Surah Al-Anbiya - Tamil Translation by Abdulhameed Baqavi
ٱقۡتَرَبَ لِلنَّاسِ حِسَابُهُمۡ وَهُمۡ فِي غَفۡلَةٖ مُّعۡرِضُونَ
maṉitarkaḷukku avarkaḷuṭaiya kēḷvi kaṇakku (nāḷ) neruṅkik koṇṭē varukiṟatu; eṉiṉum, avarkaḷō ataip puṟakkaṇittuk kavalai aṟṟavarkaḷāka irukkiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 1
مَا يَأۡتِيهِم مِّن ذِكۡرٖ مِّن رَّبِّهِم مُّحۡدَثٍ إِلَّا ٱسۡتَمَعُوهُ وَهُمۡ يَلۡعَبُونَ
Taṅkaḷ iṟaivaṉiṭamiruntu putitāka oru nallupatēcam varum pōtellām atai avarkaḷ (nampātu parikācam ceytu) viḷaiyāṭik koṇṭē kēṭkiṟārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 2
لَاهِيَةٗ قُلُوبُهُمۡۗ وَأَسَرُّواْ ٱلنَّجۡوَى ٱلَّذِينَ ظَلَمُواْ هَلۡ هَٰذَآ إِلَّا بَشَرٞ مِّثۡلُكُمۡۖ أَفَتَأۡتُونَ ٱلسِّحۡرَ وَأَنتُمۡ تُبۡصِرُونَ
avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷ (uṇmaiyaic) cintippatē illai. Ittakaiya aniyāyakkārarkaḷ (nam tūtaraip paṟṟi) ‘‘ivar uṅkaḷaip pōṉṟa oru maṉitarē tavira vēṟeṉṉa? Nīṅkaḷ pārttuk koṇṭē (avaruṭaiya) cūṉiyattil cikka varukiṟīrkaḷā?'' Eṉṟu taṅkaḷukkuḷ irakaciyamākap pēcik koḷkiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 3
قَالَ رَبِّي يَعۡلَمُ ٱلۡقَوۡلَ فِي ٱلسَّمَآءِ وَٱلۡأَرۡضِۖ وَهُوَ ٱلسَّمِيعُ ٱلۡعَلِيمُ
‘‘vāṉaṅkaḷilō pūmiyilō (rakaciyamākavum, veḷippaṭaiyākavum pēcappaṭum) ellā vākkiyaṅkaḷaiyum eṉ iṟaivaṉ naṉkaṟivāṉ. Ēṉeṉṟāl, avaṉtāṉ (aṉaittaiyum) ceviyuṟupavaṉ, naṉkaṟipavaṉ āvāṉ'' eṉṟu (nam tūtar) patil kūṟiṉār
Surah Al-Anbiya, Verse 4
بَلۡ قَالُوٓاْ أَضۡغَٰثُ أَحۡلَٰمِۭ بَلِ ٱفۡتَرَىٰهُ بَلۡ هُوَ شَاعِرٞ فَلۡيَأۡتِنَا بِـَٔايَةٖ كَمَآ أُرۡسِلَ ٱلۡأَوَّلُونَ
(tavira, avarkaḷ nam vacaṉaṅkaḷaip paṟṟi) māṟāka, ‘‘ivai citaṟiya cintaṉai(yāl ēṟpaṭṭa vākkiyaṅ)kaḷ eṉṟum, nam tūtar itaip poyyākat tāmē kaṟpaṉai ceytukoṇṭār eṉṟum, ivar oru kaviñartāṉ; (taṉ kavitai āṟṟalāl amaitta vākkiyaṅkaḷē ivai) eṉṟum (kūṟuvatuṭaṉ) muṟkālattil aṉuppappaṭṭa tūtarkaḷ (koṇṭu vantataip) pōla ivarum (nām virumpukiṟavāṟu) ōr attāṭciyai nam'miṭam koṇṭu varaṭṭum'' eṉṟum kūṟukiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 5
مَآ ءَامَنَتۡ قَبۡلَهُم مِّن قَرۡيَةٍ أَهۡلَكۡنَٰهَآۖ أَفَهُمۡ يُؤۡمِنُونَ
ivarkaḷukku muṉṉar nām aḻittuviṭṭa ūrāril oruvarumē (avarkaḷ virumpiya attāṭcikaḷaik kaṇṭa piṉṉar) nampikkai koḷḷavillai. (Avvāṟirukka) ivarkaḷā nampikkai koḷḷap pōkiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 6
وَمَآ أَرۡسَلۡنَا قَبۡلَكَ إِلَّا رِجَالٗا نُّوحِيٓ إِلَيۡهِمۡۖ فَسۡـَٔلُوٓاْ أَهۡلَ ٱلذِّكۡرِ إِن كُنتُمۡ لَا تَعۡلَمُونَ
(Napiyē!) Umakku muṉṉarum (maṉitarkaḷil) āṇkaḷaiyē tavira vēṟoruvaraiyum nām nam tūtarāka aṉuppavillai. (Umakku aṟivippatu pōṉṟē nam kaṭṭaḷaikaḷai) avarkaḷukkum vahyi (mūlam) aṟivittōm. Ākavē, (ivarkaḷai nōkki kūṟuvīrāka. Itu) uṅkaḷukkut teriyātiruntāl (muṉṉuḷḷa vēta) ñāṉamuṭaiyavarkaḷiṭam kēṭṭu aṟintu koḷḷuṅkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 7
وَمَا جَعَلۡنَٰهُمۡ جَسَدٗا لَّا يَأۡكُلُونَ ٱلطَّعَامَ وَمَا كَانُواْ خَٰلِدِينَ
uṇavē uṭkoḷḷāta uṭalai avarkaḷukku (tūtarkaḷukku) nām koṭukka villai. Tavira, avarkaḷ (pūmiyil eṉṟumē maraṇikkāta) nirantaram peṟṟavarkaḷākavum irukkavillai
Surah Al-Anbiya, Verse 8
ثُمَّ صَدَقۡنَٰهُمُ ٱلۡوَعۡدَ فَأَنجَيۡنَٰهُمۡ وَمَن نَّشَآءُ وَأَهۡلَكۡنَا ٱلۡمُسۡرِفِينَ
piṉṉar, (avarkaḷai pātukāttuk koḷvatāka nām) avarkaḷukkaḷitta vākkuṟutiyai uṇmaiyākkum poruṭṭu avarkaḷaiyum, nām virumpiya maṟṟavarkaḷaiyum pātukāttuk koṇṭu varampumīṟiyavarkaḷai aḻittuviṭṭōm
Surah Al-Anbiya, Verse 9
لَقَدۡ أَنزَلۡنَآ إِلَيۡكُمۡ كِتَٰبٗا فِيهِ ذِكۡرُكُمۡۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
uṅkaḷukku(p pōtumāṉa) nallupatēcaṅkaḷ uḷḷa vētattaiyē niccayamāka uṅkaḷukku aruḷiyirukkiṟōm. Ivvaḷavu kūṭa nīṅkaḷ aṟintukoḷḷa vēṇṭāmā
Surah Al-Anbiya, Verse 10
وَكَمۡ قَصَمۡنَا مِن قَرۡيَةٖ كَانَتۡ ظَالِمَةٗ وَأَنشَأۡنَا بَعۡدَهَا قَوۡمًا ءَاخَرِينَ
aniyāyakkārarkaḷ vacitta ettaṉaiyō ūrkaḷai nām aḻittu nācamākki viṭṭōm. Avarkaḷukkup piṉṉar (avviṭattil) vēṟu makkaḷai uṟpatti ceytōm
Surah Al-Anbiya, Verse 11
فَلَمَّآ أَحَسُّواْ بَأۡسَنَآ إِذَا هُم مِّنۡهَا يَرۡكُضُونَ
avarkaḷum nam vētaṉaiyiṉ aṟikuṟiyai uṇarntu koṇṭa māttirattil taṅkaḷ ūraiviṭṭu viraintu ōṭa ārampittārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 12
لَا تَرۡكُضُواْ وَٱرۡجِعُوٓاْ إِلَىٰ مَآ أُتۡرِفۡتُمۡ فِيهِ وَمَسَٰكِنِكُمۡ لَعَلَّكُمۡ تُسۡـَٔلُونَ
(accamayam nām avarkaḷai nōkki) ‘‘nīṅkaḷ vēkamāka ōṭātīrkaḷ! Nīṅkaḷ mikka āṭamparamāka aṉupavittu vanta celvattiṉ pakkamum, uṅkaḷ vīṭukaḷukkum nīṅkaḷ tirumpuṅkaḷ. Aṅku nīṅkaḷ atu paṟṟi kēṭkappaṭuvīrkaḷ'' (eṉṟu kūṟiṉōm)
Surah Al-Anbiya, Verse 13
قَالُواْ يَٰوَيۡلَنَآ إِنَّا كُنَّا ظَٰلِمِينَ
ataṟkavarkaḷ ‘‘eṅkaḷ kēṭē! Niccayamāka nāṅkaḷ (varampu mīṟiya) tīyavarkaḷāka iruntōm'' eṉṟu kūkkuraliṭṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 14
