārkaḷ
Surah Hud, Verse 106
خَٰلِدِينَ فِيهَا مَا دَامَتِ ٱلسَّمَٰوَٰتُ وَٱلۡأَرۡضُ إِلَّا مَا شَآءَ رَبُّكَۚ إِنَّ رَبَّكَ فَعَّالٞ لِّمَا يُرِيدُ
umatu iṟaivaṉ nāṭiṉālaṉṟi vāṉaṅkaḷum pūmiyum nilaittirukkum kālam varai atil avarkaḷ taṅkiyum viṭuvārkaḷ. Niccayamāka umatu iṟaivaṉ, tāṉ virumpiyavaṟṟai (taṭaiyiṉṟi) ceytu muṭippavaṉ
Surah Hud, Verse 107
۞وَأَمَّا ٱلَّذِينَ سُعِدُواْ فَفِي ٱلۡجَنَّةِ خَٰلِدِينَ فِيهَا مَا دَامَتِ ٱلسَّمَٰوَٰتُ وَٱلۡأَرۡضُ إِلَّا مَا شَآءَ رَبُّكَۖ عَطَآءً غَيۡرَ مَجۡذُوذٖ
naṟpākkiyavāṉkaḷ corkkattil nuḻaivārkaḷ. Umatu iṟaivaṉ nāṭiṉālaṉṟi vāṉaṅkaḷum pūmiyum nilaittirukkum kālam varai atiltāṉ avarkaḷ taṅki viṭuvārkaḷ. (Atu) muṭivuṟāta (eṉṟum nilaiyāṉa) ōr aruṭkoṭaiyākum
Surah Hud, Verse 108
فَلَا تَكُ فِي مِرۡيَةٖ مِّمَّا يَعۡبُدُ هَـٰٓؤُلَآءِۚ مَا يَعۡبُدُونَ إِلَّا كَمَا يَعۡبُدُ ءَابَآؤُهُم مِّن قَبۡلُۚ وَإِنَّا لَمُوَفُّوهُمۡ نَصِيبَهُمۡ غَيۡرَ مَنقُوصٖ
(napiyē! Iṇaivaittu vaṇaṅkum) ivarkaḷ vaṇaṅkupavaṟṟaip paṟṟi (ivarkaḷiṭam ētum ātāram irukkumō eṉṟu) nīr cantēkappaṭa vēṇṭām. (Ōr ātāramumillai. Eṉiṉum,) itaṟku muṉṉar ivarkaḷuṭaiya mūtātaikaḷ vaṇaṅkik koṇṭiruntatu pōṉṟē ivarkaḷum (ātāram etuvumiṉṟiyē) vaṇaṅkukiṉṟaṉar. Ivarkaḷuṭaiya (vētaṉaiyiṉ) pākattai (ivarkaḷuṭaiya mūtātaikaḷukkuk koṭuttu iruntavāṟē) ivarkaḷukkum muḻumaiyāka oru kuṟaivumiṉṟi niccayamāka nām koṭuppōm
Surah Hud, Verse 109
وَلَقَدۡ ءَاتَيۡنَا مُوسَى ٱلۡكِتَٰبَ فَٱخۡتُلِفَ فِيهِۚ وَلَوۡلَا كَلِمَةٞ سَبَقَتۡ مِن رَّبِّكَ لَقُضِيَ بَيۡنَهُمۡۚ وَإِنَّهُمۡ لَفِي شَكّٖ مِّنۡهُ مُرِيبٖ
niccayamāka nām mūsāvukku oru vētattaik koṭuttiruntōm. (Intak kur'āṉil ivarkaḷ māṟupaṭukiṉṟavāṟē) atilum avarkaḷ māṟupaṭṭārkaḷ. (Avarkaḷ taṇṭaṉai peṟukiṉṟa kālam maṟumaitāṉ eṉṟu) uṅkaḷ iṟaivaṉiṉ vākku muṉṉarē ēṟpaṭṭirāviṭil (im'maiyilēyē) ivarkaḷuṭaiya kāriyam muṭivu peṟṟirukkum. Niccayamāka (makkāvācikaḷākiya) ivarkaḷum (intak kur'āṉaip paṟṟik kuḻappamāṉa) cantēkattil irukkiṉṟaṉar
Surah Hud, Verse 110
وَإِنَّ كُلّٗا لَّمَّا لَيُوَفِّيَنَّهُمۡ رَبُّكَ أَعۡمَٰلَهُمۡۚ إِنَّهُۥ بِمَا يَعۡمَلُونَ خَبِيرٞ
niccayamāka umatu iṟaivaṉ (avarkaḷ ovvoruvarukkum) avarkaḷuṭaiya ceykaikkuriya kūliyai muḻumaiyākavē koṭuppāṉ. Niccayamāka avaṉ avarkaḷ ceyvatai naṉkaṟintavaṉ āvāṉ
