Surah Al-Kahf - Tamil Translation by Abdulhameed Baqavi
ٱلۡحَمۡدُ لِلَّهِ ٱلَّذِيٓ أَنزَلَ عَلَىٰ عَبۡدِهِ ٱلۡكِتَٰبَ وَلَمۡ يَجۡعَل لَّهُۥ عِوَجَاۜ
pukaḻ aṉaittum allāhvukkuriyatē! Avaṉtāṉ taṉ aṭiyār (napi muham'matu) mītu ivvētattai iṟakkivaittāṉ. Atil avaṉ ettakaiya (kuṟaipāṭṭaiyum) kōṇalaiyum vaikkavillai
Surah Al-Kahf, Verse 1
قَيِّمٗا لِّيُنذِرَ بَأۡسٗا شَدِيدٗا مِّن لَّدُنۡهُ وَيُبَشِّرَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ ٱلَّذِينَ يَعۡمَلُونَ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ أَنَّ لَهُمۡ أَجۡرًا حَسَنٗا
Itu uṟutiyāṉa aṭippaṭaiyiṉ mītuḷḷatu. Allāhvuṭaiya kaṭiṉamāṉa vētaṉaiyaip paṟṟi (nirākarippavarkaḷukku) accamūṭṭi eccarikkai ceyvataṟkākavum, evarkaḷ itai nampikkai koṇṭu naṟceyalkaḷ ceykiṟārkaḷō avarkaḷukku (aḻakāṉa) naṟkūli(yākiya corkkam) niccayamāka uṇṭeṉṟu naṟceyti kūṟuvataṟkākavum (itai iṟakkivaittāṉ)
Surah Al-Kahf, Verse 2
مَّـٰكِثِينَ فِيهِ أَبَدٗا
a(nta corkkat)til avarkaḷ eṉṟeṉṟum taṅkiviṭuvārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 3
وَيُنذِرَ ٱلَّذِينَ قَالُواْ ٱتَّخَذَ ٱللَّهُ وَلَدٗا
allāh cantati eṭuttukkoṇṭāṉ eṉṟu kūṟupavarkaḷaiyum itu kaṇṭittu eccarikkai ceykiṟatu
Surah Al-Kahf, Verse 4
مَّا لَهُم بِهِۦ مِنۡ عِلۡمٖ وَلَا لِأٓبَآئِهِمۡۚ كَبُرَتۡ كَلِمَةٗ تَخۡرُجُ مِنۡ أَفۡوَٰهِهِمۡۚ إِن يَقُولُونَ إِلَّا كَذِبٗا
avarkaḷukkum avarkaḷuṭaiya mūtātaikaḷukkum itaṟkuriya ātāram oru ciṟitum illai. Ivarkaḷ vāyiliruntu puṟappaṭum inta vākkiyam māperum (pāvamāṉa) vākkiyamākum; poyyaiyē tavira (ivvāṟu) ivarkaḷ (uṇmai) kūṟavillai
Surah Al-Kahf, Verse 5
فَلَعَلَّكَ بَٰخِعٞ نَّفۡسَكَ عَلَىٰٓ ءَاثَٰرِهِمۡ إِن لَّمۡ يُؤۡمِنُواْ بِهَٰذَا ٱلۡحَدِيثِ أَسَفًا
(napiyē!) Ivvētattai avarkaḷ nampikkai koḷḷāviṭṭāl ataṟkāka nīr tukkittu avarkaḷiṉ aṭiccuvaṭukaḷ mītu umatu uyirai aḻittuk koḷvīrō! (Ākavē, ataṟkāka nīr kavalaippaṭātīr)
Surah Al-Kahf, Verse 6
إِنَّا جَعَلۡنَا مَا عَلَى ٱلۡأَرۡضِ زِينَةٗ لَّهَا لِنَبۡلُوَهُمۡ أَيُّهُمۡ أَحۡسَنُ عَمَلٗا
pūmiyiluḷḷavaṟṟai nām ataṟku alaṅkāramākki vaittatu avarkaḷil evarkaḷ nalla naṭattaiyuḷḷavarkaḷ eṉpatai niccayamāka nām cōtippataṟkākattāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 7
وَإِنَّا لَجَٰعِلُونَ مَا عَلَيۡهَا صَعِيدٗا جُرُزًا
(oru nāḷil) niccayamāka nām pūmiyil (alaṅkāramāka) uḷḷa ivai aṉaittaiyum (aḻittu) veṭṭaveḷiyākki viṭuvōm
Surah Al-Kahf, Verse 8
أَمۡ حَسِبۡتَ أَنَّ أَصۡحَٰبَ ٱلۡكَهۡفِ وَٱلرَّقِيمِ كَانُواْ مِنۡ ءَايَٰتِنَا عَجَبًا
(napiyē! ‘As'hāpul kahḥp' eṉṉum kukaiyuṭaiyavarkaḷaip paṟṟi yūtarkaḷ um'miṭam kēṭkiṉṟaṉar.) Antak kukaiyuṭaiyavarkaḷum cācaṉattai uṭaiyavarkaḷum niccayamāka nam attāṭcikaḷil āccariyamāṉavarkaḷāka iruntaṉar eṉṟu eṇṇukiṟīrā! (Avarkaḷiṉ carittirattai umakku nām kūṟukiṟōm)
Surah Al-Kahf, Verse 9
إِذۡ أَوَى ٱلۡفِتۡيَةُ إِلَى ٱلۡكَهۡفِ فَقَالُواْ رَبَّنَآ ءَاتِنَا مِن لَّدُنكَ رَحۡمَةٗ وَهَيِّئۡ لَنَا مِنۡ أَمۡرِنَا رَشَدٗا
(Avarkaḷ) oru cila vāliparkaḷ, avarkaḷ kukaiyiṉuḷ ceṉṟapoḻutu ‘‘eṅkaḷ iṟaivaṉē! Uṉ aruḷai eṅkaḷukku aḷippāyāka! Nī eṅkaḷukku nērāṉa vaḻiyaiyum culapamākki viṭuvāyāka!'' Eṉṟu pirārttaṉai ceytārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 10
فَضَرَبۡنَا عَلَىٰٓ ءَاذَانِهِمۡ فِي ٱلۡكَهۡفِ سِنِينَ عَدَدٗا
ātalāl, akkukaiyil pala varuṭaṅkaḷ (nittirai ceyyumpaṭi) avarkaḷuṭaiya kātukaḷait taṭṭik koṭuttōm
Surah Al-Kahf, Verse 11
ثُمَّ بَعَثۡنَٰهُمۡ لِنَعۡلَمَ أَيُّ ٱلۡحِزۡبَيۡنِ أَحۡصَىٰ لِمَا لَبِثُوٓاْ أَمَدٗا
avarkaḷ akkukaiyil irunta kālattai (avarkaḷil uḷḷa) iru vakuppāril evarkaḷ naṉkaṟikiṟārkaḷ eṉpatai nām (maṉitarkaḷukku) aṟivikkum poruṭṭu (nittiraiyiliruntu) avarkaḷai eḻuppiṉōm
Surah Al-Kahf, Verse 12
نَّحۡنُ نَقُصُّ عَلَيۡكَ نَبَأَهُم بِٱلۡحَقِّۚ إِنَّهُمۡ فِتۡيَةٌ ءَامَنُواْ بِرَبِّهِمۡ وَزِدۡنَٰهُمۡ هُدٗى
(napiyē!) Avarkaḷuṭaiya uṇmaiyāṉa carittirattaiyē nām umakkuk kūṟukiṟōm: Niccayamāka avarkaḷ taṅkaḷ iṟaivaṉai nampikkaikoṇṭa vāliparkaḷāvar. (Ākavē,) mēlum, nērāṉa vaḻiyil nām avarkaḷai celuttiṉōm
Surah Al-Kahf, Verse 13
وَرَبَطۡنَا عَلَىٰ قُلُوبِهِمۡ إِذۡ قَامُواْ فَقَالُواْ رَبُّنَا رَبُّ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ لَن نَّدۡعُوَاْ مِن دُونِهِۦٓ إِلَٰهٗاۖ لَّقَدۡ قُلۡنَآ إِذٗا شَطَطًا
avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷaiyum (nērāṉa vaḻiyil) nām uṟutiyākki viṭṭōm. (Avarkaḷ kālattilirunta aracaṉ avarkaḷai cilaivaṇakkam ceyyumpaṭi nirppantitta camayattil) avarkaḷ eḻuntu niṉṟu ‘‘vāṉaṅkaḷaiyum pūmiyaiyum paṭaittavaṉtāṉ eṅkaḷ vaṇakkattiṟkuriya iṟaivaṉ. Avaṉait tavira (vēṟoruvaraiyum vaṇakkattiṟkuriya) iṟaivaṉāka nāṅkaḷ niccayamāka aḻaikka māṭṭōm. (Appaṭi aḻaittāl) niccayamāka nāṅkaḷ aṭāta vārttaiyaik kūṟiyavarkaḷāvōm'' eṉṟārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 14
هَـٰٓؤُلَآءِ قَوۡمُنَا ٱتَّخَذُواْ مِن دُونِهِۦٓ ءَالِهَةٗۖ لَّوۡلَا يَأۡتُونَ عَلَيۡهِم بِسُلۡطَٰنِۭ بَيِّنٖۖ فَمَنۡ أَظۡلَمُ مِمَّنِ ٱفۡتَرَىٰ عَلَى ٱللَّهِ كَذِبٗا
‘‘namatu inta makkaḷ avaṉait tavirttu vēṟu iṟaivaṉai eṭuttuk koṇṭirukkiṉṟaṉar. Itaṟkut teḷivāṉa attāṭciyai ivarkaḷ koṇṭu varavēṇṭāmā? Allāhviṉ mītu kaṟpaṉaiyākap poy kūṟupavaṉai viṭa makā aniyāyakkāraṉ yār?'' (Eṉṟārkaḷ)
Surah Al-Kahf, Verse 15
وَإِذِ ٱعۡتَزَلۡتُمُوهُمۡ وَمَا يَعۡبُدُونَ إِلَّا ٱللَّهَ فَأۡوُۥٓاْ إِلَى ٱلۡكَهۡفِ يَنشُرۡ لَكُمۡ رَبُّكُم مِّن رَّحۡمَتِهِۦ وَيُهَيِّئۡ لَكُم مِّنۡ أَمۡرِكُم مِّرۡفَقٗا
Avarkaḷiliruntum avarkaḷ vaṇaṅkum allāh allātavaṟṟiliruntum nīṅkaḷ vilakikkoṇṭa piṉṉar nīṅkaḷ (avarkaḷai viṭṭut tappa) ikkukaikkuḷ ceṉṟuviṭuṅkaḷ. Uṅkaḷ iṟaivaṉ uṅkaḷ mītu taṉ aruḷaic corintu, (vāḻvataṟkuriya) uṅkaḷ kāriyaṅkaḷai eḷitākavum uṅkaḷukku amaittu viṭuvāṉ (eṉṟum taṅkaḷukkuḷ kūṟikkoṇṭaṉar)
Surah Al-Kahf, Verse 16