فَمَا زَالَت تِّلۡكَ دَعۡوَىٰهُمۡ حَتَّىٰ جَعَلۡنَٰهُمۡ حَصِيدًا خَٰمِدِينَ
avarkaḷuṭaiya akkūkkural avarkaḷai nām aḻittuc cāmpalākkum varai nīṭittiruntatu
Surah Al-Anbiya, Verse 15
وَمَا خَلَقۡنَا ٱلسَّمَآءَ وَٱلۡأَرۡضَ وَمَا بَيۡنَهُمَا لَٰعِبِينَ
Vāṉaṅkaḷaiyum, pūmiyaiyum, ataṟku mattiyil uḷḷavaṟṟaiyum vīṇ viḷaiyāṭṭukkāka nām paṭaikkavillai
Surah Al-Anbiya, Verse 16
لَوۡ أَرَدۡنَآ أَن نَّتَّخِذَ لَهۡوٗا لَّٱتَّخَذۡنَٰهُ مِن لَّدُنَّآ إِن كُنَّا فَٰعِلِينَ
nām vīṇ viḷaiyāṭṭukkāraṉāka iruntu viḷaiyāṭa vēṇṭum eṉṟu nām karutiyum iruntāl nam'miṭamuḷḷa (namakkut takutiyāṉa)tai nām eṭuttu (viḷaiyāṭi)k koṇṭiruppōm
Surah Al-Anbiya, Verse 17
بَلۡ نَقۡذِفُ بِٱلۡحَقِّ عَلَى ٱلۡبَٰطِلِ فَيَدۡمَغُهُۥ فَإِذَا هُوَ زَاهِقٞۚ وَلَكُمُ ٱلۡوَيۡلُ مِمَّا تَصِفُونَ
avvāṟaṉṟu; meyyaip poyyiṉ mītu eṟikiṟōm. Atu atai (ataṉ talaiyai) uṭaittu viṭukiṟatu. Piṉṉar atu aḻintum viṭukiṟatu. (Ākavē, iṟaivaṉaip paṟṟi avaṉukku maṉaivi uṇṭeṉṟum, cantati uṇṭeṉṟum) nīṅkaḷ kūṟupavaṟṟiṉ kāraṇamāka uṅkaḷukkuk kēṭutāṉ
Surah Al-Anbiya, Verse 18
وَلَهُۥ مَن فِي ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِۚ وَمَنۡ عِندَهُۥ لَا يَسۡتَكۡبِرُونَ عَنۡ عِبَادَتِهِۦ وَلَا يَسۡتَحۡسِرُونَ
vāṉaṅkaḷilum pūmiyilumuḷḷa aṉaittum avaṉukkuriyaṉavē! Avaṉiṭattil irukkakkūṭiya (vāṉavarkaḷāyiṉum cari; avarkaḷum avaṉuṭaiya aṭiyārkaḷē! A)varkaḷ avaṉai vaṇaṅkātu perumai aṭikkavum māṭṭārkaḷ, cōrvuṟavum māṭṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 19
يُسَبِّحُونَ ٱلَّيۡلَ وَٱلنَّهَارَ لَا يَفۡتُرُونَ
avarkaḷ iravu pakal ennēramum iṭaiviṭātu avaṉaip pōṟṟi pukaḻntu tutittuk koṇṭē irukkiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 20
أَمِ ٱتَّخَذُوٓاْ ءَالِهَةٗ مِّنَ ٱلۡأَرۡضِ هُمۡ يُنشِرُونَ
pūmiyil uḷḷavaṟṟai ivarkaḷ kaṭavuḷkaḷāka eṭuttuk koṇṭirukkiṉṟaṉarē avai (maraṇittavarkaḷai) uyirppikkumā
Surah Al-Anbiya, Verse 21
لَوۡ كَانَ فِيهِمَآ ءَالِهَةٌ إِلَّا ٱللَّهُ لَفَسَدَتَاۚ فَسُبۡحَٰنَ ٱللَّهِ رَبِّ ٱلۡعَرۡشِ عَمَّا يَصِفُونَ
vāṉaṅkaḷilum pūmiyilum allāhvait tavira vēṟu kaṭavuḷkaḷ iruntiruntāl avai iraṇṭumē aḻintē pōyirukkum. Arṣiṉ atipatiyākiya allāh, avarkaḷ varṇikkum (ittakaiya kuṟṟam kuṟaikaḷāṉa) taṉmaikaḷiliruntu mikap paricuttamāṉavaṉ
Surah Al-Anbiya, Verse 22
لَا يُسۡـَٔلُ عَمَّا يَفۡعَلُ وَهُمۡ يُسۡـَٔلُونَ
avaṉ ceypavaṟṟaip paṟṟi (ēṉ ceytāy, etaṟkākac ceytāy eṉṟu) evarumē avaṉaik kēṭka muṭiyātu. (Avvaḷavu carva cutantiramum, vallamaiyum uḷḷavaṉ avaṉ.) Eṉiṉum, paṭaippukaḷtāṉ (avaravarkaḷuṭaiya ceyalaip paṟṟik) kēṭkappaṭuvārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 23
أَمِ ٱتَّخَذُواْ مِن دُونِهِۦٓ ءَالِهَةٗۖ قُلۡ هَاتُواْ بُرۡهَٰنَكُمۡۖ هَٰذَا ذِكۡرُ مَن مَّعِيَ وَذِكۡرُ مَن قَبۡلِيۚ بَلۡ أَكۡثَرُهُمۡ لَا يَعۡلَمُونَ ٱلۡحَقَّۖ فَهُم مُّعۡرِضُونَ
(Napiyē!) Ivarkaḷ allāh allātavaṟṟaik kaṭavuḷkaḷāka eṭuttuk koṇṭirukkiṉṟaṉarā? (Avvāṟāyiṉ avarkaḷai nōkki)''eṉṉuṭaṉ iruppavarkaḷiṉ vētamum, eṉakku muṉṉuḷḷavarkaḷiṉ vētamum itō irukkiṉṟaṉa. (Ivaṟṟiliruntu itaṟku) uṅkaḷ ātārattai nīṅkaḷ koṇṭu vāruṅkaḷ'' eṉṟu kūṟuvīrāka. Eṉiṉum, avarkaḷil perumpālāṉavarkaḷ uṇmaiyai aṟintu koḷḷa cakti aṟṟavarkaḷ. Ātalāl avarkaḷ (ivvētattaiyum) puṟakkaṇikkiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 24
وَمَآ أَرۡسَلۡنَا مِن قَبۡلِكَ مِن رَّسُولٍ إِلَّا نُوحِيٓ إِلَيۡهِ أَنَّهُۥ لَآ إِلَٰهَ إِلَّآ أَنَا۠ فَٱعۡبُدُونِ
uṅkaḷukku muṉṉar nām aṉuppiya tūtarkaḷukkellām, ‘‘niccayamāka eṉṉait tavira vaṇakkattiṟkuriya vēṟu iṟaivaṉ illavē illai; eṉṉaiyē nīṅkaḷ vaṇaṅkuṅkaḷ'' eṉṟu nām vahyi aṟivikkāmalillai
Surah Al-Anbiya, Verse 25
وَقَالُواْ ٱتَّخَذَ ٱلرَّحۡمَٰنُ وَلَدٗاۗ سُبۡحَٰنَهُۥۚ بَلۡ عِبَادٞ مُّكۡرَمُونَ
(avvāṟiruntum) rahmāṉ (vāṉavarkaḷai taṉakkup peṇ) cantatiyākkik koṇṭāṉ eṉṟu ivarkaḷ kūṟukiṉṟaṉar. Avaṉō mikap paricuttamāṉavaṉ. (Vāṉavarkaḷ avaṉuṭaiya cantatikaḷaṉṟu,) eṉiṉum, (avaṉuṭaiya) kaṇṇiyamikka aṭiyārkaḷ āvar
Surah Al-Anbiya, Verse 26
لَا يَسۡبِقُونَهُۥ بِٱلۡقَوۡلِ وَهُم بِأَمۡرِهِۦ يَعۡمَلُونَ
(avaṉukku muṉṉāl) i(vvāṉa)varkaḷ oru vārttaiyum mīṟip pēca māṭṭārkaḷ. Avaṉ iṭṭa kaṭṭaḷaiyai ivarkaḷ ceytu koṇṭu iruppārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 27
يَعۡلَمُ مَا بَيۡنَ أَيۡدِيهِمۡ وَمَا خَلۡفَهُمۡ وَلَا يَشۡفَعُونَ إِلَّا لِمَنِ ٱرۡتَضَىٰ وَهُم مِّنۡ خَشۡيَتِهِۦ مُشۡفِقُونَ
avarkaḷukku muṉṉiruppavaṟṟaiyum, piṉṉiruppavaṟṟaiyum avaṉ naṉkaṟivāṉ. Avaṉ virumpiyavarkaḷukkē tavira maṟṟevarukkum ivarkaḷ cipāricu ceyyamāṭṭārkaḷ. Iṉṉum, avaṉukkup payantu naṭuṅkik koṇṭē iruppārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 28
۞وَمَن يَقُلۡ مِنۡهُمۡ إِنِّيٓ إِلَٰهٞ مِّن دُونِهِۦ فَذَٰلِكَ نَجۡزِيهِ جَهَنَّمَۚ كَذَٰلِكَ نَجۡزِي ٱلظَّـٰلِمِينَ
