Surah At-Taubah - Tamil Translation by Abdulhameed Baqavi
بَرَآءَةٞ مِّنَ ٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦٓ إِلَى ٱلَّذِينَ عَٰهَدتُّم مِّنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ
(nampikkaiyāḷarkaḷē!) Iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷil evarkaḷiṭam nīṅkaḷ uṭaṉpaṭikkai ceytu koṇṭiruntīrkaḷō avarkaḷiṭamiruntu allāhvum avaṉuṭaiya tūtarum vilakik koṇṭaṉar
Surah At-Taubah, Verse 1
فَسِيحُواْ فِي ٱلۡأَرۡضِ أَرۡبَعَةَ أَشۡهُرٖ وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّكُمۡ غَيۡرُ مُعۡجِزِي ٱللَّهِ وَأَنَّ ٱللَّهَ مُخۡزِي ٱلۡكَٰفِرِينَ
ākavē, (iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷai nōkki) ‘‘nīṅkaḷ (iṉṟiliruntu) nāṉku mātaṅkaḷ varai (makkāviṉ) pūmiyil (eṅkum) cuṟṟit tiriyalām. Niccayamāka nīṅkaḷ allāhvait tōṟkaṭikka māṭṭīrkaḷ eṉpataiyum, niccayamāka allāh nirākarippavarkaḷai iḻivupaṭuttuvāṉ eṉpataiyum nīṅkaḷ uṟutiyāka aṟintu koḷḷuṅkaḷ'' (eṉṟu napiyē! Nīr kūṟuvīrāka)
Surah At-Taubah, Verse 2
وَأَذَٰنٞ مِّنَ ٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦٓ إِلَى ٱلنَّاسِ يَوۡمَ ٱلۡحَجِّ ٱلۡأَكۡبَرِ أَنَّ ٱللَّهَ بَرِيٓءٞ مِّنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ وَرَسُولُهُۥۚ فَإِن تُبۡتُمۡ فَهُوَ خَيۡرٞ لَّكُمۡۖ وَإِن تَوَلَّيۡتُمۡ فَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّكُمۡ غَيۡرُ مُعۡجِزِي ٱللَّهِۗ وَبَشِّرِ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ بِعَذَابٍ أَلِيمٍ
allāhvum, avaṉuṭaiya tūtarum iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷuṭaṉ (ceytirunta uṭaṉpaṭikkaiyil) iruntu niccayamāka vilakik koṇṭārkaḷ eṉṟa viṣayattai im'māperum hajjūṭaiya nāḷil allāhvum, avaṉuṭaiya tūtarum makkaḷukkup pakiraṅkamāka aṟivikkiṉṟaṉar. Ākavē, (iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷē! Iṇaivaippatiliruntum nirākarippatil iruntum) nīṅkaḷ vilakik koṇṭāl atu uṅkaḷukkuttāṉ mikka naṉṟu. (Illaiyeṉil,) nīṅkaḷ puṟakkaṇittālō niccayamāka nīṅkaḷ allāhvait tōṟkaṭikka muṭiyātu eṉpatai uṟutiyāka aṟintukoḷḷuṅkaḷ. (Napiyē! In) nirākarippavarkaḷukku tuṉpuṟuttum vētaṉaiyaik koṇṭu nīr naṟceyti kūṟuvīrāka
Surah At-Taubah, Verse 3
إِلَّا ٱلَّذِينَ عَٰهَدتُّم مِّنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ ثُمَّ لَمۡ يَنقُصُوكُمۡ شَيۡـٔٗا وَلَمۡ يُظَٰهِرُواْ عَلَيۡكُمۡ أَحَدٗا فَأَتِمُّوٓاْ إِلَيۡهِمۡ عَهۡدَهُمۡ إِلَىٰ مُدَّتِهِمۡۚ إِنَّ ٱللَّهَ يُحِبُّ ٱلۡمُتَّقِينَ
Āyiṉum, nīṅkaḷ uṭaṉpaṭikkai ceytukoṇṭa inta iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷil evarkaḷ (taṅkaḷ uṭaṉpaṭikkaiyil) etaiyum uṅkaḷukkuk kuṟaivu ceyyātum, uṅkaḷukku etirāka evarukkum utavi ceyyāmalum irukkiṉṟaṉarō avarkaḷukku avarkaḷiṉ uṭaṉpaṭikkaiyai ataṉ tavaṇai varai (oru kuṟaivumiṉṟi) muḻumaippaṭutti vaiyuṅkaḷ. Niccayamāka allāh iṟaiyaccamuṭaiyavarkaḷai nēcikkiṟāṉ
Surah At-Taubah, Verse 4
فَإِذَا ٱنسَلَخَ ٱلۡأَشۡهُرُ ٱلۡحُرُمُ فَٱقۡتُلُواْ ٱلۡمُشۡرِكِينَ حَيۡثُ وَجَدتُّمُوهُمۡ وَخُذُوهُمۡ وَٱحۡصُرُوهُمۡ وَٱقۡعُدُواْ لَهُمۡ كُلَّ مَرۡصَدٖۚ فَإِن تَابُواْ وَأَقَامُواْ ٱلصَّلَوٰةَ وَءَاتَوُاْ ٱلزَّكَوٰةَ فَخَلُّواْ سَبِيلَهُمۡۚ إِنَّ ٱللَّهَ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
(ovvoru varuṭattilum tulka'atā, tul'haj, muharram, rajap ākiya ciṟappuṟṟa innāṉku mātaṅkaḷilum pōrpurivatu ākātu.) Ciṟappuṟṟa (innāṉku) mātaṅkaḷ ceṉṟuviṭṭāl iṇaivaippavarkaḷaik kaṇṭa iṭamellām veṭṭuṅkaḷ; avarkaḷaic ciṟaippiṭiyuṅkaḷ; avarkaḷai muṟṟukaiyiṭuṅkaḷ. Ovvoru patuṅkumiṭattilum (avarkaḷ varavai etirpārttu) avarkaḷukkāka nīṅkaḷ patuṅkiyiruṅkaḷ. Avarkaḷ (taṅkaḷ viṣamattiliruntum, nirākarippiliruntum) pāvattiliruntu(m) vilaki (nampikkai koṇṭu) toḻukaiyaiyum kaṭaippiṭittu, jakāttum koṭuttu vantāl avarkaḷai avarkaḷ vaḻiyil viṭṭuviṭuṅkaḷ. (Avarkaḷ viṣayattil kuṟukkiṭātīrkaḷ.) Niccayamāka allāh mikka maṉṉippavaṉ, mikak karuṇaiyuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 5
وَإِنۡ أَحَدٞ مِّنَ ٱلۡمُشۡرِكِينَ ٱسۡتَجَارَكَ فَأَجِرۡهُ حَتَّىٰ يَسۡمَعَ كَلَٰمَ ٱللَّهِ ثُمَّ أَبۡلِغۡهُ مَأۡمَنَهُۥۚ ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ قَوۡمٞ لَّا يَعۡلَمُونَ
(napiyē!) Iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷil evaṉum um'miṭam pātukāppaik kōriṉāl, allāhvuṭaiya vacaṉaṅkaḷai avaṉ ceviyuṟumvarai avaṉukku pātukāppu aḷippīrāka. (Avaṉ atai ceviyuṟṟum nampikkai koḷḷāviṭṭāl) avaṉai avaṉukku pātukāppuḷḷa (vēṟu) iṭattiṟku aṉuppiviṭuvīrāka! Ēṉeṉṟāl, niccayamāka avarkaḷ aṟivillāta makkaḷ āvar
Surah At-Taubah, Verse 6
كَيۡفَ يَكُونُ لِلۡمُشۡرِكِينَ عَهۡدٌ عِندَ ٱللَّهِ وَعِندَ رَسُولِهِۦٓ إِلَّا ٱلَّذِينَ عَٰهَدتُّمۡ عِندَ ٱلۡمَسۡجِدِ ٱلۡحَرَامِۖ فَمَا ٱسۡتَقَٰمُواْ لَكُمۡ فَٱسۡتَقِيمُواْ لَهُمۡۚ إِنَّ ٱللَّهَ يُحِبُّ ٱلۡمُتَّقِينَ
Allāhviṭattilum, avaṉuṭaiya tūtariṭattilum iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷiṉ uṭaṉpaṭikkaikku evvāṟu matippirukka muṭiyum? Āyiṉum, ciṟappuṟṟa masjitiṉ muṉ uṅkaḷuṭaṉ uṭaṉpaṭikkai ceytu koṇṭavarkaḷ (taṅkaḷ uṭaṉpaṭikkaiyiṉpaṭi) uṅkaḷuṭaṉ uṟutiyāka irukkum varai, nīṅkaḷum avarkaḷuṭaṉ uṟutiyākavē iruṅkaḷ. Niccayamāka allāh iṟaiyaccamuṭaiyavarkaḷai nēcikkiṟāṉ
Surah At-Taubah, Verse 7
كَيۡفَ وَإِن يَظۡهَرُواْ عَلَيۡكُمۡ لَا يَرۡقُبُواْ فِيكُمۡ إِلّٗا وَلَا ذِمَّةٗۚ يُرۡضُونَكُم بِأَفۡوَٰهِهِمۡ وَتَأۡبَىٰ قُلُوبُهُمۡ وَأَكۡثَرُهُمۡ فَٰسِقُونَ
(eṉiṉum avarkaḷiṉ uṭaṉpaṭikkaiyaiyum) evvāṟu (nampa muṭiyum)? Avarkaḷ uṅkaḷai veṟṟi koṇṭālō (nīṅkaḷ avarkaḷukku) uṟaviṉarkaḷ eṉpataiyum (uṅkaḷukkum avarkaḷukkum iṭaiyiluḷḷa) uṭaṉpaṭikkaiyaiyum poruṭpaṭuttuvatēyillai. Taṅkaḷ vārttaikaḷaik koṇṭu (maṭṭum) uṅkaḷait tiruptipaṭuttukiṉṟaṉar; āṉāl, avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷō (uṅkaḷiṭamiruntu) vilakik koḷkiṉṟaṉa. Avarkaḷil perumpālāṉavarkaḷ pāvikaḷē āvar
Surah At-Taubah, Verse 8
ٱشۡتَرَوۡاْ بِـَٔايَٰتِ ٱللَّهِ ثَمَنٗا قَلِيلٗا فَصَدُّواْ عَن سَبِيلِهِۦٓۚ إِنَّهُمۡ سَآءَ مَا كَانُواْ يَعۡمَلُونَ
avarkaḷ allāhvuṭaiya vacaṉaṅkaḷai coṟpa vilaikku viṟṟu viṭṭu (makkaḷ) avaṉuṭaiya pātaiyil celvataiyum taṭukkiṉṟaṉar. Niccayamāka avarkaḷ ceyyum kāriyam mikavum keṭṭatu
Surah At-Taubah, Verse 9
لَا يَرۡقُبُونَ فِي مُؤۡمِنٍ إِلّٗا وَلَا ذِمَّةٗۚ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡمُعۡتَدُونَ
avarkaḷ enta nampikkaiyāḷaraip paṟṟiyum (avar tamatu) uṟaviṉar eṉpataiyum, (avarkaḷuṭaṉ ceytirukkum) uṭaṉpaṭikkaiyaiyum poruṭpaṭuttuvatēyillai. Niccayamāka ivarkaḷtāṉ varampu mīṟiyavarkaḷ āvar
Surah At-Taubah, Verse 10
فَإِن تَابُواْ وَأَقَامُواْ ٱلصَّلَوٰةَ وَءَاتَوُاْ ٱلزَّكَوٰةَ فَإِخۡوَٰنُكُمۡ فِي ٱلدِّينِۗ وَنُفَصِّلُ ٱلۡأٓيَٰتِ لِقَوۡمٖ يَعۡلَمُونَ
avarkaḷ (taṅkaḷ nirākarippiliruntu vilaki allāhviṭam) maṉṉippukkōri, toḻukaiyaik kaṭaippiṭittu, jakāttum koṭuttu vantāl (avarkaḷ) uṅkaḷ mārkka cakōtararkaḷē. Aṟivuḷḷa makkaḷukku (nam) vacaṉaṅkaḷai (ivvāṟu) vivarikkiṟōm
Surah At-Taubah, Verse 11
وَإِن نَّكَثُوٓاْ أَيۡمَٰنَهُم مِّنۢ بَعۡدِ عَهۡدِهِمۡ وَطَعَنُواْ فِي دِينِكُمۡ فَقَٰتِلُوٓاْ أَئِمَّةَ ٱلۡكُفۡرِ إِنَّهُمۡ لَآ أَيۡمَٰنَ لَهُمۡ لَعَلَّهُمۡ يَنتَهُونَ
(Cattiyam ceytu) uṭaṉpaṭikkai ceytu koṇṭataṉ piṉṉarum, avarkaḷ taṅkaḷ cattiyaṅkaḷai muṟittu uṅkaḷ mārkkattaip paṟṟiyum tavaṟāṉa kuṟṟaṅkuṟaikaḷ kūṟikkoṇṭiruntāl, niccayamāka nirākarikkum (ittakaiya) makkaḷiṉ vākkuṟutikaḷ muṟintuviṭṭaṉa. Ākavē, (ittakaiya viṣamattiliruntu) avarkaḷ vilakikkoḷvataṟkāka nīṅkaḷ nirākarippai uṭaiya (anta) talaivarkaḷiṭam pōr puriyuṅkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 12
أَلَا تُقَٰتِلُونَ قَوۡمٗا نَّكَثُوٓاْ أَيۡمَٰنَهُمۡ وَهَمُّواْ بِإِخۡرَاجِ ٱلرَّسُولِ وَهُم بَدَءُوكُمۡ أَوَّلَ مَرَّةٍۚ أَتَخۡشَوۡنَهُمۡۚ فَٱللَّهُ أَحَقُّ أَن تَخۡشَوۡهُ إِن كُنتُم مُّؤۡمِنِينَ
taṅkaḷ cattiya uṭaṉpaṭikkaikaḷai muṟittu (nam) tūtarai (ūraiviṭṭu) veḷiyēṟṟavum virumpi (ataṟkāka) muyaṟcitta makkaḷiṭam nīṅkaḷ pōr puriya vēṇṭāmā? Avarkaḷtāṉ (ittakaiya viṣamattai) uṅkaḷiṭam mutalil ārampittaṉar. Avarkaḷukku nīṅkaḷ payappaṭukiṟīrkaḷā? Uṇmaiyākavē nīṅkaḷ nampikkai koṇṭavarkaḷāka iruntāl nīṅkaḷ payappaṭat takutiyāṉavaṉ allāh (oruvaṉ)tāṉ
Surah At-Taubah, Verse 13
قَٰتِلُوهُمۡ يُعَذِّبۡهُمُ ٱللَّهُ بِأَيۡدِيكُمۡ وَيُخۡزِهِمۡ وَيَنصُرۡكُمۡ عَلَيۡهِمۡ وَيَشۡفِ صُدُورَ قَوۡمٖ مُّؤۡمِنِينَ
nīṅkaḷ avarkaḷiṭam pōr puriyuṅkaḷ. Uṅkaḷ kaikaḷaik koṇṭē allāh avarkaḷukku vētaṉai koṭuttu, avarkaḷai iḻivupaṭutti, avarkaḷai nīṅkaḷ veṟṟipeṟa uṅkaḷukku utaviyum purintu, nampikkai koṇṭa makkaḷiṉ uḷḷaṅkaḷukkut tiruptiyumaḷippāṉ
Surah At-Taubah, Verse 14
وَيُذۡهِبۡ غَيۡظَ قُلُوبِهِمۡۗ وَيَتُوبُ ٱللَّهُ عَلَىٰ مَن يَشَآءُۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٌ
(avarkaḷ mītu) ivarkaḷ uḷḷaṅkaḷil (kumuṟik koṇṭu) uḷḷa kōpaṅkaḷaiyum pōkkiviṭuvāṉ. Allāh (avarkaḷilum) tāṉ virumpiyavarkaḷiṉ maṉṉippukkōrutalai aṅkīkarikkiṟāṉ. Ēṉeṉṟāl, allāh mika aṟintavaṉ ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 15
أَمۡ حَسِبۡتُمۡ أَن تُتۡرَكُواْ وَلَمَّا يَعۡلَمِ ٱللَّهُ ٱلَّذِينَ جَٰهَدُواْ مِنكُمۡ وَلَمۡ يَتَّخِذُواْ مِن دُونِ ٱللَّهِ وَلَا رَسُولِهِۦ وَلَا ٱلۡمُؤۡمِنِينَ وَلِيجَةٗۚ وَٱللَّهُ خَبِيرُۢ بِمَا تَعۡمَلُونَ
(Nampikkaiyāḷarkaḷē!) Uṅkaḷil (uṇmaiyākavē maṉam virumpi) pōr purintavarkaḷ yāreṉpataiyum allāhvaiyum, avaṉuṭaiya tūtaraiyum, nampikkaiyāḷarkaḷaiyum tavira (maṟṟevaraiyum taṅkaḷ) antaraṅka naṇparkaḷāka eṭuttuk koḷḷātavarkaḷ yār eṉpataiyum, allāh (uṅkaḷaic cōtittu) aṟivikkāmal, nīṅkaḷ viṭṭu viṭappaṭuvīrkaḷ eṉṟu eṇṇik koṇṭīrkaḷā? Allāh nīṅkaḷ ceypavaṟṟai naṉkaṟintavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 16
مَا كَانَ لِلۡمُشۡرِكِينَ أَن يَعۡمُرُواْ مَسَٰجِدَ ٱللَّهِ شَٰهِدِينَ عَلَىٰٓ أَنفُسِهِم بِٱلۡكُفۡرِۚ أُوْلَـٰٓئِكَ حَبِطَتۡ أَعۡمَٰلُهُمۡ وَفِي ٱلنَّارِ هُمۡ خَٰلِدُونَ
