Surah Al-Anbiya - Tamil Translation by Jan Turst Foundation
ٱقۡتَرَبَ لِلنَّاسِ حِسَابُهُمۡ وَهُمۡ فِي غَفۡلَةٖ مُّعۡرِضُونَ
maṉitarkaḷukku avarkaḷuṭaiya kaṇakku vicāraṇai (nāḷ) neruṅki viṭṭatu āṉāl avarkaḷō (ataṉaip) puṟakkaṇittup parāmukamāka irukkiṟārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 1
مَا يَأۡتِيهِم مِّن ذِكۡرٖ مِّن رَّبِّهِم مُّحۡدَثٍ إِلَّا ٱسۡتَمَعُوهُ وَهُمۡ يَلۡعَبُونَ
avarkaḷukku avarkaḷuṭaiya iṟaivaṉiṭamiruntu putiya niṉaivūṭṭutal varumpōtu avarkaḷ viḷaiyāṭiyavarkaḷāka atai cevi maṭukkiṟārkaḷē tavira vēṟillai
Surah Al-Anbiya, Verse 2
لَاهِيَةٗ قُلُوبُهُمۡۗ وَأَسَرُّواْ ٱلنَّجۡوَى ٱلَّذِينَ ظَلَمُواْ هَلۡ هَٰذَآ إِلَّا بَشَرٞ مِّثۡلُكُمۡۖ أَفَتَأۡتُونَ ٱلسِّحۡرَ وَأَنتُمۡ تُبۡصِرُونَ
avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷ alaṭciyamāka irukkiṉṟaṉa iṉṉum ittakaiya aniyāyakkārarkaḷ tam'miṭaiyē irakaciyamāka"ivar uṅkaḷaip pōṉṟa oru maṉitarē aṉṟi vēṟillai nīṅkaḷ naṉku pārttuk koṇṭē (avaruṭaiya) cūṉiyattiṉpāl varukiṟīrkaḷā?" Eṉṟu kūṟikkoḷkiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 3
قَالَ رَبِّي يَعۡلَمُ ٱلۡقَوۡلَ فِي ٱلسَّمَآءِ وَٱلۡأَرۡضِۖ وَهُوَ ٱلسَّمِيعُ ٱلۡعَلِيمُ
eṉṉuṭaiya iṟaivaṉ vāṉaṅkaḷilum pūmiyilum (pēcappaṭum) collaiyellām naṉkaṟipavaṉ; avaṉ (yāvaṟṟaiyum) ceviyēṟpavaṉākavum aṟipavaṉākavum irukkiṉṟāṉ" eṉṟu avar kūṟiṉār
Surah Al-Anbiya, Verse 4
بَلۡ قَالُوٓاْ أَضۡغَٰثُ أَحۡلَٰمِۭ بَلِ ٱفۡتَرَىٰهُ بَلۡ هُوَ شَاعِرٞ فَلۡيَأۡتِنَا بِـَٔايَةٖ كَمَآ أُرۡسِلَ ٱلۡأَوَّلُونَ
appaṭiyalla! "Ivai kalappaṭamāṉa kaṉavukaḷ" illai, "ataṉai ivarē kaṟpaṉai ceytu koṇṭār" illai, "ivar oru kaviñartām" (eṉṟu kāḥpirkaḷ palavāṟākak kuḻampik kūṟuvatuṭaṉ) muntaiya (napimārkaḷukku) aṉuppappaṭṭatu pōl ivarum ōr attāṭciyai nam'miṭam koṇṭu varaṭṭum" eṉṟum kūṟukiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 5
مَآ ءَامَنَتۡ قَبۡلَهُم مِّن قَرۡيَةٍ أَهۡلَكۡنَٰهَآۖ أَفَهُمۡ يُؤۡمِنُونَ
ivarkaḷukku muṉṉar nām aḻittu viṭṭa enta ū(rā)rum īmāṉ koḷḷavillai avvāṟirukka ivarkaḷ īmāṉ koḷvārkaḷā
Surah Al-Anbiya, Verse 6
وَمَآ أَرۡسَلۡنَا قَبۡلَكَ إِلَّا رِجَالٗا نُّوحِيٓ إِلَيۡهِمۡۖ فَسۡـَٔلُوٓاْ أَهۡلَ ٱلذِّكۡرِ إِن كُنتُمۡ لَا تَعۡلَمُونَ
(Napiyē!) Umakku muṉṉarum māṉiṭarkaḷaiyē aṉṟi (vēṟevaraiyum) nam'muṭaiya tūtarkaḷāka nām aṉuppavillai avarkaḷukkē nām vahī aṟivittōm. Eṉavē"(itaṉai) nīṅkaḷ aṟiyātavarkaḷāka iruntāl (niṉaivupaṭuttum) vētaṅkaḷuṭaiyōriṭam kēṭṭut (terintu) koḷḷuṅkaḷ" (eṉṟu napiyē! Avarkaḷiṭam kūṟum)
Surah Al-Anbiya, Verse 7
وَمَا جَعَلۡنَٰهُمۡ جَسَدٗا لَّا يَأۡكُلُونَ ٱلطَّعَامَ وَمَا كَانُواْ خَٰلِدِينَ
aṉṟiyum nām avarkaḷukku uṇavu aruntāta uṭalai amaikkavillai mēlum, (pūmiyil) nirantaramāṉavarkaḷākavum avarkaḷirukkavillai
Surah Al-Anbiya, Verse 8
ثُمَّ صَدَقۡنَٰهُمُ ٱلۡوَعۡدَ فَأَنجَيۡنَٰهُمۡ وَمَن نَّشَآءُ وَأَهۡلَكۡنَا ٱلۡمُسۡرِفِينَ
piṉṉar, (nam) vākkuṟutiyai avarkaḷukku nām niṟaivēṟṟiṉōm; avvāṟu nām avarkaḷaiyum, nām nāṭiyavarkaḷaiyum kāppāṟṟiṉōm; āṉāl varampu mīṟiyavarkaḷai nām aḻittōm
Surah Al-Anbiya, Verse 9
لَقَدۡ أَنزَلۡنَآ إِلَيۡكُمۡ كِتَٰبٗا فِيهِ ذِكۡرُكُمۡۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
uṅkaḷukku niccayamāka nām oru vētattai aruḷiyirukkiṉṟōm; atil uṅkaḷiṉ kaṇṇiyam irukkiṉṟatu. Nīṅkaḷ aṟiya māṭṭīrkaḷā
Surah Al-Anbiya, Verse 10
وَكَمۡ قَصَمۡنَا مِن قَرۡيَةٖ كَانَتۡ ظَالِمَةٗ وَأَنشَأۡنَا بَعۡدَهَا قَوۡمًا ءَاخَرِينَ
mēlum, aniyāyakkāra(rkaḷ vāḻnta) ūrkaḷ ettaṉaiyaiyō nām aḻittōm; ataṟkup piṉ (aṅku) vēṟu camūkattai uṇṭākkiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 11
فَلَمَّآ أَحَسُّواْ بَأۡسَنَآ إِذَا هُم مِّنۡهَا يَرۡكُضُونَ
ākavē, avarkaḷ namatu vētaṉai (varuvatai) uṇarntapōtu, avarkaḷ aṅkiruntu viraintōṭalāṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 12
لَا تَرۡكُضُواْ وَٱرۡجِعُوٓاْ إِلَىٰ مَآ أُتۡرِفۡتُمۡ فِيهِ وَمَسَٰكِنِكُمۡ لَعَلَّكُمۡ تُسۡـَٔلُونَ
viraintu ōṭātīrkaḷ, nīṅkaḷ aṉupavitta cuka pōkaṅkaḷukkum, uṅkaḷ vīṭukaḷukkum tirumpi vāruṅkaḷ; (avai paṟṟi) nīṅkaḷ kēḷvi kēṭkappaṭuvataṟkāka" (eṉṟu avarkaḷukku aṟivikkappaṭṭatu)
Surah Al-Anbiya, Verse 13
قَالُواْ يَٰوَيۡلَنَآ إِنَّا كُنَّا ظَٰلِمِينَ
(itaṟku avarkaḷ)"eṅkaḷ kēṭē! Nāṅkaḷ niccayamāka aniyāyakkārarkaḷāka iruntōm" eṉṟu varuntik kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 14
فَمَا زَالَت تِّلۡكَ دَعۡوَىٰهُمۡ حَتَّىٰ جَعَلۡنَٰهُمۡ حَصِيدًا خَٰمِدِينَ
aṟuvaṭai ceyyappaṭṭa vayaliṉ aritāḷkaḷ erintaḻivatu pōṉṟu avarkaḷai nām ākkum varai avarkaḷuṭaiya ikkūppāṭu ōyavillai
Surah Al-Anbiya, Verse 15
