Surah Al-Anbiya - Bengali Translation by Abu Bakr Zakaria
ٱقۡتَرَبَ لِلنَّاسِ حِسَابُهُمۡ وَهُمۡ فِي غَفۡلَةٖ مُّعۡرِضُونَ
Mānuṣēra hisēba-nikēśēra samaẏa āsanna [1], athaca tārā udāsīnatāẏa mukha phiriẏē raẏēchē
Surah Al-Anbiya, Verse 1
مَا يَأۡتِيهِم مِّن ذِكۡرٖ مِّن رَّبِّهِم مُّحۡدَثٍ إِلَّا ٱسۡتَمَعُوهُ وَهُمۡ يَلۡعَبُونَ
Yakhana'i tādēra kāchē tādēra rabēra kōnō natuna upadēśa āsē [1] takhana tārā tā śōnē kautukacchalē
Surah Al-Anbiya, Verse 2
لَاهِيَةٗ قُلُوبُهُمۡۗ وَأَسَرُّواْ ٱلنَّجۡوَى ٱلَّذِينَ ظَلَمُواْ هَلۡ هَٰذَآ إِلَّا بَشَرٞ مِّثۡلُكُمۡۖ أَفَتَأۡتُونَ ٱلسِّحۡرَ وَأَنتُمۡ تُبۡصِرُونَ
tādēra antara thākē amanōyōgī. Āra yārā yālēma tārā gōpanē parāmarśa karē. ‘Ē tō tōmādēra mata ēkajana mānuṣa'i, tabu'ō ki tōmarā dēkhē śunē jādura kabalē paṛabē [1]?’
Surah Al-Anbiya, Verse 3
قَالَ رَبِّي يَعۡلَمُ ٱلۡقَوۡلَ فِي ٱلسَّمَآءِ وَٱلۡأَرۡضِۖ وَهُوَ ٱلسَّمِيعُ ٱلۡعَلِيمُ
Tini balalēna, ‘āsamānasamūha ō yamīnēra samasta kathā'i āmāra rabēra jānā āchē ēbaṁ tini'i sarbaśrōtā, sarbajña [1].’
Surah Al-Anbiya, Verse 4
بَلۡ قَالُوٓاْ أَضۡغَٰثُ أَحۡلَٰمِۭ بَلِ ٱفۡتَرَىٰهُ بَلۡ هُوَ شَاعِرٞ فَلۡيَأۡتِنَا بِـَٔايَةٖ كَمَآ أُرۡسِلَ ٱلۡأَوَّلُونَ
Baraṁ tārā balē, ‘ēsaba alīka kalpanā, haẏa sē ēgulō raṭanā karēchē, nā haẏa sē ēkajana kabi [1]. Ata'ēba sē niẏē āsuka āmādēra kāchē ēka nidarśana yērūpa nidarśanasaha prērita haẏēchila pūrbabartīgaṇa
Surah Al-Anbiya, Verse 5
مَآ ءَامَنَتۡ قَبۡلَهُم مِّن قَرۡيَةٍ أَهۡلَكۡنَٰهَآۖ أَفَهُمۡ يُؤۡمِنُونَ
Ēdēra āgē yēsaba janapada āmarā dhbansa karēchi sēkhānakāra adhibāsīrā īmāna ānēni; tabē ki tārā īmāna ānabē
Surah Al-Anbiya, Verse 6
وَمَآ أَرۡسَلۡنَا قَبۡلَكَ إِلَّا رِجَالٗا نُّوحِيٓ إِلَيۡهِمۡۖ فَسۡـَٔلُوٓاْ أَهۡلَ ٱلذِّكۡرِ إِن كُنتُمۡ لَا تَعۡلَمُونَ
āra āpanāra āgē āmarā ōhīsaha puruṣadērakē'i pāṭhiẏēchilāma [1]; sutarāṁ yadi tōmarā nā jāna tabē jñānīdērakē jijñēsa kara
Surah Al-Anbiya, Verse 7
وَمَا جَعَلۡنَٰهُمۡ جَسَدٗا لَّا يَأۡكُلُونَ ٱلطَّعَامَ وَمَا كَانُواْ خَٰلِدِينَ
Āra āmarā tādērakē ēmana dēhabiśiṣṭa karini yē, tārā khābāra grahaṇa karata nā; āra tārā cirasthāẏī'ō chila nā
Surah Al-Anbiya, Verse 8
ثُمَّ صَدَقۡنَٰهُمُ ٱلۡوَعۡدَ فَأَنجَيۡنَٰهُمۡ وَمَن نَّشَآءُ وَأَهۡلَكۡنَا ٱلۡمُسۡرِفِينَ
Tārapara āmarā tādēra prati kr̥ta ōẏādā satya karē dēkhalāma, phalē āmarā tādērakē ō yādērakē icchē rakṣā karēchilāma ēbaṁ sīmālaṅghanakārīdērakē karēchilāma dhbansa
Surah Al-Anbiya, Verse 9
لَقَدۡ أَنزَلۡنَآ إِلَيۡكُمۡ كِتَٰبٗا فِيهِ ذِكۡرُكُمۡۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
Āmarā tō tōmādēra prati nāyila karēchi kitāba yātē āchē tōmādēra ālōcanā, tabu'ō ki tōmarā bujhabē nā
Surah Al-Anbiya, Verse 10
وَكَمۡ قَصَمۡنَا مِن قَرۡيَةٖ كَانَتۡ ظَالِمَةٗ وَأَنشَأۡنَا بَعۡدَهَا قَوۡمًا ءَاخَرِينَ
āra āmarā dhbansa karēchi bahu janapada, yāra adhibāsīrā chila yālēma ēbaṁ tādēra parē sr̥ṣṭi karēchi an'ya jāti
Surah Al-Anbiya, Verse 11
فَلَمَّآ أَحَسُّواْ بَأۡسَنَآ إِذَا هُم مِّنۡهَا يَرۡكُضُونَ
Ataḥpara yakhana tārā āmādēra śāsti ṭēra pēla [1] takhana'i tārā sēkhāna thēkē pālātē lāgala
Surah Al-Anbiya, Verse 12
لَا تَرۡكُضُواْ وَٱرۡجِعُوٓاْ إِلَىٰ مَآ أُتۡرِفۡتُمۡ فِيهِ وَمَسَٰكِنِكُمۡ لَعَلَّكُمۡ تُسۡـَٔلُونَ
‘Pāliẏē yē'ō nā ēbaṁ phirē ēsō yēkhānē tōmarā bilāsitāẏa matta chilē ō tōmādēra ābāsagr̥hē, yātē ē biṣaẏē tōmādērakē jijñēsa karā haẏa
Surah Al-Anbiya, Verse 13
قَالُواْ يَٰوَيۡلَنَآ إِنَّا كُنَّا ظَٰلِمِينَ
Tārā balala, ‘hāẏa! Durbhōga āmādēra! Āmarā tō chilāma jālēma