avarkaḷil evarēṉum ‘‘allāhvaiyaṉṟi niccayamāka nāṉum vaṇakkattiṟkuriya ōr iṟaivaṉtāṉ'' eṉṟu kūṟiṉāl, avarukku narakattaiyē nām kūliyākkuvōm. Aniyāyakkārarkaḷukku avvāṟē kūli koṭuppōm
Surah Al-Anbiya, Verse 29
أَوَلَمۡ يَرَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ أَنَّ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضَ كَانَتَا رَتۡقٗا فَفَتَقۡنَٰهُمَاۖ وَجَعَلۡنَا مِنَ ٱلۡمَآءِ كُلَّ شَيۡءٍ حَيٍّۚ أَفَلَا يُؤۡمِنُونَ
(Ārampattil) vāṉam (eṉṟum) pūmi (eṉṟum taṉittaṉiyāka) illāmal iruntatai nāmē pirittamaittu, (vāṉattiliruntu maḻaiyai poḻiyac ceytu anta maḻai) nīraik koṇṭu uyiruḷḷa ovvoṉṟaiyum (vāḻntirukkac) ceytōm eṉpataiyum innirākarippavarkaḷ pārkkavillaiyā? Ākavē, ivarkaḷ nampikkai koḷḷa māṭṭārkaḷā
Surah Al-Anbiya, Verse 30
وَجَعَلۡنَا فِي ٱلۡأَرۡضِ رَوَٰسِيَ أَن تَمِيدَ بِهِمۡ وَجَعَلۡنَا فِيهَا فِجَاجٗا سُبُلٗا لَّعَلَّهُمۡ يَهۡتَدُونَ
pūmi maṉitarkaḷuṭaṉ cāyntuviṭātirukkum poruṭṭu atil malaikaḷai nāmtāṉ nāṭṭiṉōm. Avarkaḷ virumpiya iṭattiṟku cariyāka cellum poruṭṭu atil vicālamāṉa vaḻikaḷaiyum nāmtāṉ ēṟpaṭuttiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 31
وَجَعَلۡنَا ٱلسَّمَآءَ سَقۡفٗا مَّحۡفُوظٗاۖ وَهُمۡ عَنۡ ءَايَٰتِهَا مُعۡرِضُونَ
mēlum, vāṉattaip pattiramāṉa oru mukaṭṭaippōl nāmtāṉ amaittōm. (Ivvāṟellāmiruntum) avaṟṟiluḷḷa attāṭcikaḷai avarkaḷ puṟakkaṇikkiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 32
وَهُوَ ٱلَّذِي خَلَقَ ٱلَّيۡلَ وَٱلنَّهَارَ وَٱلشَّمۡسَ وَٱلۡقَمَرَۖ كُلّٞ فِي فَلَكٖ يَسۡبَحُونَ
avaṉē iravaiyum pakalaiyum (paṭaittāṉ.) Cūriyaṉaiyum cantiraṉaiyum paṭaittāṉ. Ivai ellām vāṉattil nīntic cel(vataip pōl cel)kiṉṟaṉa
Surah Al-Anbiya, Verse 33
وَمَا جَعَلۡنَا لِبَشَرٖ مِّن قَبۡلِكَ ٱلۡخُلۡدَۖ أَفَإِيْن مِّتَّ فَهُمُ ٱلۡخَٰلِدُونَ
(napiyē!) Umakku muṉṉar enta maṉitaṉukkumē nām maraṇamaṟṟa vāḻkkaiyai ēṟpaṭuttavillai. Ākavē, nīr iṟantuviṭṭa piṉṉar (eṉṉa) ivarkaḷ eṉṟeṉṟum vāḻappōkiṟārkaḷā
Surah Al-Anbiya, Verse 34
كُلُّ نَفۡسٖ ذَآئِقَةُ ٱلۡمَوۡتِۗ وَنَبۡلُوكُم بِٱلشَّرِّ وَٱلۡخَيۡرِ فِتۡنَةٗۖ وَإِلَيۡنَا تُرۡجَعُونَ
ovvōr ātmāvum maraṇattaic cuvaittē tīrum. Naṉmai, tīmai ceyyakkūṭiya nilaimaiyil uṅkaḷai (vaittu) nām cōtippōm. Piṉṉar nīṅkaḷ nam'miṭamē tirumpak koṇṭu varappaṭuvīrkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 35
وَإِذَا رَءَاكَ ٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ إِن يَتَّخِذُونَكَ إِلَّا هُزُوًا أَهَٰذَا ٱلَّذِي يَذۡكُرُ ءَالِهَتَكُمۡ وَهُم بِذِكۡرِ ٱلرَّحۡمَٰنِ هُمۡ كَٰفِرُونَ
(napiyē!) Nirākarippavarkaḷ um'maik kaṇṭāl (taṅkaḷukkuḷ oruvar maṟṟavarai nōkki) ‘‘uṅkaḷ teyvaṅkaḷaik kuṟai kūṟupavar ivartāṉā?'' Eṉṟu um'mai(c cuṭṭik kāṇpittu)p parikācam ceyyāmal iruppatillai. Eṉiṉum, avarkaḷō rahmā(ṉ aḷavaṟṟa aruḷāḷaṉ eṉṟu iṟaiva)ṉiṉ peyaraik kūṟuvataiyum maṟukkiṉṟaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 36
خُلِقَ ٱلۡإِنسَٰنُ مِنۡ عَجَلٖۚ سَأُوْرِيكُمۡ ءَايَٰتِي فَلَا تَسۡتَعۡجِلُونِ
Maṉitaṉ avacarakkāraṉākavē paṭaikkappaṭṭirukkiṟāṉ. (Ākavē, avarkaḷai nōkki napiyē! Kūṟuvīrāka: ‘‘Vētaṉaikaḷākiya) eṉ attāṭcikaḷai nāṉ aticīkkirattil uṅkaḷukkuk kāṇpippēṉ. Ākavē, nīṅkaḷ eṉṉiṭam avacarappaṭa vēṇṭām
Surah Al-Anbiya, Verse 37
وَيَقُولُونَ مَتَىٰ هَٰذَا ٱلۡوَعۡدُ إِن كُنتُمۡ صَٰدِقِينَ
(annirākarippavarkaḷ nampikkaiyāḷarkaḷai nōkki ‘‘vētaṉai varum eṉṟu) nīṅkaḷ kūṟuvatil uṇmaiyāṉavarkaḷāka iruntāl inta (miraṭṭal) vākku eppoḻutu varum'' eṉṟu avarkaḷ kēṭkiṟārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 38
لَوۡ يَعۡلَمُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ حِينَ لَا يَكُفُّونَ عَن وُجُوهِهِمُ ٱلنَّارَ وَلَا عَن ظُهُورِهِمۡ وَلَا هُمۡ يُنصَرُونَ
avarkaḷ taṅkaḷ mukaṅkaḷil iruntum, taṅkaḷ mutukukaḷil iruntum naraka neruppait taṭṭikkoḷḷa muṭiyāmalum, avarkaḷukku utavi ceyya oruvarum kiṭaikkāmalum pōkakkūṭiya (oru) kālam varumeṉpatai inta nirākarippavarkaḷ aṟintiruntāl (atu ivarkaḷukkē naṉṟu)
Surah Al-Anbiya, Verse 39
بَلۡ تَأۡتِيهِم بَغۡتَةٗ فَتَبۡهَتُهُمۡ فَلَا يَسۡتَطِيعُونَ رَدَّهَا وَلَا هُمۡ يُنظَرُونَ
eṉiṉum, atu ivarkaḷiṭam tiṭukūṟākavē vantu avarkaḷait taṭṭuk keṭṭut taṭumāṟumpaṭic ceytu viṭum; atait taṭṭik kaḻittuviṭa ivarkaḷāl muṭiyātu. Ivarkaḷukku ciṟitum avakācam koṭukkappaṭavum māṭṭātu
Surah Al-Anbiya, Verse 40
وَلَقَدِ ٱسۡتُهۡزِئَ بِرُسُلٖ مِّن قَبۡلِكَ فَحَاقَ بِٱلَّذِينَ سَخِرُواْ مِنۡهُم مَّا كَانُواْ بِهِۦ يَسۡتَهۡزِءُونَ
umakku muṉṉar vanta nam tūtarkaḷum (ivvāṟē etirikaḷāl) parikācam ceyyappaṭṭaṉar. Ākavē, parikācam ceytu koṇṭiruntavarkaḷai avarkaḷ parikācam ceyta vētaṉai vantu cūḻntu koṇṭatu
Surah Al-Anbiya, Verse 41
قُلۡ مَن يَكۡلَؤُكُم بِٱلَّيۡلِ وَٱلنَّهَارِ مِنَ ٱلرَّحۡمَٰنِۚ بَلۡ هُمۡ عَن ذِكۡرِ رَبِّهِم مُّعۡرِضُونَ
(napiyē! Ivarkaḷai nōkki) ‘‘iravilō pakalilō varakkūṭiya rahmāṉuṭaiya vētaṉaiyil iruntu uṅkaḷai pātukāppavar yār?'' Eṉṟu kēṭpīrāka. Eṉiṉum ivarkaḷō taṅkaḷ iṟaivaṉai niṉaippataiyē muṟṟilum puṟakkaṇittu viṭṭaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 42
