Surah Al-Anfal - Tamil Translation by Abdulhameed Baqavi
يَسۡـَٔلُونَكَ عَنِ ٱلۡأَنفَالِۖ قُلِ ٱلۡأَنفَالُ لِلَّهِ وَٱلرَّسُولِۖ فَٱتَّقُواْ ٱللَّهَ وَأَصۡلِحُواْ ذَاتَ بَيۡنِكُمۡۖ وَأَطِيعُواْ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥٓ إِن كُنتُم مُّؤۡمِنِينَ
(Napiyē!) ‘Aṉḥpāl' (eṉṉum pōril kiṭaitta poruḷkaḷaip) paṟṟi avarkaḷ um'miṭam kēṭkiṉṟaṉar. (Ataṟku) nīr kūṟuvīrāka: ‘Aṉḥpāl' allāhvukkum, (allāhvuṭaiya) tūtarukkum contamāṉatu. Ākavē, nīṅkaḷ allāhvukkup payantu (atil etaiyum maṟaittuk koḷḷātu) uṅkaḷukkiṭaiyil oḻuṅkāka naṭantu koḷḷuṅkaḷ. Uṇmaiyākavē nīṅkaḷ uṇmai nampikkaiyāḷarkaḷāka iruntāl allāhvukkum, avaṉuṭaiya tūtarukkum kīḻppaṭintu naṭaṅkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 1
إِنَّمَا ٱلۡمُؤۡمِنُونَ ٱلَّذِينَ إِذَا ذُكِرَ ٱللَّهُ وَجِلَتۡ قُلُوبُهُمۡ وَإِذَا تُلِيَتۡ عَلَيۡهِمۡ ءَايَٰتُهُۥ زَادَتۡهُمۡ إِيمَٰنٗا وَعَلَىٰ رَبِّهِمۡ يَتَوَكَّلُونَ
uṇmaiyāṉa nampikkaiyāḷarkaḷ yāreṉṟāl, allāhvai (avarkaḷ muṉ) niṉaivu kūṟappaṭṭāl avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷ payantu naṭuṅkiviṭum; allāhvuṭaiya vacaṉaṅkaḷ avarkaḷukku ōtik kāṇpikkappaṭṭāl avarkaḷuṭaiya nampikkai (meṉmēlum,) atikarikkum. Avarkaḷ taṅkaḷ iṟaivaṉaiyē muṟṟilum nampiyiruppārkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 2
ٱلَّذِينَ يُقِيمُونَ ٱلصَّلَوٰةَ وَمِمَّا رَزَقۡنَٰهُمۡ يُنفِقُونَ
avarkaḷ toḻukaiyaiyum kaṭaippiṭippārkaḷ; nām avarkaḷukkuk koṭutta poruḷkaḷiliruntu (tāṉamāka) celavum ceyvārkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 3
أُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ حَقّٗاۚ لَّهُمۡ دَرَجَٰتٌ عِندَ رَبِّهِمۡ وَمَغۡفِرَةٞ وَرِزۡقٞ كَرِيمٞ
ivarkaḷtāṉ uṇmaiyāṉa nampikkaiyāḷarkaḷ. Avarkaḷukku avarkaḷ iṟaivaṉiṭattil pala uyar patavikaḷum maṉṉippum uṇṭu; iṉṉum, kaṇṇiyamāṉa uṇavum uṇṭu
Surah Al-Anfal, Verse 4
كَمَآ أَخۡرَجَكَ رَبُّكَ مِنۢ بَيۡتِكَ بِٱلۡحَقِّ وَإِنَّ فَرِيقٗا مِّنَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ لَكَٰرِهُونَ
(napiyē!) Umatu iṟaivaṉ umatu illattiliruntu cattiyattaik koṇṭu um'mai veḷiyēṟṟiya camayattil nampikkaiyāḷarkaḷil oru kūṭṭattiṉar (um'muṭaṉ vara) virumpātavāṟē
Surah Al-Anfal, Verse 5
يُجَٰدِلُونَكَ فِي ٱلۡحَقِّ بَعۡدَ مَا تَبَيَّنَ كَأَنَّمَا يُسَاقُونَ إِلَى ٱلۡمَوۡتِ وَهُمۡ يَنظُرُونَ
(pōr ceyvatu avaciyam eṉa) avarkaḷukkut teḷivākat terinta piṉṉarum ivvuṇmai viṣayattilum avarkaḷ um'muṭaṉ tarkkikkiṉṟaṉar. Taṅkaḷ kaṇkaḷāl kāṇum maraṇattiṉ pakkamē avarkaḷ ōṭṭic cellappaṭukiṉṟaṉar pōlum
Surah Al-Anfal, Verse 6
وَإِذۡ يَعِدُكُمُ ٱللَّهُ إِحۡدَى ٱلطَّآئِفَتَيۡنِ أَنَّهَا لَكُمۡ وَتَوَدُّونَ أَنَّ غَيۡرَ ذَاتِ ٱلشَّوۡكَةِ تَكُونُ لَكُمۡ وَيُرِيدُ ٱللَّهُ أَن يُحِقَّ ٱلۡحَقَّ بِكَلِمَٰتِهِۦ وَيَقۡطَعَ دَابِرَ ٱلۡكَٰفِرِينَ
(Etirikaḷiṉ) iru kūṭṭaṅkaḷil oṉṟu, niccayamāka uṅkaḷukkuk kiṭaittu viṭumeṉṟu allāh uṅkaḷukku vākkaḷitta camayattil nīṅkaḷ (avviraṇṭil) palamillāta (varttakak) kūṭṭattai (aṭaiya) virumpiṉīrkaḷ. Eṉiṉum, allāhvō taṉ vākkiṉpaṭi uṇmaiyai nilaināṭṭi nirākarippavarkaḷiṉ vērai aṟuttu viṭavē nāṭiṉāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 7
لِيُحِقَّ ٱلۡحَقَّ وَيُبۡطِلَ ٱلۡبَٰطِلَ وَلَوۡ كَرِهَ ٱلۡمُجۡرِمُونَ
pāvikaḷ veṟuttapōtilum iṟutiyil poyyai aḻittu uṇmaiyai nilai nāṭ(ṭavē nā)ṭiṉāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 8
إِذۡ تَسۡتَغِيثُونَ رَبَّكُمۡ فَٱسۡتَجَابَ لَكُمۡ أَنِّي مُمِدُّكُم بِأَلۡفٖ مِّنَ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةِ مُرۡدِفِينَ
(uṅkaḷai) pātukākkumāṟu nīṅkaḷ uṅkaḷ iṟaivaṉiṭam kōriyapōtu ‘‘aṇiyaṇiyāka uṅkaḷaip piṉpaṟṟi varakkūṭiya āyiram vāṉavarkaḷaik koṇṭu niccayamāka nāṉ uṅkaḷukku utavi ceyvēṉ'' eṉṟu avaṉ uṅkaḷukkup patilaḷittāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 9
وَمَا جَعَلَهُ ٱللَّهُ إِلَّا بُشۡرَىٰ وَلِتَطۡمَئِنَّ بِهِۦ قُلُوبُكُمۡۚ وَمَا ٱلنَّصۡرُ إِلَّا مِنۡ عِندِ ٱللَّهِۚ إِنَّ ٱللَّهَ عَزِيزٌ حَكِيمٌ
uṅkaḷ uḷḷaṅkaḷ itaṉ mūlam tiruptiyaṭaivataṟkāka oru naṟceytiyākavē itai allāh (uṅkaḷukku) ākki vaittāṉ. Allāhviṭam iruntē tavira (uṅkaḷukku) ivvutavi kiṭaittu viṭavillai. Niccayamāka allāh (aṉaivaraiyum) mikaittavaṉ ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 10
إِذۡ يُغَشِّيكُمُ ٱلنُّعَاسَ أَمَنَةٗ مِّنۡهُ وَيُنَزِّلُ عَلَيۡكُم مِّنَ ٱلسَّمَآءِ مَآءٗ لِّيُطَهِّرَكُم بِهِۦ وَيُذۡهِبَ عَنكُمۡ رِجۡزَ ٱلشَّيۡطَٰنِ وَلِيَرۡبِطَ عَلَىٰ قُلُوبِكُمۡ وَيُثَبِّتَ بِهِ ٱلۡأَقۡدَامَ
(nampikkaiyāḷarkaḷē! Uṅkaḷ maṉam) cāntiyaṭaintavarkaḷāka, ciṟiyatoru nittirai uṅkaḷai cūḻntu koḷḷumpaṭi (iṟaivaṉ) ceytatai niṉaittup pāruṅkaḷ! Aṉṟi (atu camayam) uṅkaḷ tēkattai nīṅkaḷ cuttappaṭuttik koḷvataṟkākavum, uṅkaḷai viṭṭu ṣaittāṉuṭaiya acuttattaip pōkki viṭuvataṟkākavum, uṅkaḷ uḷḷaṅkaḷai palappaṭutti, uṅkaḷ pātaṅkaḷai uṟutippaṭuttuvataṟkākavum (avaṉē) vāṉattiliruntu maḻaiyai poḻiyac ceytāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 11