Surah Al-Anbiya, Verse 14
فَمَا زَالَت تِّلۡكَ دَعۡوَىٰهُمۡ حَتَّىٰ جَعَلۡنَٰهُمۡ حَصِيدًا خَٰمِدِينَ
Ataḥpara tādēra ē ārtanāda calatē thākē āmarā tādērakē kāṭā śasya ō nēbhānō āgunēra mata nā karā paryanta
Surah Al-Anbiya, Verse 15
وَمَا خَلَقۡنَا ٱلسَّمَآءَ وَٱلۡأَرۡضَ وَمَا بَيۡنَهُمَا لَٰعِبِينَ
Āra āsamāna, yamīna ō yā ētadubhaẏēra madhyē āchē tā āmarā khēlāra chalē sr̥ṣṭi karini
Surah Al-Anbiya, Verse 16
لَوۡ أَرَدۡنَآ أَن نَّتَّخِذَ لَهۡوٗا لَّٱتَّخَذۡنَٰهُ مِن لَّدُنَّآ إِن كُنَّا فَٰعِلِينَ
Āmarā yadi khēlāra upakaraṇa grahaṇa karatē cā'itāma tabē āmarā āmādēra kācha thēkē'i tā grahaṇa karatāma; kintu āmarā tā karini
Surah Al-Anbiya, Verse 17
بَلۡ نَقۡذِفُ بِٱلۡحَقِّ عَلَى ٱلۡبَٰطِلِ فَيَدۡمَغُهُۥ فَإِذَا هُوَ زَاهِقٞۚ وَلَكُمُ ٱلۡوَيۡلُ مِمَّا تَصِفُونَ
Baraṁ āmarā satya dbārā āghāta hāni mithyāra upara; phalē tā mithyākē cūrṇa-bicūrṇa karē dēẏa ēbaṁ taṯkṣaṇāṯ mithyā niścihna haẏē yāẏa [1]. Āra tōmarā āllāhakē yē guṇē guṇānbita karacha tāra jan'ya raẏēchē tōmādēra durbhōga
Surah Al-Anbiya, Verse 18
وَلَهُۥ مَن فِي ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِۚ وَمَنۡ عِندَهُۥ لَا يَسۡتَكۡبِرُونَ عَنۡ عِبَادَتِهِۦ وَلَا يَسۡتَحۡسِرُونَ
āra āsamānasamūha ō yamīnē yārā āchē tārā tām̐ra'i; āra tām̐ra sānnidhyē yārā āchē [1] tārā ahaṅkāra-baśē tām̐ra ibādāta karā hatē bimukha haẏa nā ēbaṁ birakti bōdha karē nā
Surah Al-Anbiya, Verse 19
يُسَبِّحُونَ ٱلَّيۡلَ وَٱلنَّهَارَ لَا يَفۡتُرُونَ
Tārā dina-rāta tām̐ra pabitratā ō mahimā ghōṣaṇā karē, tārā klānta'ō haẏa nā
Surah Al-Anbiya, Verse 20
أَمِ ٱتَّخَذُوٓاْ ءَالِهَةٗ مِّنَ ٱلۡأَرۡضِ هُمۡ يُنشِرُونَ
Ērā yamīna thēkē yēgulōkē mā’buda hisēbē grahaṇa karēchē sēgulō ki mr̥takē jībita karatē sakṣama
Surah Al-Anbiya, Verse 21
لَوۡ كَانَ فِيهِمَآ ءَالِهَةٌ إِلَّا ٱللَّهُ لَفَسَدَتَاۚ فَسُبۡحَٰنَ ٱللَّهِ رَبِّ ٱلۡعَرۡشِ عَمَّا يَصِفُونَ
yadi ētadubhaẏēra (āsamāna ō yamīnēra) madhyē āllāh byatīta ārō anēka ilāha thākata, tāhalē ubhaẏa'i biśr̥ṅkhala hata [1]. Ata'ēba, tārā yā barṇanā karē tā thēkē āraśēra adhipati āllāh kata'i nā pabitra
Surah Al-Anbiya, Verse 22
لَا يُسۡـَٔلُ عَمَّا يَفۡعَلُ وَهُمۡ يُسۡـَٔلُونَ
Tini yā karēna sē biṣaẏē tini jijñāsita habēna nā; baraṁ tādērakē'i jijñāsā karā habē
Surah Al-Anbiya, Verse 23
أَمِ ٱتَّخَذُواْ مِن دُونِهِۦٓ ءَالِهَةٗۖ قُلۡ هَاتُواْ بُرۡهَٰنَكُمۡۖ هَٰذَا ذِكۡرُ مَن مَّعِيَ وَذِكۡرُ مَن قَبۡلِيۚ بَلۡ أَكۡثَرُهُمۡ لَا يَعۡلَمُونَ ٱلۡحَقَّۖ فَهُم مُّعۡرِضُونَ
Tārā ki tām̐kē chāṛā bahu ilāha grahaṇa karēchē? Baluna, tōmarā tōmādēra pramāṇa dā'ō. Ēṭā'i, āmāra sāthē yā āchē tāra upadēśa ēbaṁ ēṭā'i upadēśa chila āmāra pūrbabartīdēra sāthē yā chila tāra [1]. Kintu tādēra bēśīra bhāga'i prakr̥ta satya jānē nā, phalē tārā mukha phiriẏē nēẏa
Surah Al-Anbiya, Verse 24
وَمَآ أَرۡسَلۡنَا مِن قَبۡلِكَ مِن رَّسُولٍ إِلَّا نُوحِيٓ إِلَيۡهِ أَنَّهُۥ لَآ إِلَٰهَ إِلَّآ أَنَا۠ فَٱعۡبُدُونِ
Āra āpanāra pūrbē āmarā yē rāsūla'i prēraṇa karēchi tāra kāchē ē ōhī'i pāṭhiẏēchi yē, āmi byatīta an'ya kōnō satya ilāha nē'i, sutarāṁ tōmarā āmarā'i ibādāta kara
Surah Al-Anbiya, Verse 25
وَقَالُواْ ٱتَّخَذَ ٱلرَّحۡمَٰنُ وَلَدٗاۗ سُبۡحَٰنَهُۥۚ بَلۡ عِبَادٞ مُّكۡرَمُونَ
Āra tārā balē, ‘daẏāmaẏa (āllāh) santāna grahaṇa karēchēna.’ Tini pabitra mahāna! Tārā tō tām̐ra sam'mānita bāndā
Surah Al-Anbiya, Verse 26
لَا يَسۡبِقُونَهُۥ بِٱلۡقَوۡلِ وَهُم بِأَمۡرِهِۦ يَعۡمَلُونَ