وَمَا خَلَقۡنَا ٱلسَّمَآءَ وَٱلۡأَرۡضَ وَمَا بَيۡنَهُمَا لَٰعِبِينَ
mēlum, vāṉaiyum, pūmiyaiyum avaṟṟukku iṭaiyē iruppavaṟṟaiyum viḷaiyāṭṭukkāṉa nilaiyil nām paṭaikkavillai
Surah Al-Anbiya, Verse 16
لَوۡ أَرَدۡنَآ أَن نَّتَّخِذَ لَهۡوٗا لَّٱتَّخَذۡنَٰهُ مِن لَّدُنَّآ إِن كُنَّا فَٰعِلِينَ
Vīṇ viḷaiyāṭṭukkeṉa (etaṉaiyum) nām eṭuttukkoḷḷa nāṭi, (avvāṟu) nām ceyvatāka iruntāl nam'miṭatti(l uḷḷa namakku takutiyāṉavaṟṟi)liruntē ataṉai nām eṭuttiruppōm
Surah Al-Anbiya, Verse 17
بَلۡ نَقۡذِفُ بِٱلۡحَقِّ عَلَى ٱلۡبَٰطِلِ فَيَدۡمَغُهُۥ فَإِذَا هُوَ زَاهِقٞۚ وَلَكُمُ ٱلۡوَيۡلُ مِمَّا تَصِفُونَ
avvāṟillai! Nām cattiyattai koṇṭu, acattiyattiṉ mītu vīcukiṟōm; ataṉāl, (cattiyam acattiyattiṉ ciracaic) citaṟaṭittuviṭukiṟatu piṉṉar (acattiyam) aḻintatē pōyviṭukiṟatu. Ākavē, nīṅkaḷ (kaṟpaṉaiyāka iṭṭukkaṭṭi) varṇippatellām uṅkaḷukku kēṭutāṉ
Surah Al-Anbiya, Verse 18
وَلَهُۥ مَن فِي ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِۚ وَمَنۡ عِندَهُۥ لَا يَسۡتَكۡبِرُونَ عَنۡ عِبَادَتِهِۦ وَلَا يَسۡتَحۡسِرُونَ
vāṉaṅkaḷilum pūmiyilum uḷḷōrellām avaṉukkē uriyōrāvārkaḷ; mēlum avaṉiṭam iruppavarkaḷ avaṉukku vaṇaṅkuvatai viṭṭup perumaiyaṭikka māṭṭārkaḷ; cōrvaṭaiyavumāṭṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 19
يُسَبِّحُونَ ٱلَّيۡلَ وَٱلنَّهَارَ لَا يَفۡتُرُونَ
iṭaiviṭāmal avarkaḷ iravilum, pakalilum avaṉait tutittuk koṇṭē irukkiṟārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 20
أَمِ ٱتَّخَذُوٓاْ ءَالِهَةٗ مِّنَ ٱلۡأَرۡضِ هُمۡ يُنشِرُونَ
pūmiyil uḷḷavaṟṟiliruntu ivarkaḷ teyvaṅkaḷai eṭuttuk koṇṭirukkiṉṟārkaḷē! Avai (iṟantōrai) uyir koṭuttu eḻuppumā
Surah Al-Anbiya, Verse 21
لَوۡ كَانَ فِيهِمَآ ءَالِهَةٌ إِلَّا ٱللَّهُ لَفَسَدَتَاۚ فَسُبۡحَٰنَ ٱللَّهِ رَبِّ ٱلۡعَرۡشِ عَمَّا يَصِفُونَ
(vāṉ, pūmi ākiya) ivaṟṟil allāhvaiyaṉṟi vēṟu teyvaṅkaḷ iruntiruntāl, niccayamāka ivaiyiraṇṭum aḻintē pōyirukkum, arṣuṭaiya iṟaivaṉām allāh, avarkaḷ varṇikkum (ittakaiya) taṉmaikaḷiliruntu mikavum tūymaiyāṉavaṉ
Surah Al-Anbiya, Verse 22
لَا يُسۡـَٔلُ عَمَّا يَفۡعَلُ وَهُمۡ يُسۡـَٔلُونَ
avaṉ ceypavai paṟṟi evarum avaṉaik kēṭka muṭiyātu āṉāl, avarkaḷ tām (avarkaḷ ceyyum ceyalkaḷ paṟṟi) kēṭkappaṭuvārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 23
أَمِ ٱتَّخَذُواْ مِن دُونِهِۦٓ ءَالِهَةٗۖ قُلۡ هَاتُواْ بُرۡهَٰنَكُمۡۖ هَٰذَا ذِكۡرُ مَن مَّعِيَ وَذِكۡرُ مَن قَبۡلِيۚ بَلۡ أَكۡثَرُهُمۡ لَا يَعۡلَمُونَ ٱلۡحَقَّۖ فَهُم مُّعۡرِضُونَ
allatu, avarkaḷ allāhvaiyaṉṟi (vēṟu) teyvaṅkaḷai eṭuttuk koṇṭirukkiṟārkaḷā? "Appaṭiyāyiṉ, uṅkaḷ attāṭciyai nīṅkaḷ koṇṭu vāruṅkaḷ; itō eṉṉuṭaṉ iruppavarkaḷiṉ vētamum, eṉakku muṉpu iruntavarkaḷiṉ vētamum irukkiṉṟaṉa" eṉṟu napiyē! Nīr kūṟum; āṉāl avarkaḷil perumpālōr cattiyattai aṟintu koḷḷavillai ākavē avarkaḷ (ataip) puṟakkaṇikkiṟārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 24
وَمَآ أَرۡسَلۡنَا مِن قَبۡلِكَ مِن رَّسُولٍ إِلَّا نُوحِيٓ إِلَيۡهِ أَنَّهُۥ لَآ إِلَٰهَ إِلَّآ أَنَا۠ فَٱعۡبُدُونِ
(Napiyē!) Umakku muṉṉar nām aṉuppiya ovvoru tūtariṭamum; "niccayamāka (vaṇakkattiṟkuriya) nāyaṉ eṉṉait tavira vēṟu evarumillai eṉavē, eṉṉaiyē nīṅkaḷ vaṇaṅkuṅkaḷ" eṉṟu nām vahī aṟivikkāmalillai
Surah Al-Anbiya, Verse 25
وَقَالُواْ ٱتَّخَذَ ٱلرَّحۡمَٰنُ وَلَدٗاۗ سُبۡحَٰنَهُۥۚ بَلۡ عِبَادٞ مُّكۡرَمُونَ
avarkaḷ; "arrahmāṉ oru kumāraṉait taṉakkeṉa eṭuttuk koṇṭirukkiṉṟāṉ" eṉṟu kūṟukiṟārkaḷ; (āṉāl) avaṉō mikavum tūyavaṉ! Appaṭiyalla (allāhviṉ kumārarkaḷ eṉṟu ivarkaḷ kūṟuvōrellōrum allāhviṉ) kaṇṇiyamikka aṭiyārkaḷē āvārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 26
لَا يَسۡبِقُونَهُۥ بِٱلۡقَوۡلِ وَهُم بِأَمۡرِهِۦ يَعۡمَلُونَ
avarkaḷ (enka oru pēccaiyum) avaṉai muntip pēca māṭṭārkaḷ; avarkaḷ avaṉ kaṭṭaḷaip paṭiyē (etaiyum) ceykiṟārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 27
يَعۡلَمُ مَا بَيۡنَ أَيۡدِيهِمۡ وَمَا خَلۡفَهُمۡ وَلَا يَشۡفَعُونَ إِلَّا لِمَنِ ٱرۡتَضَىٰ وَهُم مِّنۡ خَشۡيَتِهِۦ مُشۡفِقُونَ
avarkaḷukku muṉṉāl iruppavaṟṟaiyum, avarkaḷukkup piṉṉāl iruppavaṟṟaiyum avaṉ naṉkaṟivāṉ; iṉṉum evarai avaṉ porunti ēṟṟuk koḷkiṟāṉō a(t takaiya)varukkaṉṟi - avarkaḷ parintu pēca māṭṭārkaḷ. Iṉṉum avarkaḷ avaṉ pāl uḷḷa accattāl naṭuṅkupavarkaḷākavum irukkiṉṟārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 28
۞وَمَن يَقُلۡ مِنۡهُمۡ إِنِّيٓ إِلَٰهٞ مِّن دُونِهِۦ فَذَٰلِكَ نَجۡزِيهِ جَهَنَّمَۚ كَذَٰلِكَ نَجۡزِي ٱلظَّـٰلِمِينَ
iṉṉum, avarkaḷil evarēṉum"avaṉaṉṟi niccayamāka nāṉum nāyaṉtāṉ" eṉṟu kūṟuvārēyāṉāl, a(ttakaiya)varukku - nām narakattaiyē kūliyākak koṭuppōm - ivvāṟē nām aniyāyakkārarkaḷukkuk kūli koṭuppōm