إِذۡ يُوحِي رَبُّكَ إِلَى ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةِ أَنِّي مَعَكُمۡ فَثَبِّتُواْ ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْۚ سَأُلۡقِي فِي قُلُوبِ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ ٱلرُّعۡبَ فَٱضۡرِبُواْ فَوۡقَ ٱلۡأَعۡنَاقِ وَٱضۡرِبُواْ مِنۡهُمۡ كُلَّ بَنَانٖ
(Napiyē!) Umatu iṟaivaṉ vāṉavarkaḷai nōkki ‘‘niccayamāka nāṉ uṅkaḷuṭaṉ irukkiṟēṉ. Ākavē, nīṅkaḷ nampikkaiyāḷarkaḷai uṟutippaṭuttuṅkaḷ; (eṉṟu kaṭṭaḷaiyiṭṭu) nirākarippavarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷil nāṉ tikilai uṇṭu paṇṇuvēṉ (eṉṟu kūṟi, nampikkaiyāḷarkaḷai nōkki) nīṅkaḷ avarkaḷuṭaiya piṭarikaḷiṉ mēl veṭṭuṅkaḷ. Avarkaḷai kaṇukkaṇuvākat tuṇṭittu viṭuṅkaḷ'' eṉṟu aṟivittatai niṉaittup pāruṅkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 12
ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ شَآقُّواْ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥۚ وَمَن يُشَاقِقِ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥ فَإِنَّ ٱللَّهَ شَدِيدُ ٱلۡعِقَابِ
itaṟkuk kāraṇam, niccayamāka avarkaḷ allāhvukkum, avaṉuṭaiya tūtarukkum māṟu ceytatutāṉ. Ākavē, evarēṉum, allāhvukkum avaṉuṭaiya tūtarukkum māṟuceytāl niccayamāka allāh (avarkaḷai) mikak kaṭumaiyākavē vētaṉai ceyvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 13
ذَٰلِكُمۡ فَذُوقُوهُ وَأَنَّ لِلۡكَٰفِرِينَ عَذَابَ ٱلنَّارِ
(nirākarippavarkaḷē! Nīṅkaḷ aṭaiyappōkum vētaṉai) itō! Itai nīṅkaḷ cuvaittup pāruṅkaḷ. Aṉṟi (uṅkaḷaip pōṉṟa) nirākarippavarkaḷukku (maṟumaiyil) niccayamāka naraka vētaṉaiyum uṇṭu
Surah Al-Anfal, Verse 14
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ إِذَا لَقِيتُمُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ زَحۡفٗا فَلَا تُوَلُّوهُمُ ٱلۡأَدۡبَارَ
nampikkaiyāḷarkaḷē! Nīṅkaḷ nirākarippavarkaḷiṉ paṭaiyaic cantittāl avarkaḷukkup puṟaṅkāṭ(ṭi ōṭivi)ṭātīrkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 15
وَمَن يُوَلِّهِمۡ يَوۡمَئِذٖ دُبُرَهُۥٓ إِلَّا مُتَحَرِّفٗا لِّقِتَالٍ أَوۡ مُتَحَيِّزًا إِلَىٰ فِئَةٖ فَقَدۡ بَآءَ بِغَضَبٖ مِّنَ ٱللَّهِ وَمَأۡوَىٰهُ جَهَنَّمُۖ وَبِئۡسَ ٱلۡمَصِيرُ
(etiriyai) veṭṭuvataṟkākavō allatu (taṉ) kūṭṭattuṭaṉ cērntu koḷvataṟkākavō tavira, evarēṉum atucamayam puṟaṅkāṭ(ṭi ō)ṭiṉāl niccayamāka avaṉ allāhvuṭaiya kōpattiṟkuḷḷāki viṭuvāṉ. Avaṉ taṅkumiṭam narakamtāṉ; atu mikakkeṭṭa taṅkumiṭam
Surah Al-Anfal, Verse 16
فَلَمۡ تَقۡتُلُوهُمۡ وَلَٰكِنَّ ٱللَّهَ قَتَلَهُمۡۚ وَمَا رَمَيۡتَ إِذۡ رَمَيۡتَ وَلَٰكِنَّ ٱللَّهَ رَمَىٰ وَلِيُبۡلِيَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ مِنۡهُ بَلَآءً حَسَنًاۚ إِنَّ ٱللَّهَ سَمِيعٌ عَلِيمٞ
(nampikkaiyāḷarkaḷē! Pōr purinta camayam) nīṅkaḷ avarkaḷaik koṉṟu viṭavillai; allāhtāṉ avarkaḷai koṉṟāṉ. (Napiyē! Etirikaḷiṉ mītu) nīṅkaḷ (maṇṇai) eṟintapōtu (atai) nīṅkaḷ eṟiyavillai; allāhtāṉ (atai) eṟintāṉ. Nampikkaiyāḷarkaḷai aḻakāṉa muṟaiyil cōtippataṟkākavē (ivvāṟu ceytāṉ.) Niccayamāka allāh naṉku ceviyuṟupavaṉ, mika aṟintavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 17
ذَٰلِكُمۡ وَأَنَّ ٱللَّهَ مُوهِنُ كَيۡدِ ٱلۡكَٰفِرِينَ
Nirākarippavarkaḷiṉ cūḻcciyai (iḻivupaṭutti) palavīṉappaṭuttuvataṟkākavē niccayamāka allāh ivvāṟu ceytāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 18
إِن تَسۡتَفۡتِحُواْ فَقَدۡ جَآءَكُمُ ٱلۡفَتۡحُۖ وَإِن تَنتَهُواْ فَهُوَ خَيۡرٞ لَّكُمۡۖ وَإِن تَعُودُواْ نَعُدۡ وَلَن تُغۡنِيَ عَنكُمۡ فِئَتُكُمۡ شَيۡـٔٗا وَلَوۡ كَثُرَتۡ وَأَنَّ ٱللَّهَ مَعَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
(nirākarippāḷarkaḷē!) Nīṅkaḷ veṟṟiyiṉ mūlam (muṭivāṉa) tīrppait tēṭik koṇṭiruntīrkaḷ. Niccayamāka anta veṟṟi uṅkaḷ muṉ vantuviṭṭatu. (Eṉiṉum atu uṅkaḷukkalla; nampikkaiyāḷarkaḷākiya eṅkaḷukkē! Nāṅkaḷtāṉ uṅkaḷai veṟṟi koṇṭōm. Ākavē, viṣamam ceyvatiliruntu) iṉiyēṉum nīṅkaḷ vilakikkoṇṭāl atu uṅkaḷukkē naṉṟu. Iṉiyum nīṅkaḷ (viṣamam ceyya) muṉ varumpaṭcattil nāmum muṉ varuvōm. Uṅkaḷ kūṭṭam evvaḷavu peritāka irunta pōtilum (atu) uṅkaḷukku oru palaṉaiyumaḷikkātu. Ēṉeṉṟāl, niccayamāka allāh nampikkaiyāḷarkaḷuṭaṉ irukkiṟāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 19
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ أَطِيعُواْ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥ وَلَا تَوَلَّوۡاْ عَنۡهُ وَأَنتُمۡ تَسۡمَعُونَ
nampikkaiyāḷarkaḷē! Nīṅkaḷ allāhvukkum, avaṉuṭaiya tūtarukkum kīḻppaṭiyuṅkaḷ. Nīṅkaḷ (nam vacaṉaṅkaḷai) ceviyuṟṟa piṉ ataṟkuk kīḻppaṭivatiliruntu vilakātīrkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 20
وَلَا تَكُونُواْ كَٱلَّذِينَ قَالُواْ سَمِعۡنَا وَهُمۡ لَا يَسۡمَعُونَ
(nampikkaiyāḷarkaḷē! Maṉamāṟa) ceviyuṟātu ‘‘ceviyuṟṟōm'' eṉṟu (vāyāl maṭṭum) kūṟiyavarkaḷaip pōl nīṅkaḷum ākiviṭa vēṇṭām
Surah Al-Anfal, Verse 21