Tārā tām̐ra āgē bēṛē kathā balē nā [1]; tārā tō tām̐ra ādēśa anusārē'i kāja karē thākē
Surah Al-Anbiya, Verse 27
يَعۡلَمُ مَا بَيۡنَ أَيۡدِيهِمۡ وَمَا خَلۡفَهُمۡ وَلَا يَشۡفَعُونَ إِلَّا لِمَنِ ٱرۡتَضَىٰ وَهُم مِّنۡ خَشۡيَتِهِۦ مُشۡفِقُونَ
Tādēra sāmanē ō pēchanē yā kichu āchē tā saba'i tini jānēna. Āra tārā supāriśa karē śudhu tādēra jan'ya'i yādēra prati tini santuṣṭa ēbaṁ tārā tām̐ra bhaẏē bhīta-santrasta
Surah Al-Anbiya, Verse 28
۞وَمَن يَقُلۡ مِنۡهُمۡ إِنِّيٓ إِلَٰهٞ مِّن دُونِهِۦ فَذَٰلِكَ نَجۡزِيهِ جَهَنَّمَۚ كَذَٰلِكَ نَجۡزِي ٱلظَّـٰلِمِينَ
Āra tādēra madhyē yē balabē, ‘tini byatīta āmi'i ilāha’, tākē āmarā jāhānnāmēra śāstira pratidāna dēba; ēbhābē'i āmarā yālēmadērakē pratidāna diẏē thāki
Surah Al-Anbiya, Verse 29
أَوَلَمۡ يَرَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ أَنَّ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضَ كَانَتَا رَتۡقٗا فَفَتَقۡنَٰهُمَاۖ وَجَعَلۡنَا مِنَ ٱلۡمَآءِ كُلَّ شَيۡءٍ حَيٍّۚ أَفَلَا يُؤۡمِنُونَ
Yārā kupharī karē tārā ki dēkhē nā [1] yē, āsamānasamūha ō yamīna miśē chila ōtaprōtabhābē, tārapara āmarā ubhaẏakē pr̥thaka karē dilāma [2] ēbaṁ prāṇabāna saba kichu sr̥ṣṭi karalāma pāni thēkē [3]; tabu'ō ki tārā īmāna ānabē nā
Surah Al-Anbiya, Verse 30
وَجَعَلۡنَا فِي ٱلۡأَرۡضِ رَوَٰسِيَ أَن تَمِيدَ بِهِمۡ وَجَعَلۡنَا فِيهَا فِجَاجٗا سُبُلٗا لَّعَلَّهُمۡ يَهۡتَدُونَ
Ēbaṁ āmarā pr̥thibītē sr̥ṣṭi karēchi sudr̥ṛha parbata, yātē yamīna tādērakē niẏē ēdika-ōdika ḍhalē nā yāẏa [1] ēbaṁ āmarā sēkhānē karē diẏēchi praśasta patha, yātē tārā gantabyasthalē paum̐chatē pārē
Surah Al-Anbiya, Verse 31
وَجَعَلۡنَا ٱلسَّمَآءَ سَقۡفٗا مَّحۡفُوظٗاۖ وَهُمۡ عَنۡ ءَايَٰتِهَا مُعۡرِضُونَ
Āra āmarā ākāśakē karēchi surakṣita chāda; kintu tārā ākāśē abasthita nidarśanābalī thēkē mukha phiriẏē nēẏa
Surah Al-Anbiya, Verse 32
وَهُوَ ٱلَّذِي خَلَقَ ٱلَّيۡلَ وَٱلنَّهَارَ وَٱلشَّمۡسَ وَٱلۡقَمَرَۖ كُلّٞ فِي فَلَكٖ يَسۡبَحُونَ
Āra āllāha'i sr̥ṣṭi karēchēna rāta ō dina ēbaṁ sūrya ō cām̐da; pratyēkē'i nija nija kakṣapathē [1] bicaraṇa karē
Surah Al-Anbiya, Verse 33
وَمَا جَعَلۡنَا لِبَشَرٖ مِّن قَبۡلِكَ ٱلۡخُلۡدَۖ أَفَإِيْن مِّتَّ فَهُمُ ٱلۡخَٰلِدُونَ
Āra āmarā āpanāra āgē'ō kōnō mānuṣakē ananta jībana dāna karini [1]; kājē'i āpanāra mr̥tyu halē tārā ki cirajībi haẏē thākabē
Surah Al-Anbiya, Verse 34
كُلُّ نَفۡسٖ ذَآئِقَةُ ٱلۡمَوۡتِۗ وَنَبۡلُوكُم بِٱلشَّرِّ وَٱلۡخَيۡرِ فِتۡنَةٗۖ وَإِلَيۡنَا تُرۡجَعُونَ
jībamātra'i mr̥tyura sbāda grahaṇa karabē [1]; āmarā tōmādērakē manda ō bhālō dbārā biśēṣabhābē parīkṣā karē thāki [2] ēbaṁ āmādēra'i kāchē tōmarā pratyābartita habē
Surah Al-Anbiya, Verse 35
وَإِذَا رَءَاكَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ إِن يَتَّخِذُونَكَ إِلَّا هُزُوًا أَهَٰذَا ٱلَّذِي يَذۡكُرُ ءَالِهَتَكُمۡ وَهُم بِذِكۡرِ ٱلرَّحۡمَٰنِ هُمۡ كَٰفِرُونَ
Āra yārā kuphari karē, yakhana tārā āpanākē dēkhē, takhana tārā āpanākē śudhu bidrupēra pātrarupē'i grahaṇa karē. Tārā balē, ‘ē ki sē, yē tōmādēra dēba-dēbīgulōra samālōcanā karē? Athaca tārā'i tō ‘rahamāna’ tathā daẏāmaẏēra smaraṇē kupharī karē
Surah Al-Anbiya, Verse 36
خُلِقَ ٱلۡإِنسَٰنُ مِنۡ عَجَلٖۚ سَأُوْرِيكُمۡ ءَايَٰتِي فَلَا تَسۡتَعۡجِلُونِ
Mānuṣa sr̥ṣṭigatabhābē tbarāprabana [1] śīghra'i āmi tōmādērakē āmāra nidarśanābalī dēkhāba; kājē'i tōmarā tāṛāhuṛā kāmanā karō nā
Surah Al-Anbiya, Verse 37
وَيَقُولُونَ مَتَىٰ هَٰذَا ٱلۡوَعۡدُ إِن كُنتُمۡ صَٰدِقِينَ
Āra tārā balē, ‘tōmarā yadi satyabādī ha'ō tabē bala ē pratiśruti kakhana pūrṇa habē?’