iṇaivaittu vaṇaṅkum ivarkaḷ, tāṅkaḷ nirākarippavarkaḷtāṉ eṉṟu (pakiraṅkamāka) kūṟik koṇṭirukkum varai, allāhvuṭaiya masjitukaḷaip paripālaṉam ceyya avarkaḷukku urimaiyillai. Ivarkaḷuṭaiya naṉmaikaḷ aṉaittum aḻintuviṭṭaṉa. Avarkaḷ eṉṟeṉṟum narakattilēyē taṅki viṭuvārkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 17
إِنَّمَا يَعۡمُرُ مَسَٰجِدَ ٱللَّهِ مَنۡ ءَامَنَ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَأَقَامَ ٱلصَّلَوٰةَ وَءَاتَى ٱلزَّكَوٰةَ وَلَمۡ يَخۡشَ إِلَّا ٱللَّهَۖ فَعَسَىٰٓ أُوْلَـٰٓئِكَ أَن يَكُونُواْ مِنَ ٱلۡمُهۡتَدِينَ
evarkaḷ allāhvaiyum iṟutināḷaiyum nampikkai koṇṭu toḻukaiyaiyum kaṭaip piṭittu, jakāttum koṭuttu varuvatuṭaṉ, allāhvait tavira maṟṟevarukkum payappaṭāmalum irukkiṟārkaḷō, avarkaḷtāṉ allāhvuṭaiya masjitukaḷaip parāmarikkat takutiyuṭaiyavarkaḷ. Ivarkaḷtāṉ nērāṉa vaḻiyil iruppavarkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 18
۞أَجَعَلۡتُمۡ سِقَايَةَ ٱلۡحَآجِّ وَعِمَارَةَ ٱلۡمَسۡجِدِ ٱلۡحَرَامِ كَمَنۡ ءَامَنَ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَجَٰهَدَ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِۚ لَا يَسۡتَوُۥنَ عِندَ ٱللَّهِۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
(nampikkai koḷḷāmal iruntukoṇṭu) hājikaḷukkut taṇṇīr pukaṭṭupavar kaḷaiyum, ciṟappuṟṟa masjitukku ūḻiyam ceypavarkaḷaiyum allāhvai iṉṉum iṟutināḷai nampikkai koṇṭu, allāhvuṭaiya pātaiyil pōr puripavarkaḷukkuc camamāka nīṅkaḷ ākki viṭṭīrkaḷā? Allāhviṉ camūkattil (ivviruvarum) camamāka māṭṭārkaḷ. Allāh, aniyāyakkāra makkaḷai nērāṉa vaḻiyil celuttuvatillai
Surah At-Taubah, Verse 19
ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ وَهَاجَرُواْ وَجَٰهَدُواْ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ بِأَمۡوَٰلِهِمۡ وَأَنفُسِهِمۡ أَعۡظَمُ دَرَجَةً عِندَ ٱللَّهِۚ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡفَآئِزُونَ
Evarkaḷ, nampikkai koṇṭu (taṅkaḷ) ūrkaḷiliruntu veḷiyēṟi, allāhvuṭaiya pātaiyil taṅkaḷ poruḷkaḷaiyum uyirkaḷaiyum tiyākam ceytu pōrpurikiṉṟaṉarō avarkaḷ allāhviṭattil makattāṉa perum patavi peṟṟavarkaḷ. Ivarkaḷtāṉ veṟṟi aṭaintavarkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 20
يُبَشِّرُهُمۡ رَبُّهُم بِرَحۡمَةٖ مِّنۡهُ وَرِضۡوَٰنٖ وَجَنَّـٰتٖ لَّهُمۡ فِيهَا نَعِيمٞ مُّقِيمٌ
avarkaḷukku avarkaḷuṭaiya iṟaivaṉ taṉ aṉpaiyum, tirupporuttattaiyum aḷittu corkkaṅkaḷaiyum taruvatāka naṟceyti kūṟukiṟāṉ. Avarkaḷukku avaṟṟil eṉṟeṉṟum nilaiyāṉa cukapōkaṅkaḷ uṇṭu
Surah At-Taubah, Verse 21
خَٰلِدِينَ فِيهَآ أَبَدًاۚ إِنَّ ٱللَّهَ عِندَهُۥٓ أَجۡرٌ عَظِيمٞ
eṉṟeṉṟum avaṟṟil avarkaḷ nilai peṟṟiruppārkaḷ. Allāhviṭattil niccayamāka (avarkaḷukku mēlum) makattāṉa kūli uṇṭu
Surah At-Taubah, Verse 22
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ لَا تَتَّخِذُوٓاْ ءَابَآءَكُمۡ وَإِخۡوَٰنَكُمۡ أَوۡلِيَآءَ إِنِ ٱسۡتَحَبُّواْ ٱلۡكُفۡرَ عَلَى ٱلۡإِيمَٰنِۚ وَمَن يَتَوَلَّهُم مِّنكُمۡ فَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلظَّـٰلِمُونَ
nampikkaiyāḷarkaḷē! Uṅkaḷ tantaikaḷum, cakōtararkaḷum nampikkaiyai viṭṭu nirākarippai virumpiṉāl, nīṅkaḷ avarkaḷai (uṅkaḷ) pātukāppāḷarkaḷāka eṭuttukkoḷḷa vēṇṭām. Uṅkaḷil evarēṉum avarkaḷai pātukāppāḷarkaḷāka eṭuttuk koṇṭāl niccayamāka avarkaḷtāṉ varampu mīṟiyavarkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 23
قُلۡ إِن كَانَ ءَابَآؤُكُمۡ وَأَبۡنَآؤُكُمۡ وَإِخۡوَٰنُكُمۡ وَأَزۡوَٰجُكُمۡ وَعَشِيرَتُكُمۡ وَأَمۡوَٰلٌ ٱقۡتَرَفۡتُمُوهَا وَتِجَٰرَةٞ تَخۡشَوۡنَ كَسَادَهَا وَمَسَٰكِنُ تَرۡضَوۡنَهَآ أَحَبَّ إِلَيۡكُم مِّنَ ٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦ وَجِهَادٖ فِي سَبِيلِهِۦ فَتَرَبَّصُواْ حَتَّىٰ يَأۡتِيَ ٱللَّهُ بِأَمۡرِهِۦۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلۡفَٰسِقِينَ
(napiyē! Nampikkaiyāḷarkaḷai nōkki) nīr kūṟuvīrāka: Uṅkaḷ tantaikaḷum, uṅkaḷ piḷḷaikaḷum, uṅkaḷ cakōtararkaḷum, uṅkaḷ maṉaivikaḷum, uṅkaḷ kuṭumpaṅkaḷum, nīṅkaḷ campātittu vaittirukkum (uṅkaḷ) poruḷkaḷum, naṣṭamākiviṭumō eṉa nīṅkaḷ payantu (mika eccarikkaiyuṭaṉ) ceytu varum varttakamum, uṅkaḷukku mikka viruppamuḷḷa (uṅkaḷ) vīṭukaḷum allāhvaiyum, avaṉuṭaiya tūtaraiyum viṭavum, allāhvuṭaiya pātaiyil pōr purivataiviṭavum uṅkaḷukku mika viruppamāṉavaiyāka iruntāl (nīṅkaḷ uṇmai nampikkaiyāḷarkaḷalla. Nīṅkaḷ aṭaiya vēṇṭiya taṇṭaṉaiyaip paṟṟiya) allāhvuṭaiya kaṭṭaḷai varum varai nīṅkaḷ etirppārttiruṅkaḷ. (Ippaṭippaṭṭa) pāvikaḷai allāh nērāṉa vaḻiyil celuttuvatillai
Surah At-Taubah, Verse 24
لَقَدۡ نَصَرَكُمُ ٱللَّهُ فِي مَوَاطِنَ كَثِيرَةٖ وَيَوۡمَ حُنَيۡنٍ إِذۡ أَعۡجَبَتۡكُمۡ كَثۡرَتُكُمۡ فَلَمۡ تُغۡنِ عَنكُمۡ شَيۡـٔٗا وَضَاقَتۡ عَلَيۡكُمُ ٱلۡأَرۡضُ بِمَا رَحُبَتۡ ثُمَّ وَلَّيۡتُم مُّدۡبِرِينَ
Pala pōrkkaḷaṅkaḷil (uṅkaḷ eṇṇikkaik kuṟaivāka iruntum) niccayamāka allāh uṅkaḷukku utavi ceytirukkiṟāṉ. Eṉiṉum, huṉaiṉ pōr aṉṟu uṅkaḷai perumaiyil āḻttik koṇṭirunta uṅkaḷ atikamāṉa (makkaḷ) tokai uṅkaḷukku oru palaṉum aḷikkavillai. Pūmi ivvaḷavu vicālamāka iruntum (atucamayam atu) uṅkaḷukku mika nerukkamāki (kuṟuki) viṭṭatu. Nīṅkaḷ puṟaṅkāṭṭi ōṭavum talaippaṭṭīrkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 25
ثُمَّ أَنزَلَ ٱللَّهُ سَكِينَتَهُۥ عَلَىٰ رَسُولِهِۦ وَعَلَى ٱلۡمُؤۡمِنِينَ وَأَنزَلَ جُنُودٗا لَّمۡ تَرَوۡهَا وَعَذَّبَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْۚ وَذَٰلِكَ جَزَآءُ ٱلۡكَٰفِرِينَ
(itaṉ) piṉṉar, allāh taṉ tūtar mītum, nampikkaiyāḷarkaḷ mītum taṉ amaitiyai iṟakki aruḷpurintāṉ. Uṅkaḷ kaṇṇukkut teriyāta paṭaikaḷaiyum (uṅkaḷ utavikkāka) iṟakki vaittu nirākarippavarkaḷai vētaṉai ceytāṉ. Itutāṉ nirākarippavarkaḷukkuriya kūliyākum
Surah At-Taubah, Verse 26
ثُمَّ يَتُوبُ ٱللَّهُ مِنۢ بَعۡدِ ذَٰلِكَ عَلَىٰ مَن يَشَآءُۗ وَٱللَّهُ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
itaṉ piṉṉarum (avarkaḷ pāvamaṉṉippuk kōriṉāl avarkaḷil) allāh virumpiyavarkaḷai maṉṉittu aṅkīkarittuk koḷkiṟāṉ. Allāh mika maṉṉippavaṉ, mikak karuṇaiyuṭaiyavaṉ
Surah At-Taubah, Verse 27
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ إِنَّمَا ٱلۡمُشۡرِكُونَ نَجَسٞ فَلَا يَقۡرَبُواْ ٱلۡمَسۡجِدَ ٱلۡحَرَامَ بَعۡدَ عَامِهِمۡ هَٰذَاۚ وَإِنۡ خِفۡتُمۡ عَيۡلَةٗ فَسَوۡفَ يُغۡنِيكُمُ ٱللَّهُ مِن فَضۡلِهِۦٓ إِن شَآءَۚ إِنَّ ٱللَّهَ عَلِيمٌ حَكِيمٞ
nampikkaiyāḷarkaḷē! Niccayamāka iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷ acuttamāṉavarkaḷē. Ākavē, avarkaḷ inta āṇṭukkup piṉṉar iṉi ciṟappuṟṟa inta masjitai neruṅka vēṇṭām. (Avarkaḷait taṭai ceytāl avarkaḷāl kiṭaittu vanta celvam niṉṟu uṅkaḷukku) vaṟumai vantuviṭumō eṉṟu nīṅkaḷ payantāl (ataip paṟṟi pātakamillai.) Allāh nāṭiṉāl, aticīkkirattil taṉ aruḷaik koṇṭu uṅkaḷai celvantarkaḷākki viṭuvāṉ (eṉpatai aṟintu koḷḷuṅkaḷ). Niccayamāka allāh (aṉaittaiyum) naṉkaṟintavaṉ, ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 28
قَٰتِلُواْ ٱلَّذِينَ لَا يُؤۡمِنُونَ بِٱللَّهِ وَلَا بِٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَلَا يُحَرِّمُونَ مَا حَرَّمَ ٱللَّهُ وَرَسُولُهُۥ وَلَا يَدِينُونَ دِينَ ٱلۡحَقِّ مِنَ ٱلَّذِينَ أُوتُواْ ٱلۡكِتَٰبَ حَتَّىٰ يُعۡطُواْ ٱلۡجِزۡيَةَ عَن يَدٖ وَهُمۡ صَٰغِرُونَ
(Nampikkaiyāḷarkaḷē!) Vētam aruḷappaṭṭavarkaḷil evarkaḷ allāhvaiyum iṟutināḷaiyum nampikkai koḷḷāmal, allāhvum, avaṉuṭaiya tūtarum taṭai ceytavaṟṟai taṭaiyākak karutāmal, mēlum, inta cattiya mārkkattaip piṉpaṟṟāmalum irukkiṉṟaṉarō avarkaḷ, (taṅkaḷ) kaiyāl paṇivuṭaṉ ‘jisyā' (eṉṉum kappam) kaṭṭum varai nīṅkaḷ avarkaḷiṭam pōr puriyuṅkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 29
وَقَالَتِ ٱلۡيَهُودُ عُزَيۡرٌ ٱبۡنُ ٱللَّهِ وَقَالَتِ ٱلنَّصَٰرَى ٱلۡمَسِيحُ ٱبۡنُ ٱللَّهِۖ ذَٰلِكَ قَوۡلُهُم بِأَفۡوَٰهِهِمۡۖ يُضَٰهِـُٔونَ قَوۡلَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ مِن قَبۡلُۚ قَٰتَلَهُمُ ٱللَّهُۖ أَنَّىٰ يُؤۡفَكُونَ
yūtarkaḷ (napi) ‘ujairai' allāhvuṭaiya makaṉ eṉṟu kūṟukiṉṟaṉar. (Ivvāṟē) kiṟistavarkaḷ ‘masīhai' allāhvuṭaiya makaṉ eṉṟu kūṟukiṉṟaṉar. Ivarkaḷ taṅkaḷ vāykaḷāl kūṟum ikkūṟṟāṉatu ivarkaḷukku muṉṉirunta nirākarippavarkaḷiṉ kūṟṟaiyē ottirukkiṟatu. Allāh ivarkaḷai aḻittu viṭuvāṉ. (Cattiyattaip puṟakkaṇittu) ivarkaḷ eṅku veruṇṭōṭukiṉṟaṉar
Surah At-Taubah, Verse 30
ٱتَّخَذُوٓاْ أَحۡبَارَهُمۡ وَرُهۡبَٰنَهُمۡ أَرۡبَابٗا مِّن دُونِ ٱللَّهِ وَٱلۡمَسِيحَ ٱبۡنَ مَرۡيَمَ وَمَآ أُمِرُوٓاْ إِلَّا لِيَعۡبُدُوٓاْ إِلَٰهٗا وَٰحِدٗاۖ لَّآ إِلَٰهَ إِلَّا هُوَۚ سُبۡحَٰنَهُۥ عَمَّا يُشۡرِكُونَ
ivarkaḷ allāhvait tavirttu taṅkaḷ pātirikaḷaiyum, canniyācikaḷaiyum, maryamuṭaiya makaṉ masīhaiyum, (taṅkaḷ) kaṭavuḷkaḷāka eṭuttuk koṇṭirukkiṉṟaṉar. Eṉiṉum, vaṇakkattiṟkuriya orē ōr iṟaivaṉait tavira maṟṟevaraiyum vaṇaṅkak kūṭāteṉṟē ivarkaḷ aṉaivarum ēvappaṭṭu irukkiṉṟaṉar. Vaṇakkattiṟkuriya iṟaivaṉ avaṉait tavira (vēṟevaṉum) illai. Avarkaḷ iṇaivaikkum ivaṟṟaiviṭṭu avaṉ mikavum paricuttamāṉavaṉ
Surah At-Taubah, Verse 31
يُرِيدُونَ أَن يُطۡفِـُٔواْ نُورَ ٱللَّهِ بِأَفۡوَٰهِهِمۡ وَيَأۡبَى ٱللَّهُ إِلَّآ أَن يُتِمَّ نُورَهُۥ وَلَوۡ كَرِهَ ٱلۡكَٰفِرُونَ
ivarkaḷ taṅkaḷ vāykaḷaik koṇṭē (ūti) allāhvuṭaiya pirakācattai aṇaittuviṭa virumpukiṉṟaṉar. Eṉiṉum, innirākarippavarkaḷ veṟutta pōtilum allāh taṉatu pirakācattai muḻumaippaṭutti vaikkāmal irukkappōvatillai
Surah At-Taubah, Verse 32
هُوَ ٱلَّذِيٓ أَرۡسَلَ رَسُولَهُۥ بِٱلۡهُدَىٰ وَدِينِ ٱلۡحَقِّ لِيُظۡهِرَهُۥ عَلَى ٱلدِّينِ كُلِّهِۦ وَلَوۡ كَرِهَ ٱلۡمُشۡرِكُونَ
avaṉtāṉ taṉ tūtarai nērāṉa vaḻiyaik koṇṭum, cattiya mārkkattaik koṇṭum aṉuppivaittāṉ. Iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷ (atai) veṟuttapōtilum (ulakiluḷḷa) ellā mārkkaṅkaḷaiyum anta cattiya mārkka(māṉa islā)m veṉṟuviṭumpaṭi avaṉ ceyvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 33