۞وَتَرَى ٱلشَّمۡسَ إِذَا طَلَعَت تَّزَٰوَرُ عَن كَهۡفِهِمۡ ذَاتَ ٱلۡيَمِينِ وَإِذَا غَرَبَت تَّقۡرِضُهُمۡ ذَاتَ ٱلشِّمَالِ وَهُمۡ فِي فَجۡوَةٖ مِّنۡهُۚ ذَٰلِكَ مِنۡ ءَايَٰتِ ٱللَّهِۗ مَن يَهۡدِ ٱللَّهُ فَهُوَ ٱلۡمُهۡتَدِۖ وَمَن يُضۡلِلۡ فَلَن تَجِدَ لَهُۥ وَلِيّٗا مُّرۡشِدٗا
(napiyē! Aṅku ceṉṟu pārppīrāṉāl) cūriyaṉ utikkumpōtu avarkaḷ (irukkum ak)kukaiyiṉ valatu pakkattil cāyvataiyum, atu maṟaiyumpōtu, avarkaḷiṉ iṭatu pakkattai kaṭantu celvataiyum nīr kāṇpīr! Avarkaḷ ataṉ vicālamāṉa iṭattil (niḻalil nittirai ceytu koṇṭu) irukkiṉṟaṉar. Itu allāhvuṭaiya attāṭcikaḷil oṉṟākum. Evaṉai allāh nērāṉa vaḻiyil celuttukiṟāṉō avaṉtāṉ nērāṉa vaḻiyil celvāṉ. Evaṉai avaṉ avaṉuṭaiya (pāvattiṉ kāraṇamāka) tavaṟāṉa vaḻiyil viṭṭuviṭukiṟāṉō avaṉukku utavi ceypavarkaḷaiyum, nērāṉa vaḻiyai aṟivippavarkaḷaiyum nīr kāṇamāṭṭīr
Surah Al-Kahf, Verse 17
وَتَحۡسَبُهُمۡ أَيۡقَاظٗا وَهُمۡ رُقُودٞۚ وَنُقَلِّبُهُمۡ ذَاتَ ٱلۡيَمِينِ وَذَاتَ ٱلشِّمَالِۖ وَكَلۡبُهُم بَٰسِطٞ ذِرَاعَيۡهِ بِٱلۡوَصِيدِۚ لَوِ ٱطَّلَعۡتَ عَلَيۡهِمۡ لَوَلَّيۡتَ مِنۡهُمۡ فِرَارٗا وَلَمُلِئۡتَ مِنۡهُمۡ رُعۡبٗا
(napiyē! Akkukaiyiluḷḷa) avarkaḷ nittirai ceytu koṇṭirunta pōtilum avarkaḷ viḻittuk koṇṭiruppatākavē nīr eṇṇuvīr. Avarkaḷai valappakkamākavum, iṭappakkamākavum (māṟṟi māṟṟi) nām tiruppik koṇṭirukkiṟōm. Avarkaḷuṭaiya nāyō taṉ iru muṉṉaṅkālkaḷaiyum virittukkoṇṭu vācalil uṭkārntu koṇṭirukkiṟatu (eṉpataiyum nīr kāṇpīr). Avarkaḷai nīr eṭṭip pārttāl avarkaḷaiviṭṭu veruṇṭōṭuvīr; tiṭukkamum (naṭukkamum) um'maic cūḻntukoḷḷum
Surah Al-Kahf, Verse 18
وَكَذَٰلِكَ بَعَثۡنَٰهُمۡ لِيَتَسَآءَلُواْ بَيۡنَهُمۡۚ قَالَ قَآئِلٞ مِّنۡهُمۡ كَمۡ لَبِثۡتُمۡۖ قَالُواْ لَبِثۡنَا يَوۡمًا أَوۡ بَعۡضَ يَوۡمٖۚ قَالُواْ رَبُّكُمۡ أَعۡلَمُ بِمَا لَبِثۡتُمۡ فَٱبۡعَثُوٓاْ أَحَدَكُم بِوَرِقِكُمۡ هَٰذِهِۦٓ إِلَى ٱلۡمَدِينَةِ فَلۡيَنظُرۡ أَيُّهَآ أَزۡكَىٰ طَعَامٗا فَلۡيَأۡتِكُم بِرِزۡقٖ مِّنۡهُ وَلۡيَتَلَطَّفۡ وَلَا يُشۡعِرَنَّ بِكُمۡ أَحَدًا
Avarkaḷ (atil evvaḷavu kālam iruntaṉar eṉpatait) taṅkaḷukkuḷ kēṭṭaṟintu koḷḷum poruṭṭu ivvāṟu (nittirai ceyyum) avarkaḷai nām eḻuppiṉōm. Avarkaḷil oruvar (maṟṟavarkaḷai nōkki) ‘‘nīṅkaḷ evvaḷavu nēram nittiraiyil iruntīrkaḷ?'' Eṉṟu kēṭṭār. Ataṟku avarkaḷil cilar ‘‘oru nāḷ allatu oru nāḷil ciṟitu pākam (iruntiruppōm)'' eṉṟu kūṟiṉar. (Maṟṟavarkaḷ) ‘‘nīṅkaḷ nittiraiyilirunta kālattai uṅkaḷ iṟaivaṉtāṉ naṉkaṟivāṉ'' eṉṟu kūṟi ‘‘uṅkaḷil oruvariṭam inta (veḷḷi) nāṇayattaik koṭuttu avaraip paṭṭiṇattiṟku aṉuppivaiyuṅkaḷ. Avar (aṅku ceṉṟu) nalla uṇavup poruḷ etu (eṅkirukkiṟatu) eṉpatait tēṭippārttu atil ciṟitu vāṅki varavum. Eṉiṉum, uṅkaḷai(p paṭṭiṇattiliruppavarkaḷil) oruvarum aṟintu koḷḷātavāṟu mikka eccarikkaiyākavē avar naṭantu koḷḷavum
Surah Al-Kahf, Verse 19
إِنَّهُمۡ إِن يَظۡهَرُواْ عَلَيۡكُمۡ يَرۡجُمُوكُمۡ أَوۡ يُعِيدُوكُمۡ فِي مِلَّتِهِمۡ وَلَن تُفۡلِحُوٓاْ إِذًا أَبَدٗا
ēṉeṉṟāl, (ūr makkaḷ) uṅkaḷai (iṉṉāreṉa) aṟintu koṇṭāl niccayamāka avarkaḷ uṅkaḷai kalleṟintu koṉṟu viṭuvārkaḷ; allatu uṅkaḷai taṅkaḷ mārkkattil cērttu viṭuvārkaḷ. (Appaṭi nīṅkaḷ cērntālō) oru kālattilum nīṅkaḷ veṟṟipeṟa māṭṭīrkaḷ'' (eṉṟārkaḷ)
Surah Al-Kahf, Verse 20
وَكَذَٰلِكَ أَعۡثَرۡنَا عَلَيۡهِمۡ لِيَعۡلَمُوٓاْ أَنَّ وَعۡدَ ٱللَّهِ حَقّٞ وَأَنَّ ٱلسَّاعَةَ لَا رَيۡبَ فِيهَآ إِذۡ يَتَنَٰزَعُونَ بَيۡنَهُمۡ أَمۡرَهُمۡۖ فَقَالُواْ ٱبۡنُواْ عَلَيۡهِم بُنۡيَٰنٗاۖ رَّبُّهُمۡ أَعۡلَمُ بِهِمۡۚ قَالَ ٱلَّذِينَ غَلَبُواْ عَلَىٰٓ أَمۡرِهِمۡ لَنَتَّخِذَنَّ عَلَيۡهِم مَّسۡجِدٗا
(Maraṇittavarkaḷai allāh uyirppippāṉ eṉṟa) allāhvuṭaiya vākkuṟuti uṇmaiyāṉatu eṉṟum, maṟumai varuvatil oru cantēkamumillai eṉṟum, (itaṉ mūlam appaṭṭiṇavācikaḷāṉa) avarkaḷ uṟutiyāka aṟintu koḷḷum poruṭṭu ivvāṟu (uṇavu tēṭi aṅku cellumpaṭi ceytu) avarkaḷukku (ivarkaḷaik) kāṭṭik koṭuttōm. (Annakaravācikaḷ ivarkaḷ irunta kukaikku vantu) ‘‘ivarkaḷ yār eṉpataip paṟṟit (taṅkaḷukkuḷ) tarkkittuk koṇṭu, ivarkaḷai ivarkaḷuṭaiya iṟaivaṉtāṉ naṉkaṟivāṉ eṉṟum, ivarkaḷ irukkum iṭattil (uyarnta) oru kōpurattai (ñāpakārttamāka) eḻuppuṅkaḷ'' eṉṟum kūṟiṉārkaḷ. (Intat tarkkattil) evarkaḷuṭaiya apippirāyam mēlōṅkiyatō avarkaḷ ‘‘ivarkaḷ irukkum iṭattil oru masjitai niccayamāka nām amaittu viṭuvōm'' eṉṟārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 21
سَيَقُولُونَ ثَلَٰثَةٞ رَّابِعُهُمۡ كَلۡبُهُمۡ وَيَقُولُونَ خَمۡسَةٞ سَادِسُهُمۡ كَلۡبُهُمۡ رَجۡمَۢا بِٱلۡغَيۡبِۖ وَيَقُولُونَ سَبۡعَةٞ وَثَامِنُهُمۡ كَلۡبُهُمۡۚ قُل رَّبِّيٓ أَعۡلَمُ بِعِدَّتِهِم مَّا يَعۡلَمُهُمۡ إِلَّا قَلِيلٞۗ فَلَا تُمَارِ فِيهِمۡ إِلَّا مِرَآءٗ ظَٰهِرٗا وَلَا تَسۡتَفۡتِ فِيهِم مِّنۡهُمۡ أَحَدٗا
(kukaiyilirunta avarkaḷ) mūṉṟu pērtāṉ; nāṉkāvatu avarkaḷuṭaiya nāy eṉṟu (cilaru)m; (avarkaḷ) aintu pēr, avarkaḷuṭaiya nāy āṟāvatākum eṉṟu (vēṟu cilaru)m; maṟaivāṉa viṣayaṅkaḷait tāṅkaḷ kaṇṭupiṭittu viṭṭavarkaḷaip pōl (mikka uṟutiyākak) kūṟukiṉṟaṉar. Maṟṟum cilarō avarkaḷ ēḻu pēr, eṭṭāvatu avarkaḷuṭaiya nāy eṉṟum kūṟukiṉṟaṉar. Eṉiṉum (napiyē!) ‘‘Avarkaḷuṭaiya eṇṇikkaiyai cilarait tavira maṟṟavarkaḷ aṟiya māṭṭārkaḷ. Avarkaḷuṭaiya eṇṇikkaiyai eṉ iṟaivaṉtāṉ naṉkaṟivāṉ'' eṉṟu kūṟuvīrāka. Iṉṉum, avarkaḷaip paṟṟi mēleḻunta vāriyākavē tavira tarkkikkātīr. Avarkaḷaip paṟṟi ivarkaḷil oruvaṉiṭamum (oṉṟumē) kēṭkātīr
Surah Al-Kahf, Verse 22
وَلَا تَقُولَنَّ لِشَاْيۡءٍ إِنِّي فَاعِلٞ ذَٰلِكَ غَدًا
(napiyē!) Enta viṣayattaip paṟṟiyum ‘‘niccayamāka nāṉ atai nāḷaikkuc ceytuviṭuvēṉ'' eṉṟu kūṟātīr
Surah Al-Kahf, Verse 23
إِلَّآ أَن يَشَآءَ ٱللَّهُۚ وَٱذۡكُر رَّبَّكَ إِذَا نَسِيتَ وَقُلۡ عَسَىٰٓ أَن يَهۡدِيَنِ رَبِّي لِأَقۡرَبَ مِنۡ هَٰذَا رَشَدٗا
Āyiṉum, ‘‘iṉṣā allāh (allāh nāṭiṉāl nāḷaikkuc ceyvēṉ) eṉṟu kūṟuvīrāka. Nīr itai maṟantu viṭṭāl (ñāpakam vantatum ivvāṟu) umatu iṟaivaṉiṉ peyaraik kūṟuvīrāka. Tavira, (naṉmaikku) itaiviṭa iṉṉum neruṅkiya pala viṣayaṅkaḷaiyum eṉ iṟaivaṉ eṉakku aṟivikkak kūṭum'' eṉṟum kūṟuvīrāka
Surah Al-Kahf, Verse 24
وَلَبِثُواْ فِي كَهۡفِهِمۡ ثَلَٰثَ مِاْئَةٖ سِنِينَ وَٱزۡدَادُواْ تِسۡعٗا