Surah Al-Anbiya, Verse 38
لَوۡ يَعۡلَمُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ حِينَ لَا يَكُفُّونَ عَن وُجُوهِهِمُ ٱلنَّارَ وَلَا عَن ظُهُورِهِمۡ وَلَا هُمۡ يُنصَرُونَ
Yadi kāphērarā sē samaẏēra kathā jānata, yakhana tārā tādēra cēhārā ō piṭha thēkē āguna pratirōdha karatē pārabē nā ēbaṁ tādērakē sāhāyya karā'ō habē nā (tāhalē tārā sē śāstikē tāṛātāṛi cā'ita nā)
Surah Al-Anbiya, Verse 39
بَلۡ تَأۡتِيهِم بَغۡتَةٗ فَتَبۡهَتُهُمۡ فَلَا يَسۡتَطِيعُونَ رَدَّهَا وَلَا هُمۡ يُنظَرُونَ
Baraṁ tā tādēra upara āsabē atarkitabhābē ēbaṁ tādērakē hatabhamba karē dēbē. Phalē tārā tā radha karatē pārabē nā ēbaṁ tādērakē abakāśa'ō dēẏā habē nā
Surah Al-Anbiya, Verse 40
وَلَقَدِ ٱسۡتُهۡزِئَ بِرُسُلٖ مِّن قَبۡلِكَ فَحَاقَ بِٱلَّذِينَ سَخِرُواْ مِنۡهُم مَّا كَانُواْ بِهِۦ يَسۡتَهۡزِءُونَ
Āra āpanāra āgē'ō anēka rāsulēra sāthē'i ṭhāṭṭā-bidrūpa karā haẏēchila; pariṇāmē tārā yā niẏē ṭhāṭṭā-bidrūpa karata tā bidrūpakārīdērakē paribēṣṭana karēchila
Surah Al-Anbiya, Verse 41
قُلۡ مَن يَكۡلَؤُكُم بِٱلَّيۡلِ وَٱلنَّهَارِ مِنَ ٱلرَّحۡمَٰنِۚ بَلۡ هُمۡ عَن ذِكۡرِ رَبِّهِم مُّعۡرِضُونَ
Baluna, ‘rahamāna hatē kē tōmādērakē rakṣā karabē rātē ō dinē [1]? Tabu'ō tārā tādēra raba ēra smaraṇa hatē mukha phiriẏē nēẏa
Surah Al-Anbiya, Verse 42
أَمۡ لَهُمۡ ءَالِهَةٞ تَمۡنَعُهُم مِّن دُونِنَاۚ لَا يَسۡتَطِيعُونَ نَصۡرَ أَنفُسِهِمۡ وَلَا هُم مِّنَّا يُصۡحَبُونَ
Tabē ki tādēra ēmana katēka ilāha'ō āchē yārā āmādēra thēkē tādērakē rakṣā karatē pārē? Ērā tō nijēdērakē'i sāhāyya karatē pārē nā ēbaṁ āmādēra thēkē tādēra āśraẏadānakārī'ō habē nā
Surah Al-Anbiya, Verse 43
بَلۡ مَتَّعۡنَا هَـٰٓؤُلَآءِ وَءَابَآءَهُمۡ حَتَّىٰ طَالَ عَلَيۡهِمُ ٱلۡعُمُرُۗ أَفَلَا يَرَوۡنَ أَنَّا نَأۡتِي ٱلۡأَرۡضَ نَنقُصُهَا مِنۡ أَطۡرَافِهَآۚ أَفَهُمُ ٱلۡغَٰلِبُونَ
Baraṁ āmarā'i tādērakē ō tādēra pitr̥-puruṣadērakē bhōga-sambhāra diẏēchilāma; tāra upara tādēra āẏuṣkāla ō haẏēchila dīrgha. Tārā ki dēkhachē nā yē, āmarā yamīnakē cāradika thēkē saṅkucita karē ānachi [1]. Tabu'ō ki tāra bijaẏī habē
Surah Al-Anbiya, Verse 44
قُلۡ إِنَّمَآ أُنذِرُكُم بِٱلۡوَحۡيِۚ وَلَا يَسۡمَعُ ٱلصُّمُّ ٱلدُّعَآءَ إِذَا مَا يُنذَرُونَ
Baluna, āmi tō śudhu ōhī dbārā'i tōmādērakē satarka kari, kintu yārā badhira tādērakē yakhana satarka karā haẏa takhana tārā sē āhabāna śunē nā
Surah Al-Anbiya, Verse 45
وَلَئِن مَّسَّتۡهُمۡ نَفۡحَةٞ مِّنۡ عَذَابِ رَبِّكَ لَيَقُولُنَّ يَٰوَيۡلَنَآ إِنَّا كُنَّا ظَٰلِمِينَ
Āra āpanāra raba ēra śāstira kichumātra'ō tādērakē sparśa karalē tārā abaśya'i balē uṭhabē, ‘hāẏa durbhōga āmādēra, āmarā tō chilāma yālēma
Surah Al-Anbiya, Verse 46
وَنَضَعُ ٱلۡمَوَٰزِينَ ٱلۡقِسۡطَ لِيَوۡمِ ٱلۡقِيَٰمَةِ فَلَا تُظۡلَمُ نَفۡسٞ شَيۡـٔٗاۖ وَإِن كَانَ مِثۡقَالَ حَبَّةٖ مِّنۡ خَرۡدَلٍ أَتَيۡنَا بِهَاۗ وَكَفَىٰ بِنَا حَٰسِبِينَ
Āra kiẏāmatēra dinē āmarā n'yāẏabicārēra pāllāsamūha sthāpana karaba [1], sutarāṁ kārō prati kōnō yuluma karā habē nā ēbaṁ kāja yadi śasya dānā parimāṇa ōjanēra'ō haẏa tabu'ō tā āmarā upasthita karaba; āra hisēba grahaṇakārīrūpē āmarā'i yathēṣṭa
Surah Al-Anbiya, Verse 47
وَلَقَدۡ ءَاتَيۡنَا مُوسَىٰ وَهَٰرُونَ ٱلۡفُرۡقَانَ وَضِيَآءٗ وَذِكۡرٗا لِّلۡمُتَّقِينَ
Āra abaśya'i āmarā diẏēchilāma [1] mūsā ō hārunakē ‘phurakāna’ jyōti ō upadēśa muttākidēra jan'ya
Surah Al-Anbiya, Verse 48
ٱلَّذِينَ يَخۡشَوۡنَ رَبَّهُم بِٱلۡغَيۡبِ وَهُم مِّنَ ٱلسَّاعَةِ مُشۡفِقُونَ
yārā nā dēkhē'ō tādēra rabakē bhaẏa karē ēbaṁ tārā kēẏāmata samparkē bhīta-santrasta
Surah Al-Anbiya, Verse 49
وَهَٰذَا ذِكۡرٞ مُّبَارَكٌ أَنزَلۡنَٰهُۚ أَفَأَنتُمۡ لَهُۥ مُنكِرُونَ
Āra ē hacchē barakatamaẏa [1] upadēśa, ēṭā āmarā nāyila karēchi. Tabu'ō ki tōmarā ēṭākē asbīkāra kara
Surah Al-Anbiya, Verse 50
۞وَلَقَدۡ ءَاتَيۡنَآ إِبۡرَٰهِيمَ رُشۡدَهُۥ مِن قَبۡلُ وَكُنَّا بِهِۦ عَٰلِمِينَ
āra āmarā tō ēra āgē ibarāhimakē tāra śubhabud'dhi ō satyajñāna diẏēchilāma [1] ēbaṁ āmarā tāra sambandhē chilāma samyaka parijñāta
Surah Al-Anbiya, Verse 51
إِذۡ قَالَ لِأَبِيهِ وَقَوۡمِهِۦ مَا هَٰذِهِ ٱلتَّمَاثِيلُ ٱلَّتِيٓ أَنتُمۡ لَهَا عَٰكِفُونَ
Yakhana tini tāra pitā ō tāra sampradāẏakē balalēna, ‘ē mūrtigulō kī yādēra pujāẏa tōmarā rata raẏēcha!’
Surah Al-Anbiya, Verse 52
قَالُواْ وَجَدۡنَآ ءَابَآءَنَا لَهَا عَٰبِدِينَ
Tārā balala, ‘āmarā āmādēra pitr̥ puruṣadērakē ēdēra ‘ibādata karatē dēkhēchi.’
Surah Al-Anbiya, Verse 53
قَالَ لَقَدۡ كُنتُمۡ أَنتُمۡ وَءَابَآؤُكُمۡ فِي ضَلَٰلٖ مُّبِينٖ
Tini balalēna, ‘abaśya'i tōmarā nijērā ēbaṁ tōmādēra pitr̥puruṣarā'ō spaṣṭa bibhrāntitē ācha
Surah Al-Anbiya, Verse 54
قَالُوٓاْ أَجِئۡتَنَا بِٱلۡحَقِّ أَمۡ أَنتَ مِنَ ٱللَّـٰعِبِينَ
Tārā balala, ‘tumi ki āmādēra kāchē satya niẏē ēsēcha, nā tumi khēlā karacha [1]?’