۞يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ إِنَّ كَثِيرٗا مِّنَ ٱلۡأَحۡبَارِ وَٱلرُّهۡبَانِ لَيَأۡكُلُونَ أَمۡوَٰلَ ٱلنَّاسِ بِٱلۡبَٰطِلِ وَيَصُدُّونَ عَن سَبِيلِ ٱللَّهِۗ وَٱلَّذِينَ يَكۡنِزُونَ ٱلذَّهَبَ وَٱلۡفِضَّةَ وَلَا يُنفِقُونَهَا فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ فَبَشِّرۡهُم بِعَذَابٍ أَلِيمٖ
Nampikkaiyāḷarkaḷē! (Vētakkārarkaḷiṉ) pātirikaḷilum, (cilai vaṇaṅkikaḷiṉ) canniyācikaḷilum palar makkaḷiṉ celvaṅkaḷait tappāṉa muṟaiyil viḻuṅki varuvatuṭaṉ allāhvuṭaiya pātaiyil (makkaḷ) celvataiyum taṭai ceykiṉṟaṉar. Ākavē, (ivarkaḷukkum iṉṉum evarkaḷ) taṅkattaiyum, veḷḷiyaiyum cēkarittu vaittukkoṇṭu, atai allāhvuṭaiya pātaiyil celavu ceyyātirukkiṉṟaṉarō avarkaḷukkum (napiyē!) Nīr tuṉpuṟuttum vētaṉaiyai naṟceytiyākak kūṟuvīrāka
Surah At-Taubah, Verse 34
يَوۡمَ يُحۡمَىٰ عَلَيۡهَا فِي نَارِ جَهَنَّمَ فَتُكۡوَىٰ بِهَا جِبَاهُهُمۡ وَجُنُوبُهُمۡ وَظُهُورُهُمۡۖ هَٰذَا مَا كَنَزۡتُمۡ لِأَنفُسِكُمۡ فَذُوقُواْ مَا كُنتُمۡ تَكۡنِزُونَ
(taṅkam, veḷḷiyākiya) avaṟṟai naraka neruppil paḻukkak kāycci avaṟṟaik koṇṭu avarkaḷuṭaiya neṟṟikaḷilum, avarkaḷuṭaiya vilākkaḷilum, avarkaḷuṭaiya mutukukaḷilum cūṭiṭṭu ‘‘uṅkaḷukkāka nīṅkaḷ cēkarittu vaittiruntavai ivaitāṉ. Ākavē, nīṅkaḷ cēkarittu vaittirunta ivaṟṟai cuvaittup pāruṅkaḷ'' eṉṟu kūṟappaṭum nāḷai (napiyē! Nīr avarkaḷukku ñāpakamūṭṭuvīrāka)
Surah At-Taubah, Verse 35
إِنَّ عِدَّةَ ٱلشُّهُورِ عِندَ ٱللَّهِ ٱثۡنَا عَشَرَ شَهۡرٗا فِي كِتَٰبِ ٱللَّهِ يَوۡمَ خَلَقَ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضَ مِنۡهَآ أَرۡبَعَةٌ حُرُمٞۚ ذَٰلِكَ ٱلدِّينُ ٱلۡقَيِّمُۚ فَلَا تَظۡلِمُواْ فِيهِنَّ أَنفُسَكُمۡۚ وَقَٰتِلُواْ ٱلۡمُشۡرِكِينَ كَآفَّةٗ كَمَا يُقَٰتِلُونَكُمۡ كَآفَّةٗۚ وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ مَعَ ٱلۡمُتَّقِينَ
niccayamāka allāhviṭattil mātaṅkaḷiṉ eṇṇikkai (ōr āṇṭukku) paṉṉiraṇṭutāṉ. (Ivvāṟē) vāṉaṅkaḷaiyum, pūmiyaiyum paṭaitta nāḷiliruntu allāhviṉ puttakattil pativu ceyyappaṭṭuḷḷatu. Avaṟṟil nāṉku (mātaṅkaḷ) ciṟappuṟṟavai. Itutāṉ nērāṉa mārkkamākum. Ākavē, ivaṟṟil nīṅkaḷ (pōr purintu) uṅkaḷukku nīṅkaḷē tīṅkiḻaittuk koḷḷa vēṇṭām. Eṉiṉum, iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷil evarēṉum (am'mātaṅkaḷil) uṅkaḷuṭaṉ pōr purintāl avvāṟē nīṅkaḷum avarkaḷ aṉaivaruṭaṉum (am'mātaṅkaḷilum) pōr puriyuṅkaḷ. Niccayamāka, allāh iṟaiyaccamuṭaiyavarkaḷuṭaṉ irukkiṟāṉ eṉpatai uṟutiyāka aṟintu koḷḷuṅkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 36
إِنَّمَا ٱلنَّسِيٓءُ زِيَادَةٞ فِي ٱلۡكُفۡرِۖ يُضَلُّ بِهِ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ يُحِلُّونَهُۥ عَامٗا وَيُحَرِّمُونَهُۥ عَامٗا لِّيُوَاطِـُٔواْ عِدَّةَ مَا حَرَّمَ ٱللَّهُ فَيُحِلُّواْ مَا حَرَّمَ ٱللَّهُۚ زُيِّنَ لَهُمۡ سُوٓءُ أَعۡمَٰلِهِمۡۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلۡكَٰفِرِينَ
(Pōr ceyyakkūṭāteṉṟu taṭukkappaṭṭuḷḷa mātaṅkaḷai avarkaḷ taṅkaḷ iṣṭappaṭi) muṉ piṉōkkuvatellām niccayamāka nirākarippaiyē atikappaṭuttukiṟatu. Itaṉāl nirākarippavarkaḷē vaḻi keṭukkappaṭukiṉṟaṉar. Ēṉeṉṟāl, (avarkaḷ taṅkaḷ iṣṭappaṭi mātaṅkaḷai muṉ piṉōkki) ōr āṇṭil (am'mātaṅkaḷil pōr purivatai) ākumākkik koḷkiṉṟaṉar. Maṟṟōr āṇṭil (atē mātaṅkaḷil pōr purivatu kūṭātu eṉṟu) taṭuttu viṭukiṉṟaṉar. (Ivvāṟu avarkaḷ ceyvataṉ nōkkamellām tāṅkaḷ taṭuttirukkum mātaṅkaḷiṉ eṇṇikkaiyai) allāh taṭuttirukkum mātaṅkaḷiṉ eṇṇikkaikkuc cariyākki allāh taṭuttirukkum mātaṅkaḷaiyum tāṅkaḷ ākumākkik koḷvataṟkuttāṉ. Avarkaḷuṭaiya ittīyac ceyalkaḷ, (ṣaittāṉāl) avarkaḷukku aḻakākkappaṭṭu viṭṭaṉa. Nirākarikkum (inta) makkaḷai allāh nērāṉa vaḻiyil celuttuvatillai
Surah At-Taubah, Verse 37
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ مَا لَكُمۡ إِذَا قِيلَ لَكُمُ ٱنفِرُواْ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ ٱثَّاقَلۡتُمۡ إِلَى ٱلۡأَرۡضِۚ أَرَضِيتُم بِٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَا مِنَ ٱلۡأٓخِرَةِۚ فَمَا مَتَٰعُ ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَا فِي ٱلۡأٓخِرَةِ إِلَّا قَلِيلٌ
nampikkaiyāḷarkaḷē! Allāhvuṭaiya pātaiyil (pōr puriya) nīṅkaḷ puṟappaṭuṅkaḷ eṉṟu uṅkaḷukkuk kūṟappaṭṭāl (avvāṟu puṟappaṭāmal) nīṅkaḷ ūril taṅkiviṭuvataṉ kāraṇam eṉṉa? Maṟumaiyai viṭa ivvulaka vāḻkkaiyaik koṇṭu nīṅkaḷ tiruptiyaṭaintu viṭṭīrkaḷā? Maṟumai(yiṉ vāḻkkai)kku muṉpāka ivvulaka vāḻkkai veku aṟpamāṉatē
Surah At-Taubah, Verse 38
إِلَّا تَنفِرُواْ يُعَذِّبۡكُمۡ عَذَابًا أَلِيمٗا وَيَسۡتَبۡدِلۡ قَوۡمًا غَيۡرَكُمۡ وَلَا تَضُرُّوهُ شَيۡـٔٗاۗ وَٱللَّهُ عَلَىٰ كُلِّ شَيۡءٖ قَدِيرٌ
(uṅkaḷai pōrukku aḻaikkappaṭṭu) nīṅkaḷ cellāviṭṭāl, uṅkaḷai mikat tuṉpuṟuttum vētaṉaiyāl vētaṉai ceyvāṉ. (Mēlum, uṅkaḷaip pōkki) uṅkaḷ iṭattil maṟṟavarkaḷai ēṟpaṭutti viṭuvāṉ. (Itaṟkāka) nīṅkaḷ avaṉukku oru tīṅkum iḻaikka muṭiyātu. Ēṉeṉṟāl, allāh aṉaittiṉ mītum mika pērāṟṟaluṭaiyavaṉ
Surah At-Taubah, Verse 39
إِلَّا تَنصُرُوهُ فَقَدۡ نَصَرَهُ ٱللَّهُ إِذۡ أَخۡرَجَهُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ ثَانِيَ ٱثۡنَيۡنِ إِذۡ هُمَا فِي ٱلۡغَارِ إِذۡ يَقُولُ لِصَٰحِبِهِۦ لَا تَحۡزَنۡ إِنَّ ٱللَّهَ مَعَنَاۖ فَأَنزَلَ ٱللَّهُ سَكِينَتَهُۥ عَلَيۡهِ وَأَيَّدَهُۥ بِجُنُودٖ لَّمۡ تَرَوۡهَا وَجَعَلَ كَلِمَةَ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ ٱلسُّفۡلَىٰۗ وَكَلِمَةُ ٱللَّهِ هِيَ ٱلۡعُلۡيَاۗ وَٱللَّهُ عَزِيزٌ حَكِيمٌ
(Nam tūtarukku) nīṅkaḷ utavi ceyyāviṭṭāl (ataṉāl avarukku ētum naṣṭam ēṟpaṭṭu viṭātu. Ēṉeṉṟāl) nirākarippavarkaḷ avarai (ūraiviṭṭu) veḷiyēṟṟiya camayattil niccayamāka allāh avarukku utaviceytē irukkiṟāṉ. (Malaik) kukaiyil irunta iruvaril oruvarāka avar irunta (pōtu etirikaḷ cūḻntukoṇṭa) camayattil taṉṉuṭaṉ (kukaiyil) irunta tōḻa(rākiya apūpak)rai nōkki ‘‘nīr kavalaippaṭātīr! Niccayamāka allāh nam'muṭaṉ irukkiṟāṉ'' eṉṟu kūṟiyapōtum allāh avarukkut taṉ puṟattiliruntu maṉanim'matiyai aḷittāṉ. (Maṟṟa pōr camayaṅkaḷilum) nīṅkaḷ kāṇamuṭiyāta paṭaikaḷaik koṇṭu avarukku utavi ceytu nirākarippavarkaḷiṉ vārttaiyai (mārkkattai) tāḻttiṉāṉ. Ēṉeṉṟāl, allāhviṉ vārttai (mārkkam)tāṉ mika uyarvāṉatu. Iṉṉum, allāh (aṉaittaiyum) mikaittavaṉ, ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 40
ٱنفِرُواْ خِفَافٗا وَثِقَالٗا وَجَٰهِدُواْ بِأَمۡوَٰلِكُمۡ وَأَنفُسِكُمۡ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِۚ ذَٰلِكُمۡ خَيۡرٞ لَّكُمۡ إِن كُنتُمۡ تَعۡلَمُونَ
nīṅkaḷ coṟpa āyutamuṭaiyavarkaḷāka iruntālum cari, muḻu āyuta pāṇikaḷāka iruntālum cari, nīṅkaḷ (kālnaṭaiyākavō kutiraimītēṟiyō) puṟappaṭṭu, allāhvuṭaiya pātaiyil uṅkaḷ poruḷkaḷaiyum uyirkaḷaiyum tiyākam ceytu pōr puriyuṅkaḷ. Nīṅkaḷ aṟivuṭaiyavarkaḷāy iruntāl ituvē uṅkaḷukku mika naṉṟu
Surah At-Taubah, Verse 41
لَوۡ كَانَ عَرَضٗا قَرِيبٗا وَسَفَرٗا قَاصِدٗا لَّٱتَّبَعُوكَ وَلَٰكِنۢ بَعُدَتۡ عَلَيۡهِمُ ٱلشُّقَّةُۚ وَسَيَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ لَوِ ٱسۡتَطَعۡنَا لَخَرَجۡنَا مَعَكُمۡ يُهۡلِكُونَ أَنفُسَهُمۡ وَٱللَّهُ يَعۡلَمُ إِنَّهُمۡ لَكَٰذِبُونَ
(Napiyē!) Eḷitil ētum poruḷ kiṭaikkak kūṭiyatāyiruntu (nīṅkaḷ ceṉṟa iṭam) camīpattilum iruntiruntāl niccayamāka avarkaḷ um'maip piṉpaṟṟi vantē iruppārkaḷ. Eṉiṉum (nīr ceṉṟa iṭam avarkaḷukku) veku tūramāki perum ciramamākat tōṉṟiyatu. (Ātalāltāṉ avarkaḷ um'maip piṉpaṟṟi varavillai. Ākavē, nīr avarkaḷai nōkki ‘‘nīṅkaḷ ēṉ varavillai'' eṉak kēṭpīrāyiṉ ataṟkavarkaḷ) ‘‘eṅkaḷukkuc cāttiyappaṭṭiruntāl niccayamāka nāṅkaḷ uṅkaḷuṭaṉ vantiruppōm'' eṉṟu allāhviṉ mītu cattiyam cey(tu kūṟu)vārkaḷ. (Ivvāṟu poy cattiyam ceyyum) avarkaḷ taṅkaḷaiyē aḻittuk koḷkiṉṟaṉar. Niccayamāka avarkaḷ poyyarkaḷ eṉpatai allāh naṉkaṟivāṉ
Surah At-Taubah, Verse 42
عَفَا ٱللَّهُ عَنكَ لِمَ أَذِنتَ لَهُمۡ حَتَّىٰ يَتَبَيَّنَ لَكَ ٱلَّذِينَ صَدَقُواْ وَتَعۡلَمَ ٱلۡكَٰذِبِينَ
(napiyē!) Allāh um'mai maṉṉittaruḷvāṉāka! (Avarkaḷ um'muṭaṉ pōrukku varātu taṅkiviṭa uṅkaḷiṭam aṉumati kōriya camayattil) nīr ēṉ avarkaḷukku aṉumatiyaḷittīr? (Aṉumati aḷikkātu iruntiruntāl avarkaḷil) uṇmai colpavarkaḷ (yār eṉṟu) umakkut teḷivāki, (avarkaḷil) poy colpavarkaḷai (avarkaḷ yār eṉpataiyum) nīr naṉku aṟintiruppīr
Surah At-Taubah, Verse 43
لَا يَسۡتَـٔۡذِنُكَ ٱلَّذِينَ يُؤۡمِنُونَ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ أَن يُجَٰهِدُواْ بِأَمۡوَٰلِهِمۡ وَأَنفُسِهِمۡۗ وَٱللَّهُ عَلِيمُۢ بِٱلۡمُتَّقِينَ
allāhvaiyum iṟutināḷaiyum uṇmaiyākavē nampikkai koṇṭavarkaḷ taṅkaḷ poruḷkaḷaiyum uyirkaḷaiyum tiyākam ceytu pōr puriyāmalirukka um'miṭam aṉumati kōravē māṭṭārkaḷ. Iṟaiyaccam uṭaiya (i)varkaḷai allāh naṉkaṟivāṉ
Surah At-Taubah, Verse 44
إِنَّمَا يَسۡتَـٔۡذِنُكَ ٱلَّذِينَ لَا يُؤۡمِنُونَ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَٱرۡتَابَتۡ قُلُوبُهُمۡ فَهُمۡ فِي رَيۡبِهِمۡ يَتَرَدَّدُونَ
(pōrukku varātirukka) um'miṭam aṉumati kōruvatellām, allāhvaiyum iṟuti nāḷaiyum uṇmaiyākavē nampikkai koḷḷātavarkaḷtāṉ. Avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷ cantēkattil āḻntuviṭṭaṉa. Ākavē, avarkaḷ taṅkaḷ cantēkattilēyē cikkit taṭumāṟukiṉṟaṉar
Surah At-Taubah, Verse 45
۞وَلَوۡ أَرَادُواْ ٱلۡخُرُوجَ لَأَعَدُّواْ لَهُۥ عُدَّةٗ وَلَٰكِن كَرِهَ ٱللَّهُ ٱنۢبِعَاثَهُمۡ فَثَبَّطَهُمۡ وَقِيلَ ٱقۡعُدُواْ مَعَ ٱلۡقَٰعِدِينَ
Avarkaḷ (uṅkaḷuṭaṉ pōrukku) puṟappaṭa (uṇmaiyākavē) eṇṇiyiruntāl ataṟku vēṇṭiya tayārippukaḷai (muṉṉatākavē) avarkaḷ ceytiruppārkaḷ. Eṉiṉum (uṅkaḷuṭaṉ) avarkaḷ puṟappaṭuvatai allāh veṟuttu avarkaḷ puṟappaṭātu taṭai ceytu viṭṭāṉ. Ākavē, (mutiyōr ciṟiyōr peṇkaḷ pōṉṟa, pōrukku varamuṭiyātu vīṭṭil) taṅkupavarkaḷuṭaṉ nīṅkaḷum taṅki viṭuṅkaḷ eṉṟu (avarkaḷukkuk) kūṟappaṭṭu viṭṭatu
Surah At-Taubah, Verse 46