avarkaḷ kukaiyil (cūriya kaṇakkiṉpaṭi) muṉṉūṟu āṇṭukaḷ taṅki iruntaṉar, (cantira kaṇakkiṉpaṭi 309 āṇṭukaḷ taṅki iruntaṉar.) Mēlum (cilar) oṉpatu āṇṭukaḷai atikappaṭuttiṉar
Surah Al-Kahf, Verse 25
قُلِ ٱللَّهُ أَعۡلَمُ بِمَا لَبِثُواْۖ لَهُۥ غَيۡبُ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِۖ أَبۡصِرۡ بِهِۦ وَأَسۡمِعۡۚ مَا لَهُم مِّن دُونِهِۦ مِن وَلِيّٖ وَلَا يُشۡرِكُ فِي حُكۡمِهِۦٓ أَحَدٗا
(napiyē!) Kūṟuvīrāka: Avarkaḷ atil irunta kālattai allāh tāṉ naṉkaṟivāṉ. Vāṉaṅkaḷilum, pūmiyilum maṟaivāyiruppavai aṉaittum avaṉukku uriyavaiyē! Ivaṟṟai avaṉ evvaḷavō naṉṟākap pārppavaṉ; evvaḷavō naṉṟākak kēṭpavaṉ. Avaṉait tavira ivaṟṟai nirvakippavaṉ yārumillai. Avaṉ taṉ atikārattil oruvaraiyum tuṇaiyāka ākkik koḷḷavillai
Surah Al-Kahf, Verse 26
وَٱتۡلُ مَآ أُوحِيَ إِلَيۡكَ مِن كِتَابِ رَبِّكَۖ لَا مُبَدِّلَ لِكَلِمَٰتِهِۦ وَلَن تَجِدَ مِن دُونِهِۦ مُلۡتَحَدٗا
(napiyē!) Vahyi mūlam umakku aṟivikkappaṭṭa umatu iṟaivaṉiṉ vētattai nīr (toṭarntu) ōtik koṇṭē iruppīrāka! Avaṉuṭaiya kaṭṭaḷaikaḷai evarālum māṟṟiviṭa muṭiyātu. Avaṉait tavira umakku pātukākkum enta ōr iṭattaiyum kāṇamāṭṭīr
Surah Al-Kahf, Verse 27
وَٱصۡبِرۡ نَفۡسَكَ مَعَ ٱلَّذِينَ يَدۡعُونَ رَبَّهُم بِٱلۡغَدَوٰةِ وَٱلۡعَشِيِّ يُرِيدُونَ وَجۡهَهُۥۖ وَلَا تَعۡدُ عَيۡنَاكَ عَنۡهُمۡ تُرِيدُ زِينَةَ ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَاۖ وَلَا تُطِعۡ مَنۡ أَغۡفَلۡنَا قَلۡبَهُۥ عَن ذِكۡرِنَا وَٱتَّبَعَ هَوَىٰهُ وَكَانَ أَمۡرُهُۥ فُرُطٗا
(napiyē!) Evarkaḷ ciramaṅkaḷaic cakittut taṅkaḷ iṟaivaṉiṉ tiru mukattaiyē nāṭi avaṉaiyē kālaiyilum, mālaiyilum (pirārttaṉai ceytu) aḻaittuk koṇṭirukkiṟārkaḷō avarkaḷuṭaṉ um'maiyum nīr ākkik koḷvīrāka. Ivvulaka alaṅkārattai nīr virumpi attakaiya (nalla)varkaḷai viṭṭu umatu kaṇkaḷait tiruppi viṭātīr. Taṉ carīra iccaiyaip piṉpaṟṟiyataṉ kāraṇamāka evaṉuṭaiya uḷḷattai nam'mait tiyāṉippatiliruntu nām tiruppi viṭṭōmō avaṉukkum nīr kīḻppaṭiyātīr. Avaṉuṭaiya kāriyam ellai kaṭantu viṭṭatu
Surah Al-Kahf, Verse 28
وَقُلِ ٱلۡحَقُّ مِن رَّبِّكُمۡۖ فَمَن شَآءَ فَلۡيُؤۡمِن وَمَن شَآءَ فَلۡيَكۡفُرۡۚ إِنَّآ أَعۡتَدۡنَا لِلظَّـٰلِمِينَ نَارًا أَحَاطَ بِهِمۡ سُرَادِقُهَاۚ وَإِن يَسۡتَغِيثُواْ يُغَاثُواْ بِمَآءٖ كَٱلۡمُهۡلِ يَشۡوِي ٱلۡوُجُوهَۚ بِئۡسَ ٱلشَّرَابُ وَسَآءَتۡ مُرۡتَفَقًا
(Napiyē!) Umatu iṟaivaṉāl aruḷappaṭṭa (ivvētamāṉa)tu muṟṟilum uṇmaiyāṉatu. Virumpiyavar (itai) nampikkai koḷḷalām; virumpiyavar (itai) nirākarittuviṭalām. (Ataṉāl namakkoṉṟum naṣṭamillai. Āṉāl itai nirākarikkum) aniyāyakkārarkaḷukku niccayamāka nām narakattaittāṉ tayārpaṭutti uḷḷōm. Annarakattiṉ jūvālaikaḷ avarkaḷaic cūḻntu koḷḷum. Avarkaḷ (taṇṇīr kēṭṭu) apayamiṭṭāl kāyntu urukiya cempaip pōluḷḷa nīrē avarkaḷukkuk koṭukkappaṭum. (Avar ataik kuṭippataṟku muṉṉatākavē) atu avarkaḷuṭaiya mukattaic cuṭṭuk karukkiviṭum. Aṉṟi atu mikka (aruvaruppāṉa) keṭṭa kuṭipāṉamākum. Avarkaḷ iḷaippāṟum iṭamum mikak keṭṭatākum
Surah Al-Kahf, Verse 29
إِنَّ ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَعَمِلُواْ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ إِنَّا لَا نُضِيعُ أَجۡرَ مَنۡ أَحۡسَنَ عَمَلًا
(eṉiṉum,) niccayamāka evarkaḷ (ikkur'āṉai) nampikkai koṇṭu naṟceyalkaḷ ceykiṟārkaḷō (attakaiya) naṉmai ceypavarkaḷiṉ kūliyai niccayamāka nām vīṇākki viṭuvatillai
Surah Al-Kahf, Verse 30
أُوْلَـٰٓئِكَ لَهُمۡ جَنَّـٰتُ عَدۡنٖ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهِمُ ٱلۡأَنۡهَٰرُ يُحَلَّوۡنَ فِيهَا مِنۡ أَسَاوِرَ مِن ذَهَبٖ وَيَلۡبَسُونَ ثِيَابًا خُضۡرٗا مِّن سُندُسٖ وَإِسۡتَبۡرَقٖ مُّتَّكِـِٔينَ فِيهَا عَلَى ٱلۡأَرَآئِكِۚ نِعۡمَ ٱلثَّوَابُ وَحَسُنَتۡ مُرۡتَفَقٗا
ivarkaḷukku nilaiyāṉa corkkaṅkaḷ uṇṭu. Avaṟṟil nīraruvikaḷ toṭarntu ōṭik koṇṭēyirukkum. Avarkaḷukkup (paricākap) poṟkaṭakam aṇivikkappaṭum. Melliyatākavō aḻuttamāṉatākavō (avarkaḷ virumpiya) pacumaiyāṉa paṭṭāṭaikaḷai aṇivārkaḷ. Irukkaikaḷiluḷḷa talaiyaṇaikaḷ mītu cāyntu (mikka ullācamāka) iruppārkaḷ. Ivarkaḷuṭaiya kūli mikka naṉṟē! Ivarkaḷ iṉpam aṉupavikkiṉṟa iṭamum mikka aḻakāṉatu
Surah Al-Kahf, Verse 31
۞وَٱضۡرِبۡ لَهُم مَّثَلٗا رَّجُلَيۡنِ جَعَلۡنَا لِأَحَدِهِمَا جَنَّتَيۡنِ مِنۡ أَعۡنَٰبٖ وَحَفَفۡنَٰهُمَا بِنَخۡلٖ وَجَعَلۡنَا بَيۡنَهُمَا زَرۡعٗا
(napiyē!) Iru maṉitarkaḷai avarkaḷukku utāraṇamākak kūṟuvīrāka: Avarkaḷil oruvaṉukku iru tirāṭcait tōṭṭaṅkaḷaik koṭuttōm. Avviraṇṭaic cūḻavum pērīcca maraṅkaḷai ākkiṉōm. Ivviraṇṭiṟkum mattiyil tāṉiya vayalkaḷai amaittōm
Surah Al-Kahf, Verse 32
كِلۡتَا ٱلۡجَنَّتَيۡنِ ءَاتَتۡ أُكُلَهَا وَلَمۡ تَظۡلِم مِّنۡهُ شَيۡـٔٗاۚ وَفَجَّرۡنَا خِلَٰلَهُمَا نَهَرٗا
Avviru tōṭṭaṅkaḷilumē ataṉ palaṉai oru kuṟaivumiṉṟi koṭuttuk koṇṭiruntaṉa. Avviraṇṭiṟkum mattiyil oru natiyaiyum ōṭacceytōm
Surah Al-Kahf, Verse 33
وَكَانَ لَهُۥ ثَمَرٞ فَقَالَ لِصَٰحِبِهِۦ وَهُوَ يُحَاوِرُهُۥٓ أَنَا۠ أَكۡثَرُ مِنكَ مَالٗا وَأَعَزُّ نَفَرٗا
avaṉiṭattil iṉṉum (pala) kaṉi (tarum maraṅ)kaḷum iruntaṉa. (Ittakaiya nilaimaiyil oru nāḷ) avaṉ taṉṉuṭaṉ pēcik koṇṭirunta taṉ naṇpaṉai nōkki ‘‘nāṉ uṉṉaiviṭa atikap poruḷuṭaiyavaṉ, makkaḷ tokaiyilum nāṉ (uṉṉai) mikaittavaṉ'' eṉṟu (karvattuṭaṉ) kūṟiṉāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 34
وَدَخَلَ جَنَّتَهُۥ وَهُوَ ظَالِمٞ لِّنَفۡسِهِۦ قَالَ مَآ أَظُنُّ أَن تَبِيدَ هَٰذِهِۦٓ أَبَدٗا
piṉṉar, avaṉ taṉ tōppukkuḷ nuḻaintu (aḷavu mīṟiya makiḻcciyiṉ kāraṇamāka) taṉakkut tāṉē tīṅkiḻaittavaṉāka ‘‘ivai oru kālattilum aḻintuviṭumeṉa nāṉ niṉaikkavillai'' (eṉṟum)
Surah Al-Kahf, Verse 35
وَمَآ أَظُنُّ ٱلسَّاعَةَ قَآئِمَةٗ وَلَئِن رُّدِدتُّ إِلَىٰ رَبِّي لَأَجِدَنَّ خَيۡرٗا مِّنۡهَا مُنقَلَبٗا
‘‘maṟumai nikaḻum eṉṟum nāṉ nampavēyillai. Orukāl (maṟumai nikaḻntu) nāṉ eṉ iṟaivaṉiṭam koṇṭu pōkappaṭṭālum iṅkiruppataiviṭa aṅku nāṉ mēlāṉavaṉāka iruppataiyē kāṇpēṉ'' eṉṟum kūṟiṉāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 36