Surah Al-Anbiya, Verse 29
أَوَلَمۡ يَرَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ أَنَّ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضَ كَانَتَا رَتۡقٗا فَفَتَقۡنَٰهُمَاۖ وَجَعَلۡنَا مِنَ ٱلۡمَآءِ كُلَّ شَيۡءٍ حَيٍّۚ أَفَلَا يُؤۡمِنُونَ
niccayamāka vāṉaṅkaḷum, pūmiyum (mutalil) iṇaintiruntaṉa eṉpataiyum, ivaṟṟai nāmē pirit(tamait)tōm eṉpataiyum, uyiruḷḷa ovvoṉṟaiyum nām taṇṇīriliruntu paṭaittōm eṉpataiyum kāḥpirkaḷ pārkkavillaiyā? (Ivaṟṟaip pārttum) avarkaḷ nampikkai koḷḷa villaiyā
Surah Al-Anbiya, Verse 30
وَجَعَلۡنَا فِي ٱلۡأَرۡضِ رَوَٰسِيَ أَن تَمِيدَ بِهِمۡ وَجَعَلۡنَا فِيهَا فِجَاجٗا سُبُلٗا لَّعَلَّهُمۡ يَهۡتَدُونَ
iṉṉum; ippūmi (maṉitarkaḷuṭaṉ) āṭi cāyāmalirukkum poruṭṭu, nām atil nilaiyāṉa malaikaḷai amaittōm; avarkaḷ nērāṉa vaḻiyil cellum poruṭṭu, nām vicālamāṉa pātaikaḷaiyum amaittōm
Surah Al-Anbiya, Verse 31
وَجَعَلۡنَا ٱلسَّمَآءَ سَقۡفٗا مَّحۡفُوظٗاۖ وَهُمۡ عَنۡ ءَايَٰتِهَا مُعۡرِضُونَ
Iṉṉum vāṉattai nām pātukāppāṉa vitāṉamāka amaittōm -eṉiṉum avarkaḷ avaṟṟiluḷḷa attāṭcikaḷaip puṟakkaṇittu viṭukiṟārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 32
وَهُوَ ٱلَّذِي خَلَقَ ٱلَّيۡلَ وَٱلنَّهَارَ وَٱلشَّمۡسَ وَٱلۡقَمَرَۖ كُلّٞ فِي فَلَكٖ يَسۡبَحُونَ
iṉṉum avaṉē iravaiyum, pakalaiyum; cūriyaṉaiyum, cantiraṉaiyum paṭaittāṉ; (vāṉil tattamakkuriya) vaṭṭavaraikkuḷ ovvoṉṟum nīntukiṉṟaṉa
Surah Al-Anbiya, Verse 33
وَمَا جَعَلۡنَا لِبَشَرٖ مِّن قَبۡلِكَ ٱلۡخُلۡدَۖ أَفَإِيْن مِّتَّ فَهُمُ ٱلۡخَٰلِدُونَ
(napiyē!) Umakku muṉṉar enta maṉitaṉukkum (avaṉ) eṉṟeṉṉum irukkakkūṭiya nittiya vāḻvai nām (iṅku) koṭukkavillai ākavē nīr marittāl avarkaḷ maṭṭum eṉaṟeṉṟum vāḻap pōkiṟārkaḷā
Surah Al-Anbiya, Verse 34
كُلُّ نَفۡسٖ ذَآئِقَةُ ٱلۡمَوۡتِۗ وَنَبۡلُوكُم بِٱلشَّرِّ وَٱلۡخَيۡرِ فِتۡنَةٗۖ وَإِلَيۡنَا تُرۡجَعُونَ
ovvōr ātmāvum maraṇattaic cuvaippatākavē irukkiṟatu parīṭcaikkāka keṭutiyaiyum, naṉmaiyaiyum koṇṭu nām uṅkaḷaic cōtikkiṟōm. Piṉṉar, nam'miṭamē nīṅkaḷ mīṭkappaṭuvīrkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 35
وَإِذَا رَءَاكَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ إِن يَتَّخِذُونَكَ إِلَّا هُزُوًا أَهَٰذَا ٱلَّذِي يَذۡكُرُ ءَالِهَتَكُمۡ وَهُم بِذِكۡرِ ٱلرَّحۡمَٰنِ هُمۡ كَٰفِرُونَ
iṉṉum (napiyē!) Kāḥpirkaḷ um'maip pārttāl, "uṅkaḷ teyvaṅkaḷaip paṟṟik (kuṟai) kūṟupavar ivartāṉā?" - Eṉṟu (taṅkaḷukkuḷ pēcik koṇṭu) um'maip parikācam ceyyāmal iruppatillai mēlum avarkaḷ rahmāṉuṭaiya niṉaivai nirākarikkiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 36
خُلِقَ ٱلۡإِنسَٰنُ مِنۡ عَجَلٖۚ سَأُوْرِيكُمۡ ءَايَٰتِي فَلَا تَسۡتَعۡجِلُونِ
maṉitaṉ avacarakkāraṉākavē paṭaikkappaṭṭirukkiṉṟāṉ; viraivil (vētaṉaikkāṉa) eṉ attāṭcikaḷai uṅkaḷukkuk kāṇpippēṉ; ākavē nīṅkaḷ avacarappaṭātīrkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 37
وَيَقُولُونَ مَتَىٰ هَٰذَا ٱلۡوَعۡدُ إِن كُنتُمۡ صَٰدِقِينَ
nīṅkaḷ uṇmaiyāḷarkaḷākayiruppiṉ, inta (vētaṉaikkāṉa) vākkuṟuti eppoḻutu (niṟaivēṟṟappaṭum)?" Eṉṟu avarkaḷ kēṭkiṟārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 38
لَوۡ يَعۡلَمُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ حِينَ لَا يَكُفُّونَ عَن وُجُوهِهِمُ ٱلنَّارَ وَلَا عَن ظُهُورِهِمۡ وَلَا هُمۡ يُنصَرُونَ
tam mukaṅkaḷaiyum, tam mutukukaḷaiyum (naraka) neruppait taṭuttuk koḷḷa muṭiyāmalum, (evarālum) utavi ceyyappaṭamālum iruppārkaḷē anta nērattai kāḥpirkaḷ aṟintu koḷvārkaḷāṉāl! (Iṟuti nēram paṟṟik kēṭṭuk koṇṭirukka māṭṭārkaḷ)
Surah Al-Anbiya, Verse 39
بَلۡ تَأۡتِيهِم بَغۡتَةٗ فَتَبۡهَتُهُمۡ فَلَا يَسۡتَطِيعُونَ رَدَّهَا وَلَا هُمۡ يُنظَرُونَ
Avvāṟalla! Atu avarkaḷiṭam tiṭīreṉa vantu, avarkaḷait taṭṭaḻiyac ceytu viṭum. Atait taṭuttuk koḷḷa avarkaḷāl iyalātu avarkaḷukkuc ciṟitum avakācam koṭukkappaṭa māṭṭātu
Surah Al-Anbiya, Verse 40
وَلَقَدِ ٱسۡتُهۡزِئَ بِرُسُلٖ مِّن قَبۡلِكَ فَحَاقَ بِٱلَّذِينَ سَخِرُواْ مِنۡهُم مَّا كَانُواْ بِهِۦ يَسۡتَهۡزِءُونَ
iṉṉum, (napiyē!) Niccayamāka umakku muṉṉar vanta tūtarkaḷum (ivvāṟē) parikacikkappa paṭṭārkaḷ - āṉāl avarkaḷ parikācam ceytu koṇṭirunta (vētaṉaiyāṉa)tu avarkaḷai cūḻnatu koṇṭatu
Surah Al-Anbiya, Verse 41
قُلۡ مَن يَكۡلَؤُكُم بِٱلَّيۡلِ وَٱلنَّهَارِ مِنَ ٱلرَّحۡمَٰنِۚ بَلۡ هُمۡ عَن ذِكۡرِ رَبِّهِم مُّعۡرِضُونَ
uṅkaḷai, iravilum, pakalilum arrahmāṉuṭaiya (vētaṉaiyiliruntu) pātukākkakkūṭiyavar evar?" Eṉṟu (napiyē!) Nīr kēḷum; āṉāl, avarkaḷ taṅkaḷ iṟaivaṉai niṉaippataiyē puṟakkaṇippavarkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 42