۞إِنَّ شَرَّ ٱلدَّوَآبِّ عِندَ ٱللَّهِ ٱلصُّمُّ ٱلۡبُكۡمُ ٱلَّذِينَ لَا يَعۡقِلُونَ
niccayamāka allāhviṭattil kālnaṭaikaḷil mikak kēvalamāṉavai (evaiyeṉṟāl cattiyattai) aṟintukoḷḷa muṭiyāta ceviṭarkaḷum, ūmaiyarkaḷumtāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 22
وَلَوۡ عَلِمَ ٱللَّهُ فِيهِمۡ خَيۡرٗا لَّأَسۡمَعَهُمۡۖ وَلَوۡ أَسۡمَعَهُمۡ لَتَوَلَّواْ وَّهُم مُّعۡرِضُونَ
avarkaḷiṭam oru naṉmai irukkiṟateṉṟu allāh aṟintiruntāl avaṉ avarkaḷai ceviyuṟac ceytiruppāṉ. (Avarkaḷiṭam oru naṉmaiyum illātataṉāl allāh) avarkaḷaic ceviyuṟac ceytapōtilum avarkaḷ puṟakkaṇittu māṟiviṭuvārkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 23
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ ٱسۡتَجِيبُواْ لِلَّهِ وَلِلرَّسُولِ إِذَا دَعَاكُمۡ لِمَا يُحۡيِيكُمۡۖ وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ يَحُولُ بَيۡنَ ٱلۡمَرۡءِ وَقَلۡبِهِۦ وَأَنَّهُۥٓ إِلَيۡهِ تُحۡشَرُونَ
Nampikkaiyāḷarkaḷē! Allāhvum, (avaṉuṭaiya) tūtarum uṅkaḷukkup puttuyir aḷikka uṅkaḷai aḻaittāl (avarkaḷuṭaiya aḻaippukkup) patil kūṟuṅkaḷ. Niccayamāka allāh maṉitaṉukkum avaṉuṭaiya uḷḷaṅkaḷil uḷḷataṟkum iṭaiyil taṭaiyēṟpaṭutti viṭukiṟāṉ eṉpataiyum, niccayamāka nīṅkaḷ avaṉiṭamē (koṇṭu varappaṭṭu) oṉṟu cērkkappaṭuvīrkaḷ eṉpataiyum nīṅkaḷ uṟutiyāka aṟintu koḷḷuṅkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 24
وَٱتَّقُواْ فِتۡنَةٗ لَّا تُصِيبَنَّ ٱلَّذِينَ ظَلَمُواْ مِنكُمۡ خَآصَّةٗۖ وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ شَدِيدُ ٱلۡعِقَابِ
nīṅkaḷ oru vētaṉaiyai payantukoḷḷuṅkaḷ. Atu uṅkaḷil aniyāyak kārarkaḷai maṭṭumē piṭikkumeṉpatalla; (muṭivil atu uṅkaḷaiyum cūḻntu koḷḷalām.) Niccayamāka allāh vētaṉai ceyvatil kaṭumaiyāṉavaṉ eṉpataiyum nīṅkaḷ uṟutiyāka aṟintu koḷḷuṅkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 25
وَٱذۡكُرُوٓاْ إِذۡ أَنتُمۡ قَلِيلٞ مُّسۡتَضۡعَفُونَ فِي ٱلۡأَرۡضِ تَخَافُونَ أَن يَتَخَطَّفَكُمُ ٱلنَّاسُ فَـَٔاوَىٰكُمۡ وَأَيَّدَكُم بِنَصۡرِهِۦ وَرَزَقَكُم مِّنَ ٱلطَّيِّبَٰتِ لَعَلَّكُمۡ تَشۡكُرُونَ
nīṅkaḷ pūmiyil (makkāvil) valuviḻanta veku kuṟainta tokaiyiṉarāka iruntu uṅkaḷai em'maṉitarum (ennērattilum palavantamāka) tiṭīreṉa tākkiviṭuvārkaḷō eṉṟu nīṅkaḷ añci (naṭuṅki)k koṇṭirunta camayattil avaṉ uṅkaḷukku (matīṉāvil) iṭamaḷittut taṉ utaviyaik koṇṭu uṅkaḷaip palappaṭutti nalla uṇavukaḷai uṅkaḷukku aḷittataiyum niṉaittup pāruṅkaḷ. (Itaṟku) nīṅkaḷ naṉṟi celuttuvīrkaḷāka
Surah Al-Anfal, Verse 26
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ لَا تَخُونُواْ ٱللَّهَ وَٱلرَّسُولَ وَتَخُونُوٓاْ أَمَٰنَٰتِكُمۡ وَأَنتُمۡ تَعۡلَمُونَ
nampikkaiyāḷarkaḷē! Nīṅkaḷ allāhvukkum, (avaṉuṭaiya) tūtarukkum mōcam ceyyātīrkaḷ. Tavira, nīṅkaḷ (ceyvatu aniyāyam eṉa) aṟintu koṇṭē uṅkaḷiṭam oppaṭaikkappaṭṭa amāṉitaṅkaḷukku mōcam ceyyātīrkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 27
وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّمَآ أَمۡوَٰلُكُمۡ وَأَوۡلَٰدُكُمۡ فِتۡنَةٞ وَأَنَّ ٱللَّهَ عِندَهُۥٓ أَجۡرٌ عَظِيمٞ
mēlum, uṅkaḷ poruḷkaḷum, uṅkaḷ cantatikaḷum (uṅkaḷukkup) perum cōtaṉaiyāka irukkiṉṟaṉa eṉpataiyum, niccayamāka allāhviṭattiltāṉ (uṅkaḷukku) makattāṉa vekumati uṇṭu eṉpataiyum nīṅkaḷ uṟutiyāka aṟintu koḷḷuṅkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 28
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ إِن تَتَّقُواْ ٱللَّهَ يَجۡعَل لَّكُمۡ فُرۡقَانٗا وَيُكَفِّرۡ عَنكُمۡ سَيِّـَٔاتِكُمۡ وَيَغۡفِرۡ لَكُمۡۗ وَٱللَّهُ ذُو ٱلۡفَضۡلِ ٱلۡعَظِيمِ
Nampikkaiyāḷarkaḷē! Nīṅkaḷ allāhvukkup payappaṭuvīrkaḷāyiṉ, avaṉ uṅkaḷukkuk kaṇṇiyattai aḷippāṉ. Mēlum, uṅkaḷ pāvaṅkaḷaip pōkki uṅkaḷai maṉṉittu viṭuvāṉ. Ēṉeṉṟāl, allāh mika makattāṉa aruḷuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 29
وَإِذۡ يَمۡكُرُ بِكَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ لِيُثۡبِتُوكَ أَوۡ يَقۡتُلُوكَ أَوۡ يُخۡرِجُوكَۚ وَيَمۡكُرُونَ وَيَمۡكُرُ ٱللَّهُۖ وَٱللَّهُ خَيۡرُ ٱلۡمَٰكِرِينَ
(napiyē!) Um'maic ciṟaippaṭuttavō allatu um'maik kolai ceyyavō allatu um'mai (ūraiviṭṭu) appuṟappaṭuttavō nirākarippavarkaḷ cūḻcci ceytukoṇṭirunta (nērat)tai niṉaittup pārppīrāka. Avarkaḷum cūḻcci ceytu koṇṭiruntaṉar; (avarkaḷuk ketirāka) allāhvum cūḻcci ceytu koṇṭiruntāṉ. Āṉāl, cūḻcci ceypavarkaḷilellām allāh mika mēlāṉavaṉ
Surah Al-Anfal, Verse 30
وَإِذَا تُتۡلَىٰ عَلَيۡهِمۡ ءَايَٰتُنَا قَالُواْ قَدۡ سَمِعۡنَا لَوۡ نَشَآءُ لَقُلۡنَا مِثۡلَ هَٰذَآ إِنۡ هَٰذَآ إِلَّآ أَسَٰطِيرُ ٱلۡأَوَّلِينَ
nam vacaṉaṅkaḷ avarkaḷukku ōtik kāṇpikkappaṭumāṉāl ataṟkavarkaḷ, ‘‘niccayamāka nām (itai muṉṉarē) ceviyuṟṟuḷḷōm; nām virumpiṉāl im'mātiriyāṉa vacaṉaṅkaḷai nāmum kūṟuvōm. Ivai muṉṉōriṉ kaṭṭukkataikaḷē tavira vēṟillai'' eṉṟu kūṟukiṉṟaṉar
Surah Al-Anfal, Verse 31
وَإِذۡ قَالُواْ ٱللَّهُمَّ إِن كَانَ هَٰذَا هُوَ ٱلۡحَقَّ مِنۡ عِندِكَ فَأَمۡطِرۡ عَلَيۡنَا حِجَارَةٗ مِّنَ ٱلسَّمَآءِ أَوِ ٱئۡتِنَا بِعَذَابٍ أَلِيمٖ