قَالَ لَهُۥ صَاحِبُهُۥ وَهُوَ يُحَاوِرُهُۥٓ أَكَفَرۡتَ بِٱلَّذِي خَلَقَكَ مِن تُرَابٖ ثُمَّ مِن نُّطۡفَةٖ ثُمَّ سَوَّىٰكَ رَجُلٗا
ataṟku avaṉuṭaṉ pēcik koṇṭirunta avaṉuṭaiya naṇpaṉ avaṉai nōkki ‘‘uṉṉaip paṭaittavaṉaiyē nī nirākarikkiṟāyā? Maṇṇiliruntu piṉṉar intiriyattiṉ oru tuḷiyiliruntu uṉṉaip paṭaitta avaṉ, piṉṉar oru muḻu maṉitaṉākavum uṉṉai amaittāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 37
لَّـٰكِنَّا۠ هُوَ ٱللَّهُ رَبِّي وَلَآ أُشۡرِكُ بِرَبِّيٓ أَحَدٗا
eṉiṉum, anta allāhtāṉ eṉ(ṉaip paṭaitta) iṟaivaṉ eṉṟu nāṉ uṟutiyāka nampiyirukkiṟēṉ. Ākavē, nāṉ eṉ iṟaivaṉukku oruvaraiyum iṇaiyākka māṭṭēṉ
Surah Al-Kahf, Verse 38
وَلَوۡلَآ إِذۡ دَخَلۡتَ جَنَّتَكَ قُلۡتَ مَا شَآءَ ٱللَّهُ لَا قُوَّةَ إِلَّا بِٱللَّهِۚ إِن تَرَنِ أَنَا۠ أَقَلَّ مِنكَ مَالٗا وَوَلَدٗا
nī uṉ tōṭṭattil nuḻaintapoḻutu (ivai aṉaittum) allāh (taṉ aruḷāl) eṉakkut tantavaiyē! Allāhviṉ utaviyiṉṟi (nām) oṉṟum ceytu viṭa aṟavē (namakku) cakti illai? Eṉṟu nī kūṟiyirukka vēṇṭāmā? Poruḷilum cantatiyilum nāṉ uṉṉaiviṭa kuṟaivāka iruppatai nī kaṇṭapōtilum
Surah Al-Kahf, Verse 39
فَعَسَىٰ رَبِّيٓ أَن يُؤۡتِيَنِ خَيۡرٗا مِّن جَنَّتِكَ وَيُرۡسِلَ عَلَيۡهَا حُسۡبَانٗا مِّنَ ٱلسَّمَآءِ فَتُصۡبِحَ صَعِيدٗا زَلَقًا
Uṉ tōṭṭattaiviṭa mikka mēlāṉatai eṉ iṟaivaṉ eṉakkuk koṭukkavum (uṉ naṉṟi keṭṭa taṉmaiyiṉ kāraṇamāka) uṉ tōppiṉ mītu ōr āpattai vāṉattil iruntu iṟakki (atiluḷḷa maram, ceṭikaḷaiyellām aḻittu) atai veṭṭaveḷiyāka (eṉ iṟaivaṉ) ceytu viṭavum kūṭum
Surah Al-Kahf, Verse 40
أَوۡ يُصۡبِحَ مَآؤُهَا غَوۡرٗا فَلَن تَسۡتَطِيعَ لَهُۥ طَلَبٗا
allatu ataṉ nīr muḻutum pūmikkuḷ vaṟṟi(yiruppatai) nī tēṭik kāṇa muṭiyāmalum ākkiviṭak kūṭum'' eṉṟum kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 41
وَأُحِيطَ بِثَمَرِهِۦ فَأَصۡبَحَ يُقَلِّبُ كَفَّيۡهِ عَلَىٰ مَآ أَنفَقَ فِيهَا وَهِيَ خَاوِيَةٌ عَلَىٰ عُرُوشِهَا وَيَقُولُ يَٰلَيۡتَنِي لَمۡ أُشۡرِكۡ بِرَبِّيٓ أَحَدٗا
(annaṇpar kūṟiyavāṟē) avaṉuṭaiya viḷai poruḷ (celvam)aṉaittum aḻintaṉa. Attōṭṭattiṉ maraṅkaḷ, ceṭikaḷ (ākiya aṉaittum) aṭiyuṭaṉ cāyntu viṭṭaṉa. Ākavē, avaṟṟil avaṉ celavu ceytataip paṟṟi taṉ iru kaikaḷaip picaintu koṇṭāṉ. (Maṟumaiyil iṟaivaṉ muṉ avaṉ koṇṭuvarappaṭumpōtu) ‘‘eṉ iṟaivaṉukku nāṉ evaraiyum iṇaiyākkāmal iruntirukka vēṇṭumē?'' Eṉṟu (kaicētappaṭṭu) kūṟuvāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 42
وَلَمۡ تَكُن لَّهُۥ فِئَةٞ يَنصُرُونَهُۥ مِن دُونِ ٱللَّهِ وَمَا كَانَ مُنتَصِرًا
accamayam allāhvait tavira avaṉukku utavi ceyyakkūṭiya oru kūṭṭamum (paṭaiyum) avaṉukku irukkavillai. Avaṉum (itaṟkāka allāhviṭam) paḻivāṅka muṭiyātu pōyiṟṟu
Surah Al-Kahf, Verse 43
هُنَالِكَ ٱلۡوَلَٰيَةُ لِلَّهِ ٱلۡحَقِّۚ هُوَ خَيۡرٞ ثَوَابٗا وَخَيۡرٌ عُقۡبٗا
aṅku ellā atikāraṅkaḷum uṇmaiyāṉa allāhvukku uriyaṉa. Avaṉē kūli koṭuppavarkaḷil mikka mēlāṉavaṉ; muṭivu ceyvatilum mikka mēlāṉavaṉ. (Itaiyum avaṉ aṅku aṟintu koḷvāṉ)
Surah Al-Kahf, Verse 44
وَٱضۡرِبۡ لَهُم مَّثَلَ ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَا كَمَآءٍ أَنزَلۡنَٰهُ مِنَ ٱلسَّمَآءِ فَٱخۡتَلَطَ بِهِۦ نَبَاتُ ٱلۡأَرۡضِ فَأَصۡبَحَ هَشِيمٗا تَذۡرُوهُ ٱلرِّيَٰحُۗ وَكَانَ ٱللَّهُ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ مُّقۡتَدِرًا
(napiyē!) Ivvulaka vāḻkkaikku ōr utāraṇattai avarkaḷukkuk kūṟuvīrāka: Atu mēkattiliruntu nām iṟakki vaikkiṉṟa (maḻai) nīrukku oppāka irukkiṟatu. Pūmiyiluḷḷa puṟpūṇṭukaḷ (ataik kuṭittu) ataṉuṭaṉ kalantu (nalla payirāyiṟṟu. Eṉiṉum, atu palaṉ taruvataṟkup patilāka) piṉṉar kāṟṟaṭittuk koṇṭu pōkakkūṭiya kāynta carukāki viṭṭatu. (Ituvē ivvulaka vāḻkkaikku utāraṇamākum.) Aṉaittiṉ mītum allāh pērāṟṟaluṭaiyavaṉāka irukkiṟāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 45
ٱلۡمَالُ وَٱلۡبَنُونَ زِينَةُ ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَاۖ وَٱلۡبَٰقِيَٰتُ ٱلصَّـٰلِحَٰتُ خَيۡرٌ عِندَ رَبِّكَ ثَوَابٗا وَخَيۡرٌ أَمَلٗا
(Ākavē,) celvamum āṇ piḷḷaikaḷum ivvulaka vāḻkkaikkuriya alaṅkāraṅkaḷē (tavira nilaiyāṉavaiyalla). Eṉṟumē nilaiyāṉa naṟceyalkaḷtāṉ umatu iṟaivaṉiṭattil naṟkūli kiṭaippataṟku mika ciṟantatum, nallātaravu vaippataṟku mika ciṟantatum ākum
Surah Al-Kahf, Verse 46
وَيَوۡمَ نُسَيِّرُ ٱلۡجِبَالَ وَتَرَى ٱلۡأَرۡضَ بَارِزَةٗ وَحَشَرۡنَٰهُمۡ فَلَمۡ نُغَادِرۡ مِنۡهُمۡ أَحَدٗا
(napiyē!) Nām malaikaḷ (maraṅkaḷ, ceṭikaḷ, pōṉṟa pūmiyiluḷḷa) aṉaittaiyum akaṟṟiviṭukiṉṟa nāḷil, nīṅkaḷ pūmiyaic camamāṉa veṭṭa veḷiyākak kāṇpīr. (Annāḷil) maṉitarkaḷil oruvaraiyumē viṭṭu viṭātu aṉaivaraiyum oṉṟu cērppōm
Surah Al-Kahf, Verse 47
وَعُرِضُواْ عَلَىٰ رَبِّكَ صَفّٗا لَّقَدۡ جِئۡتُمُونَا كَمَا خَلَقۡنَٰكُمۡ أَوَّلَ مَرَّةِۭۚ بَلۡ زَعَمۡتُمۡ أَلَّن نَّجۡعَلَ لَكُم مَّوۡعِدٗا
umatu iṟaivaṉ muṉ avarkaḷ koṇṭuvarappaṭṭu, aṇi aṇiyāka niṟuttappaṭuvārkaḷ. ‘‘Nām uṅkaḷai mutal taṭavai paṭaittavāṟē ippoḻutum (uṅkaḷukku nām uyir koṭuttu) nīṅkaḷ nam'miṭam vantirukkiṟīrkaḷ. Eṉiṉum, (vicāraṇaikkāka vākkaḷikkappaṭṭa oru nāḷai) uṅkaḷukku nām ēṟpaṭuttavē māṭṭōm eṉṟu nīṅkaḷ eṇṇik koṇṭiruntīrkaḷ'' (eṉṟu avarkaḷiṭam kūṟappaṭum)
Surah Al-Kahf, Verse 48
وَوُضِعَ ٱلۡكِتَٰبُ فَتَرَى ٱلۡمُجۡرِمِينَ مُشۡفِقِينَ مِمَّا فِيهِ وَيَقُولُونَ يَٰوَيۡلَتَنَا مَالِ هَٰذَا ٱلۡكِتَٰبِ لَا يُغَادِرُ صَغِيرَةٗ وَلَا كَبِيرَةً إِلَّآ أَحۡصَىٰهَاۚ وَوَجَدُواْ مَا عَمِلُواْ حَاضِرٗاۗ وَلَا يَظۡلِمُ رَبُّكَ أَحَدٗا
(napiyē avarkaḷuṭaiya ceyalkaḷ eḻutappaṭṭa tiṉacarik kuṟippup) puttakam avarkaḷ muṉ vaikkappaṭṭāl kuṟṟavāḷikaḷ (tāṅkaḷ ceyta pāvaṅkaḷ aṉaittum atil iruppataik kaṇṭu) payantu ‘‘eṅkaḷ kēṭē! Iteṉṉa puttakam! (Eṅkaḷ pāvaṅkaḷ) ciṟitō peritō oṉṟaiyumviṭātu itil eḻutappaṭṭirukkiṉṟatē'' eṉṟu avarkaḷ (pulampik) kūṟuvatai nīr kāṇpīr. (Naṉmaiyō tīmaiyō) avarkaḷ ceyta aṉaittum (atil) irukkak kāṇpārkaḷ. Umatu iṟaivaṉ evaṉukkum (avaṉuṭaiya taṇṭaṉaiyaik kūṭṭiyō, naṉmaiyaik kuṟaittō) aniyāyam ceyyamāṭṭāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 49