Surah Hud, Verse 111
فَٱسۡتَقِمۡ كَمَآ أُمِرۡتَ وَمَن تَابَ مَعَكَ وَلَا تَطۡغَوۡاْۚ إِنَّهُۥ بِمَا تَعۡمَلُونَ بَصِيرٞ
Ākavē, (napiyē!) Umakku ēvappaṭṭatu pōṉṟē, nīrum iṇai vaittu vaṇaṅkuvatiliruntu vilaki um'muṭaṉ iruppavarum (nērāṉa vaḻiyil) uṟutiyāka iruṅkaḷ. (Itil) ciṟitum tavaṟi viṭātīrkaḷ. Niccayamāka avaṉ uṅkaḷ ceyalai uṟṟu nōkkupavaṉ āvāṉ
Surah Hud, Verse 112
وَلَا تَرۡكَنُوٓاْ إِلَى ٱلَّذِينَ ظَلَمُواْ فَتَمَسَّكُمُ ٱلنَّارُ وَمَا لَكُم مِّن دُونِ ٱللَّهِ مِنۡ أَوۡلِيَآءَ ثُمَّ لَا تُنصَرُونَ
(nampikkaiyāḷarkaḷē!) Varampu mīṟupavarkaḷ pakkam nīṅkaḷ (ciṟitum) cāyntu viṭātīrkaḷ. (Avvāṟāyiṉ) naraka neruppu uṅkaḷaiyum piṭittuk koḷḷum. Atiliruntu uṅkaḷaip pātukāppavar allāhvait tavira (vēṟu) yārumillai; piṉṉar, evaruṭaiya utaviyum uṅkaḷukkuk kiṭaikkātu
Surah Hud, Verse 113
وَأَقِمِ ٱلصَّلَوٰةَ طَرَفَيِ ٱلنَّهَارِ وَزُلَفٗا مِّنَ ٱلَّيۡلِۚ إِنَّ ٱلۡحَسَنَٰتِ يُذۡهِبۡنَ ٱلسَّيِّـَٔاتِۚ ذَٰلِكَ ذِكۡرَىٰ لِلذَّـٰكِرِينَ
pakalil iru muṉai(kaḷākiya kālai, mālai)kaḷilum, iravil oru pākattilum, nīr (tavaṟātu) toḻutu varuvīrāka. Niccayamāka naṉmaikaḷ pāvaṅkaḷaip pōkkiviṭum. Iṟaivaṉait tuti ceytu pukaḻpavarkaḷukku itu oru niṉaivūṭṭutalākum
Surah Hud, Verse 114
وَٱصۡبِرۡ فَإِنَّ ٱللَّهَ لَا يُضِيعُ أَجۡرَ ٱلۡمُحۡسِنِينَ
(napiyē! Tuṉpaṅkaḷaip) poṟumaiyuṭaṉ cakittiruppīrāka. Niccayamāka allāh naṉmai ceytavarkaḷiṉ kūliyai vīṇākkiviṭa māṭṭāṉ
Surah Hud, Verse 115
فَلَوۡلَا كَانَ مِنَ ٱلۡقُرُونِ مِن قَبۡلِكُمۡ أُوْلُواْ بَقِيَّةٖ يَنۡهَوۡنَ عَنِ ٱلۡفَسَادِ فِي ٱلۡأَرۡضِ إِلَّا قَلِيلٗا مِّمَّنۡ أَنجَيۡنَا مِنۡهُمۡۗ وَٱتَّبَعَ ٱلَّذِينَ ظَلَمُواْ مَآ أُتۡرِفُواْ فِيهِ وَكَانُواْ مُجۡرِمِينَ
uṅkaḷukku muṉṉirunta cantatikaḷil (tāṅkaḷum nalloḻukkattaik kaṭaipiṭittu maṟṟa maṉitarkaḷum) pūmiyil viṣamam ceyyātu taṭuttu varakkūṭiya aṟivāḷikaḷ (atikamāka) iruntirukka vēṇṭāmā? Avarkaḷ oru coṟpa eṇṇikkaiyiltāṉ iruntaṉar. Nām avarkaḷai pātukāttuk koṇṭōm. Āṉāl, (perumpālāṉa) aniyāyakkārarkaḷō taṅkaḷ ācāpācaṅkaḷaip piṉpaṟṟik kuṟṟam ceypavarkaḷākavē iruntaṉar
Surah Hud, Verse 116
وَمَا كَانَ رَبُّكَ لِيُهۡلِكَ ٱلۡقُرَىٰ بِظُلۡمٖ وَأَهۡلُهَا مُصۡلِحُونَ