لَوۡ خَرَجُواْ فِيكُم مَّا زَادُوكُمۡ إِلَّا خَبَالٗا وَلَأَوۡضَعُواْ خِلَٰلَكُمۡ يَبۡغُونَكُمُ ٱلۡفِتۡنَةَ وَفِيكُمۡ سَمَّـٰعُونَ لَهُمۡۗ وَٱللَّهُ عَلِيمُۢ بِٱلظَّـٰلِمِينَ
avarkaḷ uṅkaḷuṭaṉ vantiruntāl oḻuṅkīṉattait tavira (vēṟu etaiyum) uṅkaḷukku atikarikkac ceytirukka māṭṭārkaḷ. Viṣamattaik karuti uṅkaḷ mattiyil alaṅkōlattaiyum uṇṭu paṇṇi iruppārkaḷ. Avarkaḷuṭaiya oṟṟarkaḷum uṅkaḷuṭaṉ irukkiṉṟaṉar. Āṉāl, allāh (ittakaiya) aniyāyakkārarkaḷai naṉkaṟintavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 47
لَقَدِ ٱبۡتَغَوُاْ ٱلۡفِتۡنَةَ مِن قَبۡلُ وَقَلَّبُواْ لَكَ ٱلۡأُمُورَ حَتَّىٰ جَآءَ ٱلۡحَقُّ وَظَهَرَ أَمۡرُ ٱللَّهِ وَهُمۡ كَٰرِهُونَ
(uṅkaḷukku) veṟṟi kiṭaikkum varai itaṟku muṉṉarum avarkaḷ viṣamam ceyyak karuti uṅkaḷ kāriyaṅkaḷai (talaikīḻāy)p puraṭṭikkoṇṭē iruntaṉar. (Uṅkaḷ veṟṟiyai) avarkaḷ veṟutta pōtilum allāhvuṭaiya kaṭṭaḷaiyē veṟṟiyaṭaintatu
Surah At-Taubah, Verse 48
وَمِنۡهُم مَّن يَقُولُ ٱئۡذَن لِّي وَلَا تَفۡتِنِّيٓۚ أَلَا فِي ٱلۡفِتۡنَةِ سَقَطُواْۗ وَإِنَّ جَهَنَّمَ لَمُحِيطَةُۢ بِٱلۡكَٰفِرِينَ
(napiyē! ‘‘Pōrukku aḻaittu) nīr eṉṉaic cōtaṉaik kuḷḷākkāmalē (vīṭṭil nāṉ taṅkiyirukka) eṉakku aṉumati taruvīrāka'' eṉṟu kōrupavarkaḷum avarkaḷil cilar irukkiṉṟaṉar. (Eṉiṉum ivvāṟu kōrum) avarkaḷ (kaṣṭamāṉa pala) cōtaṉaikaḷilēyē mūḻkik kiṭakkavillaiyā? Nirākarippavarkaḷai niccayamāka narakam cūḻntu koṇṭirukkiṟatu
Surah At-Taubah, Verse 49
إِن تُصِبۡكَ حَسَنَةٞ تَسُؤۡهُمۡۖ وَإِن تُصِبۡكَ مُصِيبَةٞ يَقُولُواْ قَدۡ أَخَذۡنَآ أَمۡرَنَا مِن قَبۡلُ وَيَتَوَلَّواْ وَّهُمۡ فَرِحُونَ
(napiyē!) Umakku oru naṉmai ēṟpaṭṭāl (atu) avarkaḷukkut tuṉpattait tarukiṟatu. Umakku oru tīṅkēṟpaṭṭālō ‘‘niccayamāka nāṅkaḷ eṅkaḷ kāriyattil (uṅkaḷaic campantappaṭuttātu) ēṟkaṉavē eccarikkaiyāy iruntu koṇṭōm'' eṉṟu kūṟi mikka makiḻcciyuṭaṉ um'mai viṭṭu) vilakic celkiṉṟaṉar
Surah At-Taubah, Verse 50
قُل لَّن يُصِيبَنَآ إِلَّا مَا كَتَبَ ٱللَّهُ لَنَا هُوَ مَوۡلَىٰنَاۚ وَعَلَى ٱللَّهِ فَلۡيَتَوَكَّلِ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ
(Ākavē, napiyē! Avarkaḷai nōkki) ‘‘allāh eṅkaḷukku vitittatait tavira vēṟoṉṟum niccayamāka eṅkaḷai aṇukātu. Avaṉ tāṉ eṅkaḷ iṟaivaṉ'' eṉṟu nīr kūṟuvīrāka. Nampikkaiyāḷarkaḷ aṉaivarum allāhviṭamē poṟuppai oppaṭaikkavum
Surah At-Taubah, Verse 51
قُلۡ هَلۡ تَرَبَّصُونَ بِنَآ إِلَّآ إِحۡدَى ٱلۡحُسۡنَيَيۡنِۖ وَنَحۡنُ نَتَرَبَّصُ بِكُمۡ أَن يُصِيبَكُمُ ٱللَّهُ بِعَذَابٖ مِّنۡ عِندِهِۦٓ أَوۡ بِأَيۡدِينَاۖ فَتَرَبَّصُوٓاْ إِنَّا مَعَكُم مُّتَرَبِّصُونَ
(napiyē!) Kūṟuvīrāka: (Veṟṟi allatu corkkam ākiya) mikac ciṟanta ivviraṇṭu naṉmaikaḷil oṉṟaittavira (vēṟentat tīṅkaiyum) nīṅkaḷ eṅkaḷukku etirpārkka muṭiyumā? (Ākavē, inta iraṇṭil etu kiṭaitta pōtilum eṅkaḷukku naṉmaiyē ākum.) Eṉiṉum, uṅkaḷukkō allāh taṉ vētaṉaiyaik koṇṭō allatu eṅkaḷ kaikaḷaik koṇṭō uṅkaḷukkuk kaṣṭam uṇṭākkuvataiyē nāṅkaḷ etirpārkkiṟōm. Ākavē, nīṅkaḷ (eṅkaḷukku varavēṇṭiyatai) etirpārttiruṅkaḷ; nāṅkaḷum (uṅkaḷukku varavēṇṭiyatai) uṅkaḷuṭaṉ etirpārkkiṟōm
Surah At-Taubah, Verse 52
قُلۡ أَنفِقُواْ طَوۡعًا أَوۡ كَرۡهٗا لَّن يُتَقَبَّلَ مِنكُمۡ إِنَّكُمۡ كُنتُمۡ قَوۡمٗا فَٰسِقِينَ
‘‘nīṅkaḷ viruppattuṭaṉō allatu veṟuppuṭaṉō (etait) tāṉam ceyta pōtilum (atu) uṅkaḷiṭamiruntu aṅkīkarikkappaṭavē māṭṭātu. Ēṉeṉṟāl, niccayamāka nīṅkaḷ pāvikaḷākavē irukkiṟīrkaḷ'' eṉṟum (napiyē!) Nīr kūṟiviṭuvīrāka
Surah At-Taubah, Verse 53
وَمَا مَنَعَهُمۡ أَن تُقۡبَلَ مِنۡهُمۡ نَفَقَٰتُهُمۡ إِلَّآ أَنَّهُمۡ كَفَرُواْ بِٱللَّهِ وَبِرَسُولِهِۦ وَلَا يَأۡتُونَ ٱلصَّلَوٰةَ إِلَّا وَهُمۡ كُسَالَىٰ وَلَا يُنفِقُونَ إِلَّا وَهُمۡ كَٰرِهُونَ
avarkaḷ ceyyum tāṉam aṅkīkarikkappaṭa māṭṭātu eṉṟu (iṟaivaṉ) taṭuttiruppataṟkuk kāraṇam, niccayamāka avarkaḷ allāhvukkum, avaṉuṭaiya tūtarukkum māṟu ceytatutāṉ. Mēlum, avarkaḷ mikac caṭaintavarkaḷākavē tavira toḻuvatillai; veṟuppuṭaṉē tavira avarkaḷ tāṉam ceyvatumillai
Surah At-Taubah, Verse 54
فَلَا تُعۡجِبۡكَ أَمۡوَٰلُهُمۡ وَلَآ أَوۡلَٰدُهُمۡۚ إِنَّمَا يُرِيدُ ٱللَّهُ لِيُعَذِّبَهُم بِهَا فِي ٱلۡحَيَوٰةِ ٱلدُّنۡيَا وَتَزۡهَقَ أَنفُسُهُمۡ وَهُمۡ كَٰفِرُونَ
(Napiyē!) Avarkaḷuṭaiya celvaṅkaḷum, avarkaḷuṭaiya makkaḷum (perukiyiruppatu) uṅkaḷai āccariyappaṭutta vēṇṭām. Allāh (avaṟṟai avarkaḷukkuk koṭuttu) avaṟṟaik koṇṭu avarkaḷai ivvulaka vāḻvilēyē vētaṉai ceyya niccayamāka nāṭukiṟāṉ. Iṉṉum, avarkaḷ nirākarippavarkaḷāka irukkum nilaimaiyil avarkaḷuṭaiya uyir pōvataiyum nāṭukiṟāṉ
Surah At-Taubah, Verse 55
وَيَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ إِنَّهُمۡ لَمِنكُمۡ وَمَا هُم مِّنكُمۡ وَلَٰكِنَّهُمۡ قَوۡمٞ يَفۡرَقُونَ
‘‘niccayamāka nāṅkaḷum uṅkaḷaic cārntavarkaḷtāṉ'' eṉṟu avarkaḷ allāhviṉ mītu cattiyam ceykiṉṟaṉar. Eṉiṉum, avarkaḷ uṅkaḷaic cārntavarkaḷalla. Avarkaḷ (taṅkaḷ uṇmaik kōlattai veḷippaṭutta añcum) kōḻaikaḷ
Surah At-Taubah, Verse 56
لَوۡ يَجِدُونَ مَلۡجَـًٔا أَوۡ مَغَٰرَٰتٍ أَوۡ مُدَّخَلٗا لَّوَلَّوۡاْ إِلَيۡهِ وَهُمۡ يَجۡمَحُونَ
tappittukkoḷḷakkūṭiya ōr iṭattai allatu (malaik) kukaikaḷai allatu oru curaṅkattai avarkaḷ kāṇpārkaḷēyāṉāl (uṅkaḷiṭamiruntu vilaki) avaṟṟiṉ pakkam allōlamāka viraintu ōṭuvārkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 57
وَمِنۡهُم مَّن يَلۡمِزُكَ فِي ٱلصَّدَقَٰتِ فَإِنۡ أُعۡطُواْ مِنۡهَا رَضُواْ وَإِن لَّمۡ يُعۡطَوۡاْ مِنۡهَآ إِذَا هُمۡ يَسۡخَطُونَ
(napiyē!) Nīr tāṉaṅkaḷaip paṅkiṭuvatil pārapaṭcamuṭaiyavar eṉṟu um'maik kuṟai kūṟupavarkaḷum avarkaḷil palar irukkiṉṟaṉar. (Avarkaḷ viruppappaṭi) atiliruntu avarkaḷukkuk koṭukkappaṭṭāl avarkaḷ tiruptiyaṭaikiṉṟaṉar. Atiliruntu (avarkaḷ viruppappaṭi) koṭukkappaṭāviṭṭālō āttiram koḷkiṉṟaṉar
Surah At-Taubah, Verse 58
وَلَوۡ أَنَّهُمۡ رَضُواْ مَآ ءَاتَىٰهُمُ ٱللَّهُ وَرَسُولُهُۥ وَقَالُواْ حَسۡبُنَا ٱللَّهُ سَيُؤۡتِينَا ٱللَّهُ مِن فَضۡلِهِۦ وَرَسُولُهُۥٓ إِنَّآ إِلَى ٱللَّهِ رَٰغِبُونَ
allāhvum, avaṉuṭaiya tūtarum avarkaḷukkuk koṭuttataip paṟṟi tiruptiyaṭaintu, ‘‘allāh namakkup pōtumāṉavaṉ; allāhvum, avaṉuṭaiya tūtarum iṉṉum namakku aruḷpuriyak kūṭum; niccayamāka nām allāhvaiyē nampiyirukkiṟōm'' eṉṟu avarkaḷ kūṟa vēṇṭāmā
Surah At-Taubah, Verse 59
۞إِنَّمَا ٱلصَّدَقَٰتُ لِلۡفُقَرَآءِ وَٱلۡمَسَٰكِينِ وَٱلۡعَٰمِلِينَ عَلَيۡهَا وَٱلۡمُؤَلَّفَةِ قُلُوبُهُمۡ وَفِي ٱلرِّقَابِ وَٱلۡغَٰرِمِينَ وَفِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَٱبۡنِ ٱلسَّبِيلِۖ فَرِيضَةٗ مِّنَ ٱللَّهِۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٞ
(‘Jakāttu' mārkkavariyākiya) tāṉamellām vaṟiyavarkaḷukkum, ēḻaikaḷukkum, atai vacūlippavarkaḷukkum, putitāka islāmait taḻuviyavarkaḷukkum, aṭimaikaḷai viṭutalai ceyvataṟkum, kaṭaṉil mūḻkiyavarkaḷukkum, allāhvuṭaiya pātaiyil pōr ceyvataṟkum, vaḻippōkkarkaḷukkum (urittāṉatāka) allāh ēṟpaṭuttiya kaṭṭāya kaṭamaiyākum. Allāh (aṉaittaiyum) mika aṟintavaṉ, ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 60
وَمِنۡهُمُ ٱلَّذِينَ يُؤۡذُونَ ٱلنَّبِيَّ وَيَقُولُونَ هُوَ أُذُنٞۚ قُلۡ أُذُنُ خَيۡرٖ لَّكُمۡ يُؤۡمِنُ بِٱللَّهِ وَيُؤۡمِنُ لِلۡمُؤۡمِنِينَ وَرَحۡمَةٞ لِّلَّذِينَ ءَامَنُواْ مِنكُمۡۚ وَٱلَّذِينَ يُؤۡذُونَ رَسُولَ ٱللَّهِ لَهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٞ
(‘‘inta napiyiṭam evar etaik kūṟiyapōtilum ataṟkuc) cevi koṭukkak kūṭiyavarāka avar irukkiṟār'' eṉṟu kūṟi (nam) napiyait tuṉpuṟuttupavarkaḷum avarkaḷil palar irukkiṉṟaṉar. Ataṟku (napiyē!) Nīr kūṟuvīrāka: ‘‘(Avvāṟu avar) naṉmaikku cevi koṭuppatu uṅkaḷukkē naṉṟu. Avar allāhvaiyum nampukiṟār; nampikkaiyāḷarkaḷaiyum nampukiṟār. Iṉṉum, uṅkaḷil nampikkai koṇṭavarkaḷ mītu mikak karuṇai uṭaiyavarākavum irukkiṟār.'' Ākavē, (uṅkaḷil) evarkaḷ (ivvāṟu kūṟi) allāhvuṭaiya tūtarait tuṉpuṟuttukiṟārkaḷō avarkaḷukku mikat tuṉpuṟuttum vētaṉaiyuṇṭu
Surah At-Taubah, Verse 61
يَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ لَكُمۡ لِيُرۡضُوكُمۡ وَٱللَّهُ وَرَسُولُهُۥٓ أَحَقُّ أَن يُرۡضُوهُ إِن كَانُواْ مُؤۡمِنِينَ
(nampikkaiyāḷarkaḷē!) Uṅkaḷait tiruptippaṭuttuvataṟkāka uṅkaḷ muṉṉilaiyil avarkaḷ allāhviṉ mītu cattiyam ceykiṉṟaṉar. Avarkaḷ meyyākavē nampikkaiyāḷarkaḷāyiruntāl, avarkaḷ tiruptippaṭutta allāhvum, avaṉuṭaiya tūtarumtāṉ mikavum takutiyuṭaiyavarkaḷ (eṉpatai aṟintukoḷvar)
Surah At-Taubah, Verse 62
أَلَمۡ يَعۡلَمُوٓاْ أَنَّهُۥ مَن يُحَادِدِ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥ فَأَنَّ لَهُۥ نَارَ جَهَنَّمَ خَٰلِدٗا فِيهَاۚ ذَٰلِكَ ٱلۡخِزۡيُ ٱلۡعَظِيمُ
evaṉ uṇmaiyākavē allāhvukkum, avaṉuṭaiya tūtarukkum māṟu ceykiṟāṉō avaṉukku niccayamāka narakattiṉ nerupputāṉ kiṭaikkum. Atil avaṉ (eṉṟeṉṟum) taṅkiviṭuvāṉ eṉpatai avarkaḷ aṟintu koḷḷa villaiyā? Itutāṉ makattāṉa iḻivākum
Surah At-Taubah, Verse 63
يَحۡذَرُ ٱلۡمُنَٰفِقُونَ أَن تُنَزَّلَ عَلَيۡهِمۡ سُورَةٞ تُنَبِّئُهُم بِمَا فِي قُلُوبِهِمۡۚ قُلِ ٱسۡتَهۡزِءُوٓاْ إِنَّ ٱللَّهَ مُخۡرِجٞ مَّا تَحۡذَرُونَ
Nampikkaiyāḷarkaḷukku ōr attiyāyam aruḷappaṭṭu atu taṅkaḷ uḷḷaṅkaḷil uḷḷavaṟṟai veḷippaṭuttiviṭumō eṉṟu payappaṭuki(ṉṟavarkaḷaip pōl nayavañcakarkaḷ naṭittu parikacikkiṉ)ṟaṉar. (Napiyē! Avarkaḷai nōkki) nīr kūṟum: ‘‘Nīṅkaḷ parikacittuk koṇṭē iruṅkaḷ. Āyiṉum, nīṅkaḷ payappaṭuvatai niccayamāka allāh veḷiyākkiyē tīruvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 64
وَلَئِن سَأَلۡتَهُمۡ لَيَقُولُنَّ إِنَّمَا كُنَّا نَخُوضُ وَنَلۡعَبُۚ قُلۡ أَبِٱللَّهِ وَءَايَٰتِهِۦ وَرَسُولِهِۦ كُنتُمۡ تَسۡتَهۡزِءُونَ
(itaip paṟṟi) nīṅkaḷ avarkaḷaik kēṭpīrāyiṉ ‘‘viḷaiyāṭṭukkāka nāṅkaḷ tarkkittuk koṇṭiruntōm'' eṉṟu avarkaḷ kūṟuvārkaḷ. Ataṟku (napiyē! Avarkaḷai nōkki) ‘‘allāhvaiyum, avaṉatu vacaṉaṅkaḷaiyum, avaṉatu tūtaraiyumā nīṅkaḷ parikacikkiṟīrkaḷ?'' Eṉṟu nīr kēṭpīrāka
Surah At-Taubah, Verse 65