Surah Al-Anbiya, Verse 55
قَالَ بَل رَّبُّكُمۡ رَبُّ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ ٱلَّذِي فَطَرَهُنَّ وَأَنَا۠ عَلَىٰ ذَٰلِكُم مِّنَ ٱلشَّـٰهِدِينَ
Tini balalēna, ‘baraṁ tōmādēra raba tō āsamānasamūha ō yamīnēra raba, yini sēgulō sr̥ṣṭi karēchēna ēbaṁ ē biṣaẏē āmi an'yatama sākṣī.’
Surah Al-Anbiya, Verse 56
وَتَٱللَّهِ لَأَكِيدَنَّ أَصۡنَٰمَكُم بَعۡدَ أَن تُوَلُّواْ مُدۡبِرِينَ
Āra āllāhara śapatha, tōmarā pichanē phirē calē gēlē āmi tōmādēra mūrtigulō sambandhē abaśya'i kauśala abalambana karaba [1].’
Surah Al-Anbiya, Verse 57
فَجَعَلَهُمۡ جُذَٰذًا إِلَّا كَبِيرٗا لَّهُمۡ لَعَلَّهُمۡ إِلَيۡهِ يَرۡجِعُونَ
Ataḥpara tini cūrṇa-bicūrṇa karē dilēna mūrtigulōkē, tādēra pradhānaṭi chāṛā [1]; yātē tārā tāra dikē [2] phirē āsē
Surah Al-Anbiya, Verse 58
قَالُواْ مَن فَعَلَ هَٰذَا بِـَٔالِهَتِنَآ إِنَّهُۥ لَمِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
Tārā balala, ‘āmādēra mābudagulōra prati ērūpa karala kē? Sē niścaẏa'i an'yatama yālēma.’
Surah Al-Anbiya, Verse 59
قَالُواْ سَمِعۡنَا فَتٗى يَذۡكُرُهُمۡ يُقَالُ لَهُۥٓ إِبۡرَٰهِيمُ
Lōkērā balala, ‘āmarā ēka yubakakē tādēra samālōcanā karatē śunēchi; tākē balā haẏa ibarāhīma.’
Surah Al-Anbiya, Verse 60
قَالُواْ فَأۡتُواْ بِهِۦ عَلَىٰٓ أَعۡيُنِ ٱلنَّاسِ لَعَلَّهُمۡ يَشۡهَدُونَ
Tārā balala, ‘tāhalē tākē janasamakṣē upasthita kara, yātē tārā sākṣya haẏa [1].’
Surah Al-Anbiya, Verse 61
قَالُوٓاْ ءَأَنتَ فَعَلۡتَ هَٰذَا بِـَٔالِهَتِنَا يَـٰٓإِبۡرَٰهِيمُ
Tārā balala, ‘hē ibarāhīma! Tumi ki āmādēra mābudagulōra prati ērūpa karēcha?’
Surah Al-Anbiya, Verse 62
قَالَ بَلۡ فَعَلَهُۥ كَبِيرُهُمۡ هَٰذَا فَسۡـَٔلُوهُمۡ إِن كَانُواْ يَنطِقُونَ
Tini balalēna, ‘baraṁ ēdēra ē pradhāna-i tō ēṭā karēchē [1], sutarāṁ ēdērakē jijñēsa kara yadi ērā kathā balatē pārē.’
Surah Al-Anbiya, Verse 63
فَرَجَعُوٓاْ إِلَىٰٓ أَنفُسِهِمۡ فَقَالُوٓاْ إِنَّكُمۡ أَنتُمُ ٱلظَّـٰلِمُونَ
Takhana tārā nijērā punarbibēcanā karē dēkhala ēbaṁ ēkē an'yakē balatē lāgala, ‘tōmarā'i tō yālēma.’
Surah Al-Anbiya, Verse 64
ثُمَّ نُكِسُواْ عَلَىٰ رُءُوسِهِمۡ لَقَدۡ عَلِمۡتَ مَا هَـٰٓؤُلَآءِ يَنطِقُونَ
Tārapara tādēra māthā nata haẏē gēla ēbaṁ tāra balala, ‘tumi tō jāna'i yē, ērā kathā balē nā.’
Surah Al-Anbiya, Verse 65
قَالَ أَفَتَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِ مَا لَا يَنفَعُكُمۡ شَيۡـٔٗا وَلَا يَضُرُّكُمۡ
Ibarāhīma balalēna, ‘tabē ki tōmarā āllāhara paribartē ēmana kichura ‘ibādata kara yā tōmādēra kōnō upakāra karatē pārē nā ēbaṁ apakāra'ō karatē pārē nā
Surah Al-Anbiya, Verse 66
أُفّٖ لَّكُمۡ وَلِمَا تَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
‘dhika tōmādēra jan'ya ēbaṁ āllāhara paribartē tōmarā yādēra ‘ibādāta kara tādēra jan'ya! Tabu'ō ki tōmarā anudhābana karabē nā?’
Surah Al-Anbiya, Verse 67
قَالُواْ حَرِّقُوهُ وَٱنصُرُوٓاْ ءَالِهَتَكُمۡ إِن كُنتُمۡ فَٰعِلِينَ
Tārā balala, ‘tākē puṛiẏē phēla, āra sāhāyya kara tōmādēra mā’budadēra, tōmarā yadi kichu karatē cā'ō.’
Surah Al-Anbiya, Verse 68
قُلۡنَا يَٰنَارُ كُونِي بَرۡدٗا وَسَلَٰمًا عَلَىٰٓ إِبۡرَٰهِيمَ
Āmarā balalāma, ‘hē āguna! Tumi ibarāhīmēra jan'ya śītala ō nirāpada haẏē yā'ō.’