أَمۡ لَهُمۡ ءَالِهَةٞ تَمۡنَعُهُم مِّن دُونِنَاۚ لَا يَسۡتَطِيعُونَ نَصۡرَ أَنفُسِهِمۡ وَلَا هُم مِّنَّا يُصۡحَبُونَ
allatu, (nam'muṭaiya vētaṉaiyiliruntu) nam'maiyaṉṟi avarkaḷaik kāppāṟṟum teyvaṅkaḷ avarkaḷukku irukkiṉṟaṉavā? Avarkaḷ tamakkuttāmē utaviceyya caktiyaṟṟavarkaḷ. Mēlum avarkaḷ nam'miṭamiruntu kāppāṟṟappaṭupavarkaḷum allar
Surah Al-Anbiya, Verse 43
بَلۡ مَتَّعۡنَا هَـٰٓؤُلَآءِ وَءَابَآءَهُمۡ حَتَّىٰ طَالَ عَلَيۡهِمُ ٱلۡعُمُرُۗ أَفَلَا يَرَوۡنَ أَنَّا نَأۡتِي ٱلۡأَرۡضَ نَنقُصُهَا مِنۡ أَطۡرَافِهَآۚ أَفَهُمُ ٱلۡغَٰلِبُونَ
eṉiṉum, ivarkaḷaiyum ivarkaḷuṭaiya mūtātaiyaraiyum, avarkaḷuṭaiya āyuṭ kālam vaḷarntōṅkum varai cukaṅkaḷai aṉupavikkac ceytōm. Nām (ivarkaḷiṭamuḷḷa) pūmiyai ataṉ arukukaḷiliruntu kuṟaittu koṇṭu varukiṟōm eṉpatai ivarkaḷ kāṇavillaiyā? Ivarkaḷā mikaittu veṟṟik koḷpavarkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 44
قُلۡ إِنَّمَآ أُنذِرُكُم بِٱلۡوَحۡيِۚ وَلَا يَسۡمَعُ ٱلصُّمُّ ٱلدُّعَآءَ إِذَا مَا يُنذَرُونَ
niccayamāka nāṉ uṅkaḷukku eccarikkai ceyvatellām vahī mūlam eṉakku aṟivikkappaṭṭataik koṇṭētāṉ" eṉṟu (napiyē!) Nīr kūṟum; eṉiṉum, ceviṭarkaḷ accamūṭṭi eccarikkappaṭum pōtu, (avarkaḷ nērvaḻi peṟum) anta aḻaippaic cevimaṭukka māṭṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 45
وَلَئِن مَّسَّتۡهُمۡ نَفۡحَةٞ مِّنۡ عَذَابِ رَبِّكَ لَيَقُولُنَّ يَٰوَيۡلَنَآ إِنَّا كُنَّا ظَٰلِمِينَ
um'muṭaiya iṟaivaṉiṭamiruntuḷḷa vētaṉaiyiliruntu oru mūccu avarkaḷait tīṇṭumāṉālum, "eṅkaḷukkuk kēṭu tāṉ! Tiṭṭamāka nāṅkaḷ aniyāyakkārarkaḷākavē iruntōm" eṉṟu avarkaḷ niccayamāka kū(ṟik kata)ṟuvārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 46
وَنَضَعُ ٱلۡمَوَٰزِينَ ٱلۡقِسۡطَ لِيَوۡمِ ٱلۡقِيَٰمَةِ فَلَا تُظۡلَمُ نَفۡسٞ شَيۡـٔٗاۖ وَإِن كَانَ مِثۡقَالَ حَبَّةٖ مِّنۡ خَرۡدَلٍ أَتَيۡنَا بِهَاۗ وَكَفَىٰ بِنَا حَٰسِبِينَ
Eṉavē enta ōr ātmāvum oru ciṟitum aniyāyam ceyyappaṭamāṭṭātu mēlum (naṉmai, tīmaiyil) oru kaṭuku aḷavu eṭaiyiruppiṉum, ataṉaiyum nām (kaṇakkil) koṇṭu varuvōm. Avvāṟē kaṇakkeṭukka nāmē pōtum
Surah Al-Anbiya, Verse 47
وَلَقَدۡ ءَاتَيۡنَا مُوسَىٰ وَهَٰرُونَ ٱلۡفُرۡقَانَ وَضِيَآءٗ وَذِكۡرٗا لِّلۡمُتَّقِينَ
iṉṉum, nām mūsāvukkum hārūṉukkum (naṉmai tīmaikaḷaip) pirittaṟivikkum vētattai niccayamāka nām koṭuttōm; (atu) payapaktiyuṭaiyavarkaḷukku ōr oḷiyākavum, niṉaivūṭṭum naṟpōtaṉaiyākavum iruntatu
Surah Al-Anbiya, Verse 48
ٱلَّذِينَ يَخۡشَوۡنَ رَبَّهُم بِٱلۡغَيۡبِ وَهُم مِّنَ ٱلسَّاعَةِ مُشۡفِقُونَ
avarkaḷ taṅkaḷ iṟaivaṉai antaraṅkattilum añcuvārkaḷ; iṉṉum anta (iṟuti) vēḷaiyaik kuṟittup payantu koṇṭum iruppārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 49
وَهَٰذَا ذِكۡرٞ مُّبَارَكٌ أَنزَلۡنَٰهُۚ أَفَأَنتُمۡ لَهُۥ مُنكِرُونَ
iṉṉum itu (kur'āṉ) nām aruḷ ceyta pākkiyam mikka puṉitamāṉa upatēcamākum. Itaṉaiyā nīṅkaḷ puṟakkaṇikkiṟīrkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 50
۞وَلَقَدۡ ءَاتَيۡنَآ إِبۡرَٰهِيمَ رُشۡدَهُۥ مِن قَبۡلُ وَكُنَّا بِهِۦ عَٰلِمِينَ
iṉṉum, nām muṉṉarē iprāhīmukku avarukkut takunta nērmaiyāṉa vaḻiyait tiṭaṉāka koṭuttōm - avaraip paṟṟi nām aṟintiruntōm
Surah Al-Anbiya, Verse 51
إِذۡ قَالَ لِأَبِيهِ وَقَوۡمِهِۦ مَا هَٰذِهِ ٱلتَّمَاثِيلُ ٱلَّتِيٓ أَنتُمۡ لَهَا عَٰكِفُونَ
avar tam tantaiyiṭamum, tam camūkattāriṭamum"nīṅkaḷ vaḻipaṭum inta uruvaṅkaḷ eṉṉa?" Eṉṟu kēṭṭa pōtu
Surah Al-Anbiya, Verse 52
قَالُواْ وَجَدۡنَآ ءَابَآءَنَا لَهَا عَٰبِدِينَ
avarkaḷ, "eṅkaḷ mūtātaiyavarkaḷ ivaṟṟai vaṇaṅkik koṇṭiruntatai nāṅkaḷ kaṇṭōm eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 53
قَالَ لَقَدۡ كُنتُمۡ أَنتُمۡ وَءَابَآؤُكُمۡ فِي ضَلَٰلٖ مُّبِينٖ
(ataṟku) avar, "niccayamāka nīṅkaḷum, uṅkaḷuṭaiya mūtātaiyavarum - pakiraṅkamāṉa vaḻi kēṭṭil tāṉ iruntu varukiṟīrkaḷ eṉṟu kūṟiṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 54
قَالُوٓاْ أَجِئۡتَنَا بِٱلۡحَقِّ أَمۡ أَنتَ مِنَ ٱللَّـٰعِبِينَ
(ataṟku) avarkaḷ"nīr eṅkaḷiṭam uṇmaiyaik koṇṭu vantirukkiṟīrā? Allatu viḷaiyāṭupavarkaḷil oruvarāka irukkiṉṟīrā?" Eṉṟu kēṭṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 55
قَالَ بَل رَّبُّكُمۡ رَبُّ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ ٱلَّذِي فَطَرَهُنَّ وَأَنَا۠ عَلَىٰ ذَٰلِكُم مِّنَ ٱلشَّـٰهِدِينَ
appaṭiyalla. Uṅkaḷuṭaiya iṟaivaṉ vāṉaṅkaḷukkum pūmikkum iṟaivaṉāvāṉ. Avaṉē avaṟṟaip paṭaittavaṉ; itaṟkuc cāṭciyam kūṟupavarkaḷil nāṉum oruvaṉāka irukkiṉṟēṉ" eṉṟu (iprāhīm) kūṟiṉār
Surah Al-Anbiya, Verse 56
وَتَٱللَّهِ لَأَكِيدَنَّ أَصۡنَٰمَكُم بَعۡدَ أَن تُوَلُّواْ مُدۡبِرِينَ