لَا تَعۡتَذِرُواْ قَدۡ كَفَرۡتُم بَعۡدَ إِيمَٰنِكُمۡۚ إِن نَّعۡفُ عَن طَآئِفَةٖ مِّنكُمۡ نُعَذِّبۡ طَآئِفَةَۢ بِأَنَّهُمۡ كَانُواْ مُجۡرِمِينَ
nīṅkaḷ (ceyyum viṣamattaṉamāṉa parikācattiṟku) vīṇ pukaḻ kūṟa vēṇṭām. Nīṅkaḷ nampikkai koṇṭataṟkup piṉṉar niccayamāka (atai) nirākarittuviṭṭīrkaḷ. Ākavē, uṅkaḷil oru kūṭṭattiṉarai nām maṉṉitta pōtilum maṟṟoru kūṭṭattiṉar niccayamāka kuṟṟavāḷikaḷākavē iruppataṉāl, nām avarkaḷai vētaṉai ceytē tīruvōm (eṉṟum napiyē! Nīr kūṟuvīrāka)
Surah At-Taubah, Verse 66
ٱلۡمُنَٰفِقُونَ وَٱلۡمُنَٰفِقَٰتُ بَعۡضُهُم مِّنۢ بَعۡضٖۚ يَأۡمُرُونَ بِٱلۡمُنكَرِ وَيَنۡهَوۡنَ عَنِ ٱلۡمَعۡرُوفِ وَيَقۡبِضُونَ أَيۡدِيَهُمۡۚ نَسُواْ ٱللَّهَ فَنَسِيَهُمۡۚ إِنَّ ٱلۡمُنَٰفِقِينَ هُمُ ٱلۡفَٰسِقُونَ
āṇāyiṉum peṇṇāyiṉum nayavañcakarkaḷ aṉaivarum orē iṉattavarē! Avarkaḷ (aṉaivarumē) pāvamāṉa kāriyaṅkaḷaic ceyyumpaṭit tūṇṭuvārkaḷ; naṉmaiyāṉa kāriyaṅkaḷait taṭai ceyvārkaḷ. (Celavu ceyya avaciyamāṉa camayaṅkaḷil) taṅkaḷ kaikaḷai mūṭikkoḷvārkaḷ. Avarkaḷ allāhvai maṟantu viṭṭārkaḷ; ātalāl, allāhvum avarkaḷai maṟantu viṭṭāṉ. Niccayamāka innayavañcakarkaḷ tāṉ (cati ceyyum) koṭiya pāvikaḷ
Surah At-Taubah, Verse 67
وَعَدَ ٱللَّهُ ٱلۡمُنَٰفِقِينَ وَٱلۡمُنَٰفِقَٰتِ وَٱلۡكُفَّارَ نَارَ جَهَنَّمَ خَٰلِدِينَ فِيهَاۚ هِيَ حَسۡبُهُمۡۚ وَلَعَنَهُمُ ٱللَّهُۖ وَلَهُمۡ عَذَابٞ مُّقِيمٞ
Nayavañcakarāṉa āṇkaḷukkum peṇkaḷukkum (avvāṟē maṟṟa) nirākarippavarkaḷukkum naraka neruppaiyē allāh vākkaḷittirukkiṟāṉ. Atil avarkaḷ (eṉṟeṉṟum) taṅkiviṭuvārkaḷ. Atuvē avarkaḷukkup pōtumā(ṉa kūliyā)kum. Iṉṉum, allāh avarkaḷai capittum irukkiṟāṉ. Mēlum, avarkaḷukku nilaiyāṉa vētaṉaiyuṇṭu
Surah At-Taubah, Verse 68
كَٱلَّذِينَ مِن قَبۡلِكُمۡ كَانُوٓاْ أَشَدَّ مِنكُمۡ قُوَّةٗ وَأَكۡثَرَ أَمۡوَٰلٗا وَأَوۡلَٰدٗا فَٱسۡتَمۡتَعُواْ بِخَلَٰقِهِمۡ فَٱسۡتَمۡتَعۡتُم بِخَلَٰقِكُمۡ كَمَا ٱسۡتَمۡتَعَ ٱلَّذِينَ مِن قَبۡلِكُم بِخَلَٰقِهِمۡ وَخُضۡتُمۡ كَٱلَّذِي خَاضُوٓاْۚ أُوْلَـٰٓئِكَ حَبِطَتۡ أَعۡمَٰلُهُمۡ فِي ٱلدُّنۡيَا وَٱلۡأٓخِرَةِۖ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡخَٰسِرُونَ
(nayavañcakarkaḷē! Uṅkaḷ nilaimai) uṅkaḷukku muṉṉiruntavarkaḷiṉ nilaimaiyai ottirukkiṟatu. Avarkaḷ uṅkaḷaiviṭa palacālikaḷākavum, (uṅkaḷai viṭa) atika poruḷuṭaiyavarkaḷākavum, atika cantatiyuṭaiyavarkaḷākavum iruntu (ivvulakil) taṅkaḷukkuk kiṭaitta ippākkiyaṅkaḷaik koṇṭu cukamaṭaintārkaḷ. Uṅkaḷukku muṉṉirunta ivarkaḷ taṅkaḷukkuk kiṭaitta pākkiyaṅkaḷaikkoṇṭu (ivvulakil) cukamaṭaintavāṟē, nīṅkaḷum uṅkaḷukkuk kiṭaitta pākkiyaṅkaḷaik koṇṭu cukamaṭaintu viṭṭīrkaḷ. Avarkaḷ (vīṇ vivātaṅkaḷil) mūḻkik kiṭantavāṟē nīṅkaḷum mūḻkiviṭṭīrkaḷ. Im'maiyilum maṟumaiyilum avarkaḷuṭaiya (naṟ)ceyalkaḷ aṉaittum aḻintuviṭṭaṉa. (Ataṉāl) avarkaḷ perum naṣṭamaṭaintu viṭṭārkaḷ. (Avvāṟē nīṅkaḷum naṣṭamaṭaivīrkaḷ)
Surah At-Taubah, Verse 69
أَلَمۡ يَأۡتِهِمۡ نَبَأُ ٱلَّذِينَ مِن قَبۡلِهِمۡ قَوۡمِ نُوحٖ وَعَادٖ وَثَمُودَ وَقَوۡمِ إِبۡرَٰهِيمَ وَأَصۡحَٰبِ مَدۡيَنَ وَٱلۡمُؤۡتَفِكَٰتِۚ أَتَتۡهُمۡ رُسُلُهُم بِٱلۡبَيِّنَٰتِۖ فَمَا كَانَ ٱللَّهُ لِيَظۡلِمَهُمۡ وَلَٰكِن كَانُوٓاْ أَنفُسَهُمۡ يَظۡلِمُونَ
Ivarkaḷukku muṉṉirunta nūh (napi) uṭaiya makkaḷiṉ carittiramum, āt, samūt (eṉpavarkaḷiṉ) carittiramum, ipṟāhīm (napi) uṭaiya makkaḷiṉ carittiramum, matyaṉ (eṉṉum) ūrāriṉ carittiramum, talaikīḻākap puraṇṭupōṉa ūrkaḷiṉ carittiraṅkaḷum avarkaḷukkuk kiṭaikkavillaiyā? (Nam'māl aṉuppappaṭṭa) avarkaḷuṭaiya tūtarkaḷ teḷivāṉa attāṭcikaḷaittāṉ avarkaḷiṭam koṇṭu vantārkaḷ. (Avvāṟiruntum anta tūtarkaḷai avarkaḷ nirākarittataṉ kāraṇamāka avarkaḷ aṉaivarum aḻintuviṭṭaṉar. Itil) allāh avarkaḷukku (oru) tīṅkum iḻaittu viṭavillai. Eṉiṉum, avarkaḷ tamakkuttāmē tīṅkiḻaittuk koṇ(ṭu aḻintu viṭ)ṭaṉar
Surah At-Taubah, Verse 70
وَٱلۡمُؤۡمِنُونَ وَٱلۡمُؤۡمِنَٰتُ بَعۡضُهُمۡ أَوۡلِيَآءُ بَعۡضٖۚ يَأۡمُرُونَ بِٱلۡمَعۡرُوفِ وَيَنۡهَوۡنَ عَنِ ٱلۡمُنكَرِ وَيُقِيمُونَ ٱلصَّلَوٰةَ وَيُؤۡتُونَ ٱلزَّكَوٰةَ وَيُطِيعُونَ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥٓۚ أُوْلَـٰٓئِكَ سَيَرۡحَمُهُمُ ٱللَّهُۗ إِنَّ ٱللَّهَ عَزِيزٌ حَكِيمٞ
nampikkai koṇṭa āṇkaḷum, nampikkai koṇṭa peṇkaḷum (taṅkaḷukkuḷ) oruvarukkoruvar uṟṟa tuṇaivarkaḷāy irukkiṉṟaṉar. Avarkaḷ, (oruvar maṟṟavarai) naṉmai ceyyumpaṭit tūṇṭiyum, pāvam ceyyātu taṭuttum, toḻukaiyaik kaṭaippiṭittu, jakāttu koṭuttum varuvārkaḷ. Allāhvukkum, avaṉuṭaiya tūtarukkum kīḻppaṭintu naṭappārkaḷ. Ivarkaḷukku aticīkkirattil allāh aruḷ purivāṉ. Niccayamāka allāh mikaittavaṉ, ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 71
وَعَدَ ٱللَّهُ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ وَٱلۡمُؤۡمِنَٰتِ جَنَّـٰتٖ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ خَٰلِدِينَ فِيهَا وَمَسَٰكِنَ طَيِّبَةٗ فِي جَنَّـٰتِ عَدۡنٖۚ وَرِضۡوَٰنٞ مِّنَ ٱللَّهِ أَكۡبَرُۚ ذَٰلِكَ هُوَ ٱلۡفَوۡزُ ٱلۡعَظِيمُ
nampikkai koṇṭa āṇkaḷukkum peṇkaḷukkum allāh corkkaṅkaḷai vākkaḷittirukkiṟāṉ. Avaṟṟil nīraruvikaḷ toṭarntu ōṭikkoṇṭē irukkum. Avarkaḷ avaṟṟilēyē (eṉṟeṉṟum) taṅkiyum viṭuvārkaḷ. (Anta) nirantaramāṉa corkkaṅkaḷil nalla (aḻakiya uyarnta) māḷikaikaḷaiyum (vākkaḷittirukkiṟāṉ. Avai aṅku avarkaḷukkuk kiṭaikkum.) Āṉāl (ivai aṉaittaiyumviṭa) allāhviṉ tirupporuttam mikap periyatu. (Atuvum aṅku avarkaḷukkuk kiṭaikkum. Aṉaittaiyum viṭa) itu makattāṉa perum pākkiyamākum
Surah At-Taubah, Verse 72
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلنَّبِيُّ جَٰهِدِ ٱلۡكُفَّارَ وَٱلۡمُنَٰفِقِينَ وَٱغۡلُظۡ عَلَيۡهِمۡۚ وَمَأۡوَىٰهُمۡ جَهَنَّمُۖ وَبِئۡسَ ٱلۡمَصِيرُ
Napiyē! Nirākarippavarkaḷuṭaṉum nayavañcakarkaḷuṭaṉum nīr pōr ceyvīrāka. Avarkaḷai (tāṭcaṇyamiṉṟi) kaṇṭippāka naṭattuvīrāka. Avarkaḷ taṅkumiṭam narakamtāṉ. (Atu) taṅkumiṭaṅkaḷil mikak keṭṭatu
Surah At-Taubah, Verse 73
يَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ مَا قَالُواْ وَلَقَدۡ قَالُواْ كَلِمَةَ ٱلۡكُفۡرِ وَكَفَرُواْ بَعۡدَ إِسۡلَٰمِهِمۡ وَهَمُّواْ بِمَا لَمۡ يَنَالُواْۚ وَمَا نَقَمُوٓاْ إِلَّآ أَنۡ أَغۡنَىٰهُمُ ٱللَّهُ وَرَسُولُهُۥ مِن فَضۡلِهِۦۚ فَإِن يَتُوبُواْ يَكُ خَيۡرٗا لَّهُمۡۖ وَإِن يَتَوَلَّوۡاْ يُعَذِّبۡهُمُ ٱللَّهُ عَذَابًا أَلِيمٗا فِي ٱلدُّنۡيَا وَٱلۡأٓخِرَةِۚ وَمَا لَهُمۡ فِي ٱلۡأَرۡضِ مِن وَلِيّٖ وَلَا نَصِيرٖ
(nampikkaiyāḷarkaḷē! Nayavañcakarkaḷākiya) ivarkaḷ nirākarippāṉa vārttaiyai meyyākavē kūṟiyiruntum (atait) tāṅkaḷ kūṟavē illai eṉṟu allāhviṉ mītu cattiyam ceykiṉṟaṉar. Mēlum, ivarkaḷ islāmil cērnta piṉṉar (atai) nirākarittum irukkiṉṟaṉar. (Avarkaḷ uṅkaḷukkut tīṅkiḻaikkak karuti) taṅkaḷāl cāttiyappaṭāmal pōṉatoru kāriyattaic ceyyavum avarkaḷ muyaṟcittaṉar. Allāhvum avaṉuṭaiya tūtarum, taṅkaḷ aruḷaik koṇṭu ivarkaḷai cīmāṉkaḷāka ākkiyataṟkākavā (muslimkaḷākiya uṅkaḷai) avarkaḷ veṟukkiṉṟaṉar. Iṉiyēṉum avarkaḷ kaicētappaṭṭu iṟaivaṉiṭam maṉṉippuk kōri vilakik koṇṭāl (atu) avarkaḷukkē naṉmaiyākum. Mēlum, avarkaḷ puṟakkaṇittālō im'maiyilum, maṟumaiyilum allāh avarkaḷai mikat tuṉpuṟuttum vētaṉaiyāl vētaṉai ceyvāṉ. Avarkaḷai pātukāppavarkaḷō utavi ceypavarkaḷō ivvulakil (oruvarum) illai
Surah At-Taubah, Verse 74
۞وَمِنۡهُم مَّنۡ عَٰهَدَ ٱللَّهَ لَئِنۡ ءَاتَىٰنَا مِن فَضۡلِهِۦ لَنَصَّدَّقَنَّ وَلَنَكُونَنَّ مِنَ ٱلصَّـٰلِحِينَ
avarkaḷil cilar irukkiṉṟaṉar. Avarkaḷ, ‘‘allāh taṉ aruḷaik koṇṭu namakku ētum koṭuttāl niccayamāka nām (atai) nalvaḻiyil (tārāḷamāka) tāṉam ceytu, niccayamāka nām nallavarkaḷākavum ākiviṭuvōm'' eṉṟu allāhviṭam vākkuṟuti ceytaṉar
Surah At-Taubah, Verse 75
فَلَمَّآ ءَاتَىٰهُم مِّن فَضۡلِهِۦ بَخِلُواْ بِهِۦ وَتَوَلَّواْ وَّهُم مُّعۡرِضُونَ
avaṉ (avvāṟu) avarkaḷukkut taṉ aruṭkoṭaiyai aḷitta poḻutu, avarkaḷ kañcattaṉam ceytu (taṅkaḷ vākkuṟutiyiliruntu) tirumpi viṭṭaṉar. Avvāṟu puṟakkaṇippatu avarkaḷ vaḻakkamākavum iruntu varukiṟatu
Surah At-Taubah, Verse 76
فَأَعۡقَبَهُمۡ نِفَاقٗا فِي قُلُوبِهِمۡ إِلَىٰ يَوۡمِ يَلۡقَوۡنَهُۥ بِمَآ أَخۡلَفُواْ ٱللَّهَ مَا وَعَدُوهُ وَبِمَا كَانُواْ يَكۡذِبُونَ
Ākavē, avaṉai cantikkum (iṟuti)nāḷ varai avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷil vañcakattai ēṟpaṭutti viṭṭāṉ. Itaṉ kāraṇam, avarkaḷ allāhvukkuc ceyta vākkuṟutikaḷukku māṟu ceytukoṇṭum, poy collik koṇṭum iruntatākum
Surah At-Taubah, Verse 77
أَلَمۡ يَعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ يَعۡلَمُ سِرَّهُمۡ وَنَجۡوَىٰهُمۡ وَأَنَّ ٱللَّهَ عَلَّـٰمُ ٱلۡغُيُوبِ
avarkaḷ (taṅkaḷ uḷḷattil) maṟaittu vaittiruppataiyum (taṅkaḷukkuḷ) avarkaḷ irakaciyamākap pēcikkoḷvataiyum niccayamāka allāh naṉkaṟikiṟāṉ eṉpatuṭaṉ, niccayamāka allāh (avarkaḷuṭaiya maṟṟa) irakaciyaṅkaḷ aṉaittaiyum naṉkaṟikiṟāṉ eṉpataiyum avarkaḷ aṟiya vēṇṭāmā
Surah At-Taubah, Verse 78
ٱلَّذِينَ يَلۡمِزُونَ ٱلۡمُطَّوِّعِينَ مِنَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ فِي ٱلصَّدَقَٰتِ وَٱلَّذِينَ لَا يَجِدُونَ إِلَّا جُهۡدَهُمۡ فَيَسۡخَرُونَ مِنۡهُمۡ سَخِرَ ٱللَّهُ مِنۡهُمۡ وَلَهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٌ
avarkaḷ nampikkaiyāḷarkaḷil uḷḷa celvantarkaḷ (taṅkaḷ poruḷkaḷai) nalvaḻiyil (tārāḷamāka) tāṉam ceyvatu paṟṟiyum (kuṟippāka,) kūlivēlai ceytu campātippōr (taṅkaḷ poruḷai ivvāṟu tāṉam ceyvatu) paṟṟiyum kuṟṟam kūṟi avarkaḷaip parikacikkiṉṟaṉar. (Nampikkaiyāḷarkaḷaip parikacikkum) avarkaḷai allāh parikacikkiṟāṉ. Mēlum, (maṟumaiyil) tuṉpuṟuttum vētaṉaiyum avarkaḷukku uṇṭu
Surah At-Taubah, Verse 79
ٱسۡتَغۡفِرۡ لَهُمۡ أَوۡ لَا تَسۡتَغۡفِرۡ لَهُمۡ إِن تَسۡتَغۡفِرۡ لَهُمۡ سَبۡعِينَ مَرَّةٗ فَلَن يَغۡفِرَ ٱللَّهُ لَهُمۡۚ ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ كَفَرُواْ بِٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلۡفَٰسِقِينَ
(napiyē!) Nīr avarkaḷukkup pāvamaṉṉippaik kōriṉālum allatu nīr avarkaḷukkup pāva maṉṉippaik kōrāviṭṭālum (iraṇṭum) camamtāṉ. (Ēṉeṉṟāl), avarkaḷai maṉṉikkumpaṭi nīr eḻupatu muṟai maṉṉippuk kōriṉālum niccayamāka allāh avarkaḷai maṉṉikkavē māṭṭāṉ. Niccayamāka avarkaḷ allāhvaiyum, avaṉuṭaiya tūtaraiyum (maṉamuraṇṭāka) nirākarittatutāṉ itaṟkuk kāraṇamākum. Allāh, pāvam ceyyum (ittakaiya) makkaḷai nērāṉa vaḻiyil celuttuvatillai
Surah At-Taubah, Verse 80
فَرِحَ ٱلۡمُخَلَّفُونَ بِمَقۡعَدِهِمۡ خِلَٰفَ رَسُولِ ٱللَّهِ وَكَرِهُوٓاْ أَن يُجَٰهِدُواْ بِأَمۡوَٰلِهِمۡ وَأَنفُسِهِمۡ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَقَالُواْ لَا تَنفِرُواْ فِي ٱلۡحَرِّۗ قُلۡ نَارُ جَهَنَّمَ أَشَدُّ حَرّٗاۚ لَّوۡ كَانُواْ يَفۡقَهُونَ
(Pōrukkuc cellātu) piṉ taṅkiviṭṭavarkaḷ allāhviṉ tūtaru(ṭaiya kaṭṭaḷai)kku māṟāka(t taṅkaḷ vīṭukaḷil) iruntu koṇṭataip paṟṟi cantōṣa maṭaikiṉṟaṉar. Iṉṉum, allāhvuṭaiya pātaiyil taṅkaḷ poruḷkaḷaiyum, uyirkaḷaiyum tiyākam ceytu pōr ceyvatai veṟuttu (maṟṟavarkaḷai nōkki) ‘‘inta veppakālattil nīṅkaḷ (pōrukkuc) cellātīrkaḷ'' eṉṟum kūṟukiṉṟaṉar. (Ataṟku napiyē! Avarkaḷai nōkki) ‘‘narakattiṉ neruppu (itaiviṭa) koṭiya uṣṇamāṉatu'' eṉṟu nīr kūṟuvīrāka. (Itai) avarkaḷ aṟintukoḷḷa vēṇṭāmā
Surah At-Taubah, Verse 81
فَلۡيَضۡحَكُواْ قَلِيلٗا وَلۡيَبۡكُواْ كَثِيرٗا جَزَآءَۢ بِمَا كَانُواْ يَكۡسِبُونَ
(im'maiyil) avarkaḷ veku kuṟaivākavē cirikkavum. Avarkaḷ ceytu koṇṭirunta (tīya) ceyalukkup piratipalaṉāka (maṟumaiyil) atikamākavē aḻutu koḷḷaṭṭum
Surah At-Taubah, Verse 82
فَإِن رَّجَعَكَ ٱللَّهُ إِلَىٰ طَآئِفَةٖ مِّنۡهُمۡ فَٱسۡتَـٔۡذَنُوكَ لِلۡخُرُوجِ فَقُل لَّن تَخۡرُجُواْ مَعِيَ أَبَدٗا وَلَن تُقَٰتِلُواْ مَعِيَ عَدُوًّاۖ إِنَّكُمۡ رَضِيتُم بِٱلۡقُعُودِ أَوَّلَ مَرَّةٖ فَٱقۡعُدُواْ مَعَ ٱلۡخَٰلِفِينَ
(napiyē!) Nīr (pōril veṟṟi peṟṟavarāka) avarkaḷil oru kūṭṭattāriṭam tirumpa varumpaṭi allāh ceytu (uṅkaḷ veṟṟiyaiyum, nīṅkaḷ koṇṭu vanta poruḷkaḷaiyum avarkaḷ kaṇṭu, uṅkaḷuṭaṉ maṟṟoru pōrukkup) puṟappaṭa uṅkaḷiṭam aṉumati kōriṉāl (avarkaḷai nōkki) ‘‘nīṅkaḷ (pōrukku) orukkālattilum eṉṉuṭaṉ puṟappaṭavēṇṭām. Eṉṉuṭaṉ cērntu enta etiriyiṭamum nīṅkaḷ pōrpuriya vēṇṭām. Ēṉeṉṟāl, niccayamāka nīṅkaḷ mutaṉ muṟaiyil (vīṭṭil) taṅkiviṭuvataiyē virumpiṉīrkaḷ. Ātalāl, (ippoḻutum) nīṅkaḷ (vīṭṭil) taṅkiviṭupavarkaḷuṭaṉ iruntu viṭuṅkaḷ'' eṉṟu (napiyē! Nīr) kūṟuvīrāka
Surah At-Taubah, Verse 83
وَلَا تُصَلِّ عَلَىٰٓ أَحَدٖ مِّنۡهُم مَّاتَ أَبَدٗا وَلَا تَقُمۡ عَلَىٰ قَبۡرِهِۦٓۖ إِنَّهُمۡ كَفَرُواْ بِٱللَّهِ وَرَسُولِهِۦ وَمَاتُواْ وَهُمۡ فَٰسِقُونَ
mēlum, avarkaḷil evar iṟantuviṭṭālum avarkaḷ mītu orupōtum (jaṉāsā) toḻukaiyum toḻātīr. Avarkaḷuṭaiya kapril (avarkaḷukkāka maṉṉippukkōri) niṟkātīr. Ēṉeṉṟāl, niccayamāka avarkaḷ allāhvaiyum avaṉuṭaiya tūtaraiyum nirākarittu viṭṭatuṭaṉ pāvikaḷākavē iṟantum irukkiṉṟaṉar
Surah At-Taubah, Verse 84
وَلَا تُعۡجِبۡكَ أَمۡوَٰلُهُمۡ وَأَوۡلَٰدُهُمۡۚ إِنَّمَا يُرِيدُ ٱللَّهُ أَن يُعَذِّبَهُم بِهَا فِي ٱلدُّنۡيَا وَتَزۡهَقَ أَنفُسُهُمۡ وَهُمۡ كَٰفِرُونَ
Avarkaḷuṭaiya celvaṅkaḷum avarkaḷuṭaiya cantatikaḷum (atikarittiruppatu) um'mai āccariyappaṭutta vēṇṭām. (Ēṉeṉṟāl) avaṟṟaikkoṇṭu ivvulakilēyē avarkaḷait tuṉpuṟuttuvataiyum, avarkaḷ (karvamkoṇṭu) nirākaritta vaṇṇamē avarkaḷiṉ uyir pōvataiyumtāṉ allāh virumpukiṟāṉ
Surah At-Taubah, Verse 85
وَإِذَآ أُنزِلَتۡ سُورَةٌ أَنۡ ءَامِنُواْ بِٱللَّهِ وَجَٰهِدُواْ مَعَ رَسُولِهِ ٱسۡتَـٔۡذَنَكَ أُوْلُواْ ٱلطَّوۡلِ مِنۡهُمۡ وَقَالُواْ ذَرۡنَا نَكُن مَّعَ ٱلۡقَٰعِدِينَ
allāhvai nampikkai koṇṭu, avaṉuṭaiya tūtaruṭaṉ cērntu pōr puriyumāṟu ōr attiyāyam iṟakkappaṭṭāl, avarkaḷiluḷḷa paṇakkārarkaḷ (pōr puriya varātirukka) uṅkaḷiṭam aṉumatikōri ‘‘eṅkaḷai viṭṭuviṭuṅkaḷ; (vīṭṭil) taṅki iruppavarkaḷuṭaṉ nāṅkaḷum taṅkiviṭukiṟōm'' eṉṟu kūṟukiṉṟaṉar
Surah At-Taubah, Verse 86
رَضُواْ بِأَن يَكُونُواْ مَعَ ٱلۡخَوَالِفِ وَطُبِعَ عَلَىٰ قُلُوبِهِمۡ فَهُمۡ لَا يَفۡقَهُونَ
(ciṟiyōr, mutiyōr, peṇkaḷ pōṉṟa pōrukku varamuṭiyāmal vīṭṭil) taṅkiviṭupavarkaḷuṭaṉ tāṅkaḷum iruntuviṭavē virumpukiṉṟaṉar. Avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷ mītu muttiraiyiṭappaṭṭuviṭṭatu. (Ātalāl itiluḷḷa iḻivai) avarkaḷ uṇarntu koḷḷa māṭṭārkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 87
لَٰكِنِ ٱلرَّسُولُ وَٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ مَعَهُۥ جَٰهَدُواْ بِأَمۡوَٰلِهِمۡ وَأَنفُسِهِمۡۚ وَأُوْلَـٰٓئِكَ لَهُمُ ٱلۡخَيۡرَٰتُۖ وَأُوْلَـٰٓئِكَ هُمُ ٱلۡمُفۡلِحُونَ
eṉiṉum (allāhvuṭaiya) tūtarum, avaruṭaṉuḷḷa nampikkaiyāḷarkaḷum taṅkaḷ poruḷkaḷaiyum uyirkaḷaiyum tiyākam ceytu pōr purivārkaḷ. (Im'mai, maṟumaiyiṉ) naṉmaikaḷ aṉaittum ivarkaḷukkuttāṉ uriyaṉa. Niccayamāka ivarkaḷtāṉ veṟṟiyāḷarkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 88
أَعَدَّ ٱللَّهُ لَهُمۡ جَنَّـٰتٖ تَجۡرِي مِن تَحۡتِهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ خَٰلِدِينَ فِيهَاۚ ذَٰلِكَ ٱلۡفَوۡزُ ٱلۡعَظِيمُ
allāh, avarkaḷukkāka corkkaṅkaḷai tayār ceytuvaittirukkiṟāṉ avaṟṟil nīraruvikaḷ toṭarntu ōṭikkoṇṭēyirukkum. Avaṟṟil avarkaḷ (eṉṟeṉṟum) taṅkiviṭuvārkaḷ. Ituvō māperum pākkiyamākum
Surah At-Taubah, Verse 89
وَجَآءَ ٱلۡمُعَذِّرُونَ مِنَ ٱلۡأَعۡرَابِ لِيُؤۡذَنَ لَهُمۡ وَقَعَدَ ٱلَّذِينَ كَذَبُواْ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥۚ سَيُصِيبُ ٱلَّذِينَ كَفَرُواْ مِنۡهُمۡ عَذَابٌ أَلِيمٞ
Kirāmattu arapikaḷil cilar, (pōrukkuc cellātirukka) aṉumatikōri (uṅkaḷiṭam) vantu kāraṇam kūṟukiṉṟaṉar. Eṉiṉum, allāhvaiyum avaṉuṭaiya tūtaraiyum poyyākkiyavarkaḷō (aṉumati kōrāmalēyē vīṭṭil) uṭkārntu koṇṭaṉar. Ākavē, ivarkaḷiluḷḷa (in)nirākarippavarkaḷai aticīkkirattil mikat tuṉpuṟuttum vētaṉai vantaṭaiyum
Surah At-Taubah, Verse 90
لَّيۡسَ عَلَى ٱلضُّعَفَآءِ وَلَا عَلَى ٱلۡمَرۡضَىٰ وَلَا عَلَى ٱلَّذِينَ لَا يَجِدُونَ مَا يُنفِقُونَ حَرَجٌ إِذَا نَصَحُواْ لِلَّهِ وَرَسُولِهِۦۚ مَا عَلَى ٱلۡمُحۡسِنِينَ مِن سَبِيلٖۚ وَٱللَّهُ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
palavīṉarkaḷum, nōyāḷikaḷum, pōrukkuc celavu ceyyum poruḷai aṭaiyātavarkaḷum allāhvukkum avaṉuṭaiya tūtarukkum kalappaṟṟa nampikkaiyāḷarkaḷāka iruntāl (atuvē pōtumāṉatu. Avarkaḷ pōrukkuc cellāviṭṭālum ataip paṟṟi) avarkaḷ mītu oru kuṟṟamumillai. (Ittakaiya) nallavarkaḷ mītu (kuṟṟam kūṟa) oru vaḻiyum illai. Allāh mikka maṉṉippavaṉ, mikka karuṇaiyuḷḷavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 91
وَلَا عَلَى ٱلَّذِينَ إِذَا مَآ أَتَوۡكَ لِتَحۡمِلَهُمۡ قُلۡتَ لَآ أَجِدُ مَآ أَحۡمِلُكُمۡ عَلَيۡهِ تَوَلَّواْ وَّأَعۡيُنُهُمۡ تَفِيضُ مِنَ ٱلدَّمۡعِ حَزَنًا أَلَّا يَجِدُواْ مَا يُنفِقُونَ
evarkaḷ (pōrukkuriya) vākaṉattai nīr taruvīr eṉa um'miṭam vantu, ‘‘uṅkaḷai nāṉ ēṟṟi aṉuppakkūṭiya vākaṉam eṉṉiṭam illaiyē'' eṉṟu nīr kūṟiya camayattil, taṅkaḷiṭamum celavukkuriya poruḷ illātupōṉa tukkattiṉāl taṅkaḷ kaṇkaḷiliruntu tārai tāraiyāka kaṇṇīr vaṭittavarkaḷāka (tam iruppiṭam) tirumpic ceṉṟārkaḷō avarkaḷ mītum (pōrukkuc cellātataip paṟṟi oru kuṟṟamum illai)
Surah At-Taubah, Verse 92
۞إِنَّمَا ٱلسَّبِيلُ عَلَى ٱلَّذِينَ يَسۡتَـٔۡذِنُونَكَ وَهُمۡ أَغۡنِيَآءُۚ رَضُواْ بِأَن يَكُونُواْ مَعَ ٱلۡخَوَالِفِ وَطَبَعَ ٱللَّهُ عَلَىٰ قُلُوبِهِمۡ فَهُمۡ لَا يَعۡلَمُونَ
(eṉiṉum,) evarkaḷ paṇakkārarkaḷākavum iruntu (pōrukkuc cellātirukka) um'miṭam aṉumati kōri (pōrukkuc cellātu vīṭṭil) taṅki viṭupavarkaḷuṭaṉ tāṅkaḷum iruntuviṭa virumpiṉārkaḷō avarkaḷ mītutāṉ kuṟṟam. Ivarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷ mītu allāh muttiraiyiṭṭu viṭṭāṉ. Ākavē, avarkaḷ (itaṉāl ēṟpaṭum iḻivai) aṟintukoḷḷa māṭṭārkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 93
يَعۡتَذِرُونَ إِلَيۡكُمۡ إِذَا رَجَعۡتُمۡ إِلَيۡهِمۡۚ قُل لَّا تَعۡتَذِرُواْ لَن نُّؤۡمِنَ لَكُمۡ قَدۡ نَبَّأَنَا ٱللَّهُ مِنۡ أَخۡبَارِكُمۡۚ وَسَيَرَى ٱللَّهُ عَمَلَكُمۡ وَرَسُولُهُۥ ثُمَّ تُرَدُّونَ إِلَىٰ عَٰلِمِ ٱلۡغَيۡبِ وَٱلشَّهَٰدَةِ فَيُنَبِّئُكُم بِمَا كُنتُمۡ تَعۡمَلُونَ
(Nampikkaiyāḷarkaḷē! Pōr ceytu) nīṅkaḷ (veṟṟiyōṭum, cukattōṭum) avarkaḷiṭam tirumpiya camayattil, uṅkaḷiṭam avarkaḷ (vantu pōrukku varātataip paṟṟi maṉṉippait tēṭi) kāraṇam colkiṉṟaṉar. (Ataṟku avarkaḷai nōkki napiyē!) Nīr kūṟuvīrāka: ‘‘Nīṅkaḷ kāraṇam kūṟātīrkaḷ. Nāṅkaḷ uṅkaḷai nampavē māṭṭōm. Uṅkaḷ (vañcaka) viṣayaṅkaḷai niccayamāka allāh eṅkaḷukku aṟivittuviṭṭāṉ. Allāhvum avaṉuṭaiya tūtarum aticīkkirattil uṅkaḷ ceyalai aṟintu koḷvārkaḷ. Muṭivil, maṟaivāṉataiyum veḷippaṭaiyāṉataiyum aṟinta (a)vaṉiṭam tāṉ koṇṭu pōkappaṭuvīrkaḷ. Nīṅkaḷ ceytu koṇṭiruntavaṟṟai atu camayam avaṉē uṅkaḷukku aṟivippāṉ
Surah At-Taubah, Verse 94
سَيَحۡلِفُونَ بِٱللَّهِ لَكُمۡ إِذَا ٱنقَلَبۡتُمۡ إِلَيۡهِمۡ لِتُعۡرِضُواْ عَنۡهُمۡۖ فَأَعۡرِضُواْ عَنۡهُمۡۖ إِنَّهُمۡ رِجۡسٞۖ وَمَأۡوَىٰهُمۡ جَهَنَّمُ جَزَآءَۢ بِمَا كَانُواْ يَكۡسِبُونَ
(nampikkaiyāḷarkaḷē! Pōriliruntu veṟṟiyuṭaṉ) avarkaḷiṭam nīṅkaḷ tirumpa vantāl, nīṅkaḷ avarkaḷai(k kuṟṟam piṭikkātu) puṟakkaṇittu (viṭṭu)viṭa, avarkaḷ allāhviṉ mītu uṅkaḷ muṉ cattiyam ceyvārkaḷ. Ākavē, nīṅkaḷum avarkaḷai puṟakkaṇittu (viṭṭu)viṭuṅkaḷ. Niccayamāka avarkaḷ acuttamāṉavarkaḷ. Avarkaḷ cellumiṭam narakamtāṉ. (Atuvē) avarkaḷ ceytu koṇṭirunta (tīya) ceyalukkuriya taṇṭaṉaiyākum
Surah At-Taubah, Verse 95
يَحۡلِفُونَ لَكُمۡ لِتَرۡضَوۡاْ عَنۡهُمۡۖ فَإِن تَرۡضَوۡاْ عَنۡهُمۡ فَإِنَّ ٱللَّهَ لَا يَرۡضَىٰ عَنِ ٱلۡقَوۡمِ ٱلۡفَٰسِقِينَ
(nampikkaiyāḷarkaḷē!) Avarkaḷaip paṟṟi nīṅkaḷ tirupti aṭaivataṟkāka avarkaḷ uṅkaḷiṭam (ivvāṟu poy) cattiyam ceykiṉṟaṉar. Avarkaḷaip paṟṟi nīṅkaḷ tiruptiyaṭainta pōtilum niccayamāka allāh pāvikaḷāṉa inta makkaḷaip paṟṟi tirupti aṭaiyavē māṭṭāṉ
Surah At-Taubah, Verse 96
ٱلۡأَعۡرَابُ أَشَدُّ كُفۡرٗا وَنِفَاقٗا وَأَجۡدَرُ أَلَّا يَعۡلَمُواْ حُدُودَ مَآ أَنزَلَ ٱللَّهُ عَلَىٰ رَسُولِهِۦۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٞ
nirākarippilum vañcakattilum kirāmattu arapikaḷ mikak koṭiyavarkaḷ. Allāh taṉ tūtar mītu iṟakki irukkum (vētattiṉ) caṭṭa varampukaḷai aṟintu koḷḷavum vacatiyaṟṟavarkaḷ. Allāh (aṉaittaiyum) naṉkaṟintavaṉ, mikka ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 97
وَمِنَ ٱلۡأَعۡرَابِ مَن يَتَّخِذُ مَا يُنفِقُ مَغۡرَمٗا وَيَتَرَبَّصُ بِكُمُ ٱلدَّوَآئِرَۚ عَلَيۡهِمۡ دَآئِرَةُ ٱلسَّوۡءِۗ وَٱللَّهُ سَمِيعٌ عَلِيمٞ
(Kalvi ñāṉamaṟṟa) kirāmattu arapikaḷil palar irukkiṉṟaṉar. Avarkaḷ (tarmattiṟkākac) ceyyum celavai naṣṭam eṉṟu karuti, nīṅkaḷ (kālac) cakkarattil cikki (kaṣṭattiṟkuḷḷāki) viṭuvatai etirpārkkiṉṟaṉar. Eṉiṉum, avarkaḷ (talai)mītutāṉ vētaṉaiyiṉ cakkaram cuṟṟik koṇṭu irukkiṟatu. Allāh naṉku ceviyuṟupavaṉ, naṉkaṟintavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 98
وَمِنَ ٱلۡأَعۡرَابِ مَن يُؤۡمِنُ بِٱللَّهِ وَٱلۡيَوۡمِ ٱلۡأٓخِرِ وَيَتَّخِذُ مَا يُنفِقُ قُرُبَٰتٍ عِندَ ٱللَّهِ وَصَلَوَٰتِ ٱلرَّسُولِۚ أَلَآ إِنَّهَا قُرۡبَةٞ لَّهُمۡۚ سَيُدۡخِلُهُمُ ٱللَّهُ فِي رَحۡمَتِهِۦٓۚ إِنَّ ٱللَّهَ غَفُورٞ رَّحِيمٞ
allāhvaiyum iṟuti nāḷaiyum nampikkai koṇṭa (nāṭṭuppuṟattu) arapikaḷil palar irukkiṉṟaṉar. Avarkaḷ, tāṅkaḷ ceyyum tāṉaṅkaḷai allāhviṭam taṅkaḷai nerukkamākki vaikkum vaṇakkaṅkaḷākavum, (avaṉuṭaiya) tūtariṉ pirārttaṉaikaḷukku vaḻiyākavum eṭuttuk koḷkiṉṟaṉar. Niccayamāka atu avarkaḷai (allāhvukku)c camīpamākkum eṉpatai nīṅkaḷ aṟintu koḷḷuṅkaḷ. Allāh avarkaḷai aticīkkirattil taṉ aṉpilum pukuttuvāṉ. Niccayamāka allāh piḻai poṟuttuk karuṇai ceypavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 99
وَٱلسَّـٰبِقُونَ ٱلۡأَوَّلُونَ مِنَ ٱلۡمُهَٰجِرِينَ وَٱلۡأَنصَارِ وَٱلَّذِينَ ٱتَّبَعُوهُم بِإِحۡسَٰنٖ رَّضِيَ ٱللَّهُ عَنۡهُمۡ وَرَضُواْ عَنۡهُ وَأَعَدَّ لَهُمۡ جَنَّـٰتٖ تَجۡرِي تَحۡتَهَا ٱلۡأَنۡهَٰرُ خَٰلِدِينَ فِيهَآ أَبَدٗاۚ ذَٰلِكَ ٱلۡفَوۡزُ ٱلۡعَظِيمُ
muhājirkaḷilum aṉsārkaḷilum evarkaḷ (islāmil) mutalāvatāka muntik (koṇṭu nampikkai) koṇṭārkaḷō avarkaḷaiyum, naṟceyalkaḷil (meyyākavē) ivarkaḷaip piṉpaṟṟiyavarkaḷaiyum paṟṟi allāh tiruptiyaṭaikiṟāṉ. Ivarkaḷum allāhvaip paṟṟi tiruptiyaṭaikiṉṟaṉar. Mēlum, toṭarntu nīraruvikaḷ ōṭikkoṇṭirukkum corkkaṅkaḷai ivarkaḷukkeṉa tayārpaṭutti vaittirukkiṟāṉ. Avaṟṟilēyē avarkaḷ eṉṟeṉṟum taṅkiviṭuvārkaḷ. Itutāṉ makattāṉa veṟṟiyākum
Surah At-Taubah, Verse 100
وَمِمَّنۡ حَوۡلَكُم مِّنَ ٱلۡأَعۡرَابِ مُنَٰفِقُونَۖ وَمِنۡ أَهۡلِ ٱلۡمَدِينَةِ مَرَدُواْ عَلَى ٱلنِّفَاقِ لَا تَعۡلَمُهُمۡۖ نَحۡنُ نَعۡلَمُهُمۡۚ سَنُعَذِّبُهُم مَّرَّتَيۡنِ ثُمَّ يُرَدُّونَ إِلَىٰ عَذَابٍ عَظِيمٖ
(Nampikkaiyāḷarkaḷē!) Uṅkaḷaic cūḻavuḷḷa (kirāmaṅkaḷil vacikkum) kirāmattu arapikaḷil nayavañcakarkaḷ (palar) irukkiṉṟaṉar. (Atilum) matīṉāviluḷḷa palar vañcakattilēyē ūṟik kiṭakkiṉṟaṉar. (Napiyē!) Nīr avarkaḷai aṟiyamāṭṭīr; nām avarkaḷai naṉku aṟivōm. Aticīkkirattil nām avarkaḷai irumuṟai (kaṭiṉamāka) vētaṉai ceyvōm. Muṭivil makattāṉa vētaṉaiyiṉ pakkam avarkaḷ viraṭṭappaṭuvārkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 101
وَءَاخَرُونَ ٱعۡتَرَفُواْ بِذُنُوبِهِمۡ خَلَطُواْ عَمَلٗا صَٰلِحٗا وَءَاخَرَ سَيِّئًا عَسَى ٱللَّهُ أَن يَتُوبَ عَلَيۡهِمۡۚ إِنَّ ٱللَّهَ غَفُورٞ رَّحِيمٌ
vēṟu cilar (irukkiṉṟaṉar. Avarkaḷ) taṅkaḷ kuṟṟaṅkaḷai oppuk koḷkiṉṟaṉar. (Aṟiyāmaiyiṉāl) nalla kāriyattaiyum maṟṟa (cila) keṭṭa(kāriyat)taiyum kalantu ceytuviṭṭaṉar. Allāh avar(kaḷuṭaiya kuṟṟaṅ)kaḷai maṉṉittuviṭalām. Niccayamāka allāh mika maṉṉippavaṉ mikak karuṇaiyāḷaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 102
خُذۡ مِنۡ أَمۡوَٰلِهِمۡ صَدَقَةٗ تُطَهِّرُهُمۡ وَتُزَكِّيهِم بِهَا وَصَلِّ عَلَيۡهِمۡۖ إِنَّ صَلَوٰتَكَ سَكَنٞ لَّهُمۡۗ وَٱللَّهُ سَمِيعٌ عَلِيمٌ
(napiyē! Avarkaḷ taṅkaḷ kuṟṟattiṟkup parikāramākak koṇṭu vantirukkum) avarkaḷuṭaiya poruḷkaḷiliruntu tarmattai nīr eṭuttuk koṇṭu avarkaḷai (uḷḷum puṟamum) paricuttamākki vaittu avarkaḷukkāka (tu'ā) pirārttaṉai ceyvīrāka. Uṅkaḷ (tu'ā) pirārttaṉai niccayamāka avarkaḷukku āṟutalaḷikkum. Allāh naṉku ceviyuṟupavaṉ, naṉkaṟipavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 103
أَلَمۡ يَعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ هُوَ يَقۡبَلُ ٱلتَّوۡبَةَ عَنۡ عِبَادِهِۦ وَيَأۡخُذُ ٱلصَّدَقَٰتِ وَأَنَّ ٱللَّهَ هُوَ ٱلتَّوَّابُ ٱلرَّحِيمُ
niccayamāka, allāh taṉ aṭiyārkaḷiṉ maṉṉippuk kōrutalai aṅkīkarikkiṟāṉ eṉpataiyum, tarmaṅkaḷai avaṉē eṭuttuk koḷkiṟāṉ eṉpataiyum, niccayamāka allāh pāvaṅkaḷai maṉṉittuk karuṇai kāṭṭupavaṉ eṉpataiyum avarkaḷ aṟiyavillaiyā
Surah At-Taubah, Verse 104
وَقُلِ ٱعۡمَلُواْ فَسَيَرَى ٱللَّهُ عَمَلَكُمۡ وَرَسُولُهُۥ وَٱلۡمُؤۡمِنُونَۖ وَسَتُرَدُّونَ إِلَىٰ عَٰلِمِ ٱلۡغَيۡبِ وَٱلشَّهَٰدَةِ فَيُنَبِّئُكُم بِمَا كُنتُمۡ تَعۡمَلُونَ
(Napiyē! Avarkaḷai nōkki) kūṟuvīrāka: ‘‘Nīṅkaḷ ceypavaṟṟai ceyyuṅkaḷ. Niccayamāka allāhvum avaṉuṭaiya tūtarum maṟṟa nampikkaiyāḷarkaḷum uṅkaḷ ceyalai pārttuk koṇṭē irukkiṟārkaḷ. Mēlum, maṟaivāṉavaṟṟaiyum, veḷippaṭaiyāṉavaṟṟaiyum aṟintavaṉ pakkam niccayamāka nīṅkaḷ koṇṭu pōkappaṭuvīrkaḷ. Nīṅkaḷ ceytu koṇṭirunta(tu ettakaiyatu eṉpa)tai atu camayam avaṉ uṅkaḷukku aṟivittu viṭuvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 105
وَءَاخَرُونَ مُرۡجَوۡنَ لِأَمۡرِ ٱللَّهِ إِمَّا يُعَذِّبُهُمۡ وَإِمَّا يَتُوبُ عَلَيۡهِمۡۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٞ
allāhviṉ uttaravai etirpārttu(t tīrppukkāka) niṟuttappaṭṭuḷḷa vēṟu cilarum irukkiṉṟaṉar. Allāh avarkaḷai taṇṭikkalām allatu avarkaḷai maṉṉittuviṭalām. Allāh (avarkaḷuṭaiya ceyalkaḷai) naṉkaṟintavaṉ, mikka ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 106
وَٱلَّذِينَ ٱتَّخَذُواْ مَسۡجِدٗا ضِرَارٗا وَكُفۡرٗا وَتَفۡرِيقَۢا بَيۡنَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ وَإِرۡصَادٗا لِّمَنۡ حَارَبَ ٱللَّهَ وَرَسُولَهُۥ مِن قَبۡلُۚ وَلَيَحۡلِفُنَّ إِنۡ أَرَدۡنَآ إِلَّا ٱلۡحُسۡنَىٰۖ وَٱللَّهُ يَشۡهَدُ إِنَّهُمۡ لَكَٰذِبُونَ
evarkaḷ (taṅkaḷ uḷḷaṅkaḷiluḷḷa) nirākarippiṉ kāraṇamāka, nampikkai yāḷarkaḷukku iṭaiyil piriviṉaiyai uṇṭu paṇṇi tīṅku iḻaippataṟkāka, muṉṉar allāhvuṭaṉum avaṉuṭaiya tūtaruṭaṉum pōr purintavarkaḷukkup patuṅkumiṭamāka iruppataṟku oru masjitaik kaṭṭi irukkiṟārkaḷō avarkaḷ, (taṅkaḷ kuṟṟattai maṟaittuviṭak karuti) ‘‘niccayamāka nāṅkaḷ naṉmaiyait tavira (tīmaiyaik) karutavillai'' eṉṟu cattiyam ceykiṉṟaṉar. Āṉāl allāhvō niccayamāka avarkaḷ poyyarkaḷtāṉ eṉṟu cāṭci kūṟukiṟāṉ
Surah At-Taubah, Verse 107
لَا تَقُمۡ فِيهِ أَبَدٗاۚ لَّمَسۡجِدٌ أُسِّسَ عَلَى ٱلتَّقۡوَىٰ مِنۡ أَوَّلِ يَوۡمٍ أَحَقُّ أَن تَقُومَ فِيهِۚ فِيهِ رِجَالٞ يُحِبُّونَ أَن يَتَطَهَّرُواْۚ وَٱللَّهُ يُحِبُّ ٱلۡمُطَّهِّرِينَ
ākavē, (napiyē!) Nīr orukkālattilum (aṅku pōy) atil niṟka vēṇṭām. Ārampa tiṉattilēyē (allāhviṉ) payattiṉ mītu (paricuttamāṉa eṇṇattuṭaṉ) amaikkappaṭṭa masjitutāṉ nīr niṉṟu toḻa(vum toḻavaikkavum) mikat takutiyuṭaiyatu. Atilirukkum maṉitarkaḷum paricuttavāṉkaḷāka iruppataiyē virumpukiṉṟaṉar. Allāhvum (ittakaiya) paricuttavāṉkaḷaiyē nēcikkiṟāṉ
Surah At-Taubah, Verse 108
أَفَمَنۡ أَسَّسَ بُنۡيَٰنَهُۥ عَلَىٰ تَقۡوَىٰ مِنَ ٱللَّهِ وَرِضۡوَٰنٍ خَيۡرٌ أَم مَّنۡ أَسَّسَ بُنۡيَٰنَهُۥ عَلَىٰ شَفَا جُرُفٍ هَارٖ فَٱنۡهَارَ بِهِۦ فِي نَارِ جَهَنَّمَۗ وَٱللَّهُ لَا يَهۡدِي ٱلۡقَوۡمَ ٱلظَّـٰلِمِينَ
Allāhviṉ tirupporuttattai nāṭi, paricutta(māṉa eṇṇa)ttiṉ mītē masjitiṉ astivārattai amaittavaṉ mēlā? Allatu (carintuviṭak kūṭiyavāṟu) ōṭaiyiṉ arukil atuvum carintu avaṉuṭaṉ naraka neruppil viḻakkūṭiyavāṟu masjitiṉ astivārattai amaittavaṉ mēlā? (Ittakaiya) aniyāyakkāra makkaḷai allāh nērāṉa vaḻiyil celuttuvatillai
Surah At-Taubah, Verse 109
لَا يَزَالُ بُنۡيَٰنُهُمُ ٱلَّذِي بَنَوۡاْ رِيبَةٗ فِي قُلُوبِهِمۡ إِلَّآ أَن تَقَطَّعَ قُلُوبُهُمۡۗ وَٱللَّهُ عَلِيمٌ حَكِيمٌ
taṅkaḷ uḷḷaṅkaḷil cantēkattuṭaṉ avarkaḷ kaṭṭiya ikkaṭṭaṭam avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷ tuṇṭu tuṇṭākum varai (muḷḷaip pōl taittuk koṇṭē) irukkum. Allāh (ivarkaḷ aṉaivaraiyum) naṉkaṟintavaṉ, mikka ñāṉamuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 110
۞إِنَّ ٱللَّهَ ٱشۡتَرَىٰ مِنَ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ أَنفُسَهُمۡ وَأَمۡوَٰلَهُم بِأَنَّ لَهُمُ ٱلۡجَنَّةَۚ يُقَٰتِلُونَ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ فَيَقۡتُلُونَ وَيُقۡتَلُونَۖ وَعۡدًا عَلَيۡهِ حَقّٗا فِي ٱلتَّوۡرَىٰةِ وَٱلۡإِنجِيلِ وَٱلۡقُرۡءَانِۚ وَمَنۡ أَوۡفَىٰ بِعَهۡدِهِۦ مِنَ ٱللَّهِۚ فَٱسۡتَبۡشِرُواْ بِبَيۡعِكُمُ ٱلَّذِي بَايَعۡتُم بِهِۦۚ وَذَٰلِكَ هُوَ ٱلۡفَوۡزُ ٱلۡعَظِيمُ
allāh, nampikkaiyāḷarkaḷuṭaiya uyirkaḷaiyum poruḷkaḷaiyum kaṇṭippāka avarkaḷukkuc corkkam taruvatāka(k kūṟi,) niccayamāka vilaikku vāṅkik koṇṭāṉ. Avarkaḷ allāhvuṭaiya pātaiyil pōr purintu (etirikaḷai) kolvārkaḷ; (allatu) kollappaṭṭu (iṟantu) viṭuvārkaḷ. (Ivviru nilaimaikaḷilum avarkaḷukkuc corkkam taruvatāka) tavṟāttilum, iṉjīlilum, kur'āṉilum (allāh) vākkaḷittut taṉmītu kaṭamaiyākkik koṇṭirukkiṟāṉ. Allāhvaiviṭa vākkuṟutiyai muḻumaiyāka niṟaivēṟṟupavaṉ yār? Ākavē, (nampikkaiyāḷarkaḷē!) Nīṅkaḷ ceyta ivvarttakattaip paṟṟi makiḻcciyaṭaiyuṅkaḷ. Niccayamāka itutāṉ makattāṉa veṟṟi
Surah At-Taubah, Verse 111
ٱلتَّـٰٓئِبُونَ ٱلۡعَٰبِدُونَ ٱلۡحَٰمِدُونَ ٱلسَّـٰٓئِحُونَ ٱلرَّـٰكِعُونَ ٱلسَّـٰجِدُونَ ٱلۡأٓمِرُونَ بِٱلۡمَعۡرُوفِ وَٱلنَّاهُونَ عَنِ ٱلۡمُنكَرِ وَٱلۡحَٰفِظُونَ لِحُدُودِ ٱللَّهِۗ وَبَشِّرِ ٱلۡمُؤۡمِنِينَ
Pāvattiliruntu vilakik koṇṭavarkaḷum, (iṟaivaṉ oruvaṉaiyē) vaṇaṅkupavarkaḷum, (iravu pakalāka avaṉait) tuti ceytu pukaḻpavarkaḷum, nōṉpu nōṟpavarkaḷum, (mārkkak kalviyaik kaṟṟal, mārkkap piraccāram ceytal pōṉṟa mārkka viṣayattiṟkāka) pirayāṇam ceypavarkaḷum, kuṉintu ciram paṇi(ntu toḻu)pavarkaḷum naṉmaiyāṉa kāriyaṅkaḷaic ceyyumpaṭi ēvupavarkaḷum, pāvamāṉa kāriyaṅkaḷai vilakkupavarkaḷum, allāhvuṭaiya caṭṭa varampukaḷaip pēṇi naṭappavarkaḷum ākiya ittakaiya (uṇmai) nampikkaiyāḷarkaḷukku (corkkam kiṭaikkumeṉṟu napiyē!) Naṟceyti kūṟuvīrāka