Surah Al-Anbiya, Verse 69
وَأَرَادُواْ بِهِۦ كَيۡدٗا فَجَعَلۡنَٰهُمُ ٱلۡأَخۡسَرِينَ
Āra tārā tāra kṣati sādhanēra icchā karēchila. Kintu āmarā tādērakē'i sarbādhika kṣatigrasta karē dilāma
Surah Al-Anbiya, Verse 70
وَنَجَّيۡنَٰهُ وَلُوطًا إِلَى ٱلۡأَرۡضِ ٱلَّتِي بَٰرَكۡنَا فِيهَا لِلۡعَٰلَمِينَ
Ēbaṁ āmarā tākē ō lūtakē ud'dhāra karē niẏē gēlāma sē dēśē, yēkhānē āmarā kalyāṇa rēkhēchi sr̥ṣṭijagatēra jan'ya
Surah Al-Anbiya, Verse 71
وَوَهَبۡنَا لَهُۥٓ إِسۡحَٰقَ وَيَعۡقُوبَ نَافِلَةٗۖ وَكُلّٗا جَعَلۡنَا صَٰلِحِينَ
Ēbaṁ āmarā ibarāhīmakē dāna karēchilāma isahāka āra atirikta puraskārasarūpa iẏā’kūbakē [1] ēbaṁ pratyēkē'i karēchilāma saṯkarmaparāẏaṇa
Surah Al-Anbiya, Verse 72
وَجَعَلۡنَٰهُمۡ أَئِمَّةٗ يَهۡدُونَ بِأَمۡرِنَا وَأَوۡحَيۡنَآ إِلَيۡهِمۡ فِعۡلَ ٱلۡخَيۡرَٰتِ وَإِقَامَ ٱلصَّلَوٰةِ وَإِيتَآءَ ٱلزَّكَوٰةِۖ وَكَانُواْ لَنَا عَٰبِدِينَ
Āra āmarā tādērakē karēchilāma nētā; tārā āmādēra nirdēśa anusārē mānuṣakē saṭhika patha dēkhātē; āra āmarā tādērakē saṯkāja karatē ō sālāta kāẏēma karatē ēbaṁ yākāta pradāna karatē ōhī pāṭhiẏēchilāma; ēbaṁ tārā āmādēra'i ibādātakārī chila
Surah Al-Anbiya, Verse 73
وَلُوطًا ءَاتَيۡنَٰهُ حُكۡمٗا وَعِلۡمٗا وَنَجَّيۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡقَرۡيَةِ ٱلَّتِي كَانَت تَّعۡمَلُ ٱلۡخَبَـٰٓئِثَۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ قَوۡمَ سَوۡءٖ فَٰسِقِينَ
Āra lūtakē āmarā diẏēchilāma prajñā ō jñāna [1] ēbaṁ tākē ud'dhāra karēchilāma ēmana ēka janapada thēkē [2] yāra adhibāsīrā lipta chila aślīla kājē [3]; niścaẏa tārā chila ēka manda phāsēka sampradāẏa
Surah Al-Anbiya, Verse 74
وَأَدۡخَلۡنَٰهُ فِي رَحۡمَتِنَآۖ إِنَّهُۥ مِنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
Ēbaṁ tākē āmarā āmādēra anugrahēra antarbhukta karēchilāma; tini chilēna saṯkarmaparāẏaṇadēra an'yatama
Surah Al-Anbiya, Verse 75
وَنُوحًا إِذۡ نَادَىٰ مِن قَبۡلُ فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ فَنَجَّيۡنَٰهُ وَأَهۡلَهُۥ مِنَ ٱلۡكَرۡبِ ٱلۡعَظِيمِ
Āra smaraṇa karuna nūhakē; pūrbē tini yakhana ḍēkēchilēna [1] takhana āmarā sāṛā diẏēchilāma tāra ḍākē ēbaṁ tākē ō tāra parijanabargakē mahāsaṅkaṭa [2] thēkē ud'dhāra karēchilāma
Surah Al-Anbiya, Verse 76
وَنَصَرۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡقَوۡمِ ٱلَّذِينَ كَذَّبُواْ بِـَٔايَٰتِنَآۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ قَوۡمَ سَوۡءٖ فَأَغۡرَقۡنَٰهُمۡ أَجۡمَعِينَ
ēbaṁ āmarā tākē sāhāyya karēchilāma sē sampradāẏēra birud'dhē yārā āmāra nidarśanābalītē mithyārōpa karēchila. Niścaẏa tārā chila ēka manda sampradāẏa. Ējan'ya āmarā tādēra sabā'ikē'i nimajjita karēchilāma
Surah Al-Anbiya, Verse 77
وَدَاوُۥدَ وَسُلَيۡمَٰنَ إِذۡ يَحۡكُمَانِ فِي ٱلۡحَرۡثِ إِذۡ نَفَشَتۡ فِيهِ غَنَمُ ٱلۡقَوۡمِ وَكُنَّا لِحُكۡمِهِمۡ شَٰهِدِينَ
Āra smaraṇa karuna dā'uda ō sulāẏamānakē, yakhana tām̐rā bicāra karachilēna śasyakṣētra samparkē; tātē rātē prabēśa karēchila kōnō sampradāẏēra mēṣa; āra āmarā tādēra bicāra paryabēkṣaṇa karachilāma
Surah Al-Anbiya, Verse 78
فَفَهَّمۡنَٰهَا سُلَيۡمَٰنَۚ وَكُلًّا ءَاتَيۡنَا حُكۡمٗا وَعِلۡمٗاۚ وَسَخَّرۡنَا مَعَ دَاوُۥدَ ٱلۡجِبَالَ يُسَبِّحۡنَ وَٱلطَّيۡرَۚ وَكُنَّا فَٰعِلِينَ
Ataḥpara āmarā sulāẏamānakē ē biṣaẏēra mīmānsā bujhiẏē diẏēchilāma ēbaṁ tādēra pratyēkakē āmarā diẏēchilāma prajñā ō jñāna [1]. Āra āmarā parbata ō pākhidērakē dā'udēra anugata karē diẏēchilāma, tārā tāra sāthē pabitratā ō mahimā ghōṣaṇā karata [2], āra āmarā'i chilāma ē sabēra kartā
Surah Al-Anbiya, Verse 79
وَعَلَّمۡنَٰهُ صَنۡعَةَ لَبُوسٖ لَّكُمۡ لِتُحۡصِنَكُم مِّنۢ بَأۡسِكُمۡۖ فَهَلۡ أَنتُمۡ شَٰكِرُونَ
Āra āmarā tākē tōmādēra jan'ya barma nirmāṇa śikṣā diẏēchilāma [1], yātē tā tōmādēra yud'dhē tōmādērakē rakṣā karē; kājē'i tōmarā ki kr̥tajña habē
Surah Al-Anbiya, Verse 80
وَلِسُلَيۡمَٰنَ ٱلرِّيحَ عَاصِفَةٗ تَجۡرِي بِأَمۡرِهِۦٓ إِلَى ٱلۡأَرۡضِ ٱلَّتِي بَٰرَكۡنَا فِيهَاۚ وَكُنَّا بِكُلِّ شَيۡءٍ عَٰلِمِينَ
āra sulā'imānēra baśībhūta karē diẏēchilāma prabala bāẏūkē; sēṭā tāra ādēśē sē dēśēra dikē prabāhita hata [1] yēkhānē āmarā prabhūta kalyāṇa rēkhēchi [2]; āra pratyēka biṣaẏa samparkē āmarā'i jñānī
Surah Al-Anbiya, Verse 81
وَمِنَ ٱلشَّيَٰطِينِ مَن يَغُوصُونَ لَهُۥ وَيَعۡمَلُونَ عَمَلٗا دُونَ ذَٰلِكَۖ وَكُنَّا لَهُمۡ حَٰفِظِينَ
Āra śaẏatānadēra madhyē kichu saṅkhyaka tāra jan'ya ḍuburira kāja karata, ē chāṛā ana kāja'ō karata [1]; āra āmarā tādēra rakṣākārī chilāma
Surah Al-Anbiya, Verse 82
۞وَأَيُّوبَ إِذۡ نَادَىٰ رَبَّهُۥٓ أَنِّي مَسَّنِيَ ٱلضُّرُّ وَأَنتَ أَرۡحَمُ ٱلرَّـٰحِمِينَ
Āra smaraṇa karuna ā'iẏūbakē [1], yakhana tini tāra rabakē ḍēkē balēchilēna āmi tō dukṣi-kaṣṭē paṛēchi, āra āpani tō sarbaśrēṣṭha daẏālu [2]!’