Iṉṉum; nīṅkaḷ tirumpic ceṉṟa piṉṉar, allāhviṉ mītu cattiyamāka uṅkaḷ cilaikaḷukku oru cati ceyvēṉ!" (Eṉṟum kūṟiṉār)
Surah Al-Anbiya, Verse 57
فَجَعَلَهُمۡ جُذَٰذًا إِلَّا كَبِيرٗا لَّهُمۡ لَعَلَّهُمۡ إِلَيۡهِ يَرۡجِعُونَ
avvāṟē avar, avaṟṟil periyatait tavira (maṟṟa) ellāvaṟṟaiyum tuṇṭu tuṇṭākkiṉār; avarkaḷ ataṉpāl tirumpuvataṟkāka (atai viṭṭu viṭṭār)
Surah Al-Anbiya, Verse 58
قَالُواْ مَن فَعَلَ هَٰذَا بِـَٔالِهَتِنَآ إِنَّهُۥ لَمِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
eṅkaḷ teyvaṅkaḷukku ivvāṟu (tīṅku) ceytatu yār? Niccayamāka avaṉ akkiramakkārarkaḷil oruvaṉāka iruppāṉ" eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 59
قَالُواْ سَمِعۡنَا فَتٗى يَذۡكُرُهُمۡ يُقَالُ لَهُۥٓ إِبۡرَٰهِيمُ
ataṟku (avarkaḷil cilar)"iḷaiñar oruvar ivaṟṟaip paṟṟi (avatūṟākak) kuṟippiṭṭu vantatai nāṅkaḷ kēḷvippaṭṭirukkiṟōm, avarukku ipṟāhīm eṉṟu peyar collappaṭukiṟatu" eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 60
قَالُواْ فَأۡتُواْ بِهِۦ عَلَىٰٓ أَعۡيُنِ ٱلنَّاسِ لَعَلَّهُمۡ يَشۡهَدُونَ
appaṭiyāṉāl avarai makkaḷ kaṇ muṉṉē koṇṭu vāruṅkaḷ; avarkaḷ cāṭciyam kūṟum poruṭṭu" eṉṟu coṉṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 61
قَالُوٓاْ ءَأَنتَ فَعَلۡتَ هَٰذَا بِـَٔالِهَتِنَا يَـٰٓإِبۡرَٰهِيمُ
ipṟāhīmē! Eṅkaḷ teyvaṅkaḷai ivvāṟu ceytavar nīr tāmō?" Eṉṟu (avar vantatum) kēṭṭaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 62
قَالَ بَلۡ فَعَلَهُۥ كَبِيرُهُمۡ هَٰذَا فَسۡـَٔلُوهُمۡ إِن كَانُواْ يَنطِقُونَ
ataṟku avar"appaṭiyalla! Ivaṟṟil periya cilai itō irukkiṟatē, itu tāṉ ceytirukkum; eṉavē, ivai pēcakkūṭiyavaiyāka iruppiṉ, ivaṟṟaiyē nīṅkaḷ kēḷuṅkaḷ" eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Anbiya, Verse 63
فَرَجَعُوٓاْ إِلَىٰٓ أَنفُسِهِمۡ فَقَالُوٓاْ إِنَّكُمۡ أَنتُمُ ٱلظَّـٰلِمُونَ
(itaṟku patil kūṟat teriyāta) avarkaḷ taṅkaḷukkuḷ tirumpi, (oruvarukkoruvar)"niccayamāka nīṅkaḷ tām (ivaṟṟai teyvaṅkaḷāka nampi) aniyāyam ceytu viṭṭīrkaḷ" eṉṟu pēcik koṇṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 64
ثُمَّ نُكِسُواْ عَلَىٰ رُءُوسِهِمۡ لَقَدۡ عَلِمۡتَ مَا هَـٰٓؤُلَآءِ يَنطِقُونَ
piṟaku avarkaḷ (avamāṉattuṭaṉ) taṅkaḷ talaikaḷait toṅkap pōṭṭuk koḷḷumāṟu ceyyappaṭṭārkaḷ; "ivai pēca māṭṭā eṉpatait tāṉ nīr niccayamāka aṟivīrē!" (Eṉṟu kūṟiṉar)
Surah Al-Anbiya, Verse 65
قَالَ أَفَتَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِ مَا لَا يَنفَعُكُمۡ شَيۡـٔٗا وَلَا يَضُرُّكُمۡ
(appaṭiyāyiṉ) allāhvaiyaṉṟi uṅkaḷukku enta naṉmaiyum ceyyāta uṅkaḷukku tīṅkum aḷikkātavaṟṟaiyā vaṇaṅkukiṟīrkaḷ" eṉṟu kēṭṭār
Surah Al-Anbiya, Verse 66
أُفّٖ لَّكُمۡ وَلِمَا تَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
Cīccī! Uṅkaḷukkum, nīṅkaḷ vaṇaṅkum allāh allātavaṟṟukkum kēṭu tāṉ; nīṅkaḷ itaṉai aṟintu koḷḷavillaiyā?" (Eṉṟu iprāhīm kūṟiṉār)
Surah Al-Anbiya, Verse 67
قَالُواْ حَرِّقُوهُ وَٱنصُرُوٓاْ ءَالِهَتَكُمۡ إِن كُنتُمۡ فَٰعِلِينَ
(itaṟku) avarkaḷ nīṅkaḷ (ivarai ētāvatu ceyya nāṭiṉāl ivarai (neruppiliṭṭu) eriyuṅkaḷ; (ivvāṟu ceytu) uṅkaḷ teyvaṅkaḷukku utavi ceyyuṅkaḷ" eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 68
قُلۡنَا يَٰنَارُ كُونِي بَرۡدٗا وَسَلَٰمًا عَلَىٰٓ إِبۡرَٰهِيمَ
(iprāhīm tīkkiṭaṅkil eṟiyappaṭṭavuṭaṉ)"neruppē! Iprāhīm mītu nī kuḷircciyākavum, cukamaḷikkak kūṭiyatākavum, ākiviṭu!" Eṉṟu nām kūṟiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 69
وَأَرَادُواْ بِهِۦ كَيۡدٗا فَجَعَلۡنَٰهُمُ ٱلۡأَخۡسَرِينَ
mēlum, avarkaḷ avarukkuc cati ceyya nāṭiṉārkaḷ, āṉāl nām avarkaḷaiyē naṣṭavāḷikaḷāy ākkiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 70
وَنَجَّيۡنَٰهُ وَلُوطًا إِلَى ٱلۡأَرۡضِ ٱلَّتِي بَٰرَكۡنَا فِيهَا لِلۡعَٰلَمِينَ
iṉṉum, nām avaraiyum (avaruṭaiya cakōtarar makaṉ) lūttaiyum akilattārukkellām parakkattāṉa - pākkiyamuḷḷa - pūmiyāka nām ākkiyuḷḷa (paittul mukattasil) īṭēṟṟam peṟac ceytōm
Surah Al-Anbiya, Verse 71
وَوَهَبۡنَا لَهُۥٓ إِسۡحَٰقَ وَيَعۡقُوبَ نَافِلَةٗۖ وَكُلّٗا جَعَلۡنَا صَٰلِحِينَ
iṉṉum nām avarukku is'hākkaiyum, mēlatikamāka yaḥkūpaiyum aḷittōm; ivarkaḷ ovvoruvaraiyum (sālihāṉa) nallaṭiyārkaḷākkiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 72
وَجَعَلۡنَٰهُمۡ أَئِمَّةٗ يَهۡدُونَ بِأَمۡرِنَا وَأَوۡحَيۡنَآ إِلَيۡهِمۡ فِعۡلَ ٱلۡخَيۡرَٰتِ وَإِقَامَ ٱلصَّلَوٰةِ وَإِيتَآءَ ٱلزَّكَوٰةِۖ وَكَانُواْ لَنَا عَٰبِدِينَ
iṉṉum nam kaṭṭaḷaiyaik koṇṭu (makkaḷukku) nērvaḻi kāṭṭum imāmkaḷāka - talaivarkaḷāka - nām avarkaḷai ākkiṉōm; mēlum, naṉmaiyuṭaiya ceyalkaḷaik puriyumāṟum, toḻukaiyaik kaṭaippiṭikkumāṟum, jakāttai koṭuttu varumāṟum, nām avarkaḷukku vahī mūlam aṟivittōm - avarkaḷ nam'maiyē vaṇaṅkupavarkaḷāka iruntaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 73