Surah At-Taubah, Verse 112
مَا كَانَ لِلنَّبِيِّ وَٱلَّذِينَ ءَامَنُوٓاْ أَن يَسۡتَغۡفِرُواْ لِلۡمُشۡرِكِينَ وَلَوۡ كَانُوٓاْ أُوْلِي قُرۡبَىٰ مِنۢ بَعۡدِ مَا تَبَيَّنَ لَهُمۡ أَنَّهُمۡ أَصۡحَٰبُ ٱلۡجَحِيمِ
iṇaivaittu vaṇaṅkupavarkaḷukkāka maṉṉippuk kōruvatu napikkō nampikkaiyāḷarkaḷukkō takumāṉatalla; avarkaḷ (ivarkaḷukku) neruṅkiya uṟavirkaḷākayiruntālum cariyē! Avarkaḷ niccayamāka narakavācikaḷtāṉ eṉṟu ivarkaḷukkut teḷivāṉataṉ piṉṉar (evvāṟu avarkaḷukku maṉṉippuk kōralām)
Surah At-Taubah, Verse 113
وَمَا كَانَ ٱسۡتِغۡفَارُ إِبۡرَٰهِيمَ لِأَبِيهِ إِلَّا عَن مَّوۡعِدَةٖ وَعَدَهَآ إِيَّاهُ فَلَمَّا تَبَيَّنَ لَهُۥٓ أَنَّهُۥ عَدُوّٞ لِّلَّهِ تَبَرَّأَ مِنۡهُۚ إِنَّ إِبۡرَٰهِيمَ لَأَوَّـٰهٌ حَلِيمٞ
ipṟāhīm (napi) taṉ tantaikkāka maṉṉippuk kōriyatellām, avar taṉ tantaikkuc ceytirunta oru vākkuṟutikkākavē tavira vēṟillai. (Avaruṭaiya tantai) allāhvukku etiri eṉat teḷivākat terintatum a(varukkāka maṉṉippuk kōruva)tiliruntu avar vilakik koṇṭār. Niccayamāka ipṟāhīm atikam pirārttippavarum mika irakkamum aṭakkamum uṭaiyavarum āvār
Surah At-Taubah, Verse 114
وَمَا كَانَ ٱللَّهُ لِيُضِلَّ قَوۡمَۢا بَعۡدَ إِذۡ هَدَىٰهُمۡ حَتَّىٰ يُبَيِّنَ لَهُم مَّا يَتَّقُونَۚ إِنَّ ٱللَّهَ بِكُلِّ شَيۡءٍ عَلِيمٌ
oru kūṭṭattiṉarai allāh nērāṉa vaḻiyil celuttiya piṉṉar, avarkaḷ tavaṟiḻaikkumpaṭi avaṉ (viṭṭu) viṭamāṭṭāṉ, - avarkaḷ vilakikkoḷḷa vēṇṭiya viṣayaṅkaḷ evai eṉpatai avaṉ avarkaḷukku teḷivāka aṟivikkiṉṟa varai. Niccayamāka allāh aṉaittaiyum mika aṟintavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 115
إِنَّ ٱللَّهَ لَهُۥ مُلۡكُ ٱلسَّمَٰوَٰتِ وَٱلۡأَرۡضِۖ يُحۡيِۦ وَيُمِيتُۚ وَمَا لَكُم مِّن دُونِ ٱللَّهِ مِن وَلِيّٖ وَلَا نَصِيرٖ
Vāṉaṅkaḷ, pūmiyiṉ āṭci niccayamāka allāhvukkuriyatē! (Avaṉē) uyirppikkiṟāṉ; maraṇikkumpaṭiyum ceykiṟāṉ. Ākavē, allāhvai tavirttu uṅkaḷai pātukāppavarkaḷum illai; (uṅkaḷukku) utavi ceypavarkaḷum illai
Surah At-Taubah, Verse 116
لَّقَد تَّابَ ٱللَّهُ عَلَى ٱلنَّبِيِّ وَٱلۡمُهَٰجِرِينَ وَٱلۡأَنصَارِ ٱلَّذِينَ ٱتَّبَعُوهُ فِي سَاعَةِ ٱلۡعُسۡرَةِ مِنۢ بَعۡدِ مَا كَادَ يَزِيغُ قُلُوبُ فَرِيقٖ مِّنۡهُمۡ ثُمَّ تَابَ عَلَيۡهِمۡۚ إِنَّهُۥ بِهِمۡ رَءُوفٞ رَّحِيمٞ
napiyiṉ mītu niccayamāka allāh maṉṉittaruḷ purintāṉ. (Avvāṟē) kaṣṭakālattil avaraip piṉpaṟṟiya muhājirkaḷ mītum, aṉsārikaḷ mītum (maṉṉittaruḷ purintāṉ). Avarkaḷil oru piriviṉaruṭaiya uḷḷaṅkaḷ taṭumāṟik koṇṭirunta piṉṉarum avarkaḷai maṉṉit(tu, avarkaḷ mītu aruḷpurin)tāṉ. Niccayamāka allāh avarkaḷ mītu mika irakkamum mikka karuṇaiyum uṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 117
وَعَلَى ٱلثَّلَٰثَةِ ٱلَّذِينَ خُلِّفُواْ حَتَّىٰٓ إِذَا ضَاقَتۡ عَلَيۡهِمُ ٱلۡأَرۡضُ بِمَا رَحُبَتۡ وَضَاقَتۡ عَلَيۡهِمۡ أَنفُسُهُمۡ وَظَنُّوٓاْ أَن لَّا مَلۡجَأَ مِنَ ٱللَّهِ إِلَّآ إِلَيۡهِ ثُمَّ تَابَ عَلَيۡهِمۡ لِيَتُوبُوٓاْۚ إِنَّ ٱللَّهَ هُوَ ٱلتَّوَّابُ ٱلرَّحِيمُ
(allāhviṉ uttaravai etirpārttut tīrppuk kūṟātu) viṭṭu vaikkappaṭṭa mūvaraiyum (allāh maṉṉittuviṭṭāṉ). Pūmi ivvaḷavu vicālamāka iruntum (atu) avarkaḷukku mikka nerukkamāki avarkaḷ uyir vāḻvatum mikka kaṣṭamāki viṭṭatu. Allāhvai viṭṭut tappumiṭam avaṉiṭamē tavira vēṟu avarkaḷukku illavē illai eṉpataiyum avarkaḷ niccayamāka aṟintukoṇṭaṉar. Ātalāl, avarkaḷ (pāvattil iruntu) vilakik koḷvataṟkāka avar(kaḷuṭaiya kuṟṟaṅ)kaḷai maṉṉit(tu avarkaḷukku aruḷ purin)tāṉ. Niccayamāka allāhtāṉ mika maṉṉippavaṉ, makā karuṇaiyuṭaiyavaṉ āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 118
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ ٱتَّقُواْ ٱللَّهَ وَكُونُواْ مَعَ ٱلصَّـٰدِقِينَ
nampikkaiyāḷarkaḷē! Allāhvukku payantu koḷḷuṅkaḷ mēlum, (collilum ceyalilum) uṇmaiyāka iruppavarkaḷuṭaṉ iruṅkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 119
مَا كَانَ لِأَهۡلِ ٱلۡمَدِينَةِ وَمَنۡ حَوۡلَهُم مِّنَ ٱلۡأَعۡرَابِ أَن يَتَخَلَّفُواْ عَن رَّسُولِ ٱللَّهِ وَلَا يَرۡغَبُواْ بِأَنفُسِهِمۡ عَن نَّفۡسِهِۦۚ ذَٰلِكَ بِأَنَّهُمۡ لَا يُصِيبُهُمۡ ظَمَأٞ وَلَا نَصَبٞ وَلَا مَخۡمَصَةٞ فِي سَبِيلِ ٱللَّهِ وَلَا يَطَـُٔونَ مَوۡطِئٗا يَغِيظُ ٱلۡكُفَّارَ وَلَا يَنَالُونَ مِنۡ عَدُوّٖ نَّيۡلًا إِلَّا كُتِبَ لَهُم بِهِۦ عَمَلٞ صَٰلِحٌۚ إِنَّ ٱللَّهَ لَا يُضِيعُ أَجۡرَ ٱلۡمُحۡسِنِينَ
Matīṉāvācikaḷ iṉṉum avarkaḷaic cūḻntu vacikkum kirāmattu arapikaḷ ākiya ivarkaḷ allāhvuṭaiya tūtarai viṭṭup (pirintu) piṉ taṅkuvatum; (allāhvuṭaiya) tūtariṉ uyiraiviṭa taṅkaḷ uyiraiyē peritākak karutuvatum takumāṉatalla. Ēṉeṉṟāl, allāhvuṭaiya pātaiyil ivarkaḷukku ēṟpaṭum tākam, kalaippu, paci (ākiyavaiyum), nirākarippavarkaḷaik kōpamūṭṭumpaṭiyāṉa iṭattil kāl vaittu, ataṉāl etiriyiṭamiruntu oru tuṉpattai aṭaital ākiya ivaiyaṉaittum avarkaḷukku naṉmaikaḷākavē pativu ceyyappaṭukiṉṟaṉa. Niccayamāka allāh (ittakaiya) naṉmai ceypavarkaḷiṉ (aḻakiya paṇpāḷarkaḷiṉ) kūliyai vīṇākki viṭuvatillai
Surah At-Taubah, Verse 120
وَلَا يُنفِقُونَ نَفَقَةٗ صَغِيرَةٗ وَلَا كَبِيرَةٗ وَلَا يَقۡطَعُونَ وَادِيًا إِلَّا كُتِبَ لَهُمۡ لِيَجۡزِيَهُمُ ٱللَّهُ أَحۡسَنَ مَا كَانُواْ يَعۡمَلُونَ
ivarkaḷ ciṟitō peritō (allāhvuṭaiya pātaiyil) etaic celavu ceytapōtilum (avvāṟē allāhvuṭaiya pātaiyil) enta pūmiyaik kaṭantapōtilum avarkaḷukkāka atu pativu ceyyappaṭukiṟatu. Ēṉeṉil, avarkaḷ ceyta ivaṟṟaiviṭa mika aḻakāṉa kūliyai allāh avarkaḷukkuk koṭuppāṉ
Surah At-Taubah, Verse 121
۞وَمَا كَانَ ٱلۡمُؤۡمِنُونَ لِيَنفِرُواْ كَآفَّةٗۚ فَلَوۡلَا نَفَرَ مِن كُلِّ فِرۡقَةٖ مِّنۡهُمۡ طَآئِفَةٞ لِّيَتَفَقَّهُواْ فِي ٱلدِّينِ وَلِيُنذِرُواْ قَوۡمَهُمۡ إِذَا رَجَعُوٓاْ إِلَيۡهِمۡ لَعَلَّهُمۡ يَحۡذَرُونَ
(uṅkaḷ etirikaḷ uṅkaḷai aḻittuviṭuvataṟku cantarpattai etirpārttuk koṇṭēyiruppataṉāl) nampikkaiyāḷarkaḷ aṉaivarumē (taṅkaḷ ūrai viṭṭu) veḷippaṭṭu viṭuvatu eppoḻutumē takātu. Mārkka viṣayaṅkaḷai aṟintukoḷḷa(k karutiṉālum ataṟkāka) uṅkaḷil ovvoru kūṭṭattil iruntum cilar māttiram puṟappaṭṭāl pōtātā? (Avarkaḷ mārkka viṣayattaik kaṟṟu) taṅkaḷ makkaḷiṭam tirumpi vantu avarkaḷukku(t tāṅkaḷ kaṟṟataik kūṟi) accamūṭṭi eccarikkai ceyvārkaḷ. (Ūril iruppavarkaḷ) eccarikkaiyāka iruntu (taṅkaḷ makkaḷaik kāttuk) koḷvārkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 122
يَـٰٓأَيُّهَا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ قَٰتِلُواْ ٱلَّذِينَ يَلُونَكُم مِّنَ ٱلۡكُفَّارِ وَلۡيَجِدُواْ فِيكُمۡ غِلۡظَةٗۚ وَٱعۡلَمُوٓاْ أَنَّ ٱللَّهَ مَعَ ٱلۡمُتَّقِينَ
Nampikkaiyāḷarkaḷē! Pakaimaiyaiyum, viṣamattaṉattaiyum veḷippaṭuttukiṉṟa uṅkaḷai aṭuttirukkum nirākarippavarkaḷuṭaṉ pōr puriyuṅkaḷ. Avarkaḷ uṅkaḷiṭam kaṭumaiyaiyē kāṇavēṇṭum. Niccayamāka allāh iṟaiyaccam uṭaiyavarkaḷuṭaṉ irukkiṟāṉ eṉpatai uṟutiyāka aṟintu koḷḷuṅkaḷ
Surah At-Taubah, Verse 123
وَإِذَا مَآ أُنزِلَتۡ سُورَةٞ فَمِنۡهُم مَّن يَقُولُ أَيُّكُمۡ زَادَتۡهُ هَٰذِهِۦٓ إِيمَٰنٗاۚ فَأَمَّا ٱلَّذِينَ ءَامَنُواْ فَزَادَتۡهُمۡ إِيمَٰنٗا وَهُمۡ يَسۡتَبۡشِرُونَ
oru (putiya) attiyāyam aruḷappaṭṭāl ‘‘uṅkaḷil yāruṭaiya nampikkaiyai itu atikappaṭuttiyatu?'' Eṉṟu kēṭkakkūṭiyavarkaḷum avarkaḷil palar irukkiṉṟaṉar. Meyyākavē evarkaḷ nampikkaik koṇṭirukkiṟārkaḷō avarkaḷuṭaiya nampikkaiyai (itu) atikappaṭuttiyē viṭṭatu. Itaip paṟṟi avarkaḷ makiḻcciyaṭaikiṉṟaṉar
Surah At-Taubah, Verse 124
وَأَمَّا ٱلَّذِينَ فِي قُلُوبِهِم مَّرَضٞ فَزَادَتۡهُمۡ رِجۡسًا إِلَىٰ رِجۡسِهِمۡ وَمَاتُواْ وَهُمۡ كَٰفِرُونَ
āṉāl, evarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷil nōy irukkiṟatō avarkaḷuṭaiya (uḷḷaṅkaḷiluḷḷa) acuttattuṭaṉ mēlum acuttattaiyē (atu) atikarittu viṭṭatu! Avarkaḷ nirākarittavarkaḷākavē iṟantum viṭṭaṉar
Surah At-Taubah, Verse 125
أَوَلَا يَرَوۡنَ أَنَّهُمۡ يُفۡتَنُونَ فِي كُلِّ عَامٖ مَّرَّةً أَوۡ مَرَّتَيۡنِ ثُمَّ لَا يَتُوبُونَ وَلَا هُمۡ يَذَّكَّرُونَ
ovvōr āṇṭilum oru muṟaiyō allatu irumuṟaikaḷō avarkaḷ ciramattiṟkuḷḷāki cōtikkappaṭukiṉṟaṉar eṉpatai avarkaḷ kāṇavillaiyā? Ivvāṟiruntum avarkaḷ pāvattai viṭṭuviṭuvatumillai; nalluṇarcci peṟuvatumillai
Surah At-Taubah, Verse 126
وَإِذَا مَآ أُنزِلَتۡ سُورَةٞ نَّظَرَ بَعۡضُهُمۡ إِلَىٰ بَعۡضٍ هَلۡ يَرَىٰكُم مِّنۡ أَحَدٖ ثُمَّ ٱنصَرَفُواْۚ صَرَفَ ٱللَّهُ قُلُوبَهُم بِأَنَّهُمۡ قَوۡمٞ لَّا يَفۡقَهُونَ
(putiya) attiyāyam oṉṟu aruḷappaṭṭāl, avarkaḷil cilar cilarai viraikkap pārttu (kaṇṇāl jāṭai ceytu) ‘‘uṅkaḷai yārum pārttuk koṇṭārkaḷō?'' Eṉṟu (kēṭṭu) piṉṉar (aṅkiruntu) tirumpi viṭukiṉṟaṉar. Niccayamāka avarkaḷ (cattiyattai) aṟintukoḷḷa muṭiyāta makkaḷāka iruppataṉāl, allāh avarkaḷuṭaiya uḷḷaṅkaḷaiyum tiruppiviṭṭāṉ
Surah At-Taubah, Verse 127
لَقَدۡ جَآءَكُمۡ رَسُولٞ مِّنۡ أَنفُسِكُمۡ عَزِيزٌ عَلَيۡهِ مَا عَنِتُّمۡ حَرِيصٌ عَلَيۡكُم بِٱلۡمُؤۡمِنِينَ رَءُوفٞ رَّحِيمٞ
(Nampikkaiyāḷarkaḷē! Nam) tūtar oruvar niccayamāka uṅkaḷiṭam vantirukkiṟār; avar uṅkaḷiluḷḷavartāṉ. (Uṅkaḷukku oru tuṉpam ēṟpaṭṭu) nīṅkaḷ kaṣṭattiṟkuḷḷāki viṭṭāl, atu avarukku mikka varuttamākavē irukkum. (Avvaḷavu tūram uṅkaḷ mītu aṉpuṭaiyavar.) Uṅkaḷ naṉmaiyaiyē peritum virumpukiṟavarākavum, nampikkaiyāḷar(kaḷākiya uṅ)kaḷ mītu mikka irakkamum karuṇaiyum aṉpum uṭaiyavarākavum irukkiṟār
Surah At-Taubah, Verse 128
فَإِن تَوَلَّوۡاْ فَقُلۡ حَسۡبِيَ ٱللَّهُ لَآ إِلَٰهَ إِلَّا هُوَۖ عَلَيۡهِ تَوَكَّلۡتُۖ وَهُوَ رَبُّ ٱلۡعَرۡشِ ٱلۡعَظِيمِ
(napiyē itaṟkup) piṉṉarum avarkaḷ (um'maip piṉpaṟṟātu) vilakik koṇṭāl (avarkaḷai nōkki) kūṟuvīrāka ‘‘allāhvē eṉakkup pōtumāṉavaṉ; avaṉait tavira vaṇakkattiṟkuriya vēṟu iṟaivaṉillai; (eṉ kāriyaṅkaḷ aṉaittaiyum) avaṉiṭamē nāṉ nampikkai vaittu (oppaṭaittu) viṭṭēṉ; avaṉtāṉ makattāṉa ‘arṣiṉ' atipati āvāṉ
Surah At-Taubah, Verse 129