mēlum, (annirākarippavarkaḷ)''eṅkaḷ allāhvē! Ivvētam uṉṉiṭamiruntu vantatu uṇmaiyāṉāl eṅkaḷmītu vāṉattiliruntu kalmāriyaip poḻi! Allatu tuṉpuṟuttum oru vētaṉaiyai eṅkaḷukkuk koṇṭuvā!'' Eṉṟu avarkaḷ kūṟiyataiyum (napiyē!) Nīr niṉaittup pārppīrāka
Surah Al-Anfal, Verse 32
وَمَا كَانَ ٱللَّهُ لِيُعَذِّبَهُمۡ وَأَنتَ فِيهِمۡۚ وَمَا كَانَ ٱللَّهُ مُعَذِّبَهُمۡ وَهُمۡ يَسۡتَغۡفِرُونَ
āṉāl, nīr avarkaḷukkiṭaiyil irukkum varai allāh avarkaḷai vētaṉai ceyya māṭṭāṉ. Mēlum, avarkaḷ maṉṉippaik kōrikkoṇṭirukkum varaiyilum allāh avarkaḷai vētaṉai ceyyamāṭṭāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 33
وَمَا لَهُمۡ أَلَّا يُعَذِّبَهُمُ ٱللَّهُ وَهُمۡ يَصُدُّونَ عَنِ ٱلۡمَسۡجِدِ ٱلۡحَرَامِ وَمَا كَانُوٓاْ أَوۡلِيَآءَهُۥٓۚ إِنۡ أَوۡلِيَآؤُهُۥٓ إِلَّا ٱلۡمُتَّقُونَ وَلَٰكِنَّ أَكۡثَرَهُمۡ لَا يَعۡلَمُونَ
(Ivviru kāraṇaṅkaḷum illātiruppiṉ) allāh avarkaḷai vētaṉai ceyyāmaliruppataṟku eṉṉa (taṭai) irukkiṟatu? Ēṉeṉṟāl, avarkaḷō ciṟappuṟṟa masjitukku (makkaḷ) celvatait taṭukkiṉṟaṉar. Avarkaḷ ataṟku poṟuppāḷarkaḷalla. Iṟaiyaccamuṭaiyavarkaḷait tavira vēṟu evarum ataṉ poṟuppāḷarkaḷāka irukkamuṭiyātu. Eṉiṉum, avarkaḷil perumpālāṉavarkaḷ (itai) aṟiya māṭṭārkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 34
وَمَا كَانَ صَلَاتُهُمۡ عِندَ ٱلۡبَيۡتِ إِلَّا مُكَآءٗ وَتَصۡدِيَةٗۚ فَذُوقُواْ ٱلۡعَذَابَ بِمَا كُنتُمۡ تَكۡفُرُونَ
anta allāhviṉ vīṭṭil avarkaḷ puriyum vaṇakkamellām cīṭṭiyaṭippatum, kaitaṭṭuvatum tavira vēṟillai! (Ākavē, maṟumaiyil) ‘‘uṅkaḷ nirākarippiṉ kāraṇamāka (iṉṟaiya tiṉam) vētaṉaiyai cuvaittup pāruṅkaḷ'' (eṉṟē kūṟappaṭum)
Surah Al-Anfal, Verse 35
إِنَّ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ يُنفِقُونَ أَمۡوَٰلَهُمۡ لِيَصُدُّواْ عَن سَبِيلِ ٱللَّهِۚ فَسَيُنفِقُونَهَا ثُمَّ تَكُونُ عَلَيۡهِمۡ حَسۡرَةٗ ثُمَّ يُغۡلَبُونَۗ وَٱلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ إِلَىٰ جَهَنَّمَ يُحۡشَرُونَ
niccayamāka, nirākarippavarkaḷ taṅkaḷ poruḷkaḷai (makkaḷ) allāhvuṭaiya vaḻiyil celvatait taṭai ceyya celavu ceykiṉṟaṉar. Avarkaḷ mēlum, ivvāṟē celavu ceyvārkaḷ, muṭivil atu avarkaḷukkē tukkamāka ēṟpaṭṭuviṭum! Piṉṉar avarkaḷ tōṟkaṭikkappaṭṭu veṟṟi koḷḷappaṭuvārkaḷ. (Ippaṭippaṭṭa) nirākarippavarkaḷ (maṟumaiyil) narakattiṉ pakkamē ōṭṭic cellappaṭuvārkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 36
لِيَمِيزَ ٱللَّهُ ٱلۡخَبِيثَ مِنَ ٱلطَّيِّبِ وَيَجۡعَلَ ٱلۡخَبِيثَ بَعۡضَهُۥ عَلَىٰ بَعۡضٖ فَيَرۡكُمَهُۥ جَمِيعٗا فَيَجۡعَلَهُۥ فِي جَهَنَّمَۚ أُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡخَٰسِرُونَ
allāh nallavarkaḷiliruntu keṭṭavarkaḷaip piritteṭuppataṟkākavum; keṭṭavarkaḷ oruvar mītu oruvarāka aṭukkappaṭṭu oṉṟākak kuvikkappaṭṭa piṉṉar narakattil tūkki eṟiyappaṭuvataṟkākavum (ivvāṟu ceykiṟāṉ.) Ivarkaḷtāṉ muṟṟilum naṣṭamaṭaintavarkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 37
قُل لِّلَّذِينَ كَفَرُوٓاْ إِن يَنتَهُواْ يُغۡفَرۡ لَهُم مَّا قَدۡ سَلَفَ وَإِن يَعُودُواْ فَقَدۡ مَضَتۡ سُنَّتُ ٱلۡأَوَّلِينَ
(napiyē!) Nirākarippavarkaḷukku nīr kūṟuvīrāka: Iṉiyēṉum avarkaḷ (viṣamam ceyyātu) vilakik koṇṭāl (avarkaḷuṭaiya) muntiya kuṟṟaṅkaḷ avarkaḷukku maṉṉikkappaṭum. (Avvāṟillāmal viṣamam ceyyavē) muṉ varuvārkaḷāyiṉ muṉ ceṉ(ṟa ivarkaḷ pōṉ)ṟavarkaḷiṉ vaḻi ēṟpaṭṭē irukkiṟatu. (Avarkaḷukku ēṟpaṭṭa katitāṉ ivarkaḷukkum ēṟpaṭum)
Surah Al-Anfal, Verse 38
وَقَٰتِلُوهُمۡ حَتَّىٰ لَا تَكُونَ فِتۡنَةٞ وَيَكُونَ ٱلدِّينُ كُلُّهُۥ لِلَّهِۚ فَإِنِ ٱنتَهَوۡاْ فَإِنَّ ٱللَّهَ بِمَا يَعۡمَلُونَ بَصِيرٞ
(Nampikkaiyāḷarkaḷē! Innirākarippavarkaḷiṉ) viṣamattaṉam muṟṟilum nīṅki, allāhvuṭaiya mārkkam muḻumaiyāka nilaipeṟum varai (makkāvācikaḷākiya nirākarikkum) ivarkaḷuṭaṉ pōr puriyuṅkaḷ. (Viṣamam ceyvatiliruntu) avarkaḷ vilakikkoṇṭāl niccayamāka allāh avarkaḷ ceyvatai uṟṟu nōkkukiṟāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 39
وَإِن تَوَلَّوۡاْ فَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ مَوۡلَىٰكُمۡۚ نِعۡمَ ٱلۡمَوۡلَىٰ وَنِعۡمَ ٱلنَّصِيرُ
(itaṟku) avarkaḷ māṟu ceytāl niccayamāka allāh uṅkaḷ pātukāvalaṉ (poṟuppāḷaṉ) eṉpatai nīṅkaḷ uṟutiyāka aṟintu koḷḷuṅkaḷ. Avaṉ ciṟanta pātukāvalaṉ; avaṉ ciṟanta utaviyāḷaṉ
Surah Al-Anfal, Verse 40
۞وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّمَا غَنِمۡتُم مِّن شَيۡءٖ فَأَنَّ لِلَّهِ خُمُسَهُۥ وَلِلرَّسُولِ وَلِذِي ٱلۡقُرۡبَىٰ وَٱلۡيَتَٰمَىٰ وَٱلۡمَسَٰكِينِ وَٱبۡنِ ٱلسَّبِيلِ إِن كُنتُمۡ ءَامَنتُم بِٱللَّهِ وَمَآ أَنزَلۡنَا عَلَىٰ عَبۡدِنَا يَوۡمَ ٱلۡفُرۡقَانِ يَوۡمَ ٱلۡتَقَى ٱلۡجَمۡعَانِۗ وَٱللَّهُ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ قَدِيرٌ