وَلُوطًا ءَاتَيۡنَٰهُ حُكۡمٗا وَعِلۡمٗا وَنَجَّيۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡقَرۡيَةِ ٱلَّتِي كَانَت تَّعۡمَلُ ٱلۡخَبَـٰٓئِثَۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ قَوۡمَ سَوۡءٖ فَٰسِقِينَ
iṉṉum, lūttaiyum (napiyākki) - nām avarukku ñāṉattaiyum, kalviyaiyum koṭuttōm; aṟuvaṟuppāṉa ceyalkaḷaic ceytu koṇṭirun(tavarkaḷiṉ) ūrai viṭṭum avarai nām kāppāṟṟiṉōm; niccayamāka avarkaḷ mikavum keṭṭa camūkattiṉarākavum, perum pāvikaḷākavum iruntaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 74
وَأَدۡخَلۡنَٰهُ فِي رَحۡمَتِنَآۖ إِنَّهُۥ مِنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
Iṉṉum, avarai nam'muṭaiya kirupaiyil nām pukuttik koṇṭōm; niccayamāka avar (sālihāṉa) nallaṭiyārkaḷil uḷḷavarākavē iruntār
Surah Al-Anbiya, Verse 75
وَنُوحًا إِذۡ نَادَىٰ مِن قَبۡلُ فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ فَنَجَّيۡنَٰهُ وَأَهۡلَهُۥ مِنَ ٱلۡكَرۡبِ ٱلۡعَظِيمِ
iṉṉum, nūh - avar muṉṉē pirārttittapōtu, avarukku (avaruṭaiya pirārttaṉaiyai ēṟṟu)) patil kūṟiṉōm; avaraiyum, avaruṭaiya kuṭumpattāraiyum mikap periya tuṉpattiliruntum nām īṭēṟṟiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 76
وَنَصَرۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡقَوۡمِ ٱلَّذِينَ كَذَّبُواْ بِـَٔايَٰتِنَآۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ قَوۡمَ سَوۡءٖ فَأَغۡرَقۡنَٰهُمۡ أَجۡمَعِينَ
iṉṉum nam'muṭaiya attāṭcikaḷaip poyppikka muṟpaṭṭārkaḷē anta camūkattāriṭamiruntu avarukku utavi ceytōm. Niccayamāka avarkaḷ mikak keṭṭa camūkattārākavē iruntaṉar - ātalāl avarkaḷ aṉaivaraiyum nām mūḻkaṭittōm
Surah Al-Anbiya, Verse 77
وَدَاوُۥدَ وَسُلَيۡمَٰنَ إِذۡ يَحۡكُمَانِ فِي ٱلۡحَرۡثِ إِذۡ نَفَشَتۡ فِيهِ غَنَمُ ٱلۡقَوۡمِ وَكُنَّا لِحُكۡمِهِمۡ شَٰهِدِينَ
iṉṉum tāvūtum, sulaimāṉum (paṟṟi niṉaivu kūrvīrāka!) Vēḷāṇmai nilattil avarkaḷuṭaiya camūkattāriṉ āṭukaḷ iravil iṟaṅki mēynta pōtu, ataip paṟṟi avviruvarum tīrppuc ceyta pōtu, avarkaḷuṭaiya tīrppai nām kavaṉittuk koṇṭiruntōm
Surah Al-Anbiya, Verse 78
فَفَهَّمۡنَٰهَا سُلَيۡمَٰنَۚ وَكُلًّا ءَاتَيۡنَا حُكۡمٗا وَعِلۡمٗاۚ وَسَخَّرۡنَا مَعَ دَاوُۥدَ ٱلۡجِبَالَ يُسَبِّحۡنَ وَٱلطَّيۡرَۚ وَكُنَّا فَٰعِلِينَ
appōtu, nām sulaimāṉukku atai (tīrppiṉ niyāyattai) viḷaṅka vaittōm; mēlum, avviruvarukkum ñāṉattaiyum (naṟ)kalviyaiyum koṭuttōm; iṉṉum nām tāvūtukku malaikaḷaiyum paṟavaikaḷaiyum vacappaṭuttik koṭuttōm; avai (tāvūtuṭaṉ) taspīh ceytu koṇṭiruntaṉa - ivaṟṟai yellām nāmē ceytōm
Surah Al-Anbiya, Verse 79
وَعَلَّمۡنَٰهُ صَنۡعَةَ لَبُوسٖ لَّكُمۡ لِتُحۡصِنَكُم مِّنۢ بَأۡسِكُمۡۖ فَهَلۡ أَنتُمۡ شَٰكِرُونَ
iṉṉum nīṅkaḷ pēriṭum pōtu uṅkaḷaip pātukāttuk koḷvataṟkāṉa kavacaṅkaḷ ceyvatai, avarukku nām kaṟṟuk koṭuttōm - eṉavē (ivaṟṟukkellām) nīṅkaḷ naṉṟi celuttukiṟavarkaḷāka irukkiṟīrkaḷā
Surah Al-Anbiya, Verse 80
وَلِسُلَيۡمَٰنَ ٱلرِّيحَ عَاصِفَةٗ تَجۡرِي بِأَمۡرِهِۦٓ إِلَى ٱلۡأَرۡضِ ٱلَّتِي بَٰرَكۡنَا فِيهَاۚ وَكُنَّا بِكُلِّ شَيۡءٍ عَٰلِمِينَ
Iṉṉum sulaimāṉukkuk kaṭumaiyāka vīcum kāṟṟaiyum (nām vacappaṭuttik koṭuttōm) atu, avaruṭaiya ēvaliṉ paṭi, nām enta pūmiyai pākkiyamuṭaiyatākkiṉōmō (anta pūmikkum avarai eṭuttuc) ceṉṟatu ivvāṟu, ovvoru poruḷaiyum paṟṟi nām aṟintōrākavē irukkiṉṟōm
Surah Al-Anbiya, Verse 81
وَمِنَ ٱلشَّيَٰطِينِ مَن يَغُوصُونَ لَهُۥ وَيَعۡمَلُونَ عَمَلٗا دُونَ ذَٰلِكَۖ وَكُنَّا لَهُمۡ حَٰفِظِينَ
iṉṉum, ṣaittāṉkaḷiliruntum avarukkākak (kaṭalil) mūḻki varak kūṭiyavarkaḷai (nām vacappaṭuttik koṭuttōm; itu tavira) maṟṟi vēlaikaḷaiyum (anta ṣaittāṉkaḷ) ceyyum; aṉṟiyum nāmē avaṟṟaik kaṇkāṇittu vantōm
Surah Al-Anbiya, Verse 82
۞وَأَيُّوبَ إِذۡ نَادَىٰ رَبَّهُۥٓ أَنِّي مَسَّنِيَ ٱلضُّرُّ وَأَنتَ أَرۡحَمُ ٱلرَّـٰحِمِينَ
iṉṉum, aiyūp tam iṟaivaṉiṭam"niccayamāka eṉṉai (nōyiṉālāṉa) tuṉpam tīṇṭiyirukkiṟatu (iṟaivaṉē!) Kirupai ceypavarkaḷilellām nīyē mikak kirupai ceypavaṉāka irukkiṉṟāy" eṉṟu pirārttit pōtu
Surah Al-Anbiya, Verse 83
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ فَكَشَفۡنَا مَا بِهِۦ مِن ضُرّٖۖ وَءَاتَيۡنَٰهُ أَهۡلَهُۥ وَمِثۡلَهُم مَّعَهُمۡ رَحۡمَةٗ مِّنۡ عِندِنَا وَذِكۡرَىٰ لِلۡعَٰبِدِينَ
nām avaruṭaiya pirārttaṉaiyai ēṟṟuk koṇṭōm; avarukku ēṟpaṭṭirunta tuṉpattaiyum nīkki viṭṭōm; avaruṭaiya kuṭumpattaiyum, piṉṉum ataip pōṉṟa oru tokaiyiṉaraiyum (avarukkuk kuṭumpamākak) koṭuttōm - itu nam'miṭattiliruntuḷḷa kirupaiyākavum āpitīṉkaḷukku (vaṇaṅkupavarkaḷukku) niṉaivūṭṭutalākavum irukkiṟatu