Surah Al-Anbiya, Verse 83
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ فَكَشَفۡنَا مَا بِهِۦ مِن ضُرّٖۖ وَءَاتَيۡنَٰهُ أَهۡلَهُۥ وَمِثۡلَهُم مَّعَهُمۡ رَحۡمَةٗ مِّنۡ عِندِنَا وَذِكۡرَىٰ لِلۡعَٰبِدِينَ
Ataḥpara āmarā tāra ḍākē sāṛā dilāma, tāra duḥkha-kaṣṭa dūra karē dilāma [1], tākē tāra paribāra-parijana phiriẏē dilāma ēbaṁ ārō dilāma tādēra saṅgē tādēra samaparimāṇa, āmādēra pakṣa thēkē biśēṣa rahamatarūpē ēbaṁ ibādātakārīdēra jan'ya upadēśasbarūpa
Surah Al-Anbiya, Verse 84
وَإِسۡمَٰعِيلَ وَإِدۡرِيسَ وَذَا ٱلۡكِفۡلِۖ كُلّٞ مِّنَ ٱلصَّـٰبِرِينَ
Ēbaṁ smaraṇa karuna isamā'īla, idarīsa ō yulakiphalakē, tādēra pratyēkē'i chilēna dhairyaśīla
Surah Al-Anbiya, Verse 85
وَأَدۡخَلۡنَٰهُمۡ فِي رَحۡمَتِنَآۖ إِنَّهُم مِّنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
āra āmarā tādērakē āmādēra anugrahē prabēśa karālāma; tārā chilēna saṯkarmaparāẏaṇa
Surah Al-Anbiya, Verse 86
وَذَا ٱلنُّونِ إِذ ذَّهَبَ مُغَٰضِبٗا فَظَنَّ أَن لَّن نَّقۡدِرَ عَلَيۡهِ فَنَادَىٰ فِي ٱلظُّلُمَٰتِ أَن لَّآ إِلَٰهَ إِلَّآ أَنتَ سُبۡحَٰنَكَ إِنِّي كُنتُ مِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
Āra smaraṇa karuna, yuna-nūnakē [1], yakhana tini krōdha bharē [2] calē giẏēchilēna ēbaṁ manē karēchilēna yē, āmarā tākē pākaṛā'ō karaba nā [3]. Tārapara tini andhakārē [4] ē āhabāna karēchilēna yē, ‘āpani byatīta kōnō satya ilāha nē'i; āpani kata'inā pabitra ō mahāna, niścaẏa'i āmi yālēmadēra antarbhukta haẏē gēchi’
Surah Al-Anbiya, Verse 87
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ وَنَجَّيۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡغَمِّۚ وَكَذَٰلِكَ نُـۨجِي ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
Takhana āmarā tāra ḍākē sāṛā diẏēchilāma ēbaṁ tākē duścintā hatē ud'dhāra karēchilāma, āra ēbhābē'i āmarā muminadērakē ud'dhāra karē thāki
Surah Al-Anbiya, Verse 88
وَزَكَرِيَّآ إِذۡ نَادَىٰ رَبَّهُۥ رَبِّ لَا تَذَرۡنِي فَرۡدٗا وَأَنتَ خَيۡرُ ٱلۡوَٰرِثِينَ
Āra smaraṇa karuna yākāriẏyākē, yakhana tini tāra rabakē ḍēkē balēchilēna, ‘hē āmāra raba! Āmākē ēkā (niḥsantāna) rēkhē dibēna nā, āpani tō śrēṣṭha ōẏāriśa [1].’
Surah Al-Anbiya, Verse 89
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ وَوَهَبۡنَا لَهُۥ يَحۡيَىٰ وَأَصۡلَحۡنَا لَهُۥ زَوۡجَهُۥٓۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ يُسَٰرِعُونَ فِي ٱلۡخَيۡرَٰتِ وَيَدۡعُونَنَا رَغَبٗا وَرَهَبٗاۖ وَكَانُواْ لَنَا خَٰشِعِينَ
Ataḥpara āmarā tāra ḍākē sāṛā diẏēchilāma ēbaṁ tākē dāna karēchilāma iẏāha'iẏā, āra tāra jan'ya tāra strīkē (garbhadhāraṇēra) yōgya karēchilāma. Tārā saṯkājē pratiyōgitā karata, āra tārā āmādērakē ḍākata āgraha ō bhītira sāthē ēbaṁ tārā chila āmādēra nikaṭa bhīta-abanata
Surah Al-Anbiya, Verse 90
وَٱلَّتِيٓ أَحۡصَنَتۡ فَرۡجَهَا فَنَفَخۡنَا فِيهَا مِن رُّوحِنَا وَجَعَلۡنَٰهَا وَٱبۡنَهَآ ءَايَةٗ لِّلۡعَٰلَمِينَ
Ēbaṁ smaraṇa karuna sē nārīkē [1], yē nija lajjāsthānēra hēphājata karēchila, ataḥpara tāra madhyē āmarā āmādēra rūha [2] phum̐kē dilāma ēbaṁ tākē ō tāra putrakē karēchilāma sr̥ṣṭijagatēra jan'ya ēka nidarśana
Surah Al-Anbiya, Verse 91
إِنَّ هَٰذِهِۦٓ أُمَّتُكُمۡ أُمَّةٗ وَٰحِدَةٗ وَأَنَا۠ رَبُّكُمۡ فَٱعۡبُدُونِ
Niścaẏa tōmādēra ē jāti--- ē tō ēka'i jāti ēbaṁ āmi'i tōmādēra raba, ata'ēba tōmarā āmāra'i ibādāta kara
Surah Al-Anbiya, Verse 92
وَتَقَطَّعُوٓاْ أَمۡرَهُم بَيۡنَهُمۡۖ كُلٌّ إِلَيۡنَا رَٰجِعُونَ
Kintu tārā nijēdēra kāryakalāpē parasparēra madhyē bibhēda sr̥ṣṭi karēchē. Pratyēkē'i āmādēra kāchē pratyābartanakārī
Surah Al-Anbiya, Verse 93
فَمَن يَعۡمَلۡ مِنَ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ وَهُوَ مُؤۡمِنٞ فَلَا كُفۡرَانَ لِسَعۡيِهِۦ وَإِنَّا لَهُۥ كَٰتِبُونَ
Kājē'i kē'u yadi mumina haẏē saṯkāja karē tāra pracēṣṭā asbīkāra karā habē nā ēbaṁ āmarā tō tāra lipibad'dhakārī
Surah Al-Anbiya, Verse 94
وَحَرَٰمٌ عَلَىٰ قَرۡيَةٍ أَهۡلَكۡنَٰهَآ أَنَّهُمۡ لَا يَرۡجِعُونَ
Āra yē janapadakē āmarā dhbansa karēchi tāra samparkē niṣid'dha karā haẏēchē yē, tāra adhibāsīrā phirē āsabē nā
Surah Al-Anbiya, Verse 95
حَتَّىٰٓ إِذَا فُتِحَتۡ يَأۡجُوجُ وَمَأۡجُوجُ وَهُم مِّن كُلِّ حَدَبٖ يَنسِلُونَ
abaśēṣē yakhana iẏā’juja ō mā’jujakē mukti dēẏā habē [1] ēbaṁ tārā pratiṭi uccabhūmi hatē druta chuṭē āsabē