(nampikkaiyāḷarkaḷē!) Uṅkaḷukku pōril kiṭaitta entap poruḷilum aintil orupākam allāhvukkum, (avaṉuṭaiya) tūtarukkum, (avaruṭaiya) uṟaviṉarkaḷukkum, anātaikaḷukkum, ēḻaikaḷukkum, payaṇikaḷukkum urittāṉatu. Uṇmaiyākavē nīṅkaḷ allāhvai nampikkai koṇṭiruppatuṭaṉ, iru paṭaikaḷum cantittu (muṭivāṉa) tīrppaḷitta (patru) nāḷil nām nam aṭiyār mītu iṟakki vaitta utaviyai avaṉtāṉ iṟakki vaittāṉ eṉpataiyum nīṅkaḷ nampupavarkaḷāka iruntāl, uṟutiyāka itai aṟintu koḷḷuṅkaḷ! Niccayamāka allāh aṉaittiṉ mītum pērāṟṟaluṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 41
إِذۡ أَنتُم بِٱلۡعُدۡوَةِ ٱلدُّنۡيَا وَهُم بِٱلۡعُدۡوَةِ ٱلۡقُصۡوَىٰ وَٱلرَّكۡبُ أَسۡفَلَ مِنكُمۡۚ وَلَوۡ تَوَاعَدتُّمۡ لَٱخۡتَلَفۡتُمۡ فِي ٱلۡمِيعَٰدِ وَلَٰكِن لِّيَقۡضِيَ ٱللَّهُ أَمۡرٗا كَانَ مَفۡعُولٗا لِّيَهۡلِكَ مَنۡ هَلَكَ عَنۢ بَيِّنَةٖ وَيَحۡيَىٰ مَنۡ حَيَّ عَنۢ بَيِّنَةٖۗ وَإِنَّ ٱللَّهَ لَسَمِيعٌ عَلِيمٌ
Nīṅkaḷ (‘patru' pōrkkaḷattil matīṉāvukkuc) camīpamāka uḷḷa paḷḷattākkilum, avarkaḷ (uṅkaḷukku etirpuṟamuḷḷa) tūramāṉa kōṭiyilum, (varttakarkaḷākiya) vākaṉakkārarkaḷ uṅkaḷukkuk kīḻppuṟattilum iruntatai nīṅkaḷ niṉaittup pāruṅkaḷ. Nīṅkaḷ oruvarukkoruvar (cantikkum kālattaiyum iṭattaiyum kuṟippiṭṭu) vākkuṟuti ceytu koṇṭiruntāl (nīṅkaḷ kuṟippiṭṭa kālattil aṅku vantu cērntu) avvākkuṟutiyai niṟaivēṟṟi vaippatil nīṅkaḷ (ētum) tavaṟiḻaittē iruppīrkaḷ. Eṉiṉum, allāh muṭivu ceytuviṭṭa kāriyam naṭantēṟuvataṟkāka (uṅkaḷ aṉaivaraiyum orē nērattil aṅku oṉṟu cērttāṉ). Aḻintavarkaḷ takka ātārattuṭaṉ aḻivataṟkākavum, (tappip) piḻaittavarkaḷ takka ātārattaik koṇṭē tappuvataṟkākavum (allāh ivvāṟu ceytāṉ). Niccayamāka allāh naṉku ceviyuṟupavaṉ, (aṉaittaiyum) naṉkaṟintavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 42
إِذۡ يُرِيكَهُمُ ٱللَّهُ فِي مَنَامِكَ قَلِيلٗاۖ وَلَوۡ أَرَىٰكَهُمۡ كَثِيرٗا لَّفَشِلۡتُمۡ وَلَتَنَٰزَعۡتُمۡ فِي ٱلۡأَمۡرِ وَلَٰكِنَّ ٱللَّهَ سَلَّمَۚ إِنَّهُۥ عَلِيمُۢ بِذَاتِ ٱلصُّدُورِ
(napiyē!) Umatu kaṉavil allāh, avarkaḷai (eṇṇikkaiyil) kuṟaittuk kāṇpittataiyum nīr niṉaittup pārppīrāka. Avarkaḷai atikappaṭutti umakkuk kāṇpittiruntāl nīrum maṟṟa nampikkaiyāḷarkaḷum tairiyamiḻantu pōr ceyvataip paṟṟi uṅkaḷukkuḷ tarkkittuk koṇṭu iruppīrkaḷ. Eṉiṉum, allāh (uṅkaḷai) kāppāṟṟiṉāṉ. Niccayamāka avaṉ, uḷḷaṅkaḷil uḷḷavaṟṟai naṉkaṟintavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 43
وَإِذۡ يُرِيكُمُوهُمۡ إِذِ ٱلۡتَقَيۡتُمۡ فِيٓ أَعۡيُنِكُمۡ قَلِيلٗا وَيُقَلِّلُكُمۡ فِيٓ أَعۡيُنِهِمۡ لِيَقۡضِيَ ٱللَّهُ أَمۡرٗا كَانَ مَفۡعُولٗاۗ وَإِلَى ٱللَّهِ تُرۡجَعُ ٱلۡأُمُورُ
avarkaḷum nīṅkaḷum cantittukkoṇṭa camayattil, avarkaḷai uṅkaḷ kaṇkaḷukkuk kuṟaittum, uṅkaḷai avarkaḷuṭaiya kaṇkaḷukkuk kuṟaittum kāṇpittatellām, allāh muṭivu ceyta kāriyam naṭaipeṟṟu (avarkaḷai aḻittu)t tīruvataṟkākattāṉ eṉpatai nīṅkaḷ aṟintu koḷḷuṅkaḷ. Allāhviṭamē ellā kāriyaṅkaḷum ceṉṟu muṭivaṭaikiṉṟaṉa
Surah Al-Anfal, Verse 44
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ إِذَا لَقِيتُمۡ فِئَةٗ فَٱثۡبُتُواْ وَٱذۡكُرُواْ ٱللَّهَ كَثِيرٗا لَّعَلَّكُمۡ تُفۡلِحُونَ
Nampikkaiyāḷarkaḷē! Nīṅkaḷ (pōriṉpōtu etiriyiṉ) kūṭṭattaic cantittāl (kalakkamuṟātu) uṟutiyāka (etirttu) niṉṟu, allāhviṉ tiruppeyarai nīṅkaḷ atikamāka (urakka) captamiṭṭuk kūṟuṅkaḷ. (Ataṉāl) nīṅkaḷ veṟṟiyaṭaivīrkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 45
وَأَطِيعُواْ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥ وَلَا تَنَٰزَعُواْ فَتَفۡشَلُواْ وَتَذۡهَبَ رِيحُكُمۡۖ وَٱصۡبِرُوٓاْۚ إِنَّ ٱللَّهَ مَعَ ٱلصَّـٰبِرِينَ
mēlum, nīṅkaḷ allāhvukkum avaṉuṭaiya tūtarukkum kīḻppaṭiyuṅkaḷ. (Uṅkaḷukkuḷ oṟṟumaiyāyiruṅkaḷ.) Uṅkaḷukkuḷ tarkkittuk koḷḷātīrkaḷ. Avvāṟāyiṉ, nīṅkaḷ tairiyattai iḻantu, uṅkaḷ āṟṟal pōyviṭum. Ākavē, nīṅkaḷ (ciramaṅkaḷaic cakittuk koṇṭu) poṟumaiyāka iruṅkaḷ. Niccayamāka allāh poṟumaiyāḷarkaḷuṭaṉ irukkiṟāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 46
وَلَا تَكُونُواْ كَٱلَّذِينَ خَرَجُواْ مِن دِيَٰرِهِم بَطَرٗا وَرِئَآءَ ٱلنَّاسِ وَيَصُدُّونَ عَن سَبِيلِ ٱللَّهِۚ وَٱللَّهُ بِمَا يَعۡمَلُونَ مُحِيطٞ
perumaikkākavum maṉitarkaḷukkuk kāṇpippataṟkākavum taṅkaḷ vīṭukaḷiliruntu (muslimkaḷai etirkka ‘patru' pōrukkup) puṟappaṭṭum, makkaḷai allāhvuṭaiya pātaiyil celvatait taṭai ceytu koṇṭum iruntavarkaḷaip pōl nīṅkaḷum ākiviṭa vēṇṭām. Allāh avarkaḷuṭaiya ceyalkaḷaic cūḻntu koṇṭirukkiṟāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 47
وَإِذۡ زَيَّنَ لَهُمُ ٱلشَّيۡطَٰنُ أَعۡمَٰلَهُمۡ وَقَالَ لَا غَالِبَ لَكُمُ ٱلۡيَوۡمَ مِنَ ٱلنَّاسِ وَإِنِّي جَارٞ لَّكُمۡۖ فَلَمَّا تَرَآءَتِ ٱلۡفِئَتَانِ نَكَصَ عَلَىٰ عَقِبَيۡهِ وَقَالَ إِنِّي بَرِيٓءٞ مِّنكُمۡ إِنِّيٓ أَرَىٰ مَا لَا تَرَوۡنَ إِنِّيٓ أَخَافُ ٱللَّهَۚ وَٱللَّهُ شَدِيدُ ٱلۡعِقَابِ
ṣaittāṉ avarkaḷuṭaiya ceyalkaḷai avarkaḷukku aḻakākak kāṇpittu ‘‘em'maṉitarālum iṉṟu uṅkaḷai jeyikka muṭiyātu; niccayamāka nāṉum uṅkaḷukku(p pakka) tuṇaiyāka niṟkiṟēṉ'' eṉṟu kūṟikkoṇṭiruntataiyum (napiyē!) Nīr niṉaittup pārppīrāka. (Ivvāṟu kūṟikkoṇṭirunta) avaṉ, iru paṭaikaḷum nērukkunēr cantikkavē puṟaṅkāṭṭi (ōṭi) piṉceṉṟu ‘‘niccayamāka nāṉ uṅkaḷaiviṭṭu vilakik koṇṭēṉ. Nīṅkaḷ pārkkamuṭiyāta oṉṟai nāṉ pārkkiṟēṉ; niccayamāka nāṉ allāhvukkup payappaṭukiṉṟaṉ; vētaṉai ceyvatil allāh mikak kaṭumaiyāṉavaṉ'' eṉṟu kūṟiṉāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 48