وَإِذۡ قُلۡنَا لِلۡمَلَـٰٓئِكَةِ ٱسۡجُدُواْ لِأٓدَمَ فَسَجَدُوٓاْ إِلَّآ إِبۡلِيسَ كَانَ مِنَ ٱلۡجِنِّ فَفَسَقَ عَنۡ أَمۡرِ رَبِّهِۦٓۗ أَفَتَتَّخِذُونَهُۥ وَذُرِّيَّتَهُۥٓ أَوۡلِيَآءَ مِن دُونِي وَهُمۡ لَكُمۡ عَدُوُّۢۚ بِئۡسَ لِلظَّـٰلِمِينَ بَدَلٗا
Vāṉavarkaḷai nōkki ‘‘ātamukkuc ciram paṇiyuṅkaḷ'' eṉṟu nām kūṟiya camayattil, iplīsait tavira avarkaḷ aṉaivarum ciram paṇintārkaḷ. Avaṉō jiṉkaḷiṉ iṉattaic cārntavaṉ. Avaṉ taṉ iṟaivaṉuṭaiya kaṭṭaḷaikku māṟu ceytu pāviyāṉāṉ. Ākavē, (maṉitarkaḷē!) Nīṅkaḷ eṉṉait tavirttu avaṉaiyum, avaṉuṭaiya cantatikaḷaiyum pātukāvalarkaḷāka eṭuttuk koḷvīrkaḷā? Avarkaḷō uṅkaḷukkuk koṭiya etirikaḷāka irukkiṟārkaḷ. Aniyāyakkārarkaḷ (eṉṉai viṭṭu viṭṭu avarkaḷait taṅkaḷukkup pātukāvalarkaḷāka) māṟṟik koṇṭatu makā keṭṭatu
Surah Al-Kahf, Verse 50
۞مَّآ أَشۡهَدتُّهُمۡ خَلۡقَ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ وَلَا خَلۡقَ أَنفُسِهِمۡ وَمَا كُنتُ مُتَّخِذَ ٱلۡمُضِلِّينَ عَضُدٗا
nām vāṉaṅkaḷaiyum pūmiyaiyum paṭaittapoḻutum, anta ṣaittāṉkaḷai (nām) paṭaittapoḻutum nām avarkaḷai (utavikku) aḻaikkavillai. Vaḻi keṭukkiṉṟa ṣaittāṉkaḷai (evviṣayattilum) nām nam cakākkaḷāka (-utaviyāḷarkaḷāka) ākkik koḷḷavillai
Surah Al-Kahf, Verse 51
وَيَوۡمَ يَقُولُ نَادُواْ شُرَكَآءِيَ ٱلَّذِينَ زَعَمۡتُمۡ فَدَعَوۡهُمۡ فَلَمۡ يَسۡتَجِيبُواْ لَهُمۡ وَجَعَلۡنَا بَيۡنَهُم مَّوۡبِقٗا
(iṟaivaṉ, iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷai nōkki) ‘‘nīṅkaḷ eṉakkut tuṇaiyāṉavai eṉa evaṟṟai eṇṇik koṇṭiruntīrkaḷō avaṟṟai nīṅkaḷ aḻaiyuṅkaḷ'' eṉṟu kūṟukiṉṟa oru nāḷai (napiyē! Avarkaḷukku) ñāpaka mūṭṭuvīrāka. Ākavē, avarkaḷ avaṟṟai aḻaippārkaḷ. Eṉiṉum, avai avarkaḷukkup patil koṭukkā. Mēlum, nām (avaṟṟukkum) avarkaḷukkum iṭaiyil (cantikka muṭiyāta) oru taṭaiyai ēṟpaṭutti viṭuvōm
Surah Al-Kahf, Verse 52
وَرَءَا ٱلۡمُجۡرِمُونَ ٱلنَّارَ فَظَنُّوٓاْ أَنَّهُم مُّوَاقِعُوهَا وَلَمۡ يَجِدُواْ عَنۡهَا مَصۡرِفٗا
kuṟṟavāḷikaḷ narakattaik kāṇum camayattil ‘‘niccayamāka atil viḻuntu viṭuvōm'' eṉṟu uṟutiyāka eṇṇuvārkaḷ. Avarkaḷ atil iruntu tappa enta oru vaḻiyaiyum kāṇamāṭṭārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 53
وَلَقَدۡ صَرَّفۡنَا فِي هَٰذَا ٱلۡقُرۡءَانِ لِلنَّاسِ مِن كُلِّ مَثَلٖۚ وَكَانَ ٱلۡإِنسَٰنُ أَكۡثَرَ شَيۡءٖ جَدَلٗا
maṉitarkaḷukku inta kur'āṉil ovvōr utāraṇattaiyum vivarittirukkiṟōm. Eṉiṉum, maṉitaṉtāṉ atikamāka (vīṇ) tarkkam ceypavaṉāka irukkiṟāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 54
وَمَا مَنَعَ ٱلنَّاسَ أَن يُؤۡمِنُوٓاْ إِذۡ جَآءَهُمُ ٱلۡهُدَىٰ وَيَسۡتَغۡفِرُواْ رَبَّهُمۡ إِلَّآ أَن تَأۡتِيَهُمۡ سُنَّةُ ٱلۡأَوَّلِينَ أَوۡ يَأۡتِيَهُمُ ٱلۡعَذَابُ قُبُلٗا
Maṉitarkaḷiṭam nērāṉa vaḻi vantataṉ piṉṉar avarkaḷ atai nampikkai koṇṭu taṅkaḷ iṟaivaṉiṭam maṉṉippuk kōruvatait taṭai ceyvatellām muṉceṉṟavarkaḷukku nikaḻnta(taip pōṉṟa apāyakaramāṉa) campavam ivarkaḷukku nikaḻavēṇṭum eṉpataṟkāka allatu ivarkaḷ (kaṇ) muṉ nam vētaṉai varavēṇṭum eṉpataṟkākattāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 55
وَمَا نُرۡسِلُ ٱلۡمُرۡسَلِينَ إِلَّا مُبَشِّرِينَ وَمُنذِرِينَۚ وَيُجَٰدِلُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ بِٱلۡبَٰطِلِ لِيُدۡحِضُواْ بِهِ ٱلۡحَقَّۖ وَٱتَّخَذُوٓاْ ءَايَٰتِي وَمَآ أُنذِرُواْ هُزُوٗا
naṟceyti kūṟupavarkaḷākavum, accamūṭṭi eccarikkai ceypavarkaḷākavumē nām nam tūtarkaḷai aṉuppi vaittirukkiṟōm. Eṉiṉum, nirākarippavarkaḷō (nam tūtarkaḷ koṇṭu vanta) cattiyattai aḻittuviṭak karuti vīṇāṉa tarkkaṅkaḷ ceyya ārampittu nam vacaṉaṅkaḷaiyum avarkaḷukku accamūṭṭi eccarikkappaṭṭa (taṇṭaṉai varuva)taiyum parikācamāka eṭuttuk koḷkiṟārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 56
وَمَنۡ أَظۡلَمُ مِمَّن ذُكِّرَ بِـَٔايَٰتِ رَبِّهِۦ فَأَعۡرَضَ عَنۡهَا وَنَسِيَ مَا قَدَّمَتۡ يَدَاهُۚ إِنَّا جَعَلۡنَا عَلَىٰ قُلُوبِهِمۡ أَكِنَّةً أَن يَفۡقَهُوهُ وَفِيٓ ءَاذَانِهِمۡ وَقۡرٗاۖ وَإِن تَدۡعُهُمۡ إِلَى ٱلۡهُدَىٰ فَلَن يَهۡتَدُوٓاْ إِذًا أَبَدٗا
evaṉ taṉ iṟaivaṉiṉ vacaṉaṅkaḷ ōtik kāṇpikkappaṭṭa camayattil avaṟṟaip puṟakkaṇittu, taṉ kaikaḷāl ceyta kuṟṟaṅkaḷai (muṟṟilum) maṟantu viṭukiṟāṉō avaṉaiviṭa aniyāyakkāraṉ yār? (Inta aniyāyakkārarkaḷ) etaiyum aṟintu koḷḷātavāṟu nām avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷil tiraiyaiyum, avarkaḷuṭaiya kātukaḷil mantattaiyum niccayamāka ākkiviṭṭōm. Ātalāl, (napiyē!) Nīr avarkaḷai nērāṉa vaḻiyil (evvaḷavutāṉ varunti) aḻaittapōtilum oru kālattilum avarkaḷ nērāṉa vaḻikku varavē māṭṭārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 57
وَرَبُّكَ ٱلۡغَفُورُ ذُو ٱلرَّحۡمَةِۖ لَوۡ يُؤَاخِذُهُم بِمَا كَسَبُواْ لَعَجَّلَ لَهُمُ ٱلۡعَذَابَۚ بَل لَّهُم مَّوۡعِدٞ لَّن يَجِدُواْ مِن دُونِهِۦ مَوۡئِلٗا
āṉāl, (napiyē!) Umatu iṟaivaṉ mikka maṉṉippavaṉum, karuṇaiyuṭaiyavaṉum āvāṉ. Avarkaḷ ceyyum (tīya) ceyaliṉ kāraṇamāka avaṉ avarkaḷai (uṭaṉukkuṭaṉ) piṭippatāka iruntāl ituvarai avarkaḷai vētaṉai ceytēyiruppāṉ. Eṉiṉum, (avarkaḷait taṇṭikka) avarkaḷukku oru tavaṇai uṇṭu. Ataṟkup piṉṉar avarkaḷ tappa vaḻi kāṇamāṭṭārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 58
وَتِلۡكَ ٱلۡقُرَىٰٓ أَهۡلَكۡنَٰهُمۡ لَمَّا ظَلَمُواْ وَجَعَلۡنَا لِمَهۡلِكِهِم مَّوۡعِدٗا
Pāvam ceytukoṇṭirunta iv ūrvācikaḷ aṉaivaraiyum nām aḻittu viṭṭōm. Eṉiṉum, avarkaḷai aḻippataṟkum nām oru tavaṇaiyai ēṟpaṭutti iruntōm. (Attavaṇai vanta piṉṉarē nām avarkaḷai aḻittōm)
Surah Al-Kahf, Verse 59
وَإِذۡ قَالَ مُوسَىٰ لِفَتَىٰهُ لَآ أَبۡرَحُ حَتَّىٰٓ أَبۡلُغَ مَجۡمَعَ ٱلۡبَحۡرَيۡنِ أَوۡ أَمۡضِيَ حُقُبٗا
mūsā taṉṉuṭaṉ irunta vālipaṉai nōkki ‘‘iru kaṭalkaḷum cantikkiṉṟa iṭattai nāṉ aṭaiyum varai celvēṉ allatu varuṭakkaṇakkil (ippaṭiyē) nāṉ naṭantukoṇṭē iruppēṉ'' eṉṟu kūṟiyatai (napiyē! Avarkaḷukku) ñāpakamūṭṭuvīrāka
Surah Al-Kahf, Verse 60