أَمۡ لَهُمۡ ءَالِهَةٞ تَمۡنَعُهُم مِّن دُونِنَاۚ لَا يَسۡتَطِيعُونَ نَصۡرَ أَنفُسِهِمۡ وَلَا هُم مِّنَّا يُصۡحَبُونَ
ivarkaḷai (nam vētaṉaiyiliruntu) taṭukkakkūṭiya teyvaṅkaḷ nam'mait tavira ivarkaḷukku vēṟu irukkiṉṟaṉavā? (Ivarkaḷ teyvaṅkaḷ eṉak kūṟum) avai (ivarkaḷukku utavi ceyvateṉṉa!) Tamakkuttāmē utavi ceytukoḷḷavum caktiyaṟṟavai. Ākavē, namakketirāka avai ivarkaḷukkut tuṇai puriyātu
Surah Al-Anbiya, Verse 43
بَلۡ مَتَّعۡنَا هَـٰٓؤُلَآءِ وَءَابَآءَهُمۡ حَتَّىٰ طَالَ عَلَيۡهِمُ ٱلۡعُمُرُۗ أَفَلَا يَرَوۡنَ أَنَّا نَأۡتِي ٱلۡأَرۡضَ نَنقُصُهَا مِنۡ أَطۡرَافِهَآۚ أَفَهُمُ ٱلۡغَٰلِبُونَ
Ivarkaḷaiyum ivarkaḷuṭaiya mūtātaikaḷaiyum (nīṇṭa kālam varai) cukamaṉupavikkac ceytōm. Ataṉāl avarkaḷiṉ āyuḷum atikarittatu. (Ākavē, avarkaḷ karvaṅkoṇṭu viṭṭārkaḷā?) Niccayamāka nām ivarkaḷaic cūḻntuḷḷa pūmiyai(p paṭippaṭiyāka)k kuṟaittu (ivarkaḷai nerukki)k koṇṭē varuvatai ivarkaḷ kāṇavillaiyā? Ivarkaḷā (nam'mai) veṉṟu viṭuvārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 44
قُلۡ إِنَّمَآ أُنذِرُكُم بِٱلۡوَحۡيِۚ وَلَا يَسۡمَعُ ٱلصُّمُّ ٱلدُّعَآءَ إِذَا مَا يُنذَرُونَ
(napiyē! Avarkaḷai nōkki ‘‘vētaṉaiyaik koṇṭu) nāṉ uṅkaḷukku accamūṭṭi eccarikkai ceyvatellām vahyiṉ mūlam eṉakku aṟivikkappaṭṭavaṟṟaiyē! (Nāṉ cuyamāka etaiyum kūṟavillai)'' eṉṟu kūṟuvīrāka. (Eṉiṉum, ivarkaḷ ceviṭarkaḷaip pōl irukkiṉṟaṉar. Ākavē) inta ceviṭarkaḷ accamūṭṭi eccarikkai ceyyappaṭṭāl atai avarkaḷ ceviyēṟka māṭṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 45
وَلَئِن مَّسَّتۡهُمۡ نَفۡحَةٞ مِّنۡ عَذَابِ رَبِّكَ لَيَقُولُنَّ يَٰوَيۡلَنَآ إِنَّا كُنَّا ظَٰلِمِينَ
umatu iṟaivaṉuṭaiya vētaṉaiyiṉ vāṭai ivarkaḷ mītu paṭṭālē pōtum ‘‘nāṅkaḷ aḻintōm; niccayamāka nāṅkaḷē eṅkaḷukkut tīṅku iḻaittuk koṇṭōm!'' Eṉṟu kūccal iṭuvārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 46
وَنَضَعُ ٱلۡمَوَٰزِينَ ٱلۡقِسۡطَ لِيَوۡمِ ٱلۡقِيَٰمَةِ فَلَا تُظۡلَمُ نَفۡسٞ شَيۡـٔٗاۖ وَإِن كَانَ مِثۡقَالَ حَبَّةٖ مِّنۡ خَرۡدَلٍ أَتَيۡنَا بِهَاۗ وَكَفَىٰ بِنَا حَٰسِبِينَ
maṟumai nāḷil cariyāṉa tarācaiyē nām niṟuttuvōm. Enta ōr ātmāvukkum (naṉmaiyaik kuṟaittō, tīmaiyaik kūṭṭiyō) aniyāyam ceyyappaṭa māṭṭātu. (Naṉmaiyō tīmaiyō) oru kaṭukiṉ aḷavu iruntapōtilum ataiyum koṇṭu varuvōm. Kaṇakkeṭukka nāmē pōtum. (Vēṟevariṉ utaviyum namakkut tēvaiyillai)
Surah Al-Anbiya, Verse 47
وَلَقَدۡ ءَاتَيۡنَا مُوسَىٰ وَهَٰرُونَ ٱلۡفُرۡقَانَ وَضِيَآءٗ وَذِكۡرٗا لِّلۡمُتَّقِينَ
mūsāvukkum hārūṉukkum (naṉmai tīmaiyaip) pirittaṟivikkakkūṭiya vētattaiyē nām koṭuttiruntōm. Atai pirakācamākavum, iṟaiyaccamuṭaiyavarkaḷukku nallupatēcamākavum ākkiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 48
ٱلَّذِينَ يَخۡشَوۡنَ رَبَّهُم بِٱلۡغَيۡبِ وَهُم مِّنَ ٱلسَّاعَةِ مُشۡفِقُونَ
(iṟaiyaccamuṭaiyavarkaḷ) taṅkaḷ iṟaivaṉait taṅkaḷ kaṇṇāl pārkkāviṭiṉum avaṉukkup payappaṭuvatuṭaṉ, maṟumaiyaip paṟṟiyum avarkaḷ (ennēramum payantu) naṭuṅkik koṇṭiruppārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 49
وَهَٰذَا ذِكۡرٞ مُّبَارَكٌ أَنزَلۡنَٰهُۚ أَفَأَنتُمۡ لَهُۥ مُنكِرُونَ
Inta kur'āṉ mikka pākkiyamuṭaiya nallupatēcamākum. Itai nāmē iṟakki vaittōm. Itai nīṅkaḷ nirākarittu viṭuvīrkaḷā
Surah Al-Anbiya, Verse 50
۞وَلَقَدۡ ءَاتَيۡنَآ إِبۡرَٰهِيمَ رُشۡدَهُۥ مِن قَبۡلُ وَكُنَّا بِهِۦ عَٰلِمِينَ
niccayamāka nām ipṟāhīmukku itaṟku muṉṉarē nallaṟivaik koṭuttiruntōm. (Ataṟkuriya) avaruṭaiya taṉmaiyai naṉkaṟintōm
Surah Al-Anbiya, Verse 51
إِذۡ قَالَ لِأَبِيهِ وَقَوۡمِهِۦ مَا هَٰذِهِ ٱلتَّمَاثِيلُ ٱلَّتِيٓ أَنتُمۡ لَهَا عَٰكِفُونَ
avar taṉ tantaiyaiyum, taṉ makkaḷaiyum nōkki ‘‘nīṅkaḷ (mikka uṟcākattōṭu) vaṇaṅkivarum iccilaikaḷ eṉṉa? (Etaṟkāka nīṅkaḷ ivaṟṟai vaṇaṅkukiṟīrkaḷ)'' eṉṟu kēṭṭataṟku
Surah Al-Anbiya, Verse 52
قَالُواْ وَجَدۡنَآ ءَابَآءَنَا لَهَا عَٰبِدِينَ
avarkaḷ ‘‘eṅkaḷ mūtātaikaḷ ivaṟṟai vaṇaṅkik koṇṭirukka nāṅkaḷ kaṇṭōm. (Ātalāl nāṅkaḷum avaṟṟai vaṇaṅkukiṟōm)'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 53
قَالَ لَقَدۡ كُنتُمۡ أَنتُمۡ وَءَابَآؤُكُمۡ فِي ضَلَٰلٖ مُّبِينٖ
ataṟkavar ‘‘nīṅkaḷum uṅkaḷ mūtātaikaḷum pakiraṅkamāṉa vaḻikēṭṭiltāṉ irukkiṟīrkaḷ'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Anbiya, Verse 54
قَالُوٓاْ أَجِئۡتَنَا بِٱلۡحَقِّ أَمۡ أَنتَ مِنَ ٱللَّـٰعِبِينَ
ataṟkavarkaḷ ‘‘nīr ētum uṇmaiyāṉa ceytiyai nam'miṭam koṇṭu vantirukkiṟīrā? Allatu (ivvāṟu kūṟi nam'muṭaṉ) nīr viḷaiyāṭukiṟīrā?'' Eṉṟu kēṭṭaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 55
قَالَ بَل رَّبُّكُمۡ رَبُّ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِ ٱلَّذِي فَطَرَهُنَّ وَأَنَا۠ عَلَىٰ ذَٰلِكُم مِّنَ ٱلشَّـٰهِدِينَ