إِذۡ يَقُولُ ٱلۡمُنَٰفِقُونَ وَٱلَّذِينَ فِي قُلُوبِهِم مَّرَضٌ غَرَّ هَـٰٓؤُلَآءِ دِينُهُمۡۗ وَمَن يَتَوَكَّلۡ عَلَى ٱللَّهِ فَإِنَّ ٱللَّهَ عَزِيزٌ حَكِيمٞ
(Uḷḷoṉṟu vaittup puṟamoṉṟu pēcum) nayavañcakarkaḷum, uḷḷaṅkaḷil (nirākarippu eṉṉum) nōyuḷḷavarkaḷum, (nampikkaiyāḷarkaḷaic cuṭṭik kāṇpittu) ‘‘ivarkaḷai ivarkaḷuṭaiya mārkkam mayakkiviṭṭatu'' eṉṟu kūṟikkoṇṭiruntataiyum (napiyē!) Nīr niṉaittup pārppīrāka. Evar allāhviṭamē poṟuppu cāṭṭukiṟārō (avarē veṟṟi aṭaintavar. Ēṉeṉṟāl,) niccayamāka allāh (aṉaivaraiyum) mikaittavaṉ, ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 49
وَلَوۡ تَرَىٰٓ إِذۡ يَتَوَفَّى ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ ٱلۡمَلَـٰٓئِكَةُ يَضۡرِبُونَ وُجُوهَهُمۡ وَأَدۡبَٰرَهُمۡ وَذُوقُواْ عَذَابَ ٱلۡحَرِيقِ
vāṉavarkaḷ nirākarippava(riṉ uyi)rkaḷaik kaippaṟṟum camayattil, avarkaḷiṉ mukaṅkaḷilum mutukukaḷilum aṭittu (narakattiṟku ōṭṭic ceṉṟu) ‘‘erikkum (naraka) vētaṉaiyai cuvaittup pāruṅkaḷ'' eṉṟu kūṟuvatai (napiyē!) Nīr pārkka vēṇṭāmā
Surah Al-Anfal, Verse 50
ذَٰلِكَ بِمَا قَدَّمَتۡ أَيۡدِيكُمۡ وَأَنَّ ٱللَّهَ لَيۡسَ بِظَلَّـٰمٖ لِّلۡعَبِيدِ
(mēlum, vāṉavarkaḷ avarkaḷai nōkki) ‘‘muṉṉar uṅkaḷ kaikaḷ campātittuk koṇṭavaṟṟiṉ kāraṇamākavē itu (ivvētaṉai uṅkaḷukku) ēṟpaṭṭatu. Niccayamāka allāh (taṉ) aṭiyārkaḷil evaraiyum oru ciṟitum aniyāyam ceyvatēyillai'' (eṉṟum kūṟuvārkaḷ)
Surah Al-Anfal, Verse 51
كَدَأۡبِ ءَالِ فِرۡعَوۡنَ وَٱلَّذِينَ مِن قَبۡلِهِمۡۚ كَفَرُواْ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ فَأَخَذَهُمُ ٱللَّهُ بِذُنُوبِهِمۡۚ إِنَّ ٱللَّهَ قَوِيّٞ شَدِيدُ ٱلۡعِقَابِ
ḥpir'avṉuṭaiya makkaḷiṉ nilaimai, iṉṉum avarkaḷukku muṉṉirunta varkaḷiṉ nilaimai pōlavē (ivarkaḷuṭaiya nilaimaiyum irukkiṟatu.) Avarkaḷum allāhvuṭaiya vacaṉaṅkaḷaip poyyākkik koṇṭē iruntaṉar. Ātalāl, avarkaḷiṉ pāvaṅkaḷiṉ kāraṇamāka allāh avarkaḷait taṇṭittāṉ. Niccayamāka allāh mika valimaiyāṉavaṉum, vētaṉai ceyvatil mikak kaṭiṉamāṉavaṉum āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 52
ذَٰلِكَ بِأَنَّ ٱللَّهَ لَمۡ يَكُ مُغَيِّرٗا نِّعۡمَةً أَنۡعَمَهَا عَلَىٰ قَوۡمٍ حَتَّىٰ يُغَيِّرُواْ مَا بِأَنفُسِهِمۡ وَأَنَّ ٱللَّهَ سَمِيعٌ عَلِيمٞ
enta makkaḷum taṅkaḷ nilaimaiyai māṟṟik koḷḷāta varai niccayamāka allāhvum avarkaḷukkup purinta aruḷai māṟṟi viṭuvatillai. (Avarkaḷ taṅkaḷ nilaiyai māṟṟik koṇṭataṉāltāṉ avarkaḷukku ivvētaṉai ēṟpaṭṭatu.) Niccayamāka allāh naṉku ceviyuṟupavaṉ, mikka aṟintavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 53
كَدَأۡبِ ءَالِ فِرۡعَوۡنَ وَٱلَّذِينَ مِن قَبۡلِهِمۡۚ كَذَّبُواْ بِـَٔايَٰتِ رَبِّهِمۡ فَأَهۡلَكۡنَٰهُم بِذُنُوبِهِمۡ وَأَغۡرَقۡنَآ ءَالَ فِرۡعَوۡنَۚ وَكُلّٞ كَانُواْ ظَٰلِمِينَ
(Ākavē, ivarkaḷiṉ nilaimai nām muṉpu kūṟiyapaṭi) ḥpir'avṉiṉ makkaḷiṉ nilaimaiyaip pōlum, avarkaḷukku muṉṉiruntavarkaḷiṉ nilaimaiyaip pōlumē irukkiṟatu. (Avarkaḷum ivarkaḷaip pōlavē) taṅkaḷ iṟaivaṉiṉ attāṭcikaḷaip poyyākkik koṇṭiruntaṉar. Ākavē, avarkaḷuṭaiya pāvaṅkaḷiṉ kāraṇamāka nām (palavakai vētaṉaikaḷaik koṇṭu ḥpir'avṉukku muṉṉirunta) avarkaḷai aḻittuviṭṭatuṭaṉ ḥpir'avṉuṭaiya makkaḷaiyum nām mūḻkaṭittuviṭṭōm. (Ivarkaḷ) aṉaivarum aniyāyakkārarkaḷākavē iruntaṉar
Surah Al-Anfal, Verse 54
إِنَّ شَرَّ ٱلدَّوَآبِّ عِندَ ٱللَّهِ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ فَهُمۡ لَا يُؤۡمِنُونَ
niccayamāka allāhviṭattil mirukaṅkaḷilellām mikak keṭṭa mirukaṅkaḷ (evaiyeṉṟāl) nirākarippāḷarkaḷtāṉ. Ākavē, avarkaḷ nampikkai koḷḷavē māṭṭārkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 55
ٱلَّذِينَ عَٰهَدتَّ مِنۡهُمۡ ثُمَّ يَنقُضُونَ عَهۡدَهُمۡ فِي كُلِّ مَرَّةٖ وَهُمۡ لَا يَتَّقُونَ
(ivarkaḷil) evarkaḷuṭaṉ nīr uṭaṉpaṭikkai ceytapōtilum piṉṉar, anta uṭaṉpaṭikkaiyai ovvoru muṟaiyilum muṟittē varukiṉṟaṉar. Iṉṉum, avarkaḷ (allāhvukkup) payappaṭuvatēyillai
Surah Al-Anfal, Verse 56
فَإِمَّا تَثۡقَفَنَّهُمۡ فِي ٱلۡحَرۡبِ فَشَرِّدۡ بِهِم مَّنۡ خَلۡفَهُمۡ لَعَلَّهُمۡ يَذَّكَّرُونَ
pōril nīr avarkaḷaic cantittāl avarkaḷukkup piṉṉāl iruppavarkaḷum (tiṭukkiṭṭu) payantōṭumpaṭi avarkaḷaic citaṟaṭittu viṭuvīrāka. (Itaṉāl) avarkaḷ nallaṟivu peṟalām
Surah Al-Anfal, Verse 57
وَإِمَّا تَخَافَنَّ مِن قَوۡمٍ خِيَانَةٗ فَٱنۢبِذۡ إِلَيۡهِمۡ عَلَىٰ سَوَآءٍۚ إِنَّ ٱللَّهَ لَا يُحِبُّ ٱلۡخَآئِنِينَ
(uṅkaḷuṭaṉ uṭaṉpaṭikkai ceytirukkum) enta vakuppiṉarum turōkam ceyvārkaḷeṉa nīr payantāl, ataṟkuc camamākavē (avvuṭaṉ paṭikkaiyai) avarkaḷiṭam eṟintuviṭuvīrāka. Niccayamāka allāh, turōkikaḷai nēcippatēyillai
Surah Al-Anfal, Verse 58
وَلَا يَحۡسَبَنَّ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ سَبَقُوٓاْۚ إِنَّهُمۡ لَا يُعۡجِزُونَ