Surah Al-Anbiya, Verse 84
وَإِسۡمَٰعِيلَ وَإِدۡرِيسَ وَذَا ٱلۡكِفۡلِۖ كُلّٞ مِّنَ ٱلصَّـٰبِرِينَ
iṉṉum; ismāyīlaiyum, itrīsaiyum, tulkiḥplaiyum (napiyē! Nīr niṉaivu kūrvīrāka) avarkaḷ yāvarum poṟumaiyāḷarkaḷil niṉṟumuḷḷavarkaḷē
Surah Al-Anbiya, Verse 85
وَأَدۡخَلۡنَٰهُمۡ فِي رَحۡمَتِنَآۖ إِنَّهُم مِّنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
ivarkaḷ (ellōraiyum) nām nam kirupaiyil pukuttik koṇṭōm, niccayamāka ivarkaḷ (sālihīṉkaḷāṉa) nallaṭiyārkaḷil niṉṟumuḷḷavarkaḷē
Surah Al-Anbiya, Verse 86
وَذَا ٱلنُّونِ إِذ ذَّهَبَ مُغَٰضِبٗا فَظَنَّ أَن لَّن نَّقۡدِرَ عَلَيۡهِ فَنَادَىٰ فِي ٱلظُّلُمَٰتِ أَن لَّآ إِلَٰهَ إِلَّآ أَنتَ سُبۡحَٰنَكَ إِنِّي كُنتُ مِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
Iṉṉum (niṉaivu kūrvīrāka); tuṉṉūṉ (yūṉus tam camūkattavarai viṭṭum) kōpamāka veḷiyēṟiya pōtu, (pāvikaḷ camūkattai viṭṭum veḷiyēṟi viṭṭa paṭiyāl) avarai nām nerukkaṭiyil ākkamāṭṭōm eṉṟu eṇṇik koṇṭār eṉavē avar (mīṉ vayiṟṟiṉ) āḻnta iruḷiliruntu"uṉṉait tavira vaṇakkattiṟkuriya nāyaṉ yārumillai; nī mikavum tūymaiyāṉavaṉ; niccayamāka nāṉ aniyāyakkārarkaḷil oruvaṉāki viṭṭēṉ" eṉṟu pirārttittār
Surah Al-Anbiya, Verse 87
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ وَنَجَّيۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡغَمِّۚ وَكَذَٰلِكَ نُـۨجِي ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
eṉavē, nām avaruṭaiya pirārttaṉaiyai ēṟṟuk koṇṭōm; avarait tukkattiliruntum viṭuvittōm. Ivvāṟē muḥmiṉkaḷaiyum viṭuvippōm
Surah Al-Anbiya, Verse 88
وَزَكَرِيَّآ إِذۡ نَادَىٰ رَبَّهُۥ رَبِّ لَا تَذَرۡنِي فَرۡدٗا وَأَنتَ خَيۡرُ ٱلۡوَٰرِثِينَ
iṉṉum jakariyā tam iṟaivaṉiṭam"eṉ iṟaivā! Nī eṉṉai (cantatiyillāmal) oṟṟaiyāka viṭṭu viṭātē! Nīyō aṉantaraṅkoḷvōril mikavum mēlāṉavaṉ" eṉṟu pirārttit pōtu
Surah Al-Anbiya, Verse 89
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ وَوَهَبۡنَا لَهُۥ يَحۡيَىٰ وَأَصۡلَحۡنَا لَهُۥ زَوۡجَهُۥٓۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ يُسَٰرِعُونَ فِي ٱلۡخَيۡرَٰتِ وَيَدۡعُونَنَا رَغَبٗا وَرَهَبٗاۖ وَكَانُواْ لَنَا خَٰشِعِينَ
nām avaruṭaiya pirārttaṉaiyai ēṟṟuk koṇṭōm; avarukkāka avaruṭaiya maṉaiviyai (malaṭṭut taṉattai nīkki) cukappaṭutti, avarukku yahyāvaiyum aḷittōm; niccayamāka ivarkaḷ yāvarum naṉmaikaḷ ceyvatil viraipavarkaḷāka iruntārkaḷ - iṉṉum, avarkaḷ nam'mai ācai koṇṭum, payattōṭum pirārttittārkaḷ. Mēlum, avarkaḷ nam'miṭam uḷḷaccam koṇṭavarkaḷāka iruntārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 90
وَٱلَّتِيٓ أَحۡصَنَتۡ فَرۡجَهَا فَنَفَخۡنَا فِيهَا مِن رُّوحِنَا وَجَعَلۡنَٰهَا وَٱبۡنَهَآ ءَايَةٗ لِّلۡعَٰلَمِينَ
iṉṉum tam kaṟpaik kāttuk koṇṭa (maryam eṉpa)varaip paṟṟi (napiyē! Niṉaivu kūrum) eṉiṉum, nam āṉmāviliruntu nām avaril ūti avaraiyum, avar putalvaraiyum akilattārukku ōr attāṭciyākavum ākkiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 91
إِنَّ هَٰذِهِۦٓ أُمَّتُكُمۡ أُمَّةٗ وَٰحِدَةٗ وَأَنَا۠ رَبُّكُمۡ فَٱعۡبُدُونِ
niccayamāka uṅkaḷ'um'mattu' - camutāyam - (vēṟṟumai ētumillā) orē camutāyam tāṉ; mēlum nāṉē uṅkaḷ iṟaivaṉ. Ākaiyāl, eṉṉaiyē nīṅkaḷ vaṇaṅkuṅkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 92
وَتَقَطَّعُوٓاْ أَمۡرَهُم بَيۡنَهُمۡۖ كُلٌّ إِلَيۡنَا رَٰجِعُونَ
(Piṉṉar) avarkaḷ taṅkaḷukkiṭaiyē taṅkaḷ (mārkka) kāriyaṅkaḷil piḷavupaṭṭaṉar. Aṉaivarum nam'miṭamē mīḷpavarkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 93
فَمَن يَعۡمَلۡ مِنَ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ وَهُوَ مُؤۡمِنٞ فَلَا كُفۡرَانَ لِسَعۡيِهِۦ وَإِنَّا لَهُۥ كَٰتِبُونَ
eṉavē, evar muḥmiṉāka, nalla amalkaḷai ceykiṟārō avaruṭaiya muyaṟci vīṇāki viṭātu. Niccayamāka nāmē atai (avarukkāka)p pativu ceytu vaikkiṟōm
Surah Al-Anbiya, Verse 94
وَحَرَٰمٌ عَلَىٰ قَرۡيَةٍ أَهۡلَكۡنَٰهَآ أَنَّهُمۡ لَا يَرۡجِعُونَ
nām evvūrārkaḷai aḻittu viṭṭōmō avarkaḷ (tirumpavum ivvulakam varuvatu) taṭukkappaṭṭuḷḷatu niccayamāka avarkaḷ tirumpa māṭṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 95
حَتَّىٰٓ إِذَا فُتِحَتۡ يَأۡجُوجُ وَمَأۡجُوجُ وَهُم مِّن كُلِّ حَدَبٖ يَنسِلُونَ
yaḥjūju, maḥjūju (kūṭṭattār)kku vaḻi tiṟakkappaṭum pōtu, avarkaḷ ovvoru mēṭṭiliruntum iṟaṅkip paravuvārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 96
وَٱقۡتَرَبَ ٱلۡوَعۡدُ ٱلۡحَقُّ فَإِذَا هِيَ شَٰخِصَةٌ أَبۡصَٰرُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ يَٰوَيۡلَنَا قَدۡ كُنَّا فِي غَفۡلَةٖ مِّنۡ هَٰذَا بَلۡ كُنَّا ظَٰلِمِينَ