ataṟkavar ‘‘(nāṉ viḷaiyāṭupavaṉ) illai. Uṅkaḷ (uṇmaiyāṉa) iṟaivaṉ, vāṉaṅkaḷaiyum, pūmiyaiyum paṭaitta iṟaivaṉtāṉ. (Inta cilaikaḷalla) itaṟku nāṉē uṅkaḷukkuc cāṭci kūṟukiṟēṉ'' eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Anbiya, Verse 56
وَتَٱللَّهِ لَأَكِيدَنَّ أَصۡنَٰمَكُم بَعۡدَ أَن تُوَلُّواْ مُدۡبِرِينَ
(iṅkiruntu) ‘‘nīṅkaḷ tirumpic ceṉṟa piṉṉar allāhviṉ mītu cattiyamāka! Uṅkaḷ cilaikaḷaip paṅkappaṭuttiviṭuvēṉ'' (eṉṟum kūṟiṉār)
Surah Al-Anbiya, Verse 57
فَجَعَلَهُمۡ جُذَٰذًا إِلَّا كَبِيرٗا لَّهُمۡ لَعَلَّهُمۡ إِلَيۡهِ يَرۡجِعُونَ
(avvāṟē avarkaḷ ceṉṟa piṉṉar) avaṟṟil periya cilaiyait tavira (maṟṟa) aṉaittaiyum tuṇṭu tuṇṭāka uṭaittut taḷḷiviṭṭār. Avarkaḷ (tirumpa vanta piṉṉar itaip paṟṟi vicārippataṟkākap) periya cilaiyiṭam cellak kūṭum (eṉṟu atai maṭṭum uṭaikkavillai)
Surah Al-Anbiya, Verse 58
قَالُواْ مَن فَعَلَ هَٰذَا بِـَٔالِهَتِنَآ إِنَّهُۥ لَمِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
avarkaḷ (tirumpa vantu ikkāṭciyaik kaṇṭatum) ‘‘eṅkaḷ teyvaṅkaḷai ivvāṟu ceytavaṉ evaṉ? Niccayamāka avaṉ makā aniyāyakkāraṉ'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 59
قَالُواْ سَمِعۡنَا فَتٗى يَذۡكُرُهُمۡ يُقَالُ لَهُۥٓ إِبۡرَٰهِيمُ
Ataṟku (avarkaḷil cilar) ‘‘oru vālipar ivaṟṟaip paṟṟi(k kuṟai) kūṟik koṇṭiruppatai nāṅkaḷ ceviyuṟṟu irukkiṟōm. Avarukku ‘ipṟāhīm' eṉṟu peyar kūṟappaṭukiṟatu'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 60
قَالُواْ فَأۡتُواْ بِهِۦ عَلَىٰٓ أَعۡيُنِ ٱلنَّاسِ لَعَلَّهُمۡ يَشۡهَدُونَ
ataṟkavarkaḷ ‘‘(avvāṟāyiṉ) avarai makkaḷ kaṇkaḷukku muṉ koṇṭu vāruṅkaḷ. (Avar kūṟum patilukku) aṉaivarum cāṭciyāka irukkaṭṭum'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 61
قَالُوٓاْ ءَأَنتَ فَعَلۡتَ هَٰذَا بِـَٔالِهَتِنَا يَـٰٓإِبۡرَٰهِيمُ
(avvāṟu ipṟāhīmaik koṇṭu vantu avarai nōkki) ‘‘ipṟāhīmē! Eṅkaḷ teyvaṅkaḷai ivvāṟu ceytavar nīrtāṉō?'' Eṉṟu kēṭṭaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 62
قَالَ بَلۡ فَعَلَهُۥ كَبِيرُهُمۡ هَٰذَا فَسۡـَٔلُوهُمۡ إِن كَانُواْ يَنطِقُونَ
ataṟkavar ‘‘illai. Ivaṟṟil periya cilai itō irukkiṟatē! Itutāṉ ceytirukkalām! (Uṭaippaṭṭa) ivai pēcakkūṭiyavaiyāka iruntāl avaṟṟaiyē kēḷuṅkaḷ'' eṉṟār
Surah Al-Anbiya, Verse 63
فَرَجَعُوٓاْ إِلَىٰٓ أَنفُسِهِمۡ فَقَالُوٓاْ إِنَّكُمۡ أَنتُمُ ٱلظَّـٰلِمُونَ
avarkaḷ (itaṟkup patil kūṟamuṭiyāmal nāṇamuṟṟut) taṅkaḷukkuḷ (oruvar maṟṟavarai nōkki) “niccayamāka nīṅkaḷtāṉ (ivaṟṟait teyvameṉak kūṟi) aniyāyam ceytu viṭṭīrkaḷ'' eṉṟu kūṟik koṇṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 64
ثُمَّ نُكِسُواْ عَلَىٰ رُءُوسِهِمۡ لَقَدۡ عَلِمۡتَ مَا هَـٰٓؤُلَآءِ يَنطِقُونَ
piṉṉar, avarkaḷ (veṭkattāl ciṟitu nēram) talai kuṉintiruntu (ipṟāhīmai nōkki) ‘‘ivai pēcātu eṉpatai niccayamāka nīr aṟivīrē! (Avvāṟirukka ivaṟṟiṭam nāṅkaḷ kēṭkumpaṭi eṅkaḷiṭam evvāṟu kūṟukiṟīr?)'' (Eṉṟu kūṟiṉārkaḷ)
Surah Al-Anbiya, Verse 65
قَالَ أَفَتَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِ مَا لَا يَنفَعُكُمۡ شَيۡـٔٗا وَلَا يَضُرُّكُمۡ
ataṟkavar ‘‘uṅkaḷukku oru naṉmaiyum tīmaiyum ceyya caktiyaṟṟa allāh allāta (i)vaṟṟaiyā nīṅkaḷ vaṇaṅkukiṟīrkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 66
أُفّٖ لَّكُمۡ وَلِمَا تَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِۚ أَفَلَا تَعۡقِلُونَ
cīcci! (Kēvalam nīṅkaḷeṉṉa) uṅkaḷukkum kēṭutāṉ; nīṅkaḷ vaṇaṅkum allāh allāta ivaika(ḷeṉṉa ivai)kaḷukkum kēṭutāṉ. Eṉṉē! Ivvaḷavu kūṭa nīṅkaḷ aṟintukoḷḷa vēṇṭāmā?'' Eṉṟu kūṟiṉār
Surah Al-Anbiya, Verse 67
قَالُواْ حَرِّقُوهُ وَٱنصُرُوٓاْ ءَالِهَتَكُمۡ إِن كُنتُمۡ فَٰعِلِينَ
ataṟkavarkaḷ (taṅkaḷ maṉitarkaḷai nōkki,) ‘‘nīṅkaḷ ētum ceyya vēṇṭumeṉṟi runtāl ivarai neruppil erittu uṅkaḷ teyvaṅkaḷukkāka ivariṭam paḻi vāṅkuṅkaḷ'' eṉṟu kūṟiṉārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 68
قُلۡنَا يَٰنَارُ كُونِي بَرۡدٗا وَسَلَٰمًا عَلَىٰٓ إِبۡرَٰهِيمَ
(Avvāṟē avarkaḷ ipṟāhīmai neruppuk kiṭaṅkil eṟiyavē neruppai nōkki) ‘‘neruppē! Nī ipṟāhīmukku cukam tarum vitattil kuḷirntu viṭu!'' Eṉṟu nām kūṟiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 69
وَأَرَادُواْ بِهِۦ كَيۡدٗا فَجَعَلۡنَٰهُمُ ٱلۡأَخۡسَرِينَ
avarkaḷ ipṟāhīmukku tīṅkiḻaikkak karutiṉārkaḷ. Eṉiṉum, nām avarkaḷaiyē naṣṭamaṭaiyumpaṭic ceytu viṭṭōm
Surah Al-Anbiya, Verse 70
وَنَجَّيۡنَٰهُ وَلُوطًا إِلَى ٱلۡأَرۡضِ ٱلَّتِي بَٰرَكۡنَا فِيهَا لِلۡعَٰلَمِينَ
avaraiyum (avaruṭaiya cakōtarar makaṉ) lūttaiyum nām pātukāttuk koṇṭu, maṉitarkaḷ perum pākkiyam aṭaiyakkūṭiyatāka nām ceytirukkum (paittul mukattas eṉṉum) ūrukku koṇṭu vantu cērttōm
Surah Al-Anbiya, Verse 71
وَوَهَبۡنَا لَهُۥٓ إِسۡحَٰقَ وَيَعۡقُوبَ نَافِلَةٗۖ وَكُلّٗا جَعَلۡنَا صَٰلِحِينَ
mēlum, nām avarukku (avaruṭaiya) kōrikkaikku atikamāka is'hākkaiyum, ya'akūpaiyum aruḷ purintōm. Ivarkaḷ aṉaivaraiyum nallaṭiyārkaḷākavum nām ākkiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 72