nirākarippavarkaḷ tāṅkaḷ tappittuk koṇṭatāka orupōtum eṇṇa vēṇṭām. Niccayamāka avarkaḷ (nam'mait) tōṟkaṭikka muṭiyātu
Surah Al-Anfal, Verse 59
وَأَعِدُّواْ لَهُم مَّا ٱسۡتَطَعۡتُم مِّن قُوَّةٖ وَمِن رِّبَاطِ ٱلۡخَيۡلِ تُرۡهِبُونَ بِهِۦ عَدُوَّ ٱللَّهِ وَعَدُوَّكُمۡ وَءَاخَرِينَ مِن دُونِهِمۡ لَا تَعۡلَمُونَهُمُ ٱللَّهُ يَعۡلَمُهُمۡۚ وَمَا تُنفِقُواْ مِن شَيۡءٖ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ يُوَفَّ إِلَيۡكُمۡ وَأَنتُمۡ لَا تُظۡلَمُونَ
Avarkaḷai etirppataṟkāka (āyuta) palattaiyum, lāyattil (tiṟamaiyāṉa) kutiraikaḷaiyum, uṅkaḷukku cāttiyamāṉa aḷavu nīṅkaḷ (ennēramum) tayārpaṭutti vaiyuṅkaḷ. Itaṉāl allāhvuṭaiya etirikaḷaiyum, uṅkaḷ etirikaḷaiyum nīṅkaḷ payappaṭac ceyyalām. Ivarkaḷait tavira (etirikaḷil) vēṟu cilar irukkiṉṟaṉar. Avarkaḷai nīṅkaḷ aṟiyamāṭṭīrkaḷ. Allāhtāṉ aṟivāṉ. (Itaṉāl avarkaḷaiyum nīṅkaḷ tiṭukkiṭac ceyyalām. Itaṟkāka) allāhvuṭaiya pātaiyil nīṅkaḷ etaic celavu ceytapōtilum (ataṉ kūliyai) uṅkaḷukku muḻumaiyākavē aḷikkappaṭum; (atil) oru ciṟitum (kuṟaivu ceytu) nīṅkaḷ anīti iḻaikkappaṭamāṭṭīrkaḷ
Surah Al-Anfal, Verse 60
۞وَإِن جَنَحُواْ لِلسَّلۡمِ فَٱجۡنَحۡ لَهَا وَتَوَكَّلۡ عَلَى ٱللَّهِۚ إِنَّهُۥ هُوَ ٱلسَّمِيعُ ٱلۡعَلِيمُ
(napiyē) avarkaḷ camātāṉattiṟku iṇaṅkivantāl, nīrum ataṉ pakkam iṇaṅkivaruvīrāka. Allāhviṭamē poṟuppu cāṭṭuvīrāka; niccayamāka avaṉtāṉ naṉku ceviyuṟupavaṉ, (aṉaittaiyum) naṉkaṟintavaṉ
Surah Al-Anfal, Verse 61
وَإِن يُرِيدُوٓاْ أَن يَخۡدَعُوكَ فَإِنَّ حَسۡبَكَ ٱللَّهُۚ هُوَ ٱلَّذِيٓ أَيَّدَكَ بِنَصۡرِهِۦ وَبِٱلۡمُؤۡمِنِينَ
(napiyē!) Avarkaḷ umakku cati ceyyak karutiṉāl (um'maip pātukākka) niccayamāka allāh umakkup pōtumāṉavaṉāka irukkiṟāṉ. Avaṉtāṉ um'mai taṉ utaviyaik koṇṭum nampikkaiyāḷarkaḷaik koṇṭum palappaṭuttiṉāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 62
وَأَلَّفَ بَيۡنَ قُلُوبِهِمۡۚ لَوۡ أَنفَقۡتَ مَا فِي ٱلۡأَرۡضِ جَمِيعٗا مَّآ أَلَّفۡتَ بَيۡنَ قُلُوبِهِمۡ وَلَٰكِنَّ ٱللَّهَ أَلَّفَ بَيۡنَهُمۡۚ إِنَّهُۥ عَزِيزٌ حَكِيمٞ
anta nampikkaiyāḷarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷil (islāmiṉ mūlam) aṉpai ūṭṭi (citaṟikkiṭanta avarkaḷai) oṉṟu cērttāṉ. Pūmiyiluḷḷa aṉaittaiyum nīr celavu ceytapōtilum avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷil aṉpaiyūṭṭa um'māl muṭiyātu. Eṉiṉum, allāhtāṉ avarkaḷai (aṉpiṉ mūlam) oṉṟu cērttāṉ. Niccayamāka avaṉ (aṉaittaiyum) mikaittavaṉ, ñāṉamuṭaiyavaṉ
Surah Al-Anfal, Verse 63
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلنَّبِيُّ حَسۡبُكَ ٱللَّهُ وَمَنِ ٱتَّبَعَكَ مِنَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
napiyē! Umakkum, nampikkaiyāḷarkaḷil um'maip piṉpaṟṟiyavarkaḷukkum allāhvē pōtumāṉavaṉ
Surah Al-Anfal, Verse 64
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلنَّبِيُّ حَرِّضِ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ عَلَى ٱلۡقِتَالِۚ إِن يَكُن مِّنكُمۡ عِشۡرُونَ صَٰبِرُونَ يَغۡلِبُواْ مِاْئَتَيۡنِۚ وَإِن يَكُن مِّنكُم مِّاْئَةٞ يَغۡلِبُوٓاْ أَلۡفٗا مِّنَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ بِأَنَّهُمۡ قَوۡمٞ لَّا يَفۡقَهُونَ
Napiyē! Nampikkaiyāḷarkaḷai pōrukkut (tayārākumpaṭit) tūṇṭuvīrāka. Uṅkaḷil poṟumaiyum, cakipputtaṉmaiyum uṭaiya irupatu pērkaḷ iruntāl irunūṟu pērkaḷai veṟṟi koḷvārkaḷ. Uṅkaḷil (attakaiya) nūṟu pērkaḷ iruntāl nirākarippavarkaḷil āyiram pērai veṟṟi koḷvārkaḷ. (Nīṅkaḷ mikak kuṟaivāka iruntum avarkaḷai tuṇivuṭaṉ etirkkalām eṉṟu kūṟiyatu, uṅkaḷukku allāh puriyum utaviyai). Niccayamāka avarkaḷ aṟiyāta makkaḷāka iruppatutāṉ itaṟkuk kāraṇamākum
Surah Al-Anfal, Verse 65
ٱلۡـَٰٔنَ خَفَّفَ ٱللَّهُ عَنكُمۡ وَعَلِمَ أَنَّ فِيكُمۡ ضَعۡفٗاۚ فَإِن يَكُن مِّنكُم مِّاْئَةٞ صَابِرَةٞ يَغۡلِبُواْ مِاْئَتَيۡنِۚ وَإِن يَكُن مِّنكُمۡ أَلۡفٞ يَغۡلِبُوٓاْ أَلۡفَيۡنِ بِإِذۡنِ ٱللَّهِۗ وَٱللَّهُ مَعَ ٱلصَّـٰبِرِينَ
eṉiṉum, niccayamāka uṅkaḷil palavīṉam irukkiṟatu eṉpatai allāh naṉkaṟintu koṇṭu taṟcamayam (atai) uṅkaḷukku ilakuvākki viṭṭāṉ. Ākavē, uṅkaḷil poṟumaiyum, cakipput taṉmaiyum uṭaiya nūṟu pērkaḷiruntāl (maṟṟa) irunūṟu pērkaḷai veṉṟuviṭuvārkaḷ. (Ittakaiya) āyiram pēr uṅkaḷil iruntāl allāhviṉ utavi koṇṭu (maṟṟa) iraṇṭāyiram pērkaḷai veṉṟu viṭuvārkaḷ. Allāh poṟumaiyuṭaiyavarkaḷuṭaṉ irukkiṟāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 66
مَا كَانَ لِنَبِيٍّ أَن يَكُونَ لَهُۥٓ أَسۡرَىٰ حَتَّىٰ يُثۡخِنَ فِي ٱلۡأَرۡضِۚ تُرِيدُونَ عَرَضَ ٱلدُّنۡيَا وَٱللَّهُ يُرِيدُ ٱلۡأٓخِرَةَۗ وَٱللَّهُ عَزِيزٌ حَكِيمٞ
(islāmaiyum muslimkaḷaiyum aḻittoḻikka vanta) etirikaḷai koṉṟu kuvikkum varai avarkaḷai kaitiyākkuvatu iṟaittūtarukku ākumāṉatalla. Nīṅkaḷ ivvulakap poruḷai virumpukiṟīrkaḷ. Allāhvō (uṅkaḷukku) maṟumai vāḻkkaiyai virumpukiṟāṉ. Allāh (aṉaivaraiyum) mikaittavaṉ, ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 67