فَلَمَّا بَلَغَا مَجۡمَعَ بَيۡنِهِمَا نَسِيَا حُوتَهُمَا فَٱتَّخَذَ سَبِيلَهُۥ فِي ٱلۡبَحۡرِ سَرَبٗا
avarkaḷ iruvarum iru kaṭalkaḷum cantikkiṉṟa iṭattai aṭainta poḻutu taṅkaḷ mīṉai avarkaḷ maṟantuviṭṭaṉar. Atu kaṭalil taṉ vaḻiyaic curaṅkam pōl amaittuk koṇṭu (ceṉṟu) viṭṭatu
Surah Al-Kahf, Verse 61
فَلَمَّا جَاوَزَا قَالَ لِفَتَىٰهُ ءَاتِنَا غَدَآءَنَا لَقَدۡ لَقِينَا مِن سَفَرِنَا هَٰذَا نَصَبٗا
(tāṅkaḷ virumpic ceṉṟa avviṭattai aṟiyātu) avviruvarum ataik kaṭanta piṉ, mūsā taṉ vālipaṉai nōkki ‘‘nam kālai uṇavai nīr koṇṭu vā. Niccayamāka nām inta payaṇattil mikavum kaḷaippaṭaintu viṭṭōm'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 62
قَالَ أَرَءَيۡتَ إِذۡ أَوَيۡنَآ إِلَى ٱلصَّخۡرَةِ فَإِنِّي نَسِيتُ ٱلۡحُوتَ وَمَآ أَنسَىٰنِيهُ إِلَّا ٱلشَّيۡطَٰنُ أَنۡ أَذۡكُرَهُۥۚ وَٱتَّخَذَ سَبِيلَهُۥ فِي ٱلۡبَحۡرِ عَجَبٗا
ataṟku (anta vālipaṉ mūsāvai nōkki) ‘‘anta kaṟpāṟai arukil nām taṅkiya camayattil (nikaḻnta āccariyattai) pārttīrā? Niccayamāka nāṉ (nam'muṭaṉ koṇṭu vanta) mīṉai maṟantuviṭṭēṉ. Atai nāṉ (umakkuk) kūṟuvatai ṣaittāṉait tavira (vēṟoruvarum) eṉakku maṟakkaṭikkavillai. (Avviṭattil) kaṭalil (cella) āccariyamāṉa vitattil atu taṉakkoru vaḻiyai ēṟpaṭuttikkoṇṭatu'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 63
قَالَ ذَٰلِكَ مَا كُنَّا نَبۡغِۚ فَٱرۡتَدَّا عَلَىٰٓ ءَاثَارِهِمَا قَصَصٗا
ataṟku mūsā ‘‘nām tēṭivanta iṭam atu tāṉ'' eṉṟu kūṟi avviruvarum (avviṭattait tēṭi) taṅkaḷ kālaṭikaḷaip piṉpaṟṟi vanta vaḻiyē ceṉṟārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 64
فَوَجَدَا عَبۡدٗا مِّنۡ عِبَادِنَآ ءَاتَيۡنَٰهُ رَحۡمَةٗ مِّنۡ عِندِنَا وَعَلَّمۡنَٰهُ مِن لَّدُنَّا عِلۡمٗا
ivviruvarum aṅku vantapōtu (avviṭattil) nam aṭiyāril oruvaraik kaṇṭārkaḷ. Avar mītu nām aruḷpurintu nam puṟattiliruntu (ciṟappāṉa) ñāṉattaiyum nām avarukkuk kaṟpittiruntōm
Surah Al-Kahf, Verse 65
قَالَ لَهُۥ مُوسَىٰ هَلۡ أَتَّبِعُكَ عَلَىٰٓ أَن تُعَلِّمَنِ مِمَّا عُلِّمۡتَ رُشۡدٗا
Mūsā avarai nōkki ‘‘umakkuk kaṟpikkappaṭṭa kalviyil payaṉaḷikkakkūṭiyatai nīr eṉakkuk kaṟpikkum nipantaṉai mītu nāṉ um'maip piṉpaṟṟalāmā?'' Eṉṟu kēṭṭār
Surah Al-Kahf, Verse 66
قَالَ إِنَّكَ لَن تَسۡتَطِيعَ مَعِيَ صَبۡرٗا
ataṟkavar ‘‘eṉṉuṭaṉ irukka niccayamāka nīr cakti peṟamāṭṭīr
Surah Al-Kahf, Verse 67
وَكَيۡفَ تَصۡبِرُ عَلَىٰ مَا لَمۡ تُحِطۡ بِهِۦ خُبۡرٗا
avvāṟirukka umatu aṟivukku appāṟpaṭṭavaṟṟai (nāṉ ceyyumpōtu pārttuk koṇṭu) nīr evvāṟu cakittuk koṇṭu iruppīr'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 68
قَالَ سَتَجِدُنِيٓ إِن شَآءَ ٱللَّهُ صَابِرٗا وَلَآ أَعۡصِي لَكَ أَمۡرٗا
ataṟku mūsā ‘‘iṟaivaṉ aruḷāl (enta viṣayattaiyum) cakittiruppavaṉākavē nīr eṉṉaik kāṇpīr. Enta viṣayattilum nāṉ umakku māṟuceyya māṭṭēṉ'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 69
قَالَ فَإِنِ ٱتَّبَعۡتَنِي فَلَا تَسۡـَٔلۡنِي عَن شَيۡءٍ حَتَّىٰٓ أُحۡدِثَ لَكَ مِنۡهُ ذِكۡرٗا
ataṟku avar ‘‘nīr eṉṉaip piṉpaṟṟuvatāyiṉ (nāṉ ceyyum) evviṣayattaip paṟṟiyum nāṉākavē umakku aṟivikkum varai nīr eṉṉiṭam ataip paṟṟik kēṭkātīr'' eṉṟu coṉṉār
Surah Al-Kahf, Verse 70
فَٱنطَلَقَا حَتَّىٰٓ إِذَا رَكِبَا فِي ٱلسَّفِينَةِ خَرَقَهَاۖ قَالَ أَخَرَقۡتَهَا لِتُغۡرِقَ أَهۡلَهَا لَقَدۡ جِئۡتَ شَيۡـًٔا إِمۡرٗا
(ivvāṟu muṭivu ceytukoṇṭu) avviruvarum ceṉṟavaḻiyil kuṟukkiṭṭa oru kaṭalaik kaṭakka kappalil ēṟiyapōtu, avar ataṉ (oru) palakaiyaip peyarttu atai ōṭṭaiyākki viṭṭār. Ataṟku mūsā ‘‘itil uḷḷavarkaḷai mūḻkaṭikkavā nīr tuvāramiṭṭīr? Niccayamāka nīr mikka apāyakaramāṉa oru kāriyattaic ceytuviṭṭīr'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 71
قَالَ أَلَمۡ أَقُلۡ إِنَّكَ لَن تَسۡتَطِيعَ مَعِيَ صَبۡرٗا
ataṟku avar (mūsāvai nōkki) ‘‘nīr eṉṉuṭaṉ poṟumaiyāka irukka niccayamāka um'māl muṭiyātu eṉṟu nāṉ kūṟavillaiyā?'' Eṉṟār
Surah Al-Kahf, Verse 72
قَالَ لَا تُؤَاخِذۡنِي بِمَا نَسِيتُ وَلَا تُرۡهِقۡنِي مِنۡ أَمۡرِي عُسۡرٗا
(ataṟku) mūsā, ‘‘nāṉ maṟantuviṭṭataip paṟṟi eṉṉaik kuṟṟam piṭikkātīr. Eṉ viṣayattil ivvaḷavu kaṇṭippum ceyyātīr'' eṉṟu kēṭṭuk koṇṭār
Surah Al-Kahf, Verse 73
فَٱنطَلَقَا حَتَّىٰٓ إِذَا لَقِيَا غُلَٰمٗا فَقَتَلَهُۥ قَالَ أَقَتَلۡتَ نَفۡسٗا زَكِيَّةَۢ بِغَيۡرِ نَفۡسٖ لَّقَدۡ جِئۡتَ شَيۡـٔٗا نُّكۡرٗا
Piṉṉar iruvarum naṭantaṉar. (Vaḻiyil viḷaiyāṭik koṇṭirunta) oru ciṟuvaṉaic cantittapōtu avar avaṉaik kolai ceytu viṭṭār. Ataṟku mūsā, ‘‘kolai kuṟṟamiṉṟi oru paricuttamāṉa ātmāvai kolai ceytu viṭṭīr! Niccayamāka oru takāta kāriyattaiyē nīr ceytu viṭṭīr'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 74
۞قَالَ أَلَمۡ أَقُل لَّكَ إِنَّكَ لَن تَسۡتَطِيعَ مَعِيَ صَبۡرٗا
ataṟkavar (mūsāvai nōkki) ‘‘nīr eṉṉuṭaṉ poṟumaiyāka irukka niccayamāka um'māl muṭiyātu'' eṉṟu nāṉ umakku (muṉṉar) kūṟavillaiyā? Eṉṟu kēṭṭār
Surah Al-Kahf, Verse 75
قَالَ إِن سَأَلۡتُكَ عَن شَيۡءِۭ بَعۡدَهَا فَلَا تُصَٰحِبۡنِيۖ قَدۡ بَلَغۡتَ مِن لَّدُنِّي عُذۡرٗا
ataṟku (mūsā) ‘‘itaṉ piṉṉar nāṉ enta oru viṣayattaip paṟṟiyum um'miṭam kēṭpēṉāyiṉ nīr eṉṉai um'muṭaṉ vaittirukka vēṇṭām. Eṉṉai maṉṉikkum ellaiyai niccayamāka nīr kaṭantu viṭṭīr'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 76
فَٱنطَلَقَا حَتَّىٰٓ إِذَآ أَتَيَآ أَهۡلَ قَرۡيَةٍ ٱسۡتَطۡعَمَآ أَهۡلَهَا فَأَبَوۡاْ أَن يُضَيِّفُوهُمَا فَوَجَدَا فِيهَا جِدَارٗا يُرِيدُ أَن يَنقَضَّ فَأَقَامَهُۥۖ قَالَ لَوۡ شِئۡتَ لَتَّخَذۡتَ عَلَيۡهِ أَجۡرٗا
piṉṉar iruvarum naṭantaṉar. Avarkaḷ ōr ūrāriṭam varavē taṅkaḷ iruvarukkum uṇavaḷikkumpaṭi avvūrārai vēṇṭiṉārkaḷ. Āṉāl, avarkaḷ ivviruvarukkum viruntaḷikkātu vilakikkoṇṭaṉar. Piṟaku, iruvarum aṅku viḻuntu viṭakkūṭiya nilaiyil irunta oru cuvaṟṟaik kaṇṭaṉar. Ākavē, avar (ataṟku maṇ appi ceppaṉiṭṭu) atai (viḻātu) niṟuttivaittār. (Ataṟku mūsā avarai nōkki) ‘‘nīr virumpi (kēṭṭu) iruntāl (ivvūrāriṭam) itaṟkuriya kūliyai nīr vāṅkiyirukkalāmē'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 77