وَجَعَلۡنَٰهُمۡ أَئِمَّةٗ يَهۡدُونَ بِأَمۡرِنَا وَأَوۡحَيۡنَآ إِلَيۡهِمۡ فِعۡلَ ٱلۡخَيۡرَٰتِ وَإِقَامَ ٱلصَّلَوٰةِ وَإِيتَآءَ ٱلزَّكَوٰةِۖ وَكَانُواْ لَنَا عَٰبِدِينَ
mēlum, nam kaṭṭaḷaikaḷai (makkaḷukku) ēvi nērāṉa vaḻiyai aṟivikkakkūṭiya talaivarkaḷākavum avarkaḷai ākkiṉōm. Naṉmaiyāṉa kāriyaṅkaḷaic ceyyumāṟum, toḻukaiyaik kaṭaippiṭikkumāṟum, ‘jakāt' koṭuttu varumāṟum avarkaḷukku vahyi mūlam aṟivittōm. Avarkaḷ aṉaivarum nam'maiyē vaṇaṅkik koṇṭiruntārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 73
وَلُوطًا ءَاتَيۡنَٰهُ حُكۡمٗا وَعِلۡمٗا وَنَجَّيۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡقَرۡيَةِ ٱلَّتِي كَانَت تَّعۡمَلُ ٱلۡخَبَـٰٓئِثَۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ قَوۡمَ سَوۡءٖ فَٰسِقِينَ
lūttaiyum (napiyākki) avarukku ñāṉattaiyum kalviyaiyum koṭuttut tīya kāriyaṅkaḷaic ceytu koṇṭirunta ūr makkaḷil iruntum nām avarai pātukāttuk koṇṭōm. Niccayamāka avvūrār (maṉitarkaḷil) mikakkeṭṭa maṉitarkaḷākavum perum pāvikaḷākavum iruntaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 74
وَأَدۡخَلۡنَٰهُ فِي رَحۡمَتِنَآۖ إِنَّهُۥ مِنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
nām avarai nam aruḷil pukuttiṉōm. Niccayamāka avar nallaṭiyārkaḷil uḷḷavarākavē iruntār
Surah Al-Anbiya, Verse 75
وَنُوحًا إِذۡ نَادَىٰ مِن قَبۡلُ فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ فَنَجَّيۡنَٰهُ وَأَهۡلَهُۥ مِنَ ٱلۡكَرۡبِ ٱلۡعَظِيمِ
nūhaiyum (napiyāka aṉuppivaittōm.) Avar itaṟku muṉṉar ceytu koṇṭirunta pirārttaṉaiyai avarukkāka nām aṅkīkarittuk koṇṭu, avaraiyum avaratu kuṭumpattiṉaraiyum perum ciramattil iruntu pātukāttuk koṇṭōm
Surah Al-Anbiya, Verse 76
وَنَصَرۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡقَوۡمِ ٱلَّذِينَ كَذَّبُواْ بِـَٔايَٰتِنَآۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ قَوۡمَ سَوۡءٖ فَأَغۡرَقۡنَٰهُمۡ أَجۡمَعِينَ
Nam vacaṉaṅkaḷaip poyyākkiya makkaḷukku virōtamāka avarukku nām utavi ceytōm. Niccayamāka avarkaḷum mikak keṭṭa makkaḷākavē iruntaṉar. Ātalāl, avarkaḷ aṉaivaraiyum (veḷḷap piraḷayattil) mūḻkaṭittu viṭṭōm
Surah Al-Anbiya, Verse 77
وَدَاوُۥدَ وَسُلَيۡمَٰنَ إِذۡ يَحۡكُمَانِ فِي ٱلۡحَرۡثِ إِذۡ نَفَشَتۡ فِيهِ غَنَمُ ٱلۡقَوۡمِ وَكُنَّا لِحُكۡمِهِمۡ شَٰهِدِينَ
tāvūtaiyum sulaimāṉaiyum (napiyāka aṉuppivaittōm). Oruvaruṭaiya āṭukaḷ maṟṟoruvariṉ payirai mēyntu viṭṭatu paṟṟi (tāvūt, culaimāṉ ākiya) iruvarum tīrppuk kūṟa irunta camayattil avarkaḷuṭaiya tīrppai nām (kavaṉittup) pārttuk koṇṭiruntōm
Surah Al-Anbiya, Verse 78
فَفَهَّمۡنَٰهَا سُلَيۡمَٰنَۚ وَكُلًّا ءَاتَيۡنَا حُكۡمٗا وَعِلۡمٗاۚ وَسَخَّرۡنَا مَعَ دَاوُۥدَ ٱلۡجِبَالَ يُسَبِّحۡنَ وَٱلطَّيۡرَۚ وَكُنَّا فَٰعِلِينَ
tīrppuk kūṟuvatil ivarkaḷ iruvarukkumē kalviyaiyum ñāṉattaiyum nām koṭuttirunta pōtilum, sulaimāṉukku niyāyattai viḷakkik kāṇpittōm. Malaikaḷaiyum paṟavaikaḷaiyum tāvūtukku vacappaṭuttik koṭuttōm. Avai avaruṭaṉ allāhvai taspīh (tuti) ceytaṉa. Nāmētāṉ ivaṟṟai ellām ceytōm
Surah Al-Anbiya, Verse 79
وَعَلَّمۡنَٰهُ صَنۡعَةَ لَبُوسٖ لَّكُمۡ لِتُحۡصِنَكُم مِّنۢ بَأۡسِكُمۡۖ فَهَلۡ أَنتُمۡ شَٰكِرُونَ
(pōril īṭṭi, katti ākiyavaṟṟiṉ) kāyattil iruntu uṅkaḷai pātukākkak kūṭiya kavacaṅkaḷ ceyvatai nām avarukkuk kaṟṟuk koṭuttōm. Itaṟku nīṅkaḷ naṉṟi celuttuvīrkaḷā
Surah Al-Anbiya, Verse 80
وَلِسُلَيۡمَٰنَ ٱلرِّيحَ عَاصِفَةٗ تَجۡرِي بِأَمۡرِهِۦٓ إِلَى ٱلۡأَرۡضِ ٱلَّتِي بَٰرَكۡنَا فِيهَاۚ وَكُنَّا بِكُلِّ شَيۡءٍ عَٰلِمِينَ
sulaimāṉukku vēkamāṉa kāṟṟaiyum nām vacappaṭuttik koṭuttiruntōm. Atu avaruṭaiya uttaraviṉpaṭi mikka pākkiyampeṟṟa ūrukku (avarai eṭuttu)ccellum ellā viṣayaṅkaḷaiyum nām aṟintiruntōm
Surah Al-Anbiya, Verse 81
وَمِنَ ٱلشَّيَٰطِينِ مَن يَغُوصُونَ لَهُۥ وَيَعۡمَلُونَ عَمَلٗا دُونَ ذَٰلِكَۖ وَكُنَّا لَهُمۡ حَٰفِظِينَ
kaṭalil mūḻki (muttu, pavaḷam pōṉṟavaṟṟaik koṇṭu) varakkūṭiya (mūrkka) ṣaittāṉkaḷaiyum nām avarukku vacappaṭuttik koṭuttiruntōm. Itait tavira (avarukku avaciyamāṉa) pala vēlaikaḷaiyum avai ceytukoṇṭu iruntaṉa. Nāmtāṉ avarkaḷaik kaṇkāṇittu vantōm
Surah Al-Anbiya, Verse 82
۞وَأَيُّوبَ إِذۡ نَادَىٰ رَبَّهُۥٓ أَنِّي مَسَّنِيَ ٱلضُّرُّ وَأَنتَ أَرۡحَمُ ٱلرَّـٰحِمِينَ
Aiyūpaiyum (nām nam tūtarāka aṉuppivaittōm). Avar taṉ iṟaivaṉai nōkki ‘‘niccayamāka nōy eṉṉaip piṭittuk koṇṭatu. (Atai nī nīkki viṭu.) Nīyō karuṇaiyāḷarkaḷilellām makā karuṇaiyāḷaṉ'' eṉṟu pirārttaṉai ceytār
Surah Al-Anbiya, Verse 83
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ فَكَشَفۡنَا مَا بِهِۦ مِن ضُرّٖۖ وَءَاتَيۡنَٰهُ أَهۡلَهُۥ وَمِثۡلَهُم مَّعَهُمۡ رَحۡمَةٗ مِّنۡ عِندِنَا وَذِكۡرَىٰ لِلۡعَٰبِدِينَ
ākavē, nām avaruṭaiya pirārttaṉaiyai aṅkīkarittu, avaraip pīṭittirunta nōyaiyum nīkki, avaruṭaiya kuṭumpattaiyum nām avarukku aḷittu, nam aruḷāl mēlum ataip pōṉṟa tokaiyiṉaraiyum avarukkuk (kuṭumpamākak) koṭuttōm. Itu (eṉakkup payantu) eṉṉai vaṇaṅkupavarkaḷukku(m eṉṉiṭam pirārttaṉai ceypavarkaḷukkum) nalluṇarcci ūṭṭakkūṭiyatāka irukkiṟatu