(iṟuti nāḷaip paṟṟiya) uṇmaiyāṉa vākkuṟuti neruṅkiṉāl, (ataikkāṇum) kāḥpirkaḷiṉ kaṇkaḷ tiṟantapaṭiyē nilaikutti niṉṟu viṭum; (aṉṟiyum avarkaḷ;)"eṅkaḷukku kēṭu tāṉ! Niccayamāka nāṅkaḷ itai utācīṉappaṭuttiyavarkaḷākavē iruntuviṭṭōm; - atu maṭṭumillai - nām aniyāyam ceytavarkaḷākavum iruntu viṭṭōm" (eṉṟu kūṟuvārkaḷ)
Surah Al-Anbiya, Verse 97
إِنَّكُمۡ وَمَا تَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِ حَصَبُ جَهَنَّمَ أَنتُمۡ لَهَا وَٰرِدُونَ
niccayamāka nīṅkaḷum, allāhvai aṉṟi nīṅkaḷ vaṇaṅkiyavaiyum narakattiṟku viṟakukaḷē! Nīṅkaḷ (yāvarum) narakattiṟku vantu cērpavarkaḷē! (Eṉṟu avarkaḷukkuc collappaṭum)
Surah Al-Anbiya, Verse 98
لَوۡ كَانَ هَـٰٓؤُلَآءِ ءَالِهَةٗ مَّا وَرَدُوهَاۖ وَكُلّٞ فِيهَا خَٰلِدُونَ
ivai teyvaṅkaḷāka iruntiruntāl, (an narakattiṟku) vantu cērntirukka māṭṭā iṉṉum aṉaivarum atil nirantaramāyiruppar
Surah Al-Anbiya, Verse 99
لَهُمۡ فِيهَا زَفِيرٞ وَهُمۡ فِيهَا لَا يَسۡمَعُونَ
atil avarkaḷukku vētaṉai muṉakkam irukkiṟatu. Mēlum avarkaḷ atilē (etaṉaiyum) ceviyuṟamāṭṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 100
إِنَّ ٱلَّذِينَ سَبَقَتۡ لَهُم مِّنَّا ٱلۡحُسۡنَىٰٓ أُوْلَـٰٓئِكَ عَنۡهَا مُبۡعَدُونَ
niccayamāka, evarkaḷukku nam'miṭamiruntu (maṟumaip pēṟṟukkāṉa) naṉmaikaḷ muṉ ceṉṟirukkiṟatō, avarkaḷ a(n narakat)tiliruntu veku tolaivil iruppārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 101
لَا يَسۡمَعُونَ حَسِيسَهَاۖ وَهُمۡ فِي مَا ٱشۡتَهَتۡ أَنفُسُهُمۡ خَٰلِدُونَ
(ittakaiya cuvarkkavācikaḷ narakiṉ) kūccalaik kēṭkamāṭṭārkaḷ; tām virumpum iṉpattilēyē avarkaḷ eṉṟeṉṟum nilaittiruppārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 102
لَا يَحۡزُنُهُمُ ٱلۡفَزَعُ ٱلۡأَكۡبَرُ وَتَتَلَقَّىٰهُمُ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ هَٰذَا يَوۡمُكُمُ ٱلَّذِي كُنتُمۡ تُوعَدُونَ
(Annāḷil ēṟpaṭum) perum tikil avarkaḷai varuttātu, malakkukaḷ avarkaḷaic cantittu"uṅkaḷukku vākkaḷikkappaṭṭa nāḷ itutāṉ" (eṉṟu kūṟuvārkaḷ)
Surah Al-Anbiya, Verse 103
يَوۡمَ نَطۡوِي ٱلسَّمَآءَ كَطَيِّ ٱلسِّجِلِّ لِلۡكُتُبِۚ كَمَا بَدَأۡنَآ أَوَّلَ خَلۡقٖ نُّعِيدُهُۥۚ وَعۡدًا عَلَيۡنَآۚ إِنَّا كُنَّا فَٰعِلِينَ
eḻutappaṭṭa ēṭukaḷaic caruṭṭuvataip pōl vāṉattai nām curuṭṭiviṭum annāḷai (napiyē! Niṉaivūṭṭuvīrāka!); Mutalil paṭaippukaḷaip paṭaittatu pōṉṟē, (annāḷil) ataṉai mīṭṭuvōm; itu nam mītu vākkuṟutiyākum; niccayamāka nām itaṉai ceyvōm
Surah Al-Anbiya, Verse 104
وَلَقَدۡ كَتَبۡنَا فِي ٱلزَّبُورِ مِنۢ بَعۡدِ ٱلذِّكۡرِ أَنَّ ٱلۡأَرۡضَ يَرِثُهَا عِبَادِيَ ٱلصَّـٰلِحُونَ
niccayamāka nām japūr vētattil, (muntiya vētattaip paṟṟi) niṉaivūṭṭiya piṉ; "niccayamāka pūmiyai (sālihāṉa) eṉṉuṭaiya nallaṭiyārkaḷ vāricāka aṭaivārkaḷ eṉṟu eḻutiyirukkiṟōm
Surah Al-Anbiya, Verse 105
إِنَّ فِي هَٰذَا لَبَلَٰغٗا لِّقَوۡمٍ عَٰبِدِينَ
vaṇaṅkum makkaḷukku itil (ikkur'āṉil) niccayamākap pōtumāṉa (vaḻikāṭṭutal) irukkiṟatu
Surah Al-Anbiya, Verse 106
وَمَآ أَرۡسَلۡنَٰكَ إِلَّا رَحۡمَةٗ لِّلۡعَٰلَمِينَ
(napiyē!) Nām um'mai akilattārukku ellām rahmattāka - ōr aruṭ koṭaiyākavēyaṉṟi aṉuppavillai
Surah Al-Anbiya, Verse 107
قُلۡ إِنَّمَا يُوحَىٰٓ إِلَيَّ أَنَّمَآ إِلَٰهُكُمۡ إِلَٰهٞ وَٰحِدٞۖ فَهَلۡ أَنتُم مُّسۡلِمُونَ
eṉakku vahī aṟivikkappaṭṭiruppatellām; 'uṅkaḷ nāyaṉ orē nāyaṉ tāṉ' eṉpatutāṉ; ākavē nīṅkaḷ avaṉukku vaḻippaṭṭu naṭappīrkaḷā?" (Eṉṟu napiyē!) Nīr kēṭpīrāka
Surah Al-Anbiya, Verse 108
فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَقُلۡ ءَاذَنتُكُمۡ عَلَىٰ سَوَآءٖۖ وَإِنۡ أَدۡرِيٓ أَقَرِيبٌ أَم بَعِيدٞ مَّا تُوعَدُونَ
āṉāl, avarkaḷ puṟakkaṇittu viṭuvārkaḷāyiṉ"nāṉ uṅkaḷ (ellōrukkum) camamāka aṟivittuviṭṭēṉ; iṉṉum, uṅkaḷukku vākkaḷikkap paṭṭa (vētaṉaiyāṉa)tu camīpattilirukkiṟatā allatu tūrattil irukkiṟatā eṉpatai nāṉ aṟiyamāṭṭēṉ" eṉṟu (napiyē!) Nīr colliviṭuvīrāka
Surah Al-Anbiya, Verse 109
إِنَّهُۥ يَعۡلَمُ ٱلۡجَهۡرَ مِنَ ٱلۡقَوۡلِ وَيَعۡلَمُ مَا تَكۡتُمُونَ
veḷippaṭaiyāka (nīṅkaḷ pēcum) pēccaiyum avaṉ niccayamāka aṟikiṟāṉ; nīṅkaḷ (irutayattil) maṟaittu vaippataiyum avaṉ (niccayamāka) aṟikiṟāṉ (eṉṟum)
Surah Al-Anbiya, Verse 110
وَإِنۡ أَدۡرِي لَعَلَّهُۥ فِتۡنَةٞ لَّكُمۡ وَمَتَٰعٌ إِلَىٰ حِينٖ
inta tāmatam uṅkaḷukku cōtaṉaiyākavum kuṟippaṭṭa kālam varai cukam aṉupavippataṟkākavum irukkumā eṉpatai nāṉ aṟiyamāṭṭēṉ
Surah Al-Anbiya, Verse 111
قَٰلَ رَبِّ ٱحۡكُم بِٱلۡحَقِّۗ وَرَبُّنَا ٱلرَّحۡمَٰنُ ٱلۡمُسۡتَعَانُ عَلَىٰ مَا تَصِفُونَ
Eṉ iṟaivā! Cattiyat tīrppu vaḻaṅkuvāyāka! Eṉṟu kūṟiṉār. Eṅkaḷ iṟaivaṉō aḷavaṟṟa aruḷāḷaṉ. Nīṅkaḷ varṇippataṟku etirāka utavi tēṭappaṭupavaṉ
Surah Al-Anbiya, Verse 112