لَّوۡلَا كِتَٰبٞ مِّنَ ٱللَّهِ سَبَقَ لَمَسَّكُمۡ فِيمَآ أَخَذۡتُمۡ عَذَابٌ عَظِيمٞ
allāhviṭam (uṅkaḷukku maṉṉippu) ēṟkaṉavē uṟuti ceyyap paṭāmaliruppiṉ nīṅkaḷ (patru pōril kaitikaḷiṭamiruntu piṇait tokaiyai) vāṅkiyatil periyatoru vētaṉai uṅkaḷaip piṭittirukkum
Surah Al-Anfal, Verse 68
فَكُلُواْ مِمَّا غَنِمۡتُمۡ حَلَٰلٗا طَيِّبٗاۚ وَٱتَّقُواْ ٱللَّهَۚ إِنَّ ٱللَّهَ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
Ākavē, (etirikaḷiṭamiruntu) uṅkaḷukkuk kiṭaittavaṟṟai, nalla ākumāṉa poruḷkaḷākavē (karutip) puciyuṅkaḷ. (Iṉi ittakaiya viṣayaṅkaḷil) allāh vukkup payantu (naṭantu) koḷḷuṅkaḷ. Niccayamāka, allāh mika maṉṉippavaṉ, makā karuṇaiyāḷaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 69
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلنَّبِيُّ قُل لِّمَن فِيٓ أَيۡدِيكُم مِّنَ ٱلۡأَسۡرَىٰٓ إِن يَعۡلَمِ ٱللَّهُ فِي قُلُوبِكُمۡ خَيۡرٗا يُؤۡتِكُمۡ خَيۡرٗا مِّمَّآ أُخِذَ مِنكُمۡ وَيَغۡفِرۡ لَكُمۡۚ وَٱللَّهُ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
napiyē! Uṅkaḷiṭam ciṟaippaṭṭiruppavarkaḷai nōkkik kūṟum: ‘‘Uṅkaḷ uḷḷaṅkaḷil nalleṇṇam iruppatai allāh aṟintāl uṅkaḷiṭamiruntu eṭukkappaṭṭavaṟṟaiviṭa mikka mēlāṉavaṟṟai uṅkaḷukkuk koṭuttu uṅkaḷ kuṟṟaṅkaḷai (avaṉ) maṉṉittu viṭuvāṉ. Ēṉeṉṟāl, allāh mika maṉṉippavaṉ, makā karuṇaiyāḷaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 70
وَإِن يُرِيدُواْ خِيَانَتَكَ فَقَدۡ خَانُواْ ٱللَّهَ مِن قَبۡلُ فَأَمۡكَنَ مِنۡهُمۡۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٌ
(napiyē!) Avarkaḷ umakku cati ceyyak karutiṉāl (ataippaṟṟi nīr kavalaippaṭātīr.) Itaṟku muṉṉar avarkaḷ allāhvukkum cati ceyyak karutiṉārkaḷ. Ātalāltāṉ avarkaḷaic ciṟaippaṭutta (uṅkaḷukku) vacatiyaḷittāṉ. Allāh (aṉaittaiyum) mika aṟintavaṉ ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 71
إِنَّ ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَهَاجَرُواْ وَجَٰهَدُواْ بِأَمۡوَٰلِهِمۡ وَأَنفُسِهِمۡ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَٱلَّذِينَ ءَاوَواْ وَّنَصَرُوٓاْ أُوْلَـٰٓئِكَ بَعۡضُهُمۡ أَوۡلِيَآءُ بَعۡضٖۚ وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَلَمۡ يُهَاجِرُواْ مَا لَكُم مِّن وَلَٰيَتِهِم مِّن شَيۡءٍ حَتَّىٰ يُهَاجِرُواْۚ وَإِنِ ٱسۡتَنصَرُوكُمۡ فِي ٱلدِّينِ فَعَلَيۡكُمُ ٱلنَّصۡرُ إِلَّا عَلَىٰ قَوۡمِۭ بَيۡنَكُمۡ وَبَيۡنَهُم مِّيثَٰقٞۗ وَٱللَّهُ بِمَا تَعۡمَلُونَ بَصِيرٞ
Niccayamāka evarkaḷ nampikkai koṇṭu (taṅkaḷ) ūrai viṭṭup puṟappaṭṭu, allāhvuṭaiya pātaiyil taṅkaḷ uyirkaḷaiyum poruḷkaḷaiyum tiyākam ceytu pōr purintārkaḷō avarkaḷum, evarkaḷ avarkaḷai (taṅkaḷ illaṅkaḷil) aravaṇaittu (maṟṟum pala) utavi purintārkaḷō avarkaḷum ākiya ivviru vakuppārum oruvarukkoruvar poṟuppu vakikkum uṟṟa naṇparkaḷāka irukkiṉṟaṉar. Āyiṉum, nampikkai koṇṭavarkaḷil evarkaḷ iṉṉum (taṅkaḷ) ūrai viṭṭup puṟappaṭāmal irukkiṉṟaṉarō avarkaḷ (taṅkaḷ) ūrai viṭṭup puṟappaṭum varai nīṅkaḷ avarkaḷuṭaiya evviṣayattiṟkum poṟuppāḷikaḷallar. Eṉiṉum, avarkaḷ mārkka viṣayattil uṅkaḷiṭam utavi tēṭiṉālō (avarkaḷukku) utavi ceyvatu uṅkaḷ mītu kaṭamaiyākum. Āyiṉum, uṅkaḷiṭam uṭaṉpaṭikkai ceytu koṇṭirukkum oru vakuppiṉarukku etirāka (avarkaḷukku utavi ceyvatu) kūṭātu. Allāh nīṅkaḷ ceypavaṟṟai uṟṟu nōkkupavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 72
وَٱلَّذِينَ كَفَرُواْ بَعۡضُهُمۡ أَوۡلِيَآءُ بَعۡضٍۚ إِلَّا تَفۡعَلُوهُ تَكُن فِتۡنَةٞ فِي ٱلۡأَرۡضِ وَفَسَادٞ كَبِيرٞ
nirākarippavarkaḷil cilar, avarkaḷil cilarukku naṇparkaḷē! (Ākavē, avarkaḷil cilar cilaruṭaiya poruḷai cutantiramāka aṭaiya viṭṭuviṭuṅkaḷ.) Ivvāṟu nīṅkaḷ ceyyāviṭil, pūmiyil perum kalakamum kuḻappamum ēṟpaṭṭuviṭum
Surah Al-Anfal, Verse 73
وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَهَاجَرُواْ وَجَٰهَدُواْ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَٱلَّذِينَ ءَاوَواْ وَّنَصَرُوٓاْ أُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ حَقّٗاۚ لَّهُم مَّغۡفِرَةٞ وَرِزۡقٞ كَرِيمٞ
evarkaḷ nampikkai koṇṭu (taṅkaḷ) ūraiviṭṭup puṟappaṭṭu allāhvuṭaiya pātaiyil pōrpurikiṟārkaḷō avarkaḷum, evarkaḷ avarkaḷai (taṅkaḷ illaṅkaḷil) aravaṇaittu (mēlum, pala) utaviyum ceykiṟārkaḷō avarkaḷumtāṉ uṇmaiyāṉa nampikkaiyāḷarkaḷ. Avarkaḷukku maṉṉippum uṇṭu; kaṇṇiyamāṉa uṇavum uṇṭu
Surah Al-Anfal, Verse 74
وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ مِنۢ بَعۡدُ وَهَاجَرُواْ وَجَٰهَدُواْ مَعَكُمۡ فَأُوْلَـٰٓئِكَ مِنكُمۡۚ وَأُوْلُواْ ٱلۡأَرۡحَامِ بَعۡضُهُمۡ أَوۡلَىٰ بِبَعۡضٖ فِي كِتَٰبِ ٱللَّهِۚ إِنَّ ٱللَّهَ بِكُلِّ شَيۡءٍ عَلِيمُۢ
(Itaṉ piṉṉarum makkāvācikaḷil) evarkaḷ nampikkai koṇṭu (taṅkaḷ) ūrai viṭṭup puṟappaṭṭu uṅkaḷuṭaṉ cērntu (etiriyai etirttu) pōr purikiṟārkaḷō avarkaḷum uṅkaḷaic cērntavarkaḷē! Iṉi allāhvuṭaiya vētak kaṭṭaḷaippaṭi uṅkaḷ uṟaviṉarkaḷil uḷḷavarkaḷē, oruvar maṟṟavarukku poṟuppu vakippārkaḷ. Niccayamāka allāh aṉaittaiyum naṉkaṟintavaṉ āvāṉ
Surah Al-Anfal, Verse 75