Surah Al-Anbiya, Verse 84
وَإِسۡمَٰعِيلَ وَإِدۡرِيسَ وَذَا ٱلۡكِفۡلِۖ كُلّٞ مِّنَ ٱلصَّـٰبِرِينَ
ismāyīlaiyum, itrīsaiyum, tulkipluvaiyum (nām nam tūtarkaḷāka aṉuppivaittōm). Ivarkaḷ aṉaivarum (taṅkaḷukku ēṟpaṭṭa ciramaṅkaḷaic) cakittuk koṇṭaṉar
Surah Al-Anbiya, Verse 85
وَأَدۡخَلۡنَٰهُمۡ فِي رَحۡمَتِنَآۖ إِنَّهُم مِّنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
ākavē, ivarkaḷ aṉaivaraiyum nām nam aruḷil pukuttiṉōm. Ēṉeṉṟāl, niccayamāka ivarkaḷ aṉaivarum nallavarkaḷē
Surah Al-Anbiya, Verse 86
وَذَا ٱلنُّونِ إِذ ذَّهَبَ مُغَٰضِبٗا فَظَنَّ أَن لَّن نَّقۡدِرَ عَلَيۡهِ فَنَادَىٰ فِي ٱلظُّلُمَٰتِ أَن لَّآ إِلَٰهَ إِلَّآ أَنتَ سُبۡحَٰنَكَ إِنِّي كُنتُ مِنَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
(yūṉus napiyākiya) tuṉṉūṉaiyum (nam tūtarāka ākkiṉōm). Avar kōpamākac ceṉṟa camayattil nām avaraip piṭittukkoḷḷa māṭṭōm eṉṟu eṇṇikkoṇṭār. (Ātalāl, avarai oru mīṉ viḻuṅkumpaṭic ceytu mīṉ vayiṟṟiṉ) iruḷkaḷilirunta avar (nam'mai nōkki) ‘‘uṉṉait tavira vaṇakkattiṟkuriya iṟaivaṉ vēṟoruvaṉum illai. Nī mikap paricuttamāṉavaṉ. Niccayamāka nāṉō aniyāyakkārarkaḷil oruvaṉākiviṭṭēṉ. (Eṉṉai maṉṉittu aruḷ purivāyāka!)'' Eṉṟu pirārttaṉai ceytār
Surah Al-Anbiya, Verse 87
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ وَنَجَّيۡنَٰهُ مِنَ ٱلۡغَمِّۚ وَكَذَٰلِكَ نُـۨجِي ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
nām avaruṭaiya pirārttaṉaiyai aṅkīkarittu (avaruṭaiya mikka tuyaramāṉa) ciramattiliruntum avarai nām pātukāttuk koṇṭōm. Ivvāṟē, (ciramattil cikki nam'miṭam pirārttaṉai ceyyum) nampikkaiyāḷarkaḷaiyum nām pātukāttuk koḷvōm
Surah Al-Anbiya, Verse 88
وَزَكَرِيَّآ إِذۡ نَادَىٰ رَبَّهُۥ رَبِّ لَا تَذَرۡنِي فَرۡدٗا وَأَنتَ خَيۡرُ ٱلۡوَٰرِثِينَ
Jakariyyāvaiyum (tūtarāka aṉuppivaittōm). Avar taṉ iṟaivaṉai nōkki ‘‘eṉ iṟaivaṉē! Nī eṉṉai(c cantatiyaṟṟa) taṉittavaṉāka viṭṭuviṭātē! Nīyō vāricākakkūṭiyavarkaḷil mikka mēlāṉavaṉ'' eṉṟu pirārttaṉai ceyta camayattil
Surah Al-Anbiya, Verse 89
فَٱسۡتَجَبۡنَا لَهُۥ وَوَهَبۡنَا لَهُۥ يَحۡيَىٰ وَأَصۡلَحۡنَا لَهُۥ زَوۡجَهُۥٓۚ إِنَّهُمۡ كَانُواْ يُسَٰرِعُونَ فِي ٱلۡخَيۡرَٰتِ وَيَدۡعُونَنَا رَغَبٗا وَرَهَبٗاۖ وَكَانُواْ لَنَا خَٰشِعِينَ
nām avaruṭaiya pirārttaṉaiyai aṅkīkarittu (malaṭāka irunta) avaruṭaiya maṉaiviyai kuṇappaṭutti, yahyāvai avarukku(c cantatiyākak) koṭuttōm. Niccayamāka ivarkaḷ aṉaivarum naṉmaiyāṉa kāriyaṅkaḷaic ceyvatil oruvarai oruvar muntik koṇṭiruntārkaḷ. (Nam aruḷai) virumpiyum (nam taṇṭaṉaiyaip) payantum nam'miṭam pirārttaṉai ceytu koṇṭiruntārkaḷ. Ivarkaḷ aṉaivarum nam'miṭam mikka uḷḷaccamuṭaiyavarkaḷākavum iruntārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 90
وَٱلَّتِيٓ أَحۡصَنَتۡ فَرۡجَهَا فَنَفَخۡنَا فِيهَا مِن رُّوحِنَا وَجَعَلۡنَٰهَا وَٱبۡنَهَآ ءَايَةٗ لِّلۡعَٰلَمِينَ
taṉ kaṟpaik kāttukkoṇṭa (maryam eṉpa)vaḷai(yum nīr ñāpaka mūṭṭuvīrāka. Nam tūtar) jiprayīl mūlam avaḷuṭaiya karppattil nām ūtiṉōm. Avaḷaiyum avaḷuṭaiya makaṉaiyum ulakattārukku ōr attāṭciyākavum ākkiṉōm
Surah Al-Anbiya, Verse 91
إِنَّ هَٰذِهِۦٓ أُمَّتُكُمۡ أُمَّةٗ وَٰحِدَةٗ وَأَنَا۠ رَبُّكُمۡ فَٱعۡبُدُونِ
(nampikkaiyāḷarkaḷē!) Nīṅkaḷ aṉaivarum (orē mārkkattaip piṉpaṟṟa vēṇṭiya) orē vakuppārtāṉ. (Itil jāti vēṟṟumai kiṭaiyātu.) Uṅkaḷ aṉaivarukkum iṟaivaṉ nāṉ oruvaṉē! Ākavē, eṉṉaiyē nīṅkaḷ vaṇaṅkuṅkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 92
وَتَقَطَّعُوٓاْ أَمۡرَهُم بَيۡنَهُمۡۖ كُلٌّ إِلَيۡنَا رَٰجِعُونَ
eṉiṉum ivarkaḷ taṅkaḷ kāriyattil (vēṟupaṭṭu) pala pirivukaḷāka pirintu viṭṭaṉar. Ivarkaḷ aṉaivarum nam'miṭam tirumpa varakkūṭiyavarkaḷtāṉ
Surah Al-Anbiya, Verse 93
فَمَن يَعۡمَلۡ مِنَ ٱلصَّـٰلِحَٰتِ وَهُوَ مُؤۡمِنٞ فَلَا كُفۡرَانَ لِسَعۡيِهِۦ وَإِنَّا لَهُۥ كَٰتِبُونَ
ākavē, (ivarkaḷil) evarkaḷ nampikkaikoṇṭu naṟceyalkaḷaic ceykiṟārkaḷō avarkaḷuṭaiya muyaṟci vīṇākiviṭātu. Niccayamāka nām avaṟṟaip pativu ceytu varukiṟōm
Surah Al-Anbiya, Verse 94
وَحَرَٰمٌ عَلَىٰ قَرۡيَةٍ أَهۡلَكۡنَٰهَآ أَنَّهُمۡ لَا يَرۡجِعُونَ
nām evvūrārkaḷai aḻittuviṭṭōmō avarkaḷ niccayamāka (ulakiṟku) tirumpavē māṭṭārkaḷ eṉa vitikkappaṭṭuḷḷatu
Surah Al-Anbiya, Verse 95
حَتَّىٰٓ إِذَا فُتِحَتۡ يَأۡجُوجُ وَمَأۡجُوجُ وَهُم مِّن كُلِّ حَدَبٖ يَنسِلُونَ
Yaḥjūj, maḥjūj kūṭṭattiṟku vaḻi tiṟakkappaṭṭāl avarkaḷ ovvoru mēṭṭiliruntum (taṇṇīr pāyntu ōṭuvataip pōl) vaḻintu (ulakiṉ pala pākaṅkaḷilum aticīkkirattil paravi) viṭuvārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 96
وَٱقۡتَرَبَ ٱلۡوَعۡدُ ٱلۡحَقُّ فَإِذَا هِيَ شَٰخِصَةٌ أَبۡصَٰرُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ يَٰوَيۡلَنَا قَدۡ كُنَّا فِي غَفۡلَةٖ مِّنۡ هَٰذَا بَلۡ كُنَّا ظَٰلِمِينَ