(napiyē!) Ōr ūrāril cilar (maṟṟavarkaḷaip pāvam ceyyātu) cīrtiruttik koṇṭirukkum varai (maṟṟa) cilariṉ aniyāyattiṟkāka avvūrār aṉaivaraiyum umatu iṟaivaṉ aḻittuviṭa māṭṭāṉ
Surah Hud, Verse 117
وَلَوۡ شَآءَ رَبُّكَ لَجَعَلَ ٱلنَّاسَ أُمَّةٗ وَٰحِدَةٗۖ وَلَا يَزَالُونَ مُخۡتَلِفِينَ
Umatu iṟaivaṉ nāṭiyiruntāl maṉitarkaḷ aṉaivaraiyum orē vakuppiṉarāka ākkiyiruppāṉ. (Avvāṟu nāṭavillai.) Avarkaḷ taṅkaḷukkuḷ māṟupaṭṭuk koṇṭēyiruppārkaḷ
Surah Hud, Verse 118
إِلَّا مَن رَّحِمَ رَبُّكَۚ وَلِذَٰلِكَ خَلَقَهُمۡۗ وَتَمَّتۡ كَلِمَةُ رَبِّكَ لَأَمۡلَأَنَّ جَهَنَّمَ مِنَ ٱلۡجِنَّةِ وَٱلنَّاسِ أَجۡمَعِينَ
avarkaḷil umatu iṟaivaṉ aruḷ purintavarkaḷait tavira. (Avarkaḷ mārkkattil muraṇpaṭa māṭṭārkaḷ) itaṟkākavē avarkaḷaip paṭaittum irukkiṟāṉ. (Pāvam ceyta) ‘‘jiṉkaḷaik koṇṭum maṉitarkaḷaik koṇṭum niccayamāka nāṉ narakattai nirappuvēṉ'' eṉṟa umatu iṟaivaṉiṉ vākku niṟaivēṟiyē tīrum
Surah Hud, Verse 119
وَكُلّٗا نَّقُصُّ عَلَيۡكَ مِنۡ أَنۢبَآءِ ٱلرُّسُلِ مَا نُثَبِّتُ بِهِۦ فُؤَادَكَۚ وَجَآءَكَ فِي هَٰذِهِ ٱلۡحَقُّ وَمَوۡعِظَةٞ وَذِكۡرَىٰ لِلۡمُؤۡمِنِينَ
umatu uḷḷattait tiṭappaṭuttuvataṟkākavē, nam tūtarkaḷiṉ carittiraṅkaḷiliruntu ivai aṉaittaiyum nām umakkuk kūṟiṉōm. Ivaṟṟil uṅkaḷukku uṇmaiyum, nallupatēcamum nampikkaiyāḷarkaḷukku aṟivuraiyum irukkiṉṟaṉa
Surah Hud, Verse 120
وَقُل لِّلَّذِينَ لَا يُؤۡمِنُونَ ٱعۡمَلُواْ عَلَىٰ مَكَانَتِكُمۡ إِنَّا عَٰمِلُونَ
nampikkai koḷḷātavarkaḷai nōkki (napiyē!) Kūṟuvīrāka: ‘‘Nīṅkaḷ uṅkaḷ pōkkil (uṅkaḷ kāriyaṅkaḷaic) ceytu koṇṭiruṅkaḷ; niccayamāka nāṅkaḷum (eṅkaḷ pōkkil) ceytu koṇṭirukkiṟōm
Surah Hud, Verse 121
وَٱنتَظِرُوٓاْ إِنَّا مُنتَظِرُونَ
nīṅkaḷum (itaṉ muṭivai) etirpārttiruṅkaḷ; niccayamāka nāṅkaḷum (atai) etir pārttirukkiṟōm
Surah Hud, Verse 122
وَلِلَّهِ غَيۡبُ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ وَإِلَيۡهِ يُرۡجَعُ ٱلۡأَمۡرُ كُلُّهُۥ فَٱعۡبُدۡهُ وَتَوَكَّلۡ عَلَيۡهِۚ وَمَا رَبُّكَ بِغَٰفِلٍ عَمَّا تَعۡمَلُونَ
vāṉaṅkaḷilum pūmiyilum maṟaintiruppavai aṉaittum (avaṟṟiṉ ñāṉamum) allāhvukkuriyaṉavē! Ellā kāriyaṅkaḷum avaṉiṭamē tirumpak koṇṭu varappaṭum. Ātalāl, avaṉ oruvaṉaiyē nīr vaṇaṅkuvīrāka; avaṉaiyē nampuvīrāka. Umatu iṟaivaṉ nīṅkaḷ ceypavaṟṟaip paṟṟi parāmukamāyillai
Surah Hud, Verse 123