قَالَ هَٰذَا فِرَاقُ بَيۡنِي وَبَيۡنِكَۚ سَأُنَبِّئُكَ بِتَأۡوِيلِ مَا لَمۡ تَسۡتَطِع عَّلَيۡهِ صَبۡرًا
ataṟkavar, ‘‘eṉakkum umakkum iṭaiyil ituvē piriviṉai(kkuriya nēram) ākum. Nīr poṟuttukkoḷḷa muṭiyāmalpōṉa viṣayaṅkaḷiṉ viḷakkattai (itō) nāṉ umakku aṟivikkiṟēṉ eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 78
أَمَّا ٱلسَّفِينَةُ فَكَانَتۡ لِمَسَٰكِينَ يَعۡمَلُونَ فِي ٱلۡبَحۡرِ فَأَرَدتُّ أَنۡ أَعِيبَهَا وَكَانَ وَرَآءَهُم مَّلِكٞ يَأۡخُذُ كُلَّ سَفِينَةٍ غَصۡبٗا
(Avar kūṟiṉār) ‘‘akkappal kaṭalil (kūli) vēlai ceytu koṇṭirunta (cila) ēḻaikaḷukkuriyatu. Ataik kuṟaipaṭuttavē nāṉ karutiṉēṉ. (Ēṉeṉṟāl, atu cellum vaḻiyil) ivarkaḷukku muṉ ōr (aniyāyakkāra) aracaṉ irukkiṟāṉ. Avaṉ (nalla) kappalkaḷ aṉaittaiyum aniyāyamāka apakarittuk koḷkiṟāṉ. (Avaṉiṭamiruntu kāppāṟṟuvataṟkākavē ataik kuṟaippaṭuttiṉēṉ)
Surah Al-Kahf, Verse 79
وَأَمَّا ٱلۡغُلَٰمُ فَكَانَ أَبَوَاهُ مُؤۡمِنَيۡنِ فَخَشِينَآ أَن يُرۡهِقَهُمَا طُغۡيَٰنٗا وَكُفۡرٗا
(kollappaṭṭa) antac ciṟuvaṉō avaṉuṭaiya tāyum tantaiyum nalla nampikkaiyāḷarkaḷāka irukkiṟārkaḷ. Avaṉ (vālipattai aṭaintu) avviruvaraiyum aniyāyam ceyyumpaṭiyum, (iṟaivaṉai) nirākarikkumpaṭiyum ceytu viṭuvāṉō eṉṟu nām payan(tu avvāṟu cey)tōm
Surah Al-Kahf, Verse 80
فَأَرَدۡنَآ أَن يُبۡدِلَهُمَا رَبُّهُمَا خَيۡرٗا مِّنۡهُ زَكَوٰةٗ وَأَقۡرَبَ رُحۡمٗا
avaṉuṭaiya tāy tantaikku iṟaivaṉ ivaṉaiviṭa mēlāṉa, paricuttamāṉavaṉaiyum (tāy tantai mītu) atikam aṉpu koḷḷak kūṭiyavaṉaiyum māṟṟik koṭuppatai nām virumpiṉōm
Surah Al-Kahf, Verse 81
وَأَمَّا ٱلۡجِدَارُ فَكَانَ لِغُلَٰمَيۡنِ يَتِيمَيۡنِ فِي ٱلۡمَدِينَةِ وَكَانَ تَحۡتَهُۥ كَنزٞ لَّهُمَا وَكَانَ أَبُوهُمَا صَٰلِحٗا فَأَرَادَ رَبُّكَ أَن يَبۡلُغَآ أَشُدَّهُمَا وَيَسۡتَخۡرِجَا كَنزَهُمَا رَحۡمَةٗ مِّن رَّبِّكَۚ وَمَا فَعَلۡتُهُۥ عَنۡ أَمۡرِيۚ ذَٰلِكَ تَأۡوِيلُ مَا لَمۡ تَسۡطِع عَّلَيۡهِ صَبۡرٗا
antac cuvarō appaṭṭiṇattiluḷḷa iru aṉātaik kuḻantaikaḷukkuriyatu. Ataṟkuk kīḻ avarkaḷukkuc contamāṉa putaiyal oṉṟu irukkiṟatu. Avviruvariṉ tantai mikka nalla maṉitarāka iruntār. Ākavē, umatu iṟaivaṉ avviruvarum taṅkaḷ vālipattai aṭainta piṉṉar taṅkaḷ putaiyalai eṭuttuk koḷḷumpaṭic ceyya nāṭiṉāṉ. (Eṉavē, atuvarai accuvar viḻuntu viṭātirukkumpaṭi ataic ceppaṉiṭṭēṉ. Itu) umatu iṟaivaṉiṉ aruḷtāṉ. (Im'mūṉṟil) etaiyum nāṉ eṉ iṣṭappaṭi ceytuviṭavillai. Nīr poṟuttuk koḷḷa muṭiyāmal pōṉa (eṉ) ceykaikaḷiṉ viḷakkam itutāṉ'' (eṉṟu kūṟi muṭittār)
Surah Al-Kahf, Verse 82
وَيَسۡـَٔلُونَكَ عَن ذِي ٱلۡقَرۡنَيۡنِۖ قُلۡ سَأَتۡلُواْ عَلَيۡكُم مِّنۡهُ ذِكۡرًا
(napiyē!) Tulkarṉaiṉaip paṟṟi (yūtarkaḷākiya) avarkaḷ um'miṭam kēṭkiṉṟaṉar. ‘‘Avaruṭaiya carittirattil (iruntu) uṅkaḷukku (payaṉaḷikkum) aṟivuraiyai ōtik kāṇpikkiṟēṉ'' eṉṟu kūṟuvīrāka
Surah Al-Kahf, Verse 83
إِنَّا مَكَّنَّا لَهُۥ فِي ٱلۡأَرۡضِ وَءَاتَيۡنَٰهُ مِن كُلِّ شَيۡءٖ سَبَبٗا
Niccayamāka nām avarukkup pūmiyil ātikkattaik koṭuttu vaḷamikka vacati vāyppaiyum aḷittiruntōm. Ovvoru poruḷaiyum (tamatu iṣṭappaṭi) ceyyakkūṭiya vaḻiyaiyum nām avarukku aḷittiruntōm
Surah Al-Kahf, Verse 84
فَأَتۡبَعَ سَبَبًا
avar (pūmiyil) oru vaḻiyaip piṉpaṟṟic ceṉṟār
Surah Al-Kahf, Verse 85
حَتَّىٰٓ إِذَا بَلَغَ مَغۡرِبَ ٱلشَّمۡسِ وَجَدَهَا تَغۡرُبُ فِي عَيۡنٍ حَمِئَةٖ وَوَجَدَ عِندَهَا قَوۡمٗاۖ قُلۡنَا يَٰذَا ٱلۡقَرۡنَيۡنِ إِمَّآ أَن تُعَذِّبَ وَإِمَّآ أَن تَتَّخِذَ فِيهِمۡ حُسۡنٗا
cūriyaṉ maṟaiyum (mēṟkut) ticaiyai avar aṭainta poḻutu cēṟṟuk kaṭalil cūriyaṉ maṟaivatai(p pōl) kaṇṭār. Avviṭattil oruvakai makkaḷaiyum kaṇṭār. (Nām avarai nōkki) ‘‘tulkarṉaiṉē! Nīr (ivarkaḷait taṇṭittu) vētaṉai ceyyavum, allatu avarkaḷukku naṉmai ceyyavum (iraṇṭukkum muḻu cutantiram umakku aḷittirukkiṟōm)'' eṉṟu kūṟiṉōm
Surah Al-Kahf, Verse 86
قَالَ أَمَّا مَن ظَلَمَ فَسَوۡفَ نُعَذِّبُهُۥ ثُمَّ يُرَدُّ إِلَىٰ رَبِّهِۦ فَيُعَذِّبُهُۥ عَذَابٗا نُّكۡرٗا
ākavē avar (avarkaḷai nōkki ‘‘uṅkaḷil) evaṉ (eṉ kaṭṭaḷaiyai mīṟi) aniyāyam ceykiṟāṉō avaṉai nām (taṇṭittu) vētaṉai ceyvōm. Piṉṉar, avaṉ taṉ iṟaivaṉiṭam koṇṭu pōkappaṭṭu avaṉum avaṉai mikka kaṭiṉamāka vētaṉai ceyvāṉ'' eṉṟār
Surah Al-Kahf, Verse 87
وَأَمَّا مَنۡ ءَامَنَ وَعَمِلَ صَٰلِحٗا فَلَهُۥ جَزَآءً ٱلۡحُسۡنَىٰۖ وَسَنَقُولُ لَهُۥ مِنۡ أَمۡرِنَا يُسۡرٗا
‘‘evaṉ nampikkai koṇṭu (nām kūṟukiṟapaṭi) nallatai ceykiṟāṉō avaṉukku (iṟaivaṉiṭattilum) aḻakāṉa naṟkūli irukkiṟatu. Nāmum nam vēlaikaḷil culapamāṉa vēlaikaḷaiyē (ceyyumpaṭi) avaṉukkuk kūṟuvōm
Surah Al-Kahf, Verse 88
ثُمَّ أَتۡبَعَ سَبَبًا
piṉṉar, avar (maṟṟa) oru vaḻiyaip piṉpaṟṟi naṭantār
Surah Al-Kahf, Verse 89
حَتَّىٰٓ إِذَا بَلَغَ مَطۡلِعَ ٱلشَّمۡسِ وَجَدَهَا تَطۡلُعُ عَلَىٰ قَوۡمٖ لَّمۡ نَجۡعَل لَّهُم مِّن دُونِهَا سِتۡرٗا
avar cūriyaṉ utikkum (kiḻakkut) ticaiyai aṭainta poḻutu cila makkaḷaik kaṇṭār. Avarkaḷ mītu cūriyaṉ utayamāki (avarkaḷ veyilil) iruppataiyum kaṇṭār. Avarkaḷukkum cūriyaṉukkum iṭaiyil nām oru taṭuppaiyum ēṟpaṭutta villai. (Āṭaiyaṇintō, vīṭu kaṭṭiyō, cūriya veppattait taṭuttuk koḷḷak kūṭiya ñāṉam avarkaḷiṭam illai)
Surah Al-Kahf, Verse 90
كَذَٰلِكَۖ وَقَدۡ أَحَطۡنَا بِمَا لَدَيۡهِ خُبۡرٗا
(avarkaḷuṭaiya nilaimai uṇmaiyil) ivvāṟē iruntatu. Avariṭamirunta ellā vacatikaḷaiyum nām naṉkaṟivōm
Surah Al-Kahf, Verse 91
ثُمَّ أَتۡبَعَ سَبَبًا
piṉṉar avar (vēṟu) oru vaḻiyaip piṉpaṟṟic ceṉṟār
Surah Al-Kahf, Verse 92
حَتَّىٰٓ إِذَا بَلَغَ بَيۡنَ ٱلسَّدَّيۡنِ وَجَدَ مِن دُونِهِمَا قَوۡمٗا لَّا يَكَادُونَ يَفۡقَهُونَ قَوۡلٗا
(Aṅkirunta) iru malaikaḷiṉ iṭaiveḷiyai avar aṭaintapōtu avaṟṟiṟku muṉṉāl makkaḷ cilaraik kaṇṭār. Avarkaḷ pēccai (eḷitil) puriyakkūṭiyavarkaḷāka irukkavillai
Surah Al-Kahf, Verse 93
قَالُواْ يَٰذَا ٱلۡقَرۡنَيۡنِ إِنَّ يَأۡجُوجَ وَمَأۡجُوجَ مُفۡسِدُونَ فِي ٱلۡأَرۡضِ فَهَلۡ نَجۡعَلُ لَكَ خَرۡجًا عَلَىٰٓ أَن تَجۡعَلَ بَيۡنَنَا وَبَيۡنَهُمۡ سَدّٗا