(ulaka muṭivu paṟṟiya) uṇmaiyāṉa vākkuṟuti neruṅki viṭṭatu. (Atu varum camayattil ataik kāṇum) nirākarippavarkaḷiṉ kaṇkaḷ tiṟantatu tiṟantavāṟē irukkum. ‘‘Eṅkaḷukkuk kēṭutāṉ. Niccayamāka nāṅkaḷ itaippaṟṟi kavalaiyaṟṟavarkaḷāka iruntōmē! Eṅkaḷukku nāṅkaḷē tīṅkiḻaittuk koṇṭōmē!'' (Eṉṟum avarkaḷ pulampuvārkaḷ)
Surah Al-Anbiya, Verse 97
إِنَّكُمۡ وَمَا تَعۡبُدُونَ مِن دُونِ ٱللَّهِ حَصَبُ جَهَنَّمَ أَنتُمۡ لَهَا وَٰرِدُونَ
(accamayam avarkaḷai nōkki) ‘‘niccayamāka nīṅkaḷum, nīṅkaḷ vaṇaṅkik koṇṭirunta allāh allātavaiyum narakattiṉ erikaṭṭaiyāki viṭṭīrkaḷ. Nīṅkaḷ aṉaivarum aṅku cella vēṇṭiyavarkaḷtāṉ'' (eṉṟu kūṟappaṭum)
Surah Al-Anbiya, Verse 98
لَوۡ كَانَ هَـٰٓؤُلَآءِ ءَالِهَةٗ مَّا وَرَدُوهَاۖ وَكُلّٞ فِيهَا خَٰلِدُونَ
(avarkaḷ vaṇaṅkik koṇṭirunta) ivai (uṇmaiyāṉa) teyvaṅkaḷāka iruntāl narakattiṟku vantē irukkātu. Eṉiṉum, avarkaḷ aṉaivarum (narakattil taḷḷappaṭṭu) eṉṟeṉṟum atil taṅkiviṭuvārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 99
لَهُمۡ فِيهَا زَفِيرٞ وَهُمۡ فِيهَا لَا يَسۡمَعُونَ
atil avarkaḷ tiṇaṟit tiṇaṟik (kaḻutaiyaip pōl) kataṟuvārkaḷ. Atil (maṟṟevariṉ captattai) avarkaḷ ceviyuṟa māṭṭārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 100
إِنَّ ٱلَّذِينَ سَبَقَتۡ لَهُم مِّنَّا ٱلۡحُسۡنَىٰٓ أُوْلَـٰٓئِكَ عَنۡهَا مُبۡعَدُونَ
ēṟkaṉavē nam'māl evarkaḷukku naṉmaikaḷ eḻutappaṭṭu viṭṭatō avarkaḷ, niccayamāka narakattiṟku veku tūramāka iruppārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 101
لَا يَسۡمَعُونَ حَسِيسَهَاۖ وَهُمۡ فِي مَا ٱشۡتَهَتۡ أَنفُسُهُمۡ خَٰلِدُونَ
ataṉ iraiccalaiyum avarkaḷ (taṅkaḷ kātāl) kēṭkamāṭṭārkaḷ. Iṉṉum avarkaḷ tāṅkaḷ virumpiya cukapōkaṅkaḷai(c corkkattil) eṉṟeṉṟum aṉupavittuk koṇṭiruppārkaḷ
Surah Al-Anbiya, Verse 102
لَا يَحۡزُنُهُمُ ٱلۡفَزَعُ ٱلۡأَكۡبَرُ وَتَتَلَقَّىٰهُمُ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ هَٰذَا يَوۡمُكُمُ ٱلَّذِي كُنتُمۡ تُوعَدُونَ
(maṟumaiyil ēṟpaṭum) perum tiṭukkamum avarkaḷai tukkattiṟkuḷḷākkātu. (Accamayam) vāṉavarkaḷ avarkaḷai etirkoṇṭaḻaippārkaḷ ‘‘uṅkaḷukku vākkaḷikkappaṭṭa (nalla) nāḷ itutāṉ'' (eṉṟu naṟceytiyum kūṟuvārkaḷ)
Surah Al-Anbiya, Verse 103
يَوۡمَ نَطۡوِي ٱلسَّمَآءَ كَطَيِّ ٱلسِّجِلِّ لِلۡكُتُبِۚ كَمَا بَدَأۡنَآ أَوَّلَ خَلۡقٖ نُّعِيدُهُۥۚ وَعۡدًا عَلَيۡنَآۚ إِنَّا كُنَّا فَٰعِلِينَ
Eḻutappaṭṭa kaṭitattaic curuṭṭuvataip pōl nām vāṉattaic curuṭṭum nāḷai (napiyē!) Nīr avarkaḷukku ñāpakamūṭṭuvīrāka. Mutal taṭavai nām avarkaḷai paṭaittatu pōṉṟē (annāḷil) nām (avarkaḷukku uyir koṭuttu) avarkaḷai mīḷavaippōm. Itu nam'mītu kaṭamaiyāṉatoru vākkuṟutiyākum. Niccayamāka nām itaic ceytē tīruvōm
Surah Al-Anbiya, Verse 104
وَلَقَدۡ كَتَبۡنَا فِي ٱلزَّبُورِ مِنۢ بَعۡدِ ٱلذِّكۡرِ أَنَّ ٱلۡأَرۡضَ يَرِثُهَا عِبَادِيَ ٱلصَّـٰلِحُونَ
niccayamāka nām ‘japūr' eṉṉum vētattil, nallupatēcaṅkaḷukkup piṉṉar eḻutiyirukkiṟōm, ‘‘niccayamāka pūmikku eṉ aṭiyārkaḷil naṉnaṭattai uṭaiyavarkaḷtāṉ vāricāvārkaḷ'' eṉṟu
Surah Al-Anbiya, Verse 105
إِنَّ فِي هَٰذَا لَبَلَٰغٗا لِّقَوۡمٍ عَٰبِدِينَ
eṉṉaiyē vaṇaṅkupavarkaḷukku niccayamāka itil oru naṟceyti irukkiṟatu
Surah Al-Anbiya, Verse 106
وَمَآ أَرۡسَلۡنَٰكَ إِلَّا رَحۡمَةٗ لِّلۡعَٰلَمِينَ
(napiyē!) Um'mai ulakattārukku ōr aruḷākavē tavira nām aṉuppavillai
Surah Al-Anbiya, Verse 107
قُلۡ إِنَّمَا يُوحَىٰٓ إِلَيَّ أَنَّمَآ إِلَٰهُكُمۡ إِلَٰهٞ وَٰحِدٞۖ فَهَلۡ أَنتُم مُّسۡلِمُونَ
(ākavē) nīr kūṟuvīrāka: ‘‘Eṉakku vahyi aṟivikkappaṭuvatellām ‘‘uṅkaḷ vaṇakkattiṟkuriya iṟaivaṉ orē ōr iṟaivaṉē'' eṉṟutāṉ. Ākavē, nīṅkaḷ avaṉukku muṟṟilum paṇintu kaṭṭuppaṭṭu naṭappīrkaḷāka
Surah Al-Anbiya, Verse 108
فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَقُلۡ ءَاذَنتُكُمۡ عَلَىٰ سَوَآءٖۖ وَإِنۡ أَدۡرِيٓ أَقَرِيبٌ أَم بَعِيدٞ مَّا تُوعَدُونَ
(napiyē!) Avarkaḷ puṟakkaṇittu viṭṭālō (avarkaḷai nōkki) ‘‘nāṉ (eṉ tūtai) uṅkaḷ aṉaivarukkum camamāka eṭutturaittu viṭṭēṉ. Uṅkaḷukkup payamuṟuttappaṭum vētaṉai (vantē tīrum. Eṉiṉum, atu) camīpattil irukkiṟatā tūrattil irukkiṟatā eṉpatai nāṉ aṟiyamāṭṭēṉ'' eṉṟu kūṟuvīrāka
Surah Al-Anbiya, Verse 109
إِنَّهُۥ يَعۡلَمُ ٱلۡجَهۡرَ مِنَ ٱلۡقَوۡلِ وَيَعۡلَمُ مَا تَكۡتُمُونَ
niccayamāka (eṉ iṟaivaṉ) nīṅkaḷ (vāyāl) captamiṭṭup pēcuvataiyum (uṅkaḷ uḷḷaṅkaḷil ataṟku māṟāka) maṟaittu vaittiruppataiyum aṟintu koḷkiṟāṉ
Surah Al-Anbiya, Verse 110
وَإِنۡ أَدۡرِي لَعَلَّهُۥ فِتۡنَةٞ لَّكُمۡ وَمَتَٰعٌ إِلَىٰ حِينٖ
(iṉṉum ituvarai vētaṉai ceyyātu) uṅkaḷai viṭṭu vaittiruppatu uṅkaḷaic cōtippataṟkākavō allatu kuṟitta kālam varai nīṅkaḷ vāḻntiruppataṟkākavō eṉpatai nāṉ aṟiya māṭṭēṉ
Surah Al-Anbiya, Verse 111
قَٰلَ رَبِّ ٱحۡكُم بِٱلۡحَقِّۗ وَرَبُّنَا ٱلرَّحۡمَٰنُ ٱلۡمُسۡتَعَانُ عَلَىٰ مَا تَصِفُونَ
(Mēlum muham'matu) kūṟiṉār: ‘‘Eṉ iṟaivaṉē! (Eṉakkum innirākarippavarkaḷukkum iṭaiyil) nī nītamāṉa tīrppaḷippāyāka! Eṅkaḷ iṟaivaṉtāṉ pēraruḷāḷaṉ. Uṅkaḷ (poyyāṉa) kūṟṟukaḷukku etirāka avaṉiṭamē utavi tēṭukiṟōm
Surah Al-Anbiya, Verse 112