Surah Al-Anbiya, Verse 96
وَٱقۡتَرَبَ ٱلۡوَعۡدُ ٱلۡحَقُّ فَإِذَا هِيَ شَٰخِصَةٌ أَبۡصَٰرُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ يَٰوَيۡلَنَا قَدۡ كُنَّا فِي غَفۡلَةٖ مِّنۡ هَٰذَا بَلۡ كُنَّا ظَٰلِمِينَ
Āra amōgha pratiśruta samaẏa nikaṭabartī habē, ākasmāṯ kāphēradēra cakṣu sthira haẏē yābē, tārā balabē, ‘hāẏa, durbhōga āmādēra! Āmarā tō chilāma ē biṣaẏē udāsīna; baraṁ āmarā tō chilāma yālēma
Surah Al-Anbiya, Verse 97
إِنَّكُمۡ وَمَا تَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِ حَصَبُ جَهَنَّمَ أَنتُمۡ لَهَا وَٰرِدُونَ
Niścaẏa tōmarā ēbaṁ āllāhara paribartē tōmarā yādēra ‘ibādāta kara sēgulō tō jāhānnāmēra indhana; tōmarā sabā'i tātē prabēśa karabē
Surah Al-Anbiya, Verse 98
لَوۡ كَانَ هَـٰٓؤُلَآءِ ءَالِهَةٗ مَّا وَرَدُوهَاۖ وَكُلّٞ فِيهَا خَٰلِدُونَ
Yadi tārā ilāha hata tabē tārā jāhānnāmē prabēśa karata nā; āra tādēra sabā'i tātē sthāẏī habē
Surah Al-Anbiya, Verse 99
لَهُمۡ فِيهَا زَفِيرٞ وَهُمۡ فِيهَا لَا يَسۡمَعُونَ
sēkhānē thākabē tādēra nābhiśbāsēra śabda [1] ēbaṁ sēkhānē tāra kichu'i śunatē pābē nā
Surah Al-Anbiya, Verse 100
إِنَّ ٱلَّذِينَ سَبَقَتۡ لَهُم مِّنَّا ٱلۡحُسۡنَىٰٓ أُوْلَـٰٓئِكَ عَنۡهَا مُبۡعَدُونَ
niścaẏa yādēra jan'ya āmādēra kācha thēkē pūrba thēkē'i kalyāṇa nirdhārita raẏēchē tādērakē tā thēkē dūrē rākhā habē
Surah Al-Anbiya, Verse 101
لَا يَسۡمَعُونَ حَسِيسَهَاۖ وَهُمۡ فِي مَا ٱشۡتَهَتۡ أَنفُسُهُمۡ خَٰلِدُونَ
Tārā sēsabēra kṣīṇatama śabda'ō śunabē nā [1] ēbaṁ sēkhānē tārā cirakāla thākabē tādēra manēra bāsanā anuyāẏī
Surah Al-Anbiya, Verse 102
لَا يَحۡزُنُهُمُ ٱلۡفَزَعُ ٱلۡأَكۡبَرُ وَتَتَلَقَّىٰهُمُ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ هَٰذَا يَوۡمُكُمُ ٱلَّذِي كُنتُمۡ تُوعَدُونَ
Mahābhīti [1] tādērakē cintānbita karabē nā ēbaṁ phiriśatāgaṇa tādērakē abhyarthanā karabē ē balē, ‘ē tōmādēra sē dina yāra pratiśruti tōmādērakē dēẏā haẏēchila
Surah Al-Anbiya, Verse 103
يَوۡمَ نَطۡوِي ٱلسَّمَآءَ كَطَيِّ ٱلسِّجِلِّ لِلۡكُتُبِۚ كَمَا بَدَأۡنَآ أَوَّلَ خَلۡقٖ نُّعِيدُهُۥۚ وَعۡدًا عَلَيۡنَآۚ إِنَّا كُنَّا فَٰعِلِينَ
Sēdina āmarā āsamānasamūhakē guṭiẏē phēlaba, yēbhābē guṭānō haẏa likhita daphatara [1]; yēbhābē āmarā prathama sr̥ṣṭira sucanā karēchilāma sēbhābē punarāẏa sr̥ṣṭi karaba; ēṭā āmāra kr̥ta pratiśruti, āra āmarā tā pālana karaba'i
Surah Al-Anbiya, Verse 104
وَلَقَدۡ كَتَبۡنَا فِي ٱلزَّبُورِ مِنۢ بَعۡدِ ٱلذِّكۡرِ أَنَّ ٱلۡأَرۡضَ يَرِثُهَا عِبَادِيَ ٱلصَّـٰلِحُونَ
Āra abaśya'i āmarā ‘yikara’ ēra para yābūrē [1] likhē diẏēchi yē, yamīnēra [2] adhikārī habē āmāra yōgya bāndāgaṇa'i
Surah Al-Anbiya, Verse 105
إِنَّ فِي هَٰذَا لَبَلَٰغٗا لِّقَوۡمٍ عَٰبِدِينَ
Niścaẏa ētē raẏēchē ibādātakārī sampradāẏēra jan'ya paryāpta biṣaẏabastu
Surah Al-Anbiya, Verse 106
وَمَآ أَرۡسَلۡنَٰكَ إِلَّا رَحۡمَةٗ لِّلۡعَٰلَمِينَ
Āra āmarā tō āpanākē sr̥ṣṭikulēra jan'ya śudhu rahamatarūpē'i pāṭhiẏēchi
Surah Al-Anbiya, Verse 107
قُلۡ إِنَّمَا يُوحَىٰٓ إِلَيَّ أَنَّمَآ إِلَٰهُكُمۡ إِلَٰهٞ وَٰحِدٞۖ فَهَلۡ أَنتُم مُّسۡلِمُونَ
baluna, ‘āmāra prati ōhī haẏa yē, tōmādēra ilāha ēka ilāha, sutarāṁ tōmarā ki ātmasamarpaṇakārī habē
Surah Al-Anbiya, Verse 108
فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَقُلۡ ءَاذَنتُكُمۡ عَلَىٰ سَوَآءٖۖ وَإِنۡ أَدۡرِيٓ أَقَرِيبٌ أَم بَعِيدٞ مَّا تُوعَدُونَ
ataḥpara tārā mukha phiriẏē nilē āpani balabēna, ‘āmi tōmādērakē yathāyathabhābē jāniẏē diẏēchi ēbaṁ tōmādērakē yē biṣaẏēra pratiśruti dēẏā haẏēchē [1], āmi jāni nā, tā ki khuba kāchē, nāki tā dūrē
Surah Al-Anbiya, Verse 109
إِنَّهُۥ يَعۡلَمُ ٱلۡجَهۡرَ مِنَ ٱلۡقَوۡلِ وَيَعۡلَمُ مَا تَكۡتُمُونَ
Niścaẏa tini jānēna yē kathā saśabdē bala ēbaṁ tini jānēna yā tōmarā gōpana kara
Surah Al-Anbiya, Verse 110
وَإِنۡ أَدۡرِي لَعَلَّهُۥ فِتۡنَةٞ لَّكُمۡ وَمَتَٰعٌ إِلَىٰ حِينٖ
‘Āra āmi jāni nā haẏata ēṭā tōmādēra jan'ya ēka parīkṣā ēbaṁ jībanōpabhōga kichu kālēra jan'ya
Surah Al-Anbiya, Verse 111
قَٰلَ رَبِّ ٱحۡكُم بِٱلۡحَقِّۗ وَرَبُّنَا ٱلرَّحۡمَٰنُ ٱلۡمُسۡتَعَانُ عَلَىٰ مَا تَصِفُونَ
rāsūla balēchilana, ‘hē āmāra raba! Āpani n'yāẏēra sāthē phaẏasālā karē dina, āra āmādēra raba tō daẏāmaẏa, tōmarā yā sābyasta karacha sē biṣaẏē ēkamātra sahāẏasthala tini'i.’
Surah Al-Anbiya, Verse 112