avarkaḷ (ivarai nōkki jāṭaiyāka) ‘‘tulkarṉaiṉē! Niccayamāka yaḥjūj, maḥjūj (eṉṉum makkaḷ) eṅkaḷ ūril (vantu) perum viṣamam ceykiṟārkaḷ. Eṅkaḷukkum avarkaḷukkum iṭaiyil nīr oru taṭaiyai ēṟpaṭuttum poruṭṭu oru tokaiyai nāṅkaḷ umakku cēkaram ceyyalāmā?'' Eṉṟu kēṭṭārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 94
قَالَ مَا مَكَّنِّي فِيهِ رَبِّي خَيۡرٞ فَأَعِينُونِي بِقُوَّةٍ أَجۡعَلۡ بَيۡنَكُمۡ وَبَيۡنَهُمۡ رَدۡمًا
ataṟkavar, ‘‘eṉ iṟaivaṉ eṉakkuk koṭuttiruppatē (pōtumāṉatu,) mikka mēlāṉatu. (Uṅkaḷ poruḷ tēvaiyillai. Eṉiṉum, uṅkaḷ) uḻaippaikkoṇṭu eṉakku utaviceyyuṅkaḷ. Uṅkaḷukkum avarkaḷukkum iṭaiyil uṟutiyāṉa oru taṭuppai (cuvarai) eḻuppiviṭukiṟēṉ'' eṉṟum
Surah Al-Kahf, Verse 95
ءَاتُونِي زُبَرَ ٱلۡحَدِيدِۖ حَتَّىٰٓ إِذَا سَاوَىٰ بَيۡنَ ٱلصَّدَفَيۡنِ قَالَ ٱنفُخُواْۖ حَتَّىٰٓ إِذَا جَعَلَهُۥ نَارٗا قَالَ ءَاتُونِيٓ أُفۡرِغۡ عَلَيۡهِ قِطۡرٗا
‘‘nīṅkaḷ (ataṟkut tēvaiyāṉa) irumpup pālaṅkaḷai eṉṉiṭam koṇṭu vāruṅkaḷ'' eṉṟum kūṟi, ‘‘(avaṟṟaik koṇṭuvantu iru malaikaḷukkiṭaiyil irunta paḷḷattai niṟaittu) iru malaikaḷiṉ uccikku avai camamāka uyarnta piṉṉar, neruppāka paḻukkum varai atai ūtuṅkaḷ'' eṉṟār. (Ataṉ piṉṉar) ‘‘cempaiyum eṉṉiṭam koṇṭu vāruṅkaḷ. Nāṉ atai urukki ataṉ mītu ūṟṟuvēṉ'' eṉṟār
Surah Al-Kahf, Verse 96
فَمَا ٱسۡطَٰعُوٓاْ أَن يَظۡهَرُوهُ وَمَا ٱسۡتَطَٰعُواْ لَهُۥ نَقۡبٗا
‘‘piṉṉar, ataik kaṭantu vara (yaḥjūj maḥjūjkaḷāl) muṭiyātu. Atait tuḷaittut tuvāramiṭavum avarkaḷāl muṭiyātu'' (eṉṟu kūṟiṉār)
Surah Al-Kahf, Verse 97
قَالَ هَٰذَا رَحۡمَةٞ مِّن رَّبِّيۖ فَإِذَا جَآءَ وَعۡدُ رَبِّي جَعَلَهُۥ دَكَّآءَۖ وَكَانَ وَعۡدُ رَبِّي حَقّٗا
(ivvāṟu tayārāṉa taṭuppaik kaṇṭa avar) ‘‘itu eṉ iṟaivaṉuṭaiya aruḷtāṉ. Eṉ iṟaivaṉiṉ vākkuṟuti(yākiya yuka muṭivu) varumpōtu, itai(yum) tūḷ tūḷākkiviṭuvāṉ. Eṉ iṟaivaṉiṉ vākkuṟuti uṇmaiyāka irukkiṟatu!'' Eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Kahf, Verse 98
۞وَتَرَكۡنَا بَعۡضَهُمۡ يَوۡمَئِذٖ يَمُوجُ فِي بَعۡضٖۖ وَنُفِخَ فِي ٱلصُّورِ فَجَمَعۡنَٰهُمۡ جَمۡعٗا
Annāḷ varuvataṟkuḷ cilar cilaruṭaṉ (kaṭal) alaikaḷaip pōl mōtumpaṭi nām viṭṭuviṭuvōm. (Piṉṉar) cūr (ekkāḷam) ūtappaṭ(ṭu aṉaivarum maṭintu viṭ)ṭāl piṉṉar (uyir koṭuttu) avarkaḷ aṉaivaraiyum oṉṟucērttu viṭuvōm
Surah Al-Kahf, Verse 99
وَعَرَضۡنَا جَهَنَّمَ يَوۡمَئِذٖ لِّلۡكَٰفِرِينَ عَرۡضًا
kaṇṭippāka, annāḷil narakattai nirākarippavarkaḷukku muṉpākkuvōm
Surah Al-Kahf, Verse 100
ٱلَّذِينَ كَانَتۡ أَعۡيُنُهُمۡ فِي غِطَآءٍ عَن ذِكۡرِي وَكَانُواْ لَا يَسۡتَطِيعُونَ سَمۡعًا
(avarkaḷ) eṉatu nallupatēcaṅkaḷaip pārkkātu avarkaḷuṭaiya kaṇkaḷukkut tiraiyiṭappaṭṭu viṭṭaṉa; ākavē, avarkaḷ (nallupatēcaṅkaḷaic) ceviyuṟa caktiyaṟṟu viṭṭaṉar
Surah Al-Kahf, Verse 101
أَفَحَسِبَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ أَن يَتَّخِذُواْ عِبَادِي مِن دُونِيٓ أَوۡلِيَآءَۚ إِنَّآ أَعۡتَدۡنَا جَهَنَّمَ لِلۡكَٰفِرِينَ نُزُلٗا
nirākarippavarkaḷ nam'mai viṭṭuviṭṭu nam aṭiyārkaḷai(t taṅkaḷukku) pātukāvalarkaḷāka eṭuttuk koḷḷalām eṉṟu eṇṇik koṇṭirukkiṉṟaṉarā? Niccayamāka nirākarippavarkaḷukku narakattaiyē taṅkumiṭamāka tayārpaṭutti vaittirukkiṟōm
Surah Al-Kahf, Verse 102
قُلۡ هَلۡ نُنَبِّئُكُم بِٱلۡأَخۡسَرِينَ أَعۡمَٰلًا
‘‘(pāvamāṉa) ceyalkaḷil ivarkaḷaiviṭa naṣṭamaṭaintavarkaḷai nām uṅkaḷukku aṟivikkavā?'' Eṉṟu, (napiyē!) Kēṭpīrāka
Surah Al-Kahf, Verse 103
ٱلَّذِينَ ضَلَّ سَعۡيُهُمۡ فِي ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَا وَهُمۡ يَحۡسَبُونَ أَنَّهُمۡ يُحۡسِنُونَ صُنۡعًا
avarkaḷ (yāreṉṟāl) ivvulaka vāḻvil tavaṟāṉa vaḻiyilēyē muyaṟci ceytu koṇṭu, tāṅkaḷ meyyākavē nalla ceyalkaḷaiyē ceyvatāka eṇṇik koḷvārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 104
أُوْلَـٰٓئِكَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ بِـَٔايَٰتِ رَبِّهِمۡ وَلِقَآئِهِۦ فَحَبِطَتۡ أَعۡمَٰلُهُمۡ فَلَا نُقِيمُ لَهُمۡ يَوۡمَ ٱلۡقِيَٰمَةِ وَزۡنٗا
ivarkaḷtāṉ taṅkaḷ iṟaivaṉiṉ vacaṉaṅkaḷaiyum avaṉuṭaiya cantippaiyum nirākarittu viṭṭavarkaḷ. Ākavē, avarkaḷuṭaiya naṉmaikaḷ aṉaittum aḻintuviṭṭaṉa. (Naṉmai, tīmaiyai niṟukka) avarkaḷukkāka maṟumai nāḷil eṭaik kōlaiyum nām niṟutta māṭṭōm
Surah Al-Kahf, Verse 105
ذَٰلِكَ جَزَآؤُهُمۡ جَهَنَّمُ بِمَا كَفَرُواْ وَٱتَّخَذُوٓاْ ءَايَٰتِي وَرُسُلِي هُزُوًا
avarkaḷ nam vacaṉaṅkaḷaiyum, nam tūtarkaḷaiyum nirākarittu parikācamāka eṭuttuk koṇṭataṉ kāraṇamāka avarkaḷukkuk kūli narakamtāṉ
Surah Al-Kahf, Verse 106
إِنَّ ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَعَمِلُواْ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ كَانَتۡ لَهُمۡ جَنَّـٰتُ ٱلۡفِرۡدَوۡسِ نُزُلًا
niccayamāka, evarkaḷ nampikkai koṇṭu naṟceyalkaḷ ceykiṟārkaḷō avar kaḷukku ‘ḥpirtavs' eṉṉum (uyar) corkkaṅkaḷ taṅkumiṭaṅkaḷāka irukkum
Surah Al-Kahf, Verse 107
خَٰلِدِينَ فِيهَا لَا يَبۡغُونَ عَنۡهَا حِوَلٗا
atil, avarkaḷ eṉṟeṉṟum taṅki iruppārkaḷ. Atiliruntu veḷippaṭa avarkaḷ virumpavē māṭṭārkaḷ
Surah Al-Kahf, Verse 108
قُل لَّوۡ كَانَ ٱلۡبَحۡرُ مِدَادٗا لِّكَلِمَٰتِ رَبِّي لَنَفِدَ ٱلۡبَحۡرُ قَبۡلَ أَن تَنفَدَ كَلِمَٰتُ رَبِّي وَلَوۡ جِئۡنَا بِمِثۡلِهِۦ مَدَدٗا
(Napiyē!) Kūṟuvīrāka: Kaṭal nīr aṉaittum maiyāka iruntu eṉ iṟaivaṉiṉ vākkiyaṅkaḷai eḻuta ārampittāl, eṉ iṟaivaṉiṉ vākkiyaṅkaḷ muṭivataṟku muṉṉatākavē intak kaṭal (mai) aṉaittum celavākiviṭum. Ataip pōl iṉṉoru paṅku (kaṭalaic) cērttuk koṇṭa pōtilumkūṭa
Surah Al-Kahf, Verse 109
قُلۡ إِنَّمَآ أَنَا۠ بَشَرٞ مِّثۡلُكُمۡ يُوحَىٰٓ إِلَيَّ أَنَّمَآ إِلَٰهُكُمۡ إِلَٰهٞ وَٰحِدٞۖ فَمَن كَانَ يَرۡجُواْ لِقَآءَ رَبِّهِۦ فَلۡيَعۡمَلۡ عَمَلٗا صَٰلِحٗا وَلَا يُشۡرِكۡ بِعِبَادَةِ رَبِّهِۦٓ أَحَدَۢا
(napiyē!) Kūṟuvīrāka: ‘‘Niccayamāka nāṉum uṅkaḷaip pōṉṟa oru maṉitaṉtāṉ. Niccayamāka uṅkaḷ iṟaivaṉ orē ōr iṟaivaṉtāṉ eṉṟu eṉakku vahyi mūlam aṟivikkappaṭṭuḷḷatu. Ākavē, evar taṉ iṟaivaṉaic cantikka virumpukiṟārō avar naṟceyalkaḷaic ceytu taṉ iṟaivaṉukku oruvaraiyum iṇaiyākkātu (avaṉaiyē) vaṇaṅki varuvārāka
Surah Al-Kahf